Latvijas un Krievijas robeža mūsu ārpolitikā

Trešdien, 25.janvārī, Balvos notika plaša sanāksme par Latvijas un Krievijas robežas apkaimes jautājumiem un Latgales ekonomiskās sadarbības iespējām ar Krievijas Federācijas Pleskavas apgabalu. Sanāksmē piedalījās Latvijas Republikas ārlietu ministrs Valdis Birkavs, Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Mārtiņš Virsis un virkne citu Ārlietu ministrijas darbinieku.

Turpinot Latvijas diplomātisko pārstāvju reģionālo sanāksmi, Balvos bija ieradušies arī Latvijas vēstnieki NVS valstīs — Pēteris Simsons, Latvijas vēstnieks Ukrainā, un Jānis Lovniks, Latvijas vēstnieks Baltkrievijā. Latvijas vēstniecību Krievijā pārstāvēja konsuls Ainārs Dozbergs. Balvos bija ieradies arī Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Lietuvā Alberts Sarkanis. Sanāksmē piedalījās Saeimas deputāti no dažādām frakcijām, Balvu, Alūksnes, Rēzeknes, Ludzas un citu rajonu pašvaldību vadītāji, robežsargi.

Sanāksmes darbs bija koncentrēts trīs galvenajos apspriežamo jautājumu blokos: Latvijas austrumu daļas transporta kustības un tranzīta attīstības iespējas, informācijas apmaiņa un debates par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas parakstītās pagaidu vienošanās (par vienkāršotu robežas šķērsošanu) realizēšanu un Latvijas — Krievijas robežas demarkācijas problēmu apspriešana.

Pēc diskusijām Balvos sanāksmes dalībnieki izbrauca arī uz Vientuļu robežpunktu, kur tilts pār nelielo Ludonku Latvijas valsts teritoriju savieno ar 1944.gadā Latvijai nelikumīgi atņemto Abrenes apriņķi — tagadējo Krievijas Federācijas Pitalovas rajonu. Tieši šeit, stāvot uz Ludonkas tilta starp Latvijas Valsts sarkanbaltsarkano karogu un kļūdaino uzrakstu krievu valodā upītes otrā krastā (RSFSR — tulkojumā "KPFSR" jeb pilnā nosaukumā "Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika), bija īpaši izjūtama Balvos apspriežamā jautājumu kompleksa aktualitāte.

Tāpēc jau pašā sākumā visi sanākmes dalībnieki vienprātīgi piekrita Saeimas deputātei Antai Rugātei, ka šeit tiek apspriesta ne vien Latgales, bet visas Latvijas problēma. Tāpēc arī līdz ar daudzajām robežrajonu ikdienas problēmām — kā tirdzniecība, atvieglojumi vietējiem iedzīvotājiem robežas abās pusēs, lai viņi, piemēram, ērtāk varētu kapu svētkos apmeklēt savu tuvinieku atdusas vietas utt. Izskanēja virkne svarīgu atziņu, kas ir būtiskas Latvijas Republikas turpmākajā starptautiskajā virzībā. Konceptuāli nozīmīga bija ārlietu ministra Valda Birkava uzruna:

— Es patiešām apsveicu šo pasākumu, kas ir iniciēts īstajā brīdī. Īstajā brīdī tādēļ, ka mēs beidzot sākam normalizēt savu austrumu politiku. Šeit klāt ir Ārlietu ministrijas darbinieki un deputāti diezgan kuplā skaitā.

Un, ja mēs šodien esam tik kuplā skaitā un tik kompetenti, tad šim vezumam vajadzētu pamatīgi izkustēties no vietas. Ne tikai sarunās, bet pēc tam arī darbos, es gribu īsi ieskicēt, kāda izskatās mūsu ārpolitika pēc tam, kad mēs esam kļuvuši brīvi no Krievijas armijas.

Bez šaubām, 1994.gads Latvijas vēsturē paliks kā gads, kurā attiecības ar Krieviju sāka normalizēties. Jāatzīst, ka arī Krievijas puse to ir fiksējusi un atzinusi, ka attiecības kļuvušas konstruktīvas. Es neteikšu, ka tās ir draudzīgas. Neteikšu, ka tās jau ir normālas. Ir vēl ļoti daudz kas darāms. Bet ir radīts pamats, uz kura mēs varam stāvēt un no kura mēs varam virzīties tālāk. Nesen Maskavā parakstītie pieci līgumi rada tiesisku bāzi gan režīmam pierobežas rajonos, gan arī citās vietās. Tai skaitā arī parakstītā konsulārā konvencija. Šodien satiksmes ministrs Andris Gūtmanis tiekas ar Raņņiha kungu (Krievijas Federācijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā — J.Ū.). Jautājums ir par nākamajiem līgumiem, kas saistīti ar tranzīta kravu problēmu: ir sagatavoti vairāki līgumi kā par dzelzceļa, tā arī par gaisa un auto transportu. Mums ir svarīgi, lai šie līgumi tiktu parakstīti. Tas ne tikai nostiprina mūsu saimnieciskās saites un rada pamatbāzi tālākai darbībai.

Faktiski katrs šāds līgums ir arī vēl viens ķieģelītis mūsu neatkarības ēkā. Pavisam nesen bija Baltkrievijas premjerministra vizīte Latvijā. Ar to saistās mūsu attiecību aktivizācija Baltkrievijas virzienā. Lai gan vēl pagājušā gada 21.februārī es parakstīju deviņus nolīgumus ar Baltkrieviju, kustība tomēr, manuprāt, bija nedaudz par lēnu, lai mūsu attiecības būtu pietiekami aktīvas. Un tomēr arī šeit pozitīva virzība ir sākusies.

Latvijas vēstnieks Ukrainā ir šeit, un mēs ar viņu rūpīgi esam pārrunājuši aktivitātes, kādas nepieciešamas, lai mēs nostiprinātu arī savus saimnieciskos sakarus ar Ukrainu. Tādējādi ar mūsu trīs austrumu kaimiņiem (ar Krieviju un Baltkrieviju Latvijai ir arī tieša robeža) mēs reāli esam sākuši aktīvu darbu.

Kas šajā sakarībā ir ļoti svarīgi? Svarīgi ir tas, ka mūsu ārpolitiskie mērķi nemainās. Man nav nekādu šaubu, ka mūsu stratēģiskais mērķis ir integrācija Eiropas Savienības un Transatlantiskajās struktūrās. Ja pēc dažām nedēļām Strasbūrā uzvīsies Latvijas karogs un mēs kļūsim par Eiropas Padomes locekļiem, tad šajā gadā mums paliks vēl divi uzdevumi. Viens ir — kļūt par Eiropas Savienības asociētajiem locekļiem. Jo brīvās tirdzniecības līgums ar 1.janvāri, pateicoties ārkartīgi intensīvam darbam, ir stājies spēkā, un es ceru, ka Kannās jūnijā mums izdosies (Francijas prezidentūras laikā, kas šobrīd vada Eiropas Savienību), parakstīt asociēto līgumu. Otrs darbs, ko šogad vēl vajadzētu pagūt padarīt, ir pievienoties GATT (Starptautiskajai tirdzniecības un tarifu organizācijai). Tas ir grūts uzdevums, un man vēl pagaidām nav īstas pārliecības, ka tas paveiksies. 20. — 21.februārī mēs sākam pirmās darba grupas sarunas, un, ja krietni papūlēsimies, tad arī tas var izdoties.

Kas notiks tālāk? Tālāk notiks tas, ka mums vairs nebūs, kam pievienoties. Tālāk iestāsies it kā vakuums. Un šis vakuums būs saistīts ar to, ka vairākus gadus, varbūt pat gadu desmitus mums vajadzēs sevi un savu valsti, savas struktūras un savu likumdošanu savest kārtībā. Lai mēs būtu gatavi jebkurā brīdī pievienoties Eiropas Savienībai — tad, kad arī Eiropas Savienība būs gatava mūs uzņemt kā pilnu locekli Eiropas Savienībā un kā pilnu locekli NATO. Tas nav vienas dienas uzdevums, tas nav viena gada uzdevums. Patiesībā es gribētu formulēt uzdevumu šajā gadsimtā, līdz šī gadu tūkstoša beigām: sakārtot savu valsti tā, lai jebkurā brīdī, ja Eiropa būtu gatva, ja NATO būtu gatava, mēs varētu tur iekļūt.

Kāpēc mums ir jāiet no vienas savienības (Padomju Savienības) uz otru savienību (Eiropas Savienību)? Kāpēc mēs nevaram dzīvot paši? Diemžēl, vai par laimi (laikam jau tomēr "diemžēl") Latvijai nav izvēles. Latvijai nav izvēles tāpēc, ka neitrāla politika neizbēgami nozīmētu nonākt atkarībā vai Krievijas ietekmes zonā. Un tajā pašā laikā stratēģiskais uzdevums — integrēties Eiropas Savienībā un NATO — nekādā gadījumā nedrīkst būt par traucēkli labām, normālām saimnieciski attīstītām kaimiņattiecībām ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrievu, un te ir jāievēro ļoti precīzs līdzsvars. Jo integrējoties Eiropā, mums reizē ir ļoti civilizēti jārisina mūsu attiecības ar šīm valstīm. Kāpēc? Tādēļ, ka Eiropā mūs neņems pretī ar problēmām. Mūs neņems pretī ar neatrisinātu robežu jautājumu. Mūs neņems pretī ar iekšējiem konfliktiem un minoritāšu problēmam.

Mēs paši esam ieinteresēti, lai šīs problēmas tiktu atrisinātas. Protams, lai tās netiktu atrisinātas ne uz latviešu tautas, nedz uz Latvijas valsts rēķina. Šis līdzsvars, šī divu virzienu interešu savienošana, manuprāt, ir viens no vissvarīgākajiem mūsu ārpolitiskajiem uzdevumiem. Un tieši tādēļ mēs esam šeit, lai konsultētos ar jums, kā vislabāk, kā visātrāk iemiesot dzīvē parakstītos līgumus.

Kā jūs redzat robežjautājuma atrisināšanu? Tajā skaitā arī Abrenes problēmu, par kuru mums tuvākajā laikā būs Ministru kabineta speciāla sēde. Mums ir jāpieņem politisks lēmums, kā virzīties tālāk. Un mēs šeit bez jūsu viedokļa nevaram iztikt. Mums ir pilnīgi skaidri jāapzinās, kādā veidā mēs virzām savas saimnieciskās aktivitātes, un vai ir pamatotas bažas, kas reizēm izskan: vai visa ekonomika līdz ar to nepāries Krievijas biznesmeņu rokās. Vai tas mums ir izdevīgi? Kādus ierobežojošus līdzekļus likt lietā, kā mums attīstīties? Jā, mēs nevaram ieiet Eiropas struktūrās, paņemot līdzi milzīgās problēmas attiecībās ar Krieviju, ar Baltkrieviju, arī iekšējas problēmas. Manuprāt, šīsdienas pasākums var dot jaunu akcentu mūsu ārpolitikā. Ieklausoties jūsu viedoklī, ieklausoties mūsu viedoklī un savienojot tos abus, mēs varētu virzīties tālāk — saimnieciski sekmīgi un demokrātiski. Lai tie cilvēki, kas te dzīvo pie robežas, justu, ka kaimiņš ir draudzīgs. Bet vai viņš ir draudzīgs? Notikumi Čečenijā rāda, ka mums vienmēr jābūt modriem. Jo mēs nedrīkstam nonākt atkarībā. Mums jāprot dzīvot pašiem, izmantojot visu starptautisko organizāciju un mums patiešām draudzīgo valstu atbalstu.

Pēc ārlietu ministra runāja Rēzeknes, Alūksnes, Ludzas un Balvu rajona pašvaldību vadītāji, Saeimas deputāti, Latvijas vēstnieki, Viļakas robežsargu bataljona komandieris. Viņi analizēja reālo situāciju, kas daudzos jautājumos ir visai problemātiska. Izskanēja bieži vien atsķirīgi un pat savstarpēji pretēji viedokļi — taču visi bija vērsti uz situācijas uzlabošanu. Kopīgs tiem bija arī pats būtiskākais aspekts: visas pašreizējās problēmas radušās Latvijas dramatiskajā vēsturē, un ir pusgadsimtu ilgās okupācijas tiešas sekas. Tikai viens piemērs: 1991.gadā, kad Latvija atguva savu valstisko neatkarību, tika būtībā atstāts pašplūsmai pagaidu robežas precizēšana starp mūsu valsti un Latvijai atņemto teritoriju (pašreizējās Pleskavas apgabala Pitalovas rajonu). Izrādās, ka pašreizējo pagaidu robežlīniju starp divām valstīm nosprauduši... Latvijas dzelzceļa priekšnieki, nododot vietējo dzelzceļa līnijas posmu Krievijas Oktobra dzelzceļa pārziņā.

Diplomātiski un juridiski apšaubāmā ceļā tolaik arī noteikts, ka pagaidu robeža (jo mēs nevaram atzīt Abrenes apriņķa nelikumīgo pievienošanu Krievijai) starp abām valstīm garākā posmā iet pa vidu dzelzceļa līnijai. Kā Balvu sanāksmē kāds tās dalībnieks ar rūgtu smaidu teica: — Cilvēki, kas vilciena vagonā sēž vienā pusē, atrodas Krievijas teritorijā, bet, pārsēžoties pretējā pusē, viņi jau nonāk Latvijā.

Diemžēl, visai dramatisks līdz ar šo juceklīgo lēmumu izvērties astoņu mūsu tautiešu liktenis Latvijai izsenis piederējušajā Punduru stacijā, kas diemžēl, atrodas sliežu viņā pusē. Tātad, pēc absurdā 1991.gada lēmuma — it kā Krievijas teritorijā. Un tieši šo acīmredzami neloģiski nosprausto robežlīniju — pa vidu dzelzceļa stigai — apsargā Krievijas robežsargi. Līdz ar to astoņi mūsu tautasbrāļi no Punduru stacijas vairs nedrīkst spert kāju savā valstī.

Tas — tikai neliels ieskats sarežģītajā problēmu kompleksā, kas trešdien tika apspriests Balvos. Par robežjautājumiem veltīto sanāksmi Balvos stāstīsim arī "LV" nākamajā numurā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Jānis Ūdris,

Māris Kaparkalējs, "LV"