Draudzīgais aicinājums liek apzināties attieksmi pret tautas kultūru Viena no lepnākajām vēstures lappusēm

Aizvakar, 25. janvārī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika Draudzīgā aicinājuma 60. gadadienas konference. Tajā priekšlasījumu par Draudzīgā aicinājuma ideju un tās turpinājumu sniedza Valsts prezidents Guntis Ulmanis (skat. "LV" 26. janvāra nr. 13). Referentu vidū bija literatūrzinātnieks, latviešu grāmatniecības vēsturnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Valdemārs Ancītis.

Valdemārs Ancītis pēc referāta nolasīšanas — "Latvijas Vēstnesim"

Mēs uzšķiram un lasām vienu no pašām lepnākajām lappusēm Latvijas grāmatniecības, arī Latvijas kultūras un politiskajā vēsturē. 1935.gada Kārļu dienā – 28.janvārī – Latvijas Kultūras fonda sēdē toreizējais Ministru prezidents Dr.Kārlis Ulmanis nāca klajā ar savu Draudzīgo aicinājumu – ikvienam atcerēties savu pirmo skolu un atbalstīt to, ziedojot grāmatas, mākslas darbus, mācību līdzekļus utt.

Kārļa Ulmaņa vārds ne vienmēr izpelnījies atzinību. Visai bieži viņš kritizēts te par vienu, te citu darbu. Bet Draudzīgais aicinājums pieder pie laimīgiem izņēmumiem. Pat Ulmaņa pretinieki, cik zinu, nav uzdrošinājušies Ulmanim pārmest šo Kārļu dienas soli.

Kultūras fonds 1940.gadā laida klajā grezni iesietu, 312 lappušu biezu un daudziem fotoattēliem pušķotu reprezentācijas izdevumu "Kārļa Ulmaņa Draudzīgais aicinājums. Grāmatu sakārtojis Arvīds Šnornieks." Lasot šo krāšņo grāmatu, redzams, ka Draudzīgais aicinājums, kā tas arī bija gaidāms, ir izmantots un kalpojis toreizējās ideoloģijas un Dr.Kārļa Ulmaņa personības kulta atbalstam. Tā Kultūras fonds ik gadus ir godalgojis labākos avīžu ievadrakstus, kas publicēti par Draudzīgo aicinājumu. Šādas godalgas saņēmuši: Kārlis Rabācs "Tēvijas Sargā", Arturs Kroders "Tēvijas Sargā", Ernests Blanks "Jaunākajās Ziņās" un "Ventas Balsī", Oļģerts Liepiņš "Pēdējā Brīdī", Oto Nonācs "Rītā", Ars "Latvijas Kareivī" un kāds, kas parakstījies ar iniciāļiem M.G., "Brīvajā Zemē". Nedraugi varētu sacīt: minētie septiņi autori godalgoti par to, ka pratuši vislabāk gan pašu Ulmani, gan viņa Draudzīgo aicinājumu slavēt. Jā gan, to viņi tiešām ir darījuši. Taču slavējuši ne jau bez pamata. Runa ir par patiesi milzīgu naudas summu un lielu skaitu grāmatu un kultūrpriekšmetu.

Kārlis Ulmanis pats, citiem labu priekšzīmi rādīdams, ziedojis gan naudu, gan grāmatas, gan ko citu pavisam 88 skolām un kultūriestādēm. Bet pavisam piecos gados (kopā ar summām, kas ņemtas dažādām Draudzīgā aicinājuma vajadzībām no Kultūras fonda kases) saziedots 1 miljons 281 tūkstotis 157 lati un 25 santīmi. Skolām, bibliotēkām, kultūriestādēm saziedoto grāmatu kopskaits ir 1 miljons 675 tūkstoši un 419. Turklāt ziedotas arī dažādas citas mantas: 1756 kartes, 196 klavieres, 434 radioaparāti, 1554 gleznas, 303 ģīmetnes, 80 krūšutēli, 241 medikamentu skapītis utt. Bet jāņem vērā, ka šie vēl nav galīgie skaitļi. Ziedošana taču turpinājās arī 1940.gada pirmajā pusgadā un būtu turpinājusies vēl ilgi, ja to nepārtrauktu 1940.gada jūnija liktenīgie notikumi.

Ja nu vaicājam, kāda ir Draudzīgā aicinājuma vēsturiskā nozīme, tad pirmā atbilde ir taisni šie skaitļi, aicinājuma grandiozais rezultāts. Tā bija reāla palīdzība konkrētām skolām, konkrētām bibliotēkām, konkrētām kultūras iestādēm un konkrētiem pasākumiem. Bez šīs konkrētās palīdzības nebūtu tāda gara dzīves pacēluma, kāds bija trīsdesmito gadu otrā pusē.

Nezinu, kā šobrīd, bet vēl pavisam nesen Rīgas antikvariātos bija dabūjamas grāmatas ar ielīmētiem Draudzīgā aicinājuma ekslibriem. Dāvinājumu tātad bijis tik daudz, ka pat gadu pussimtenī okupācijas režīms nespēja tos visus iznīcināt!

Taču jebkurš notikums par vēsturisku kļūst vienīgi tad, ja tas rod kādu turpinājumu, kādu piepildījumu vēlākos laikos. Vai Draudzīgajam aicinājumam ir šāds turpinājums? Jā. Aicinājums pierādīja, ko nozīmē miljons latviešu. Ja mēs izturējām gadu desmitiem ilgo okupāciju, ja mēs pratām vienoties Latvijas Tautas frontē un janvāra barikādēs, tad te savs nopelns ir Draudzīgā aicinājuma paraugam. Kārļu dienā ievadītā epopeja bija jau pierādījusi, ko mēs spējam, ja vien darbojamies vienā virzienā.

Un vai Kārļa Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam turpinājums un piepildījums var vēl nākt? Arī uz šo jautājumu es pasteidzos atbildēt ar jā. Draudzīgais aicinājums nav vienreizējs, izolēts pagātnes fakts. Tas ievadīja ilgstošu procesu, ko nevaram un nedrīkstam uzskatīt par pabeigtu. Tam jāturpinās, un tas turpināsies!

Pavērosim dažus šāda turpinājuma iespēju aspektus.

– Kāda bija ekonomiskā un kultūras situācija Latvijā tolaik – 1935.gadā – un tagad? Jāteic, visai atšķirīga. Tolaik bija jau beigusies trīsdesmito gadu saimnieciskā krīze, bija sācies daudzsološs uzplaukums visās saimniecības un gara dzīves nozarēs. Tagad – pilnīgi pretējais. Vispārīga krīze – kā ekonomiskā, tā kultūras nozīmē.

Ja Draudzīgais aicinājums bija laikā un vietā 1935.gadā, tad tam vēl jo lielākā mērā jābūt laikā un vietā tagad. Ja mūsu skolām, bibliotēkām, kultūras iestādēm trūkst līdzekļu, tad Draudzīgā aicinājuma reāls atjaunojums varētu lieliski palīdzēt. Jo vairāk tādēļ, ka tagad nav arī tāda Kultūras fonda, kāds bija Ulmaņa laikā. Kā zināms, Kultūras fonds tad nebija nekāds trūcīgais: tajā nemitīgi ieplūda līdzekļi gan no dzērāju, gan pīpmaņu kabatām. Spēkā bija gudrais princips: ja gribi, žūpo, ja gribi, indējies ar dūmiem, tā ir tava vaļa, bet tad arī maksā savu tiesu kopīgajai lietai – lai valstij būtu nauda ceļu labošanai un kultūras vajadzībām!

Bet, raugoties no otras puses, situācija tolaik bija dažā ziņā aicinājuma īstenošanai izdevīgāka nekā tagad. Tad bija bagātie un turīgie, pavisam nabago bija maz. Ziedotāju netrūka, jo dot spēja gan rūpnieks, gan tirgonis, gan ierēdnis, gan skolotājs un ārsts. Tagad dažs labs pamatoti aizbildināsies, ka ir par nabagu sekot aicinājumam, lai būtu tas cik draudzīgs būdams. Cik pelna mūsdienu uzņēmēji, joprojām ir noslēpums, bet valsts vadītāju īpašumu un ienākumu summas tagad jau publicē. Un jāatzīst – viņu simti un tūkstoši visai priecīgi kontrastē ar maniem skumjajiem 30 latiem. Un tad es varu draudzīgajiem aicinātājiem atbildēt: man nav tādu ienākumu, lai es varētu piedalīties šai skaistajā pasākumā. Lai piedalās viņi – mūsu pārstāvji un vadītāji, lai piedalās mūsu ekonomikas haizivis, viņi to spēj bez riska izputēt, bet es – piedodiet — to nevaru atļauties. Un tomēr piedalīšos gan. Un ceru — piedalīsies arī citi trīsdesmitnieki. Parādīsim klasi! Ja Valsts prezidents ir atsacījies no algas pielikuma, tad es to uzskatu par reālu soli Draudzīgā aicinājuma virzienā, par paraugu, kas pelnījis sekotājus. Pats viņš gan savam atsacījumam nav piebildis, kā labā viņš to dara, bet mēs drīkstam domāt — Prezidents no šīs naudas būs atteicies par labu grāmatai, par labu skolai, par labu kultūrai.

Ir vēl kāds punkts Kārļa Ulmaņa gadiem par labu, mūsdienām par ļaunu. Draudzīgais aicinājums, kā zināms, pirmām kārtām attiecas uz grāmatām un skolām. Kad 1935.gadā dāvinātāji sekoja Kārlim Ulmanim, viņi varēja ņemt no plaukta gandrīz jebkuru grāmatu un bez bažām atdot skolai. Tās bija neatkarīgās Latvijas laikā izdotas grāmatas un lielākoties tādas, kas ne morālā, ne idejiskā ziņā bērniem nebija liedzamas. Ko lai bērniem un skolām dāvinām tagad? Gribu būt objektīvs: labu grāmatu netrūka padomu gados, un labu grāmatu netrūkst arī šodien. Taču līdzās vērtīgajām padomju gados iznāca arī tādas grāmatas, kas slavināja kolhozu iekārtu, kas pulgoja tā saukto buržuāzisko nacionālismu, kas attaisnoja impērijas iebrukumus Budapeštā, Prāgā vai Kabulā. Un vai līdzās vērtīgajām arī tagad neiznāk grāmatas, kas nav cienīgas rotāt skolas grāmatplauktus? Ja mēs vairs nevēlamies grāmatas, kas rakstītas sociālistiskā reālisma garā, tad nepavisam nebūtu pareizi vēlēties arī tādus literārus darbus, kas, ja tā drīkstētu teikt, pieder pie ciniskā reālisma. Ja mums vairs nepatīk literatūra, kas cildina padomisko pozitīvo varoni, tad nevajadzētu patikt arī tādai literatūrai, kur goda vieta ierādīta pornovaroņiem un pornovaronēm. Bet ar pēdējiem šobrīd pašreizējā literārā raža ir pilnum pilna.

Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados šajā ziņā problēmas nevarēja rasties. Izglītības ministrijas aprūpē pastāvēja autoritatīva Jaunatnei kaitīgās literatūras apkarošanas komisija, kas uzmanīgi sekoja drukātajai produkcijai un — kad tāda vajadzība radās — nevēlamos izdevumus ierakstīja jaunatnei kaitīgās literatūras sarakstos. Šais sarakstos uzņemto literatūru nebija atļauts:

a) izplatīt ar kolportieru palīdzību,

b) atklāti izlikt vai piedāvāt grāmatu veikalos vai publiskās vietās, atklāti izlikt tirgotavu telpās, skatlogos vai citās redzamās vietās un turēt kioskos vai citās poligrāfisko ražojumu izdalīšanas vietās,

c) izplatīt sludinājumu vai kādā citā pasūtījumu vākšanas ceļā,

d) piedāvāt pirkšanai,

e) glabāt skolu un jaunatnes bibliotēkās,

f) izsniegt par maksu vai bez maksas personām, kas jaunākas par 18 gadiem.

Pats par sevi saprotams, šais sarakstos uzņemtos izdevumus toreizējie noteikumi nepieļāva arī dāvināt skolām Draudzīgā aicinājuma ietvaros.

Ja turpretī tagad kāds iedomātos savai pirmajai skolai dāvināt, piemēram, nule Rīgā Tapala izdevumā iznākušo N.Heidenas "bestselleru" "Kā apmierināt sievieti" vai kādu citu grāmatu no pornoplaukta, tad nebūtu nekāda juridiska pamata šādu dāvinājumu aizkavēt, jo mums tagad nav ne attiecīgas komisijas, nedz arī principu, pēc kādiem šai komisijai būtu jāstrādā.

Jā, es jau dzirdu mūsmāju demokrātijas rietumniecisko apustuļu iebildumus. Ka šādi aizliegumi nebūtu demokrātiski. Un ka nebūtu demokrātisks iestādījums arī šāda komisija. Varbūt. Bet tādā gadījumā būsim konsekventi un atzīsim, ka demokrātiskas Latvijas agrāk nekad nav bijis, jo minētā komisija darbojās tiklab parlamentārajā, kā autoritārajā Latvijā. Varētu arī sacīt: brīvā pornodoma mūsu kādreizējā valstī ir vajāta vienmēr.

Un atzīsim arī, ka brīvība mūsdienu demokrātijā nav universāls jēdziens. Vieniem tā ir, otriem nav. Ir brīvība, piemēram, tiem, kas grib propagandēt seksuālo visatļautību, ieskaitot pilsoņu un nepilsoņu tiesības stāties likumīgā laulībā vienalga ar ko, ieskaitot sava un pretējā dzimuma zooeksemplārus, bezdzimuma priekšmetus utt. Bet gaužām maz brīvības tiem, kas savus bērnus no šādas visatļautības gribētu pasargāt.

Apzinos, ka šo jautājumu izšķirt nav manos spēkos. Bet likās, ka manos spēkos ir šo jautājumu izvirzīt, lai tam pievērstu sabiedrības uzmanību. Tā dekadence, kas pie mums aiz pārpratuma bija ieklīdusi gadsimta sākumā, bija tikai kusls ziediņš salīdzinājumā ar svešzemju stādiem pārbagāto dekadences oranžēriju tagad — gadsimta beigās. Žēl, ka Andrejs Upīts tagad jau zem velēnām. Viņam būtu gana ko ņemties ar ušņu duramo, pārstaigājot tagadējo drukas darbu druvu.

Trīsdesmito gadu sākumā – tāpat kā tagad — grāmatu tirgu bija pārpludinājusi tulkotā literatūra. Drīz pēc 1934.gada 15.maija notikumiem šie plūdi atkāpās, saplaka, mitējās. Nebija gan ne tāda likuma, ne tāda valdības lēmuma. Prezidents ar savu autoritāti vien panāca, ka lubu literatūra pārstāja iznākt. Tulkojumus, protams, izdeva joprojām, taču ar atlasi. Izdeva klasiku, izdeva grāmatas ar mākslas vai zinātnes vērtību. Bet trešās, ceturtās un visu tālāko šķiru ārzemju autoriem ceļš uz Latviju tolaik bija slēgts. Dažs apgāds, kas līdz tam bija izdevis tikai tulkojumus, bija spiests vai nu pārkārtoties, vai likvidēties. Un kad nāca Draudzīgais aicinājums, tā sekotāji saprata, ka uz skolām jāplūst pirmām kārtām mūsu pašu, latviešu, grāmatām.

Kā jau sacīju un kā tas jau katram pašam labi redzams, arī patlaban pārdzīvojam īstus tulkoto grāmatu palus. Tulko valodu pratēji un nepratēji. Tulko šedevrus un nešedevrus. Lai gan, zināms, netrūkst arī vērtīgas importliteratūras, pārsvarā tās tomēr ir lubenes. Arī, ja tā var sacīt, lubu literatūras klasika.

Administratīvi soļi diez vai palīdzētu. Taču būtu jādara viss, lai sabiedrisko domu noskaņotu oriģināldarbiem par labu. Ja pie mums zināmi panākumi bija sauklim "Pirksim Latvijas preci!", tad, kazi, varbūt sekmētos arī ar saukli "Pirksim un lasīsim latviešu grāmatu!". Derētu pamēģināt. Un kā būtu, ja Draudzīgā aicinājuma ietvaros mēs skubinātu mūsu naudīgos tautiešus atbalstīt, piemēram, Aleksandra Grīna kopotu rakstu izdošanu, tāpat citus apgādus, kas pašaizliedzīgi turas pie latviešu autoriem un necenšas grābt naudu siekiem par nehonorētām tulkotām grāmatām?

Tiesa gan, ir publicētas kāda pašmāju autora žēlabas, ka, lasīdams latviešu literatūru, viņš nomirtu. Šāds fakts būtu interesants tajā ziņā, ka tas bagātinātu mūsu medicīnu, jo nāves gadījumi literatūras dēļ ir samērā reta parādība. Un tomēr es minētajam autoram ieteiktu nogaidīt. Atlikt miršanu uz rītu, kā teicis Veidenbaums. Un, ja nu tas tomēr nebūtu iespējams, tad nomirt ar patīkamo apziņu, ka šī priekšlaicīgā aiziešana veļu valstī nākusi par labu latviešu nacionālās literatūras izdzīvošanai.

Vispirms, manuprāt, vajadzētu ierobežot tās literatūras importu, kura sludina brīvību tieši zemākajiem instingtiem. Kaut arī droši vien ir taisnība "Lauku Avīzei", kur 1994.gada 29. novembrī skaidri pateikts, ka

"agresija un vardarbība jau ir kļuvusi par kultūras sastāvdaļu", varbūt varam iztikt paši ar savu agresiju un vardarbību un ka nav pagaidām nopietnas vajadzības visu to ievest pāri robežai. Lūk, ko izlasīju solīdā apgāda reklāmas redaktores rakstiņā, kurā viņa silti jo silti ieteic jaunāko romānu:.."pamīšu ar sulīgām pirmatnēji veselīgas erotikas un vardarbības ainām ar profesionālu veiklību" utt.

Redziet, kādas grāmatas jaunatnei laiž klajā mūsu apgāds. Ar profesionāļa veiklību notēlotas veselīgas erotikas un veselīgas vardarbības ainas! Turklāt apgādam nav bijis vajadzīgs maksāt par šādām ainām kādam aizrobežu skribentam. Honorāra pretendentu netrūkst arī tepat uz vietas. Un, ja no jums kāds vēlētos savai pirmajai skolai dāvināt grāmatu ar veselīgām erotiskām un vardarbības ainām, nopērciet minēto romānu un dāviniet! Tad jūsu naudiņa paliks pašu tautieša kabatā, jūsu lati neaizplūdīs uz ārzemēm.

Vēlreiz atkārtoju: to pašu principu, ko ieteicām ievērot tirdzniecībā, proti, neievest produktus, kurus var saražot mūsu pašu lauksaimnieki, to pašu principu vajadzētu ievērot arī kultūrā: neievest tādu literatūru, kādu varam saskribilēt tepat uz vietas, neievest tādu mūziku, kādu varam sameistarot tepat uz vietas, neievest tādas gleznas, kādas varam samālēt tepat uz vietas. Un tā joprojām.

Beidzot vēl kāds vārds par literatūru, mākslu, kultūru tautai. Es saņemu dūšu un pietiekami skaļi izlasu frāzi —

Māksla pieder tautai.

Un jau dzirdu apspiestus smiekliņus. Bet tas taču padomju, tas taču sociālistisks, tas taču Ļeņina sauklis! Nujā, ja jau jūs smīnat, es vairs nebūšu tik skaļš, es būšu piesardzīgāks un atkārtošu tikko dzirdami:

kultūra pieder tautai.

Vēl jūs smīnat? Tad es jautāju:

Ja māksla, ja kultūra nepieder tautai, kam tad tā pieder?

Atbildes var būt divējas. Viena — tā pieder pati sev, tā pieder pašiem tās autoriem, tā pieder pašiem kultūrtrēģeriem — literatūra pašiem rakstniekiem, mūzika pašiem mūziķiem, glezniecība pašiem gleznotājiem, medicīna pašiem ārstiem... Ļoti iespējams, ka tā tiešām arī ir un tā tiešām arī jābūt. Tikai tādā gadījumā māksla, kultūra un viss, kas ar to sakarā, nav nekas cits kā sociāls nonsenss.

Bet ir arī otra atbilde. To es izlasīju šī gada janvāra "Karogā", Mārtiņa Zelmeņa rakstā:

"Tagad taču māksla vairs nepieder tautai, vai ne? Labi, ka to vairs neuzsver vietā un nevietā, tā vairs nav dogma. Tātad stāvoklis drīz mainīsies, daudzi no tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas bija drīzāk aktīvi kultūras procesa līdzdzīvotāji, ne tikai pasīvi patērētāji, vairs jau nevar atļauties šo greznum lietu: kultūru — un Latvija drīz acīmredzot būs normāla Eiropas valsts, kur ar cēlām gara lietām nodarbosies tikai augsti mācīti, turklāt visnotaļ pārtikuši cilvēki, un, ko tie nospriedīs, to latviešu tauta ne tikai nesapratīs — tāpat nepamanīs, ka mūsu kultūrā kaut kas noticis. Tad varēs droši teikt: māksla un kultūra, kas sociālisma laikos gan bija vieglāk pieejama tautai, un pieder tautas krējumam, — bet šis laiks vēl pilnībā nav pienācis."

Varbūt mazliet pārspīlētā formā, taču Mārtiņš Zelmenis pateicis acīmredzami pareizu domu. Gribētos tikai iebilst: Kā tad tā? Gulāgā, tur visi bijām vienādi tiesīgi vai beztiesīgi, tur mūs nešķiroja. Un pēc tam mītiņojām visi, patriotiskās dziesmas dziedājām visi, pie barikāžu ugunskuriem sildījāmies visi. Bet nu, kad jādala ieguvums, tad še tev — dažiem būs, vairumam nebūs.

Un tas notiks neba tālā moru zemē, bet šeit — senās Eiropas sirdī. Tas notiks Latvijā, kas jau kopš daudziem gadsimtiem varējusi lepoties ar tiešām augsta līmeņa zemnieku kultūru — ar brīnumainu valodu, brīnumainām dainām un brīnumainiem jostu un prievīšu rakstiem. Tas notiks Latvijā, kur tauta jau kopš atraitnes dēla laikiem ir dzinusies pēc izglītības un kur jau kopš Pirmajiem vispārīgajiem dziedāšanas svētkiem kultūra nav vis kādas augstākas kastas, bet gan visu kārtu, visu šķiru, īsi sakot — visas nācijas īpašums.

No šāda viedokļa raugoties, es ar augstu paceltu roku balsoju par Draudzīgu aicinājumu Kārļa dienas programmas ietvaros atbalstīt, piemēram, elitāru avīzi "Literatūra un Māksla", bet ar abi roki es balsotu par līdzīga nosaukuma avīzi, ja tā nebūtu tik gauži elitāra, bet būtu domāta visai lasītpratējai un visai gara gaismas izslāpušajai tautai.

Es vēlētos atgādināt, kādu savulaik visai populāru aicinājumu:

"Ak sniedzat jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedzat jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā. Jūs, kam Dievs vēlējis savas dienas valkāt kā gribēdamies un kam sirds nesas cilvēka būšanas labot, te jums tīrums liels labu sēklu kaisīts."

Arī šis ir draudzīgs aicinājums. Aicinājums, kam šogad nav jubilejas, jo tas nācis klajā pirms neapaļiem 142 gadiem — 1853. gadā. Un tā autors ir Krišjānis Valdemārs.

Es to šeit citēju tāpēc, ka, manuprāt, Valdemāra un Ulmaņa aicinājumi sasaucas pāri gadu desmitiem. Tās būtībā ir viena un tā paša aicinājuma divi daļas. Jo arī 1935. gada Kārļa dienas aicinājuma dziļākais saturs ir tāds pats, kāds ir Valdemāra aicinājumā — sniegt roku brāļiem un vilkt viņus gaismā.

Uz abu šo aicinājumu fona pašreizējā tendence akcentēt elitāro kultūru šķiet visai nedemokrātiska. Tagadējie elitas pravieši stāv uz mūsu nācijas identitātei un vienībai bīstamas platformas, un iznāk, ka savulaik par profašistu lamātais Ulmanis ir nesalīdzināmi demokrātiskāks nekā viņi.

Ar to tad arī lai šoreiz pietiek. Grāmatas, mākslu, kultūru skolām, bibliotēkām, kultūras iestādēm, tātad — tautai!

Ja zem šiem vārdiem negribēs parakstīties dažs mūsdienu quasi filozofs vai quasi poēts, par to man maza raize, jo zem jau sen ir parakstījušies divi par viņiem daudz ievērojamāki vīri — Krišjānis Valdemārs un Kārlis Ulmanis.