Osvencima, Osvencima…

Šodien, 27.janvārī, paiet 50 gadi, kopš Otrā pasaules kara beigu cēlienā tika atbrīvota milzīgā Osvencimas koncentrācijas nometne.

Šo nometni vācu nacistiskais režīms Otrā pasaules kara sākuma cēlienā, 1940.gadā, iekārtoja okupētās Polijas teritorijā. Osvencima jeb (Auschwitz) bija lielākā toreizējā Vācijas nometne. Tā darbojās no 1940. līdz 1945.gadam, un tajā tika iznīcināti vairāk nekā četri miljoni cilvēku no dažādām valstīm.

Osvencimas nāves nometnes vietā 1967.gadā tika iekārtots muzejs, kurā iznācis būt arī šo rindu autoram. Te, kādreizējo poļu armijas kazarmu telpās, iekārtota ekspozīcija par antifašistisko pagrīdes organizāciju izvērsto pretošanās kustību Osvencimā un ieslodzīto sacelšanos 1944.gadā. Tā bija drosme — iepretim terora nežēlībai.

Vissatriecošāko iespaidu tur, Osvencimā, atstāja nevis baisā nāves statistika — septiņciparu skaitļi par iznīcinātajiem upuriem. Ne krematorija, kas saglabājusies neskarta kopš 1945.gada. Pat ne kinokadri, kuros redzams, kā milzīgās līķu kaudzes tiek novāktas ar buldozeriem. Vissatriecošāko iespaidu atstāja īstā vācu pedantismā savāktie ieslodzīto sieviešu... mati, ko nacisti izmantoja matraču polsterēšanai. Milzīga sieviešu matu kaudze!

Starp visdažādāko nokrāsu cirtām tur mirdzēja kāda neparasti skaista, resna, zeltaina matu pīne. Skaista vēl tagad, gadu desmitus pēc tās valkātājas nāves. Citviet ne mazāk baismīga bija upuru briļļu kaudze. Vēl citur— milzīgā grēdā savākti bērnu naktspodiņi. Cilvēki šurp brauca, cerēdami uz dzīvi. Un šādu cerību vedināja arī maldinošais uzraksts uz nometnes vārtiem "Arbeit macht frei" ("Darbs atbrīvo"). Patiesībā vienīgais ceļš ārā no nometnes piecus gadus veda caur krematorijas krāsnīm.

Ir dzirdēts viedoklis, ka Osvencimas nāves nometnē iekārtotais muzejs radot naidu pret vāciešiem. Man šīs nometnes apmeklējuma reizē iznāca redzēt vairākus vācu tūristu grupas. Taču neviens no cittautiešiem plašajā Osvencimas apmeklētāju plūsmā neizrādīja nekādu naidīgumu pret turpat līdzās skanošo vācu valodu.

Vietā ir atcerēties, ka koncentrācijas nometnes nebūt nav Vācijas izgudrojums un Vācijai šajā jomā nebūt nepieder pirmatklājējas tiesības. Pēc vēsturnieku liecībām, pirmās koncentrācijas nometnes radušās mūsu gadsimta sākumā Dienvidāfrikā, britu-būru kara laikā. Pirmā koncentrācijas nometņu impērija bija Padomju Savienība, un šādu nometņu lietderību savos darbos pieminējis jau Ļeņins. Īsti plaši tās izvērsa Staļins trīsdesmito gadu plašajās represijās, un šajās nometnēs gājuši bojā arī desmitiem tūkstoši mūsu tautasbrāļu.

Osvencimas koncentrācijas nometnes atbrīvošanas gadskārtas dienā vajadzētu atcerēties, ka arī Latvijā vācu okupanti bija iekārtojuši samērā plašu koncentrācijas nometņu tīklu. Plašākā no tām bija Salaspils koncentrācijas nometne Rīgas pievārtē. Tā bija lielākā koncentrācijas nometne visā Baltijā, un vācieši to sāka iekārtot 1941.gada oktobrī. Nometnes bija iekārtotas arī Mežaparkā (centrālā sadales nometne), Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā, Madona, Valmierā, Tukumā un vēl virknē citu Latvijas vietu.

Taču, kamēr mums un visai pasaulei nav pieejami dati par Gulaga arhipelāga patiesajiem apjomiem, nevar par pilnīgu un patiesu atzīt visai plaši izplatīto atzinumu, ka Osvencimas nometne — lielākā hitleriešu koncentrācijas nometņu tīklā (Treblinka, Maidaneka, Būhenvalde u.c.) — bijusi arī pati lielākā koncentrācijas nometne pasaulē. Ir pamats uzskatīt, ka staļiniešu nāves nometnēs Sibīrijā, kas tika izbūvētas daudz agrāk par Osvencimu un pastāvēja līdz pat piecdesmito gadu vidum, nonāvēts desmitiem reižu vairāk cilvēku. Diemžēl Gulaga arhipelāgs vēl aizvien ir praktiski nepieejams apmeklētājiem.

Tā ir vēsture, un gribētos domāt, ka arī lielā kaimiņvalsts Krievija — Padomju Savienības mantiniece — atzīst nāves nometnes par kauna traipu savā vēsturē. Taču pirmais solis uz šādu atzīšanu būtu objektīva upuru skaita izpēte un publicēšana. Un bijušo nāves nometņu vietā būtu iekārtojami muzeji — kā Osvencimā. Tikai šāda, pilnīga un godīga atklātība valsts politikas līmenī būtu reāls ceļš uz šķīstīšanos. Reāls apliecinājums valsts principāli jaunam, demokrātiskam kursam.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors