Un Latvija kā līdztiesīga nostājās pasaules valstu saimē

Atskatoties uz nozīmīgo gadskārtu Latvijas vēsturē, vakar sarīkotajā zinātniskajā konferencē referātus nolasīja Dr. hist. Ilga Grava, Dr.hist. hab. Aivars Stranga, Dr.hist. hab. Inesis Feldmanis un Dr. hist. Lilita Zemīte, kā arī Baltijas un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics.

Latvijas de jure 74. atzīšanas dienā — valsts ministrs Gunārs Meierovics vakar, 26.janvārī, Valdības namā:

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gada 21.augustā mēs atkal atzīmējam Latvijas valsts dzīvē nozīmīgas dienas – Neatkarības pasludināšanas dienu 18.novembrī un Lāčplēša dienu 11.novembrī. Bet Latvijai kā neatkarīgai nācijai ir vēl kāda ļoti nozīmīga diena. Tas ir 26.janvāris – Latvijas de jure atzīšanas diena. Šajā datuma, 1921.gadā Parīzē, Antantes valstu Augstākās padomes sesijā, kurā piedalījās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvji, vienojās par Latvijas un Igaunijas neatkarības atzīšanu de jure. Kopš tā laika 26.janvāris kā Latvijas de jure atzīšanas diena Latvijā tika oficiāli atzīmēta līdz padomju okupācijai 1940.gadā.

Kaut gan visas trīs Baltijas valstis savu neatkarību bija deklarējušas 1918.gadā un to patstāvība bija atzīta de facto, tomēr galvenās lielvalstis kavējās jaunās, neatkarīgās Baltijas valstis atzīt arī de jure, kas būtu devis tām iespēju kļūt arī par pilntiesīgām Tautu Savienības loceklēm. Tām bija ļauts darboties tikai Tautu Savienības tehniskajās komisijās.

Kad Baltijas zemes vēl atradās vācu okupācijas varā, Antantes valstis atbalstīja Baltijas tautu neatkarības centienus, jo viņu uzskatā tas veicināja Vācijas sagrāvi. Tādēļ arī de facto atzīšana nāca ļoti ātri. Tā, piemēram, Latvijas gadījumā Lielbritānija savu de facto atzīšanu deva pat pirms Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas. Atturīgāka šajā ziņā bija ASV valdība, kas atteicās Baltijas valstis atzīt ne tikai de jure, bet arī de facto.

Amerikas Savienotās Valstis savu de jure atzīšanu Latvijai deva tikai 1922.gada 28.jūlijā. Cik nozīmīga bija šī juridiskā atzīšana, mēs redzējām, kad Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis. Šim juridiskās pastāvēšanas faktoram bija ārkārtīga nozīme mūsu prasībās Rietumu valstīm, it sevišķi Amerikai, pēc pašnoteikšanās tiesību atzīšanas, kad Latvija un pārējās Baltijas valstis atradās padomju okupācijā.

– Lai man atļauts mazliet pieskarties toreizējo notikumu gaitai, kas noveda pie de jure atzīšanas. Kā zināms, tajā laikā Latvijas valdības ārlietu ministrs bija mans tēvs Zigfrīds Meierovics. Viņš 1920.gada beigās un 1921.gada sākuma ļoti aktīvi darbojās, lai panāktu no Rietumu lielvalstīm Latvijas de jure atzīšanu, jo starptautiskie apstākļi bija izveidojušies tādi, ka Rietumu lielvalstīm nebija iemesla atlikt Latvijas de jure atzīšanu. Padomju Krievija un Vācija bija jau Latviju de jure atzinušas 1920.gada jūlijā un augustā.

1921.gada janvārī mans tēvs devās uz Romu, Londonu un Parīzi, lai beidzot panāktu no Rietumeiropas lielvalstīm Latvijas atzīšanu. To Latvijas ārlietu ministrs guva 26.janvārī, kad Francija, Lielbritānija un Itālija atzina Latviju un Igauniju de jure.

Tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, jo tikai no šī brīža Latvija varēja figurēt kā pilntiesīga valsts starptautiskajā forumā. Tā varēja atvērt savas sūtniecības un konsulātus, slēgt tirdzniecības līgumus un ieņemt pilntiesīgu vietu Tautu Savienībā.

Viens no tā laika aktīviem latviešu politiķiem, sociāldemokrāts Felikss Cielēns, savās atmiņās šo politisko panākumu raksturo tā: "Ilgi gaidīto Latvijas tiesisko atzīšanu latvieši uzņēma ar lielu sajūsmu un gandarījumu. Notika spontānas ielu demonstrācijas, kurās piedalījās skolnieki, studenti, valsts darbinieki, visa tauta. Demonstranti devās uz valdības ēku Valdemāra ielā, kā arī uz angļu un franču militāro misiju telpām. Kad pēc dažām dienām Rīgā atgriezās ārlietu ministrs Meierovics, viņu sveica deputāti, dažādas delegācijas un telegrammas no visām Latvijas malām. Viņa neatlaidīgais darbs bija vainagojies panākumiem".

1921.gada novembrī Tautu Savienība uzņēma Latviju savā sastāvā.

Latvijas neatkarīgās valsts de jure atzīšana un uzņemšana Tautu Savienībā nostiprināja gan Latvijas starptautisko stāvokli, bet nedeva nekādas konkrētas drošības garantijas, kaut gan Tautu Savienības daži panti runāja par savstarpēju izpalīdzēšanos pret uzbrucēju. To saprata arī mans tēvs un citi Latvijas politikas veidotāji. No kurienes Latvijai varētu nākt apdraudējums, to toreiz rādīja notikumi Kaukāzā, kad Maskava, nevarēdama panākt Gruzijas iegūšanu iekšējā apvērsuma ceļā, uzsāka pret to īstu karu, kas beidzās ar pilnīgu Gruzijas iekarošanu un iekļaušanu padomju sistēmā. Kaut gan šo demokrātisko republiku Rietumu valstis bija atzinušas de jure un Tautu Savienība uzņēmusi savā vidū, neviena valsts negāja tai palīgā pret Padomju Krieviju ar ieročiem. Tas bija nopietns brīdinājums Baltijas valstīm.

Šodien, kad Latvija atkal ir neatkarīga valsts, kad tās atjaunoto neatkarību atzinušo valstu skaits tuvojas simtam un mēs atkal varam pieminēt 1921.gada 26.janvāri, dienu, kad Rietumeiropas lielvalstis deva de jure atzīšanu jaunajai Latvijas Republikai, mūsu drošības problēmas ir tādas pašas kā Latvijas neatkarības sākumposmā.

Tādēļ mums ir jāizmanto visi mūsu rīcībā esošie līdzekļi, lai Latvija pēc iespējas ātri tiktu uzņemta Eiropas Padomē, lai mūsu valsts kļūtu par Eiropas Savienības locekli un pēc kāda laika varētu arī pievienoties NATO valstu saimei. Tad līdz ar mūsu piederību Apvienoto Nāciju Organizācijai Latvija būtu maksimāli rūpējusies par to, lai valsts drošībai būtu starptautisks aizsardzības vairogs. Tādā noskaņā lai mēs šodien pieminam un atzīmējam pirms 74 gadiem – 1921.gada 26.janvārī – grūti panākto pasaules lielvalstu Latvijas atzīšanu de jure.

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"