Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programma

Ministru kabineta izveidotās un papildinātās darba grupas (Egils Levits, Tupeķu Jānis, Kaija Gertnere, Inese Odiņa Laizāne, Inese Birzniece, Kristiāna Lībane, Kristīne Mālere, Guna Kalniņa) izstrādāta, MK Ārlietu un drošības komitejas 1995. gada 23. janvāra sādē pamatā akceptēta un iesniegta Ministru kabineta apsprieķanai un konceptuālai akceptēšanai

Saturā

I. Ievads

II. Izglītība, apmācība un informācija

III. Jautājumi, kas skar mazaizsargāto grupu tiesību aizstāvību

1. Bērni

2. Reliģiskās minoritātes

3. Nepilsoņi

4. Ieslodzītie

5. Bēgļi

6. Cilvēki ar fiziskām, intelektuālām vai psihiskām novirzēm

IV. Pastāvošā nacionālā struktūra

1. Saeima un valdība

2. Pārvalde

3. Tiesas

4. Ierēdņu un juristu profesionālā sagatavotība

5. Prokuratūra un policija

6. Nevalstiskās organizācijas

V. Masu informācijas līdzekļi

VI. Starptautiskā struktūra (Latvijas starptautisko līgumu saistības)

1. Saistības attiecībās ar ANO

2. EDSO

3. Eiropas Padomi

VII. Secinājumi: Latvijas valsts cilvēktiesību Padomes nepieciešamība

1. Valsts cilvēktiesību Padomes darbības pamatprincipi

2. Valsts cilvēktiesību Padomes pilnvaras

3. Latvijas valsts cilvēktiesību izglītības informācijas un apmācības

programmas pamatelementi

I. Ievads

Latvijas valdība apzinās, ka tās pienākums ir garantēt visu Latvijas iedzīvotāju vienlīdzību likuma priekšā un nodrošināt viņiem vienlīdzīgas tiesības uz aizstāvību pret diskrimināciju rases, valodas, reliģijas, politiskās pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes dēļ.

1993. gada jūnijā Vīnē Latvija piedalījās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispasaules cilvēktiesību konferencē. Pieņemtajā Vīnes deklarācijā valstis tika aicinātas izveidot savas valsts cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas programmas, kas veicinātu stabilitāti katrā valstī un novērstu konfliktu izcelšanos globālā kontekstā.

Pēc Latvijas Republikas valdības līguma 1994. gada jūlijā Latvijā viesojās augsta līmeņa starptautiska misija Austrālijas federalā cilvēktiesību komisāra Braiena Burdekina (Brian Burdekin) vadībā, kuru organizēja Apvienoto Nāciju Attīstības programmu (ANAP) birojs Rīgā, lai sniegtu rekomendācijas valsts programmas "Par cilvēktiesību aizsardzību un to veicināšanu Latvijā" izveidošanai.

Nav šaubu, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir progresējusi tiesiskas valsts veidošanā un cilvēktiesību ievērošanā. Tomēr jāatzīst, ka pastāvošā institucionālā struktūra nav pietiekami efektīva. Iemesls ir resursu trūkums, dažkārt — birokrātiska pretošanās reformām vai vienaldzīga attieksme pret cilvēktiesību standartiem, kurus Latvijas Republika atzinusi par saistošiem, ratificējot starptautiskus līgumus, kā arī saskaņā ar starptautisko tiesību normām.

Visbūtiskākā sastāvdaļa šajā programmā ir saistīta ar neatkarīgas cilvēktiesību aizsardzības institūcijas izveidošanu, kura būtu pieejama Latvijas sabiedrībai. Tās galvenās funkcijas: pirmkārt, sabiedrības informēšana. Valdība to uzskata par būtisku priekšnoteikumu cilvēktiesību ievērošanai. Jāpanāk vispārēja informētība par cilvēktiesību jēdzienu un atbildību, kāda valstij un katram sabiedrības loceklim ir jāuzņemas cilvēktiesību aizstāvībā un veicināšanā. Otrkārt, sniegt objektīvu informāciju par katra iedzīvotāja tiesībām. Īpaši svarīgi ir pievērst uzmanību iedzīvotāju grupām, kuras pašas nav spējīgas savas tiesības aizstāvēt, kā piemēram, bērni, invalīdi, garīgi atpalikušie u.c. Treškārt, pielietojot samierināšanās principu (noslēdzot mierizlīgumu vai citādi), izskatīt un, ja iespējams, rast risinājumus individuālām sūdzībām. Lai gan cilvēktiesības ir universālas, Latvijai tas būs unikāls mehānisms efektīvai cilvēktiesību aizstāvības veicināšanai.

II. Izglītība, apmācība un informācija

"Izglītības reformas Latvijā" 5. pamatprincips nosaka, ka "Visiem Latvijas pilsoņiem, neatkarīgi no to īpašumiem vai sabiedriskā statusa, rases, tautības vai dzimuma, reliģiskās vai politiskās pārliecības, piederības pie sabiedriskajām organizācijām, darba un dzīves vietas, ir vienādas tiesības uz izglītību. Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem citu valstu pilsoņiem un nepilsoņiem, kas maksā nodokļus Latvijas Republikai, ir tādas pašas tiesības uz izglītību kā Latvijas pilsoņiem. Citu personu tiesības uz izglītību tiek saskaņotas ar starptautiskajiem līgumiem."

1993. gada ANO Vispasaules cilvēktiesību konference noteica, ka cilvēktiesību izglītība, apmācība un publiskā informācija ir "ļoti būtiskas stabilu un harmonisku attiecību veidošanai starp dažādām grupām un savstarpējas saprašanās, iecietības un miera veicināšanai" ("Vīnes deklarācijas un tās darbības programma", 78. pants.).Vispasaules cilvēktiesību konference aicināja visas valstis un organizācijas "iekļaut mācību kursus par cilvēktiesībām, demokrātijas pamatprincipiem un tiesisku valsti kā priekšmetus visu mācību iestāžu obligāto un izvēles nodarbību sarakstos". (Vīnes deklarācijas un tās darbības programma", 79. pants.)

Lai darbotos saskaņā ar šiem starptautiskajiem lēmumiem, valdībām kopā ar starptautisko organizāciju palīdzību (un, ja iespējams, divpusējiem donoriem), valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām jādara viss iespējamais, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu. Tām ne tikai jāuzsāk un jāatbalsta formālās cilvēktiesību izglītības programmas, bet arī jānodrošina aktīva sabiedrības informēšana.

Steidzami un neatliekami ir jāizglīto Latvijas sabiedrība, skaidrojot, ko nozīmē cilvēktiesības un kāda loma to aizstāvībai un veicināšanai ir demokrātiskā sabiedrībā.

Ļoti svarīgi ir arī darīt zināmas sabiedrībai valsts tiesības un arī tos pienākumus, kādus nosaka tās starptautisko līgumu saistības. Bieži tiek uzsvērts, ka termins "cilvēktiesības" ir zaudējis savu nozīmi sabiedrības acīs, pateicoties ciniskajai šīs frāzes lietošanai 50 padomju okupācijas gados. Ir jārada apstākļi, lai sabiedrība tiek informēta par pilnīgu "cilvēktiesību" koncepciju, lai sabiedrība varētu apspriest visus ar tām saistītos aspektus.

Latvija tikai nesen ir uzsākusi izglītības reformu. Latvijas izglītības reformas mērķis, kā norādīts "Latvijas izglītības reformā", ko 1994.gada maijā izdevusi Izglītības, kultūras un zinātnes ministrija, ir "radīt demokrātiskai sabiedrībai pieņemamu izglītības sistēmu" un nosaka divus tās pamatprincipus: "(1) katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Atkarībā no indivīda vēlmēm, interesēm, spējām un dotībām izglītības sistēma nosaka vienādas iespējas iegūt izglītību; un (2) izglītība ir aktīva. Tā pamatojas uz demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem – brīvību, radošu pieeju jebkuram darbam, kritisku jebkura dzīves un sabiedriskā procesa novērtējumu, atbildības sajūtu par ikviena darba rezultātiem."

Pašlaik spēkā esošais "Izglītības likums" tika pieņemts 1991.gada 9.jūnijā. Kopš tā laika Latvija ir uzsākusi fundamentālu reformu un pašlaik panākta kopīga vienošanās, ka valdībai ir jāizstrādā jauns izglītības likums, kas būtu saskaņots ar starptautiski pieņemtajām normām. (Ir paredzēts, ka jauns Izglītības likums stāsies spēkā ar 1995./1996. mācību gadu.) Kā noteikts "Izglītības reformā Latvijā": "Izglītības pamatprincipi ir cilvēcība, demokrātija, individualizācija, radoša darbība, nacionāls gars, tikumība, profesionālisms, zinātnisks raksturs, sistemātiska pieeja, mūsdienība." Lai efektīvi iekļautu cilvēktiesību principus mācību programmā, "cilvēktiesību ievērošana" specifiski jāiekļauj "pamatprincipu" definīcijā jaunajā Izglītības likumā. Pašreizējā valsts izglītības programmā nav iekļauts atsevišķs cilvēktiesību kurss, taču ir izstrādāts demokrātijas kurss (demokrātijas kurss pašreiz ir pieejams 9.klasēm kā fakultatīvs mācību priekšmets), kurā varētu iekļaut cilvēktiesību elementus.

Papildus mācību programmas mainīšanai jāapmāca visu līmeņu skolotāji cilvēktiesību izglītības veicināšanas jautājumos. (Daudzi vērtīgi mācību līdzekļi cilvēktiesību mācīšanai jau tagad ir pieejami vairākās starptautiskās, divpusējās un nevaldības organizācijās. Kā piemēru var minēt brošūru "Cilvēktiesību mācīšana – praktiski padomi pamatskolām un vidusskolām" (1989), izdota ANO cilvēktiesību centrā. Šī brošūra sniedz pamatinformāciju pamatskolu un vidusskolu skolotājiem, kas vēlas veicināt zināšanas un izpratni par cilvēktiesībām. Eiropas Padome arī sniedz palīdzību pamatskolu, vidusskolu un arodskolu skolotājiem, piedāvājot apmeklēt starptautisko cilvēktiesību un miera mācību sesiju, ko organizē Ženēvas starptautiskais cilvēktiesību un miera apmācības centrs. Nīderlandes Helsinku komitejai arī ir speciāla cilvēktiesību apmācību programma Baltijas valstīs.) Skolotāju apmācību pašlaik veic gan valsts, gan privātajās izglītības iestādēs, un paveras plašas iespējas skolotāju apmācības modeļa izstrādē cilvēktiesību veicināšanai. (Valsts skolotāju apmācības iestādes ir Liepājas pedagoģiskais institūts, Rīgas skolotāju institūts, Imantas skolotāju institūts un Rēzeknes skolotāju institūts. (Sīkāka informācija par Latvijas izglītības sistēmu apkopota brošūrā "Izglītība Latvijas Republikā", 1993.gadā izdevusi Izglītības ministrija).) Ir arī citas vajadzības izglītības jomā – sociālās izglītības centru izveidošana un attīstība dažādās Latvijas vietās. Šie centri būtu domāti mazaizsargāto grupu pārstāvjiem, ieskaitot pensionārus, vientuļās mātes un nesen no apcietinājuma atbrīvotās personas.

Svarīgi ir panākt situāciju, ka bērniem vispārizglītojošajās mācību iestādēs (īpaši jaunākajiem) ir iespēja sevi pilnveidot pēc obligātajām nodarbībām atbilstoši savām spējām un interesēm, lai rastu risinājumu bērnu uzraudzības un apmācības brīvajā laikā problēmai (kuras negatīvās sekas ir klaidonība un nereti traģēdijas). Ieteicama būtu ģeogrāfiski tuvāk atrodošos skolu sadarbība šīs situācijas risināšanā. Runājot par izglītību un mazaizsargāto grupu aizsardzību, valsts interesēs ir veicināt bērnu vispusīgu attīstību, vienlaicīgi nodrošinot vecākiem iespēju darba dienas laiku veltīt darba pienākumu veikšanai.

Vēl viens svarīgs jautājums izglītības jomā ir skolotāju apziņas paaugstināšana attiecībā uz bērnu invalīdu tiesībām (ieskaitot garīgi atpalikušos). Galvenie cilvēktiesību principi, pēc kuriem Latvijas politikai un praktiskajai darbībai jāvadās, noteikti divos nesen pieņemtos cilvēktiesību dokumentos – Bērnu tiesību konvencijā un ANO standartlikumos par invalīdu iespēju vienlīdzību. (Pēdējā tika pieņemta Ģenerālajā Asamblejā 1993.gada decembrī.) Nepārprotami Latvijai ir ierobežoti līdzekļi. Tomēr Bērnu tiesību konvencija nosaka, ka tajā minētās tiesības valdībām pakāpeniski jārealizē atkarībā no to rīcībā esošajiem līdzekļiem.

Lai teorētiskās zināšanas par cilvēktiesībām pārvērstu praktiskās iemaņās, nepieciešami profesionāli apmācību kursi. Steidzami nepiešama juridiskās apmācības un pārkvalificēšanas programma. Juridiskā apmācības programma ir prioritāte, ņemot vērā juridiski izglītoto amatpersonu trūkumu Latvijas valsts varas iestādēs un pārvaldē. Cilvēktiesību apmācības kursi jārīko ne tikai tiesnešiem, advokātiem un prokuroriem, bet arī Saeimas deputātiem, ministriem, valdības un pašvaldību ierēdņiem, masu informācijas līdzekļu darbiniekiem, arodbiedrību amatpersonām, darba devēju asociācijām un darba inspektoriem.

Turpinājums 3.lpp.