Vēstures atskats dod spēku šodienai

Latvijas Republikas atzīšanas de iure 74.gadadienas zinātniskajā konferencē 26. janvārī

Kā jau informējām, Latvijas Ārlietu ministrija sadarbībā ar Latvijas Universitāti Ministru kabineta Zaļajā zālē bija sarīkojusi zinātnisku konferenci sakarā ar Latvijas Republikas atzīšanas de iure 74. gadadienu. Konferences dalībniekus uzrunāja ārlietu ministrs Valdis Birkavs:

— Šis notikums ir ne tikai vēstures fakts. Tas ir arī fundamentāls starptautiski tiesisks notikums, kas ieņem ļoti svarīgu vietu tajā starptautiski tiesisko faktu un notikumu kopumā, uz kuriem vispār mēs balstāmies. Uz kuriem balstās mūsu valstiskums, mūsu neatkarība.

Atceroties de iure atzīšanas dienu, mums ir jāatskatās arī uz mūsu pašu noteikto ceļu, atjaunojot valsti pēdējo piecu gadu laikā. Droši vien mēs visi, kas esam šeit, atceramies, cik bieži mēs operējām ar jēdzieniem de iure, de facto , un man liekas, ka pat vismazāk izglītotais cilvēks jau zina, kā vārdus raksta latīņu valodā, ja viņš interesējas par valsti un par valsts neatkarību.

Es gribu atgādināt, ka arī tajos laikos viss nenotika uzreiz. Tas bija ļoti garš un sāpīgs process. Bet tomēr cerīgs un uzvarošs. Tikai 1920.gadā pēc neatkarības pasludināšanas un brīvības cīņām Latvijai izdevās jūtami pavirzīties uz priekšu valsts izveidē un tās starptautiskā stāvokļa nostiprināšanā. 1920.gadā sanākusī Latvijas Tautas Sapulce apstiprināja Latvijas kā demokrātiskas republikas pamatus vēlreiz. Tā paša gada 15.jūlijā tika noslēgts miers ar Vāciju, 11.augustā tāds pats līgums ar Krieviju. Gan ar Vāciju noslēgtā pagaidu vienošanās, gan miera līgums ar Krieviju saturēja punktus, uz kuriem varēja balstīties, cīnoties par Latvijas de iure atzīšanu. Formulējumi nebija identi, nosacījumi bija atšķirīgi, un droši vien vēsturnieki to šeit izgaismos vislabāk.

Īpaši svarīgs bija 1920.gada decembris, kad Latvija varēja iekļauties Tautu Savienības tehniskajās organizācijās. Tad sekoja de iure atzīšana 1921.gada 26.janvārī. Tā bija Anglijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas veikta kolektīva atzīšana, kurai drīz sekoja pārējās valstis. No tā brīža Latvija ieguva pilnīgu starptautiski tiesisku rīcības spēju attiecībā pret valstīm, kuras to bija atzinušas. Es domāju, tas bija milzīgs, fantastisks Latvijas diplomātijas sasniegums. Visi mūsu sasniegumi nobāl šī sasnieguma priekšā. Milzīgs bija Zigfrīda Annas Meierovica personīgais ieguldījums. Valsts nu varēja pilnīgi funkcionēt. Tāpat kā tas atkal no jauna bija 1991.gada septembrī, faktiski jau ātrāk, kad sākās lavīnveidīga Latvijas otrreizējā atzīšana.

Nebūtu pareizi atstāt šo notikumu tikai vēstures ziņā. Studentu konvents bija par to, ka Latvijas de iure atzīšanas dienai jāieņem pienācīga vieta mūsu politiskajā apziņā un ka šī diena kalendārā būtu fiksējama kā atzīmējama. Protams, tā brīvdiena... Es atgādināšu kādu senu izteicienu:"Romas impērija gāja bojā tāpēc, ka par daudz bija svētku dienu. Brīvdienu..." Mums ir vēl ražīgs darbs priekšā, lai nostiprinātu savu valsti. Un es varbūt neatbalstīšu ideju par brīvdienu. Bet es gribētu, lai šī diena kļūtu par tradīciju, un Ārlietu ministrija kopā ar vēsturniekiem, ar Universitāti šo ideju, šo faktu vēlas uzturēt vienmēr spēkā. Jo tas nav tikai politisks jautājums. Tas ir mūsu valsts kontinuitātes jautājums, jo mums nav nekāda "otrā republika". Mēs esam tiešs turpinājums neatkarīgās Latvijas valstij, kura de iure tika atzīta pirms 74 gadiem.

Pēc ārlietu ministra Valda Birkava ievadvārdiem ziņojumus sniedza vēsturnieki. Vēstures zinātņu doktore Ilga Grava runāja par Zigfrīda Annas Meierovica lielo lomu Latvijas starptautiskās atzīšanas panākšanā, pakavējoties pie raksturīgām detaļām, kuras rāda, cik brīžiem sarežģīta un psiholoģiski smaga bijusi Latvijas pirmā ārlietu ministra vēsturiskā misija. Arī vēstures zinātņu doktora Aivara Strangas ziņojumā bija zīmīgas detaļas par Latvijas pirmo neatkarības gadu diplomātiskajām grūtībām, kas dažos aspektos sasaucas ar valsts mūsdienu problēmām.

Piemēram, divdesmito gadu sākumā, tāpat kā deviņdesmitajos gados, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, bija un ir problēmas ar profesionālu diplomātu kadriem. Labu ieskatu par Latvijas ieiešanu pasaules diplomātiskajā apritē vēstures zinātņu doktores Lilitas Zemītes un habilitētā vēstures zinātņu doktora Ineša Feldmaņa ziņojumi.

Atsaucoties uz studentu ierosmi, Latvijas Ārlietu ministrija atjaunojusi svētīgu tradīciju.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Valsts ministra Gunāra Meierovica priekšlasījums — "LV" 27. janvāra numurā. Citi referāti — nākamajos numuros

Aivars Stranga, Ilga Grava, Gunārs Meierovics, Valdis Birkavs, Lilita Zemīte un Inesis Feldmanis konferencē

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"