Solis ceļā uz Eiropas Savienību

Šajās dienās Briselē beidzās pirmais sarunu raunds starp Latviju un Eiropas Savienību par asociatīvā līguma noslēgšanu. Par šo svarīgo soli Latvijas ceļā uz Eiropas Savienību presi informēja valsts ministrs Ārlietu ministrijā Oļģerts Pavlovskis un Ārlietu ministrijas starptautisko ekonomisko sakaru departamenta direktore Iveta Sers.

Latvijas sarunas ar Eiropas Savienību par asociēto līgumu uzsāktas 1994.gada 15.septembrī, un šis līgums būs kārtējais solis mūsu valsts ceļā uz Eiropas Savienību. Pēc Oļģerta Pavlovska domām, sarunas par līgumu ilgs divus vai trīs raundus, un līgums varētu tikt parakstīts jūnijā, kamēr Eiropas Savienībā vēl prezidē Francija.

— Principā mēs neredzam nekādas grūtības tam, lai šis līgums nevarētu tikt parakstīts jūnijā, — teica valsts ministrs O.Pavlovskis. Viņš arī atgādināja, ka līgumu pēc tam vajadzēs ratificēt Saeimā un visos Eiropas Savienības valstu nacionālajos parlamentos. Šis process savukārt varētu vilkties gadu vai pat divus gadus. — Taču mēs ceram, ka Eiropas Savienība šos līgumus ratificēs pietiekami ātri, teica — O.Pavlovskis. Viņš arī atgādināja dažkārt presē un citur Latvijā sastopamo viedokli, it kā Latvijas valdība esot nolēmusi iestāties Eiropas Savienībā, nerēķinoties ar tautas uzskatiem. — Es neesmu saticis nevienu politiķi, nevienu politisko partiju vai organizāciju, kas apšaubītu, ka šo jautājumu izšķirs tikai un vienīgi Latvijas pilsoņi. Neviens nopietns politiķis patiešām nedomā, ka Latvijai būtu iespējams iestāties Eiropas Savienībā bez referenduma. Tāpat es domāju, ka Eiropas Savienība mūs nemaz neuzņemtu, ja šis jautājums Latvijā nebūtu izlemts tautas nobalsošanā. Es gribu vēlreiz uzsvērt: vai Latvijai iestāties Eiropas Savienībā vai neiestāties, to izlems tikai un vienīgi Latvijas pilsoņi. Un neviens cits kā Latvijas pilsoņi —, teica valsts ministrs Oļģerts Pavlovskis.

Tālāk Oļģerts Pavlovskis pastāstīja par konkrēto darbu ceļā uz Eiropas Savienību. Pērnajā rudenī izveidota 90 speciālistu darba grupa, kurā ietilpst dažādu ministriju, aģentūru un padomju pārstāvji, kas sistemātiski sagatavo informāciju Latvijas delegācijai. Sarunu pirmo raundu Briselē vadīja Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Beļģijā un Latvijas pārtsāvniecībā Eiropas Savienībā Juris Kanels.

Iveta Sers pastāstīja par plašo jautājumu kompleksu, kas apspriests sarunu pirmajā raundā. Par jautājumu diapazonu liecina jau tas vien, ka līguma teksts sastāv no 131 apakšpunkta un vairākiem pielikumiem. I.Sers vērtējumā sarunas bijušas konstruktīvas un veiksmīgas. Tomēr līdz nākamajam sarunu raundam vēl palikuši atklāti daži jautājumi. Piemēram, līguma teksta preambulā Latvijas puse tajā vietā, kur runāts par kooperāciju Baltijas valstu starpā, izteikusi domu, ka šeit minama kooperācija Baltijas jūras valstu reģiona apjomā. Respektīvi, jāparedz kooperācija plašākā mērogā. Šādam uzskatam piekritusi arī Eiropas Savienības komisija. Iveta Sers detalizēti pakavējās arī pie vairākām citām parakstāmā līguma detaļām.

Starptautisko ekonomisko sakaru departamenta direktore informēja arī par īpašu pārejas periodu, kurā Latvija eventuāli sagatavotos iestāties Eiropas Savienībā. Brīvās tirdzniecības līgums, kas būs asociētā līguma neatņemama sastāvdaļa, Latvijas pusei paredz četrus gadus ilgu pārejas periodu, un šis pārejas periods jau ir sācies ar šā gada 1.janvāri. Savukārt Eiropas Savienības versijā pārejas periods tādām problēmām kā personu, kapitāla un naudas brīva kustība ir seši gadi, sākot no līguma spēkā stāšanās brīža. Taču līgums stāsies spēkā tikai pēc tā ratificēšanas visos 15 Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentos un arī Latvijas parlamentā. Šis process, spriežot pēc pieredzes vairākās Austrumeiropas valstīs, var ilgt pat divus gadus. Tātad pārejas periods varētu tikt paildzināts vēl par diviem gadiem. Latvijas nostāja šajā jautājumā: pārejas periods Latvijas un Eiropas Savienības savstarpējās attiecībās beidzas ar 1999.gada 31.decembri.

Šādu konsekventu nostāju Latvijas puse jau pauda Rīgā pagājušā gada 1. un 2.augustā, iepriekšējās sarunās ar Eiropas Savienības komisiju. — Šī ir pilnīgi jauna pieeja pārejas perioda formulējumam, uzsvēra I.Sers. — Šāda pieeja nav lietota nevienā no Viduseiropas un Austrumeiropas asociēto valstu līgumiem. Līdz ar to mēs pirmkārt zinām, cik ilgā laikā mums jāsakārto tie likumdošanas akti, kas prasa harmonizāciju šī līguma ietvaros, — teica I.Sers.

Būtiska ir arī abu Latvijas kaimiņvalstu — Igaunijas un Lietuvas — attieksme pret šo problēmu. Lietuva ir atkāpusies no savas sākotnējās nostājas — sešiem gadiem — un pieņem Latvijas viedokli. Šo nostāju Lietuva pauž arī sarunās ar Eiropas Savienību. Savukārt Igaunija uzskata, ka viņai nav nepieciešams šāds pārejas periods. Taču pēc sarunu beigām sarunu vadītājs tomēr atzinis, ka dažos sektoros arī Igaunijai vajadzīgs pārejas periods. Turklāt, "nulles varianta" pieeju neatzīst un neakceptē arī Eiropas Savienības komisija.

Žurnālistu jautājumiem atvēlētajā daļā valsts ministrs Oļģerts Pavlovskis piekrita "LV" paustajam viedoklim: ka Latvijai minētajā pārejas periodā daudz pūļu jāpieliek valsts robežu drošības nostiprināšanai un kriminogēnās situācijas radikālai uzlabošanai Latvijā — jo pēc Latvijas eventuālās iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas valsts robeža vienlaikus būs arī Eiropas Savienības austrumu robeža.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors