Latvijas Valsts cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programma

Turpinājums no 2.lpp.

Ir nepieciešama īpaša cilvēktiesību izglītības un apmācības programma profesionālajām grupām, kurām ir tieša saistība ar cilvēktiesību jautājumiem – policijai un citām Iekšlietu ministrijas struktūrām, to vadītājiem, kā arī valsts aizsardzības spēkiem un to vadītājiem.

Šādas apmācības programmas var būt efektīvas un relatīvi lētas, ja tās ir saskaņotas ar attiecīgo grupu darbību. Piemēram, apmācības programma aizsardzības spēkiem varētu tikt veidota un pasniegta četrās intensitātes pakāpēs:

* Pirmā pakāpe ir minimālais izpratnes līmenis, kas nepieciešams visam personālam.

* Otrā pakāpe pamatojas uz šo izpratni un ir paredzēta operatīvo grupu darbiniekiem, kuriem ir vistiešākie kontakti ar sabiedrību.

* Trešā pakāpe būs domāta personālam, kurš ir saistīts ar plānošanu un vada operācijas administratīvās vadības līmenī.

* Ceturtā apmācības pakāpe paredzēta juridiskajiem speciālistiem, un tā nodrošinās, lai tie būtu spējīgi konsultēt operatīvos speciālistus.

Nepieciešams informēt sabiedrību par tās pienākumiem un tiesībām. (Galvenie starptautiskie cilvēktiesību materiāli ir pieejami ANO cilvēktiesību centrā un EP. Kas attiecas uz pēdējo, EP "Cilvēktiesību albumā" atrodami raksti no Eiropas cilvēktiesību konvencijas viegli uztveramā formā ar ilustrācijām, kas to padara uztveramu arī bērniem. ANO izdod arī daudz starptautisko materiālu, kā piemēram, "Cilvēktiesības: starptautisko organizāciju apvienojums", kā arī daudzas brošūras/informācijas lapas, kas informē par "Cilvēktiesību mehānismu" un "Starptautisko tiesību hartu".) Valsts reformu ministrija ir uzsākusi publicēt un izplatīt brošūru sēriju, izmantojot pasta nodaļas un citas pakalpojumus sniedzošas iestādes. Brošūras, kuru kopējais metiens pārsniedz 200 000 eksemplāru, jau izplatītas par šādām tēmām: pabalsti trūcīgajiem iedzīvotājiem; bērnu pabalsti; privatizācijas sertifikāti; algas nodoklis; ienākuma nodoklis. Tuvākajā nākotnē ir paredzēts pievērsties jaunām tēmām, piemēram: pilsoņu un nepilsoņu tiesības; naturalizācijas process; nodokļu sistēma; konsulārie pakalpojumi. Arī vairākas nevalstiskās organizācijas (piemēram, Latvijas cilvēktiesību un etnisko studiju centra biļeteni nr.1 (1994.gada februāris/marts) un nr.2(1994.gada jūnijs/jūlijs).) ir sākušas izplatīt informatīvus materiālus par cilvēktiesību jautājumiem.

Taču valdībai ir steidzami jāapkopo, jāiztulko un jaizplata visi starptautisko līgumu teksti, kuriem Latvija ir pievienojusies, kā arī citi cilvēktiesību materiāli, ieskaitot nacionālo un starptautisko tiesību mācību grāmatas, cilvēktiesības reglamentējošu līgumu un citu ANO, Eiropas Padomes (EP) un Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dokumentu tulkojumi.

 

III. Jautājumi, kas skar mazaizsargāto grupu

tiesību aizsardzību

Bērni

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. (2) pants nosaka, ka bērnam un mātei jāsaņem īpaša aizsardzība un ka visiem bērniem (neatkarīgi no viņu juridiskā statusa) pienākas vienlīdzīga aizsardzība. Starptautiskā civilo un politisko tiesību pakta 24. pants arī uzsver, ka bērniem nepieciešama īpaša, nediskriminējoša aizstāvība (Latvija pievienojās Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai un Starptautiskajam civilo un politisko tiesību paktam 1991. gada 4. maijā).

1990. gada Bērna tiesību konvencija (kurai Latvija pievienojās 1991. gadā) noteica specifisku juridisko režīmu bērna tiesību aizstāvībai un veicināšanai (Šī konvencija pamatojas uz iepriekšējiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem, veltot īpašu uzmanību bērnu tiesībām (1924. g. Ženēvas deklarācija un 1959. g. ANO deklarācija par bērnu tiesībām — Latvija abām pievienojās 1990. gada 4. maijā). ). Galvenā doma konvencijā ir jebkuras valsts atzinums, ka bērni ir īpaši aizstāvama grupa un ka sabiedrības un indivīdu pienākums ir tos aizsargāt.

ANO Vispasaules cilvēktiesību konference vēlreiz noteica starptautiskās sabiedrības pienākumu bērnu tiesību aizstāvība. Valstis pieprasīja pasākumus, lai nostiprinātu darbību un programmas bērnu, sevišķi meiteņu, pamestu bērnu, klaidoņu, ekonomiski un seksuāli izmantotu bērnu, bēgļu un pārvietotu bērnu, kā arī aizturēto bērnu aizstāvībai ("Vīnes deklarācijas un tās darbības programma", 21. rindkopa).

1994. gada jūlijā sagatavots ziņojums "Bērnu tiesības Latvijā". (Autore I.Arkliņa, ziņojums sagatavots pēc ANAP pasūtījuma.) Ziņojumā teikts, ka līdzīgi citām valstīm Latvijai sevišķa uzmanība jāveltī fiziski un seksuāli izmantoto bērnu tiesību aizstāvībai.

Svarīgi ir koordinēt iespējamās programmas un likumdošanu par bērnu aizsardzību. Šī ir joma, kurā neatkarīgā cilvēktiesību aizsardzības institūcija dotu lielu ieguldījumu. (Tieši šādas funkcijas veic Austrālijas cilvēktiesību un vienlīdzīgu iespēju komisija, kura atbild par bērnu tiesību uzraudzību un ir ieviesusi vairākas būtiskas reformas ziņojumos, ko tā ir sagatavojusi par bērniem bezpajumtniekiem, bērniem invalīdiem, ļaunprātīgi izmantotiem bērniem utt..)

Apkopojot iepriekš teikto, Latvijai, tāpat kā citām valstīm, ir īpašs pienākums aizsargāt visus bērnus.

 

Reliģiskās organizācijas

Līgumsaistības nosaka, ka Latvijai jāgarantē reliģijas un ticības brīvība, kas ir saskaņā ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko civilo un politisko tiesību paktu, deklarāciju par visa veida reliģiskās un ticības diskriminācijas novēršanu (visi trīs dokumenti ir to starptautisko cilvēktiesību dokumentu skaitā, kam Latvija pievienojās 1990. gada 4. maijā) un citiem starptautiskiem dokumentiem (skatīt dokumentu Kopenhāgenas sanāksmes konferencei par EDSO humāno dimensiju).

Iepriekš minētās deklarācijas 4. pants nosaka, ka:

1. Visām valstīm jāveic iedarbīgi pasākumi, lai aizkavētu un novērstu diskrimināciju saistībā ar reliģiju vai atzītu ticību un noteiktu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu visās civilās, ekonomiskās, politiskās, sociālās un kultūras dzīves jomās.

2. Visām valstīm jāpieņem vai jāanulē likumdošana, lai aizliegtu šāda veida diskrimināciju, un jāveic pasākumi, lai apkarotu neiecietību šajos jautājumos.

Šis pants skaidri norāda uz nepieciešamību visām valstīm sakārtot savu likumdošanu, lai garantētu reliģisko iecietību, aizsargātu gara brīvību un izskaustu reliģisko diskrimināciju. Valsts politikai šajā jomā ir jāatspoguļojas "efektīvos pasākumos", kas tiks pieņemti "visās civilās, ekonomiskās, politiskās, sociālās un kultūras dzīves jomās".

Saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību konvenciju un Eiropas komisijas rekomendācijām par šīs konvencijas 9. pantu, kas deklarē ikviena indivīda tiesības uz reliģijas brīvību, komisija ir konstatējusi, ka 9. panta prasības liek valstij ieviest arī mehānismus, kas ļauj atsevišķai personai atteikties no baznīcas (reliģijas).

Lai novērstu reliģiskās diskriminācijas iespēju, jābūt kvalitatīvi izstrādātiem likumiem, kuri skar indivīda tiesības uz reliģisko pārliecību, ievērojot visus saistošos noteikumus, kas izklāstīti iepriekšminētajos starptautiskajos dokumentos. Pamatojoties uz to, lai tiktu novērsta jebkāda reliģiskās diskriminācijas iespēja, Saeimā tiek apspriests jauns likumprojekts "Par reliģiskām organizācijām", kurš aizstās Latvijā pašreiz spēkā esošo Augstākās Padomes 1990. gadā pieņemto likumu "Par reliģiskām organizācijām". Likumprojekts izsrādāts, kā noteikts tā preambulā, pamatojoties uz vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, ievērojot starptautiskos paktus. Cilvēktiesību deklarāciju, kā arī nolīgumus par cilvēktiesībām reliģijas jomā.

Likumprojekts dod iespēju Latvijā veidot apziņas brīvību attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību, dod tiesības katram Latvijas iedzīvotājam uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvības pamata pievērsties jebkurai reliģijai vai būt neticīgajam, to izstrādājot, tika ņemtas vērā arī spēkā esošā likuma nepilnības un pārkāpumi no cilvēktiesību viedokļa. Tiek izņemts jēdziens "netradicionālās reliģiskās organizācijas" un netiek izdalītas reliģiskās organizācijas pēc piederības pie pasaules reliģiju konfesijām, reliģiskās ceremonijas, dogmatiskās nostājas. Likumprojektā izmainīta arī piereģistrēšanas kārtība, tā ir vienota visām jaunizveidotajām reliģiskām organizācijām, pēc statūtu piereģistrēšanas pirmajos trijos gados katru gadu tai jāpārreģistrējas.

Valsts politikā šajā jomā jāatspoguļojas labi izstrādātiem darbības principiem ar katra indivīda tiesību garantijām.

 

Nepilsoņi

Latvijas Republikas Pilsonības likuma pieņemšana Latvijas sabiedrībā izraisīja pretrunīgus viedokļus un radīja zināmu sasprindzinājumu.

1993. gada novembrī Saeima pieņēma kā pamatu vienu no pieciem iesniegtajiem likumprojektiem par pilsonību. Šo dokumentu, kā arī citus Saeimai iesniegtos pilsonības likumprojektus izskatīja EP eksperti, EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos, kā arī EDSO misija Latvijā (Latvijas valdība piekrita1993. gada novembrī nodibināt pastāvīgo EDSA misiju Latvijā "lai apspriestu pilsonību un ar to saistītos jautājumus un ziņotu par pasākumiem, kas ir būtiski EDSO principu, normu un saistību ievērošanā".).

1994. gada 22. jūlijā Saeima pieņēma un 1. augustā Valsts prezidents izsludināja LR Pilsonības likumu, kurā tika iekļauti daudzi starptautisko organizāciju un ekspertu ieteikumi. Likums tika atzīts kā starptautiski pieņemams. Pēc likuma pieņemšanas tika izstrādāti naturalizācijas noteikumi sadarbībā ar EP ekspertiem, kuri tika apstiprināti valdībā. Tiek gatavots valsts valodas, vēstures un Satversmes zināšanu pārbaudījums naturalizācijas ietvaros. Valdībai ir jāgarantē, ka naturalizācijas process ir taisnīgs, likuma ietvaros izpildīts un pieejams LR pilsonības kandidātiem.

Lai mazinātu nepilsoņu bailes un nenoteiktību, likumdošana attiecībā uz viņu stāvokli jāpieņem pēc iespējas ātrāk (pašlaik Saeimā tiek sagatavots likumprojekts "Par bijušās PSRS pilsoņu, kuriem nav Latvijas Republikas vai citas valsts pilsonības, statusu" uz otro lasījumu). Šai likumdošanai tieši un napārprotami jānosaka nepilsoņu tiesības. Lai novērstu napamatotas bažas un dezinformāciju, valdībai nepieciešms veikt plašu informācijas kampaņu par nepilsoņu statusu un tiesībām.

Tādējādi jāizstrādā intensīvās apmācības programma Naturalizācijas pārvaldes un Pilsonības un imigrācijas departamenta darbiniekiem, lai, pirmkārt, nodrošinātu, ka tiek ievērotas Latvijai saistošās starptautisko līgumu prasības, un, otrkārt, lai atjaunotu sabiedrības uzticību departamenta darbinieku profesionalitātei un objektivitātei.

Ir jānodrošina tāda sūdzību iesniegšanas procedūra, kas iespējami ātrā laikā garantētu personām iespēju sūdzēties par nelikumīgu lēmumu, nelikumīgu vai patvaļīgu rīcību un amatpersonu pilnvaru pārsniegšanu.

 

Ieslodzītie

Vispārzināms ir princips, ka ar apcietinājumā esošajām personām jāapietas humāni un saskaņā ar starptautiskiem standartiem. Tie ir ANO konvenciju, Eiropas cilvēktiesību konvencijas (un ar to saistītie jautājumi un precedentu tiesības) un EDSO dokumentos ietvertie standarti. Šie standarti nosaka minimālās prasības par institūciju pārvaldīšanu un apiešanos ar ieslodzītajiem (Šajā sakarībā skatīt arī "Vīnes deklarācijas un darbības programmas" 69. rindkopu.).

Lai gan ir veikti pasākumi, lai mainītu attieksmi, kāda valdīja padomju cietumos, ir skaidrs, ka nepieciešama pamatīga ieslodzījuma vietu reforma Latvijā, lai tie atbilstu starptautiski atzītajām normām. Citu pasākumu starpā ietilpst arī cilvēcīgu dzīves apstākļu radīšana ieslodzītajiem. Šāda programma būtu ļoti dārga, un tāpēc to nāksies ieviest pakāpeniski atbilstoši valsts budžeta iespējām. Programmu realizējot, jānodrošina atsevišķas dzīvojamās telpas gan jauniešiem, gan ar iepriekšējo izmeklēšanu saistītā apcietinājumā esošajiem, gan arī tiem, kas izcieš cietumsodu. Ieslodzītajiem vai aizturētajiem jauniešiem jābūt pilnīgi nošķirtiem no pieaugušajiem.

Pie tam cietuma personālam jābūt pienācīgi apmācītam un jābūt pakļautam disciplinārajiem sodiem. Tas ne tikai palīdzēs nodrošināt pienācīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem, bet arī cels cietuma darbinieku prestižu. Cietuma personālam jānodrošina atmosfēra, kādā cietumnieki varētu mēģināt sevi rehabilitēt.

Nepieciešama arī rehabilitācijas programma, kas atļautu indivīdiem atkal integrēties sabiedrībā. Pašreizējās liecības rāda, ka daudzi sodu izcietušie vēlreiz pārkāpj likumu, lai varētu atgriezties ieslodzījuma vietā, jo citur viņiem nav kur dzīvot, kā arī nav darba. Jādibina patversmes, lai bijušie ieslodzītie varētu pakāpeniski iekļauties dzīvē ārpus cietuma.

Svarīgi ir, lai Latvijā realizētu izglītības un apmācības programmas ieslodzītajiem. Tas ne tikai palīdzētu ieslodzītajiem aizpildīt laiku, bet arī palīdzētu tiem iekļauties sabiedrībā pēc ieslodzījuma termiņa beigšanās. Apmācības jāvada profesionāļiem par samaksu, bet to varētu darīt arī sabiedriskā kārtā (brīvprātīgi) (kā to dara Rīgas Iļģuciema cietumā). Noteikti jābūt regulārai ieslodzījumā atrodošos jauniešu izglītības programmai.

Lai uzlabotu cietumu sistēmas standartus, Ieslodzījuma vietu departamenta amatpersonām jāturpina kontaktēties un sadarboties ar Eiropas un citu starptautisko organizāciju kolēģiem. Amatpersonām vajadzētu arī būt atsaucīgām, uzsākot kontaktus ar nevalstiskajām organizācijām, kas gribētu iesaistīties cietumnieku izglītošanā un rehabilitācijā. (Papildinformācijai skatīt rakstu "Cietumu reforma Latvijā", ko pēc ANAP pasūtījuma sagatavoja L.Krapāne.).)

 

Bēgļi

Latvijas līdzekļi ir ierobežoti, un valsts sastopas ar ievērojamām problēmām, pārkārtojot tās politiskās, ekonomiskās, juridiskās un sociālās institūcijas. Tādējādi valstij ir grūtības sniegt pienācīgu atbalstu bēgļiem.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvija nav pievienojusies 1951.gada bēgļu konvencijai un tās protokoliem. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, Latvija ir pieņēmusi Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas nosacījumus. Tās 14.pants nosaka, ka vajāšanas gadījumā ikvienam ir tiesības meklēt un saņemt patvērumu citās valstīs. (Bēgļu konvencija pieprasa, lai bēgļi netiktu izraidīti vai atdoti valstij, kas tos ir notiesājusi: tas ir, tiem vai nu jānodrošina patvērums valstī, kurā tie atrodas, vai arī jānosūta uz kādu trešo valsti, kas ir gatava sniegt tiem palīdzību.)

Latvijas pašreizējo situāciju raksturo tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta uz regulārā bēgļu tranzītceļa pārejai no Rietumāzijas un Vidējiem Austrumiem uz bagātākajām un demokrātiskākajām Skandināvijas valstīm, Vāciju un Nīderlandi. Tādēļ Iekšlietu ministrijā tika izveidota Imigrācijas policija. Tomēr trūkst likumdošanas, kas noteiktu rīcību attiecībā uz tiem cilvēkiem, kas atrodas Latvijas teritorijā bez personības dokumentiem vai ar viltotiem dokumentiem. Trūkst starpvalstu līgumu ar kaimiņvalstīm, lai varētu šādas personas izraidīt vai nosūtīt atpakaļ uz valstīm, no kurām tās ieradās Latvijā. Šajā jomā ir vēlama vienota politika trim Baltijas valstīm.

 

Cilvēki ar fiziskiem, intelektuāliem un garīgiem traucējumiem

Tikai nesen starptautiskā sabiedrība ir sākusi pievērst uzmanību tam, lai tiktu radīti attiecīgi mehānismi, kas nodrošinātu, lai šādu grupu tiesības arī praktiski tiktu ievērotas. Tie izklāstīti tādos dokumentos kā garīgi atpalikušo personu aizsardzības principi (tās pilnais nosaukums ir "Garīgi slimo personu aizstāvības principi un garīgās veselības aprūpes uzlabošana", šos principus pieņēma ANO Ģenerālā Asambleja 1991.gada decembrī) un ANO standartlikumi par vienlīdzīgām tiesībām invalīdiem.

Latvijas valdība ir parādījusi savu labo gribu respektēt šos cilvēktiesību aspektus, atbalstot agrāko un vispārīgāko Invalīdu tiesību deklarāciju (Latvijas AP 1990.gada 4.maija deklarācija). No cilvēktiesību perspektīvas, invalīdi tomēr bieži tiek diskriminēti, jo viņiem trūkst fizisko vai uztveres spēju, lai viņi savā stāvoklī varētu sasniegt to, kas pieejams pārējiem.

Invalīdu tiesību aizstāvība būtu viens no galvenajiem uzdevumiem neatkarīgajai cilvēktiesību aizsardzības institūcijai, un tās pienākums būtu darboties šo cilvēku labā. (Skatīt, piemēram, Austrālijas cilvēktiesību un vienlīdzību iespēju komisijas 1993.gada ziņojumu par garīgi slimo tiesībām. Garīgās slimības šādā vai citā formā attieksies uz 20 procentiem Latvijas iedzīvotāju viņu dzīves laikā (šis skaitlis ir aptuveni vienāds visām valstīm). Tomēr garīgi slimo diskrimināciju un tiesību pārkāpšanu izraisa sabiedrības neinformētība un vienaldzība. Valsts cilvēktiesību aizsardzības programma to efektīvi var mainīt ar sabiedrības izglītošanas programmām.)

 

IV. Pastāvošā nacionālā struktūra

Saeima un valdība

Latvijas Republikas Saeimā ir pastāvīgā Cilvēktiesību komisija, kura izskata tos Saeimā apspriežamo likumprojektu aspektus, kuri saistīti ar cilvēktiesībām. Tieslietu ministrijas ietvaros kopš 1994. gada aprīļa ir nodibināts cilvēktiesību valsts ministra amats. Cilvēktiesību valsts ministra galvenais uzdevums ir veicināt sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām un radīt mehānismu, lai nodrošinātu to, ka iestādes savā darbībā ievēro cilvēktiesību normas. Lai gan tā ir pozitīva iniciatīva un šādā veidā var pievērst Saeimas deputātu un valdības uzmanību cilvēktiesību jautājumiem, tomēr gan valsts ministram, gan komisijai ir ļoti ierobežoti resursi. Kā Saeimas, tā valdības aparātā nav kvalificētu starptautisko tiesību un cilvēktiesību speciālistu, kuri varētu sniegt kompetentu palīdzību vai konsultācijas par nacionālās likumdošanas un pārvaldes praktiskās darbības atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību konvencijām.

Tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt Saeimas deputātus, kā arī valdību ar kompetentiem speciālistiem, kas laikus, jau likuma vai valdības lēmuma sagatavošanas gaitā, sniegtu konsultācijas par Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, kā arī par konkrētā tiesību akta projekta atbilstību nacionālajai likumdošanai šajā jomā. Jānodrošina arī tas, lai deputātiem un valdībai būtu pieejama attiecīgā informācija, konvenciju un līgumu teksti.

 

Valsts pārvalde

Valsts un pašvaldību pārvalde ir valsts struktūras, kas savā ikdienas darbā visvairāk sastopas ar cilvēktiesību jautājumiem. Tiesiskā valstī gandrīz jebkura pārvaldes rīcība, kas tieši skar cilvēku, ir jāsaskaņo ar cilvēktiesību normām — starptautiskajām un nacionālajām. Tas nozīmē, ka ierēdnim savā ikdienas darbā ir tieši — bez citu juridisku aktu starpniecības — jākonstatē, vai viņa rīcība atbilst cilvēktiesību normām, it sevišķi 1991. gada 10. decembra Latvijas konstitucionālajam likumam par cilvēka un pilsoņa tiesībām, kas ir mūsu galvenā nacionālā norma cilvēktiesību jautājumos.

Īstenībā valsts pārvalde ļoti reti pārbauda savas rīcības atbilstību starptautiskajām normām, minētajam konstitucionālajam likumam un citām normām. No tā nevar secināt, ka pārvalde šīs normas apzinīgi un sistemātiski pārkāptu, taču neapšaubāmi šādi pārkāpumi pārvaldes ikdienas darbā ir sastopami. Šo pārkāpumu procents visā pārvaldes darbā būtu mazāks, ja pārvalde savu rīcību katrā konkrētā gadījumā jau automātiski orientētu uz cilvēktiesību normu ievērošanu. Lielākā daļa no šiem pārkāpumiem patlaban paliek neapzināti un neizlaboti.

Lai gan 1991. gada 10. decembra likuma nosaukumā ir jēdziens "konstitucionāls", tam nav konstitucionāla statusa, jo Augstākā Padome to pieņēma ar vienkāršu, nevis kvalificētu balsu vairākumu. Tādēļ būtu ieteicams Satversmi papildināt ar šajā likumā ietvertajām normām, varbūt tās nedaudz modificējot. Papildinot Satversmi ar cilvēka un pilsoņu tiesību daļu, Satversme kļūtu visaptverošāka, bet cilvēka un pilsoņu tiesības iegūtu konstitucionālu statusu. Vienlaicīgi ir svarīgi formalizēt pārvaldes ikdienas darbu ar cilvēkiem, tādā veidā paaugstinot pārvaldes lēmumu juridisko kvalitāti, objektivitāti un atklātību. To paredz administratīvā procesa likumprojekts, kuru valdība tuvākajā laikā iesniegs Saeimā. Šajā likumā būs noteikta pārvaldes lēmumu, it sevišķi administratīvo aktu, t.i., konkrētai personai domātu individuālu tiesību aktu (rīkojumu u.c.), izdošanas procedūra. Tur būs noteikti abstrakti kritēriji, kas iestādei jāievēro, pieņemot lēmumu par administratīvā akta izdošanu un tā saturu (vajadzība, mērķtiecība, samērīgums u.c.), kā arī formalizēta kļūdu pārbaudes un akta atcelšanas procedūra.

Valsts pienākums ir arī nodrošināt indivīdiem un sabiedriskajām organizācijām iespējas iegūt informāciju par valsts pārvaldes darbu. Atklātība lēmumu pieņemšanas procesā ir būtisks priekšnoteikums indivīdu tiesību īstenošanā, īpaši Latvijā, kur valsts pārvaldē vēl valda zināma nosliece uz pārlieku slepenību un informācijas aizsardzību, kas liedz indivīdiem aktīvi realizēt savu interešu aizstāvību. Ir svarīgi radīt vienkāršu mehānismu, kā indivīdiem piekļūt pie informācijas gan par sevi, gan par vispārējiem jautājumiem, ar kuriem nodarbojas valsts pārvalde, saglabājot konfidencialitāti tādiem jautājumiem, kas skar trešo personu personīgās vai komerciālās intereses.

 

Tiesas

(Šajā sakarā skat. Gvido Zemribo: Latvijas tiesu juridiskā vara. Ceļā uz demokrātiju humanitārajās un sociālajās zinātnēs, Latvijas Universitāte, 1994.I(2). 29.–37.lpp.; Dace Dobrāja: Administratīvo tiesu nodibināšana un tiesu reforma Latvijā, nepublicēts pētījums.)

Satversme un 1992. gada 15. decembra likums "Par tiesu varu" nosaka tiesu sistēmas neatkarību. Tādā veidā tiek nodrošināts varas dalīšanas princips. Neatkarīga tiesvedība ir ļoti būtisks faktors pārvaldes rīcības kontrolei, it sevišķi attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu. Valdības iesniegtais likumprojekts par Satversmes tiesu, kurš tiek apspriests Saeimā, paredz arī likumdevēja varas — Saeimas — rīcības kontroli, kuru nodrošinās Satversmes tiesa.

Liels solis uz priekšu ir papildinājumi Civilprocesa kodeksā, kas ļauj katram indivīdam pārsūdzēt tiesā konkrēti viņam domātu administratīvu aktu. Tas ir visefektīvākais veids, kā institucionalizēt cilvēktiesību ievērošanas kontroli. Praksē tomēr šo iespēju cilvēki vēl reti izmanto. Tas saistīts ar vispārēju informācijas trūkumu par šo konkrēto pārvaldes darbības pārbaudes mehānismu, kā arī ar padomju okupācijas periodā izraisīto neuzticību tiesu sistēmai. Tādēļ valsts uzdevums būtu darīt zināmu cilvēkiem šo tiesas procedūru un izskaidrot tās nozīmi cilvēktiesību realizācijas sistēmā. Šim nolūkam varētu izmantot gan valdībai jau pieejamos resursus — programmu "Saikne ar pilsoni", gan izveidojamās neatkarīgās cilvēktiesību aizsardzību institūcijas potenciālos resursus.

 

Juristu un ierēdņu profesionālā sagatavotība

Valsts pārvaldē strādājošajiem savs darbs jāizpilda korekti un kvalitatīvi. Tas attiecas arī uz tiesu sistēmā strādājošajiem juristiem (advokātiem, tiesnešiem, prokuroriem). Latvijas atjaunotajai demokrātijai vajadzīgi dinamiski un prasmīgi ierēdņi un juristi, lai nodrošinātu veiksmīgu pāreju uz tiesisku valsti.

Sabiedrībai ir jāapzinās, ka ierēdnis ir profesija, kurai nepieciešamas juridiskas pamatzināšanas. Tādēļ ļoti svarīgi ir iesāktās civildienesta reformas turpināšana. Jāapzinās, ka ierēdņa profesionālās iemaņas ir vismaz pamatos jāapgūst ne tikai jau esošajiem valsts un pašvaldību darbiniekiem, bet valdībai jau laikus jāsāk domāt par pilnas, divu vai trīs gadu ilgas jauno ierēdņu profesionālās apmācības programmas sagatavošanu. 1993. gada decembrī dibinātā Valsts administratīvā skola varētu kļūt par vidējo un ar laiku arī augstāko speciālo mācību iestādi, kas sagatavotu Latvijas jaunos ierēdņus. Taču jāuzmanās, lai jaunajā mācību programmā netiktu ievazāti padomju priekšstati par valsti, administrāciju un sabiedrību.

Sabiedrībai jāapzinās, ka ierēdņa un jurista profesija tiesiskā valstī ievērojami atšķiras no ierēdņa un jurista profesijas padomju sistēmā. Tiesiskas valsts jurista un ierēdņa izglītībā svarīgākā ir metodoloģijas apgūšana, kā interpretēt tiesību normu un kā to konkrētajā gadījumā pareizi lietot. Ierēdņa un jurista uzdevums ir ar šīs metodoloģijas palīdzību atrast konkrētajā gadījumā juridiski korektu un saturiski taisnīgu risinājumu. Konkrēta gadījuma taisnīgu risinājumu lielā mēra nosaka cilvēktiesību normu konkrētā interpretācija, kas ierēdnim un juristam ir jāpārvalda. Šādā veidā tiesiskas valsts amatpersonu rīcību tiešā, nepastarpinātā veidā iespaido starptautisko un nacionālo cilvēktiesību normas. Padomju likumdošanā šī metodoloģija praktiski nebija pazīstama.

Pašlaik Latvijā praktiski nav speciālistu, kuri šādā veidā pārzinātu un atbilstoši tiesiskas valsts principiem spētu arī lietot kā starptautiskās un nacionālās cilvēktiesību normas. Šobrīd lielākā daļa ierēdņu un juristu nav spējīga izskaidrot Latvijas nacionālās likumdošanas starptautiskās saistības. Vienaldzība un birokrātijas pretestība starptautisko un nacionālo cilvēktiesību normu ievērošanai ir cieši saistīta ar attiecīgu zināšanu trūkumu.

Tādēļ, lai cilvēktiesības aptvertu iestāžu ikdienas rīcību, nepietiek tikai ar Latvijas likumdošanu, kas lielā mērā jau atbilst Eiropas standartiem, bet galvenais ir tas, lai amatpersonas spētu tās lietot atbilstoši tiem kritērijiem, kādi tiek izmantoti tiesiskas valsts sistēmā. Tādēļ viens no svarīgākajiem jautājumiem cilvēktiesību realizācijā Latvijā ir ierēdņu un juristu izglītības jautājums.

Tas nozīme, ka Latvijas institūcijām, kas nodarbojas ar juristu un ierēdņu apmācību, vispirms ir jāapgūst šī tiesiskas valsts sistēmās attīstītā tiesību normu interpretācijas un pielietošanas metodoloģija un uz tās bāzes jāattīsta juristu un ierēdņu mācību programmas. Tādēļ ļoti nozīmīga ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācību programmas izvērtēšana un reforma atbilstoši tām prasībām, ko sabiedrība tiesiskā valstī sagaida no jurista. Valsts administrācijas skolas priekšrocība ir tā, ka tā jau no paša sākuma var attīstīt šīm modernajām prasībām atbilstošas programmas.

Vienlaikus valstij — arī šeit Valsts administrācijas skola varētu būt piemērota institūcija — ir jāattīsta speciālas dažāda apjoma un dažādu līmeņu mācību programmas tiesību normu interpretācijas un lietošanas metodoloģijā, kas būtu virzītas uz cilvēktiesībām, kā īslaicīgas, intensīvas programmas visu pašreizējo ierēdņu apmācībai, tā pilna laika mācību programmas jaunajiem ierēdņiem un speciālas padziļinātas programmas juristiem (tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem). Lai šīs programmas būtu efektīvas, ļoti svarīga ir zinātniska līmeņa mācību grāmatu un komentāru sagatavošana, kā arī tulkošana latviešu valodā.

Vienlaikus nepieciešams izveidot informācijas centru neatkarīgās cilvēktiesību aizsardzības institūcijas ietvaros, kurš savāktu un izplatītu informāciju par cilvēktiesību jautājumiem, ieskaitot starptautisko normu un attiecīgo nacionālās likumdošanas aktu tekstus, skaidrojumus un mācību literatūru. Svarīgākajiem tiesas lēmumiem un spriedumiem ir jākļūst pieejamiem. (Perspektīvā jāpanāk, ka tiesas savos spriedumos atsaucas uz citos spriedumos, komentāros un mācību literatūrā izteiktajiem — juridiski nesaistošiem argumentiem. Padomju jurisprudencē pierastais citēšanas aizliegums neveicina spriedumu juridisko un intelektuālo kvalitāti. Konfrontāciju ar citur izteiktiem argumentiem sprieduma pamatojumā kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā nedrīkst sajaukt ar juridiski saistošajām precedentu tiesībām anglosakšu sistēmā.) Šim informācijas centram jānodibina sakari ar citām institūcijām, kurām ir pieejama cilvēktiesību datu bāze (īpaši ar Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību centru Ženēvā, Eiropas Padomi un EDSO). (Latvijā trūkst informācijas un juridiskās literatūras par Strasbūras Cilvēktiesību tiesas un komisijas, kā arī par ANO Cilvēktiesību komitejas spriedumiem.) Ievērojot likumdošanas procesa īpatnības (likumu tekstu sagatavošana) šim informācijas centram vajadzētu sniegt Saeimai un valdībai konsultācijas par Latvijas starptautiskajām līgumsaistībām, kā arī par Eiropas Padomes un EDSO standartiem. Tādēļ vispirms jāsagatavo tie juristi, kas strādā šajā centrā vai neatkarīgajā cilvēktiesību aizsardzības institūcijā.

 

Prokuratūra un policija

Lai nodrošinātu tiesiskas valsts galveno principu pielietošanu kriminālprocesā (piemēram, piesardzīgas apsūdzības princips, abu pušu vienlīdzības princips, alternatīvas apcietinājumam u.c. principi atbilstoši Strasbūras Cilvēktiesību tiesas interpretācijām), nepieciešamas reformas prokuratūras struktūrās stingrā saskaņā ar cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas principiem. Vajadzīgas plaša mēroga apmācības, sākot ar jaunākajām tendencēm noziedzības apkarošanā, kriminālprocesa normu saskaņošanā ar cilvēktiesību standartiem līdz domu un pieredzes apmaiņai ar jaunajām Eiropas demokrātijām (skat. 1994. gada 19. maija likumu par prokuratūru).

Policijas darbiniekiem savā ikdienas darbā jābūt spējīgiem sabalansēt savu rīcību, palīdzot sabiedrībai un nodrošinot likuma ievērošanu. Latvijas policijai nepieciešamas pamatīgas apmācības daudzās svarīgās tiesību nozarēs, it īpaši policijas tiesībās. Jāapzinās, ka policijas tiesības ir īpaša tiesību nozare, kas ļoti precīzi jāapgūst vispirms pašiem policistiem — piemēram, pieļaujamie spēka lietošanas (ieskaitot šaujamieročus) gadījumi, izņēmuma gadījumi, kuros pieļaujama korespondences izskatīšana un telefona sarunu noklausīšanās, utt. Policijas tiesības ir tā tiesību nozare, kura visciešāk saskaras ar cilvēktiesību normām. Jāņem vērā arī tas, ka policistam juridiskie apsvērumi par savas rīcības savienojamību ar cilvēktiesībām dažkārt ir jāizdara ļoti īsā laikā. Tādēļ šīs tiesību nozares dziļa pārzināšana ir neatņemams priekšnoteikums, lai Latvija iegūtu kompetentus un profesionālus policijas spēkus, uz kuriem sabiedrība var paļauties. (Specifiski ieteikumi izklāstīti nodaļā par izglītību, apmācību un informāciju.)

 

Nevalstiskās organizācijas

Latvijā pieaug atsevišķu indivīdu un grupu skaits, kas aktīvi darbojas cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas jomā. Šie spēki dos nozīmīgu ieguldījumu, veidojot sabiedrību, kas atzīst indivīda tiesības.

1993. gada Pasaules cilvēktiesību konferencē Vīnē ("Vīnes deklarācijas un darbības programmas" 38. rindkopa) ne tikai uzsvēra pieaugošo nevalstisko organizāciju lomu cilvēktiesību aizstāvībā, bet arī uzsvēra valdības pienākumu regulāri konsultēties ar nevalstiskajām organizācijām un respektēt to viedokļus.

Nemaz neunājot par tradicionālo vietu, kāda ir nevalstiskajām organizācijām, veicinot cilvēktiesību jautājumu apspriešanu un pievēršot sabiedrības uzmanību cilvēktiesību pārkāpumiem, aizvien pieaugošs skaits valdību pieņem nevalstisko organizāciju lomu tā sauktajā "standartu noteikšanā", valsts un starptautiskajā mērogā formulējot attiecīgus cilvēktiesību aizstāvības principus, kā arī rakstot un papildinot starptautiskos līgumus, konvencijas un deklarācijas.

Tādējādi ir būtiski, lai valdība un it īpaši valdības amatpersonas būtu vienmēr gatavas konsultēties ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem un, vēl svarīgāk, saprastu un atzītu, ka to uzskati un darba paņēmieni bieži atšķirsies no valdībā pieņemtajiem. Daudzos gadījumos nevalstiskās organizācijas ir spējīgas norādīt uz iespējamām problēmām un sniegt liecības par cilvēktiesību pārkāpumiem, par kuriem ministri un to padotie varbūt nav informēti.

Pašlaik Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, cilvēktiesību apspriešana fokusējas uz valstij visnozīmīgākajiem jautājumiem, piemēram, minoritāšu un nepilsoņu tiesībām. Daudzu mazaizsargāto sabiedrības slāņu pārstāvju tiesības bieži vien tiek ignorētas, ja nevalstiskās organizācijas sabiedrībai par tām neatgādina.

Ir ļoti svarīgi, lai nevalstiskās organizācijas piedalītos:

* cilvēktiesību apspriešanas veicināšanā sabiedrībā;

* valdības konsultēšanā, nosakot cilvēktiesību standartu ievērošanu;

* uzmanības pievēršanā mazaizsargāto grupu pārstāvjiem (ieskaitot bērnus, garīgi atpalikušos, invalīdus, vecos ļaudis);

* kā novērotājas valdības un Saeimas lēmumu un likumu pieņemšanā.

Dažādas specifiskas jomas, kurās nepieciešama sadarbība un palīdzība, ir:

* Mehānisma izstrādāšana, lai foruma vai apaļā galda veidā regulāri satiktos nevaldības organizācijas, kuras darbojas gan cilvēktiesību, gan citās jomās. Attiecīgajām valdības amatpersonām būtu jāpiedalās šajos forumos, lai nodrošinātu regulāras valdības un nevalstisko organizāciju konsultācijas. Varētu tikt organizētas apaļā galda sērijas par konkrētām temām (piem., par bērnu tiesībām).

* Nacionālās likumdošanas pilnveidošana attiecībā uz bezpeļņas organizācijām (Latvijai būtu jāpāriet uz sistēmu, kurā reģistrācija būtu tikai administratīvs process (nevis noteikt kritērijus likumīgai atzīšanai).).

* Svarīgi, lai nevalstiskajām organizācijām būtu pieejami cilvēktiesību konvenciju, līgumu un citu attiecīgu materiālu tulkojumi latviešu un citās valodās.

* Cilvēktiesību nevalstisko organizāciju forumu organizēšana, kuru laikā tās varētu sniegt informāciju sabiedrībai un presei par savu darbību.

Valdības politikai jāatzīst svarīgā loma, kādu nevalstiskās organizācijas ieņem cilvēktiesību aizstāvībā un veicināšanā, un ka valdības pārstāvjiem ir pienākums regulāri konsultēties ar nevalstiskajām organizācijām un respektēt tās.

 

V. Masu informācija līdzekļi

Patiesi plurālā demokrātiskā sistēmā, kas respektē likuma varu un cilvēktiesības, jābūt arī brīviem un neatkarīgiem masu informācijas līdzekļiem. Attiecīgie cilvēktiesību līgumi nav vienīgie starptautiskie standarti (tādas kā 1989. gada Eiropas konvencija par pārrobežu televīziju), pēc kuriem var pārbaudīt praktisko darbību un norādījumus, lai pārliecinātos par to atbilstību.

Kas attiecas uz masu mēdiju profesionālu sagatavošanu, tiek realizētas daudzas iniciatīvas un kopīgas sadarbības programmas ar starptautiskajām un privātajām organizācijām, kuras ir eksperti šajā jomā. (Tajās ietilpst Eiropas radiotranslācijas savienība, Starptautiskā avīžu izdevēju asociācija, kā arī divpusējās palīdzības programmas semināru, konsultāciju un citu palīdzības veidu koordinēšanai.)

 

VI. Starptautiskā struktūra

1991. gadā Latvija atguva neatkarību pēc 50 padomju varas gadiem. 1993. gadā notika pirmās brīvās un demokrātiskās vēlēšanas. Ir atjaunota 1922. gada Latvijas Republikas Satversme. Cilvēktiesības un brīvības garantē 1991. gada 10. decembra Latvijas konstitucionālais likums "Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem". Lai gan svarīgākajos likumos ir speciāla norāde attiecībā uz kolīziju gadījumiem, kad nacionālo tiesību normas neatbilst starptautisko tiesību normām, par starptautisko tiesību normu prioritāti, tomēr šīs attiecības nav atrisinātas Satversmes līmenī Satversmes un starptautisko tiesību neatbilstības gadījumā.

 

Saistības attiecībās ar Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO)

Ar 1990. gada 4. maija deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos" Latvijas Republikas Augstākā Padome proklamēja Latvijas pievienošanos 52 starptautisko cilvēktiesību konvencijai, (Vairāki no tiem patiesībā nav līgumi, bet drīzāk ANO deklarācijas, vai citi dokumenti, ko pieņēmusi ANO Ģenerālā asambleja vai citas ANO institūcijas.) Tādējādi Latvija ir galveno starptautisko cilvēktiesību konvenciju dalībvalsts (Latvijas pirmais ziņojums ANO Cilvēktiesību komitejai, kura izskata valsts darbības atbilstību starptautiskajam civilo un politisko tiesību līgumam, ir nosebojies. Attiecīgajiem departamentiem ir grūtības tā sagatavošanā. Varētu rasties nepieciešamība lūgt palīdzību Ženēvas ANO cilvēktiesību centram), ieskaitot Starptautisko civilo un politisko tiesību paktu.

 

Eiropas drošības un sadarbības organizācija (EDSO)

Latvija ir EDSO dalībvalsts. (EDSO ietver Eiropas valstis, kā arī NATO dalībvalstis Kanādu un ASV. Latvija pievienojās EDSO Maskavas sanāksmes humānās dimensijas konferences laikā 1991.gada septembrī.) Visas EDSO valstis ir uzņēmušās saistības cilvēktiesību aizstāvībā un veicināšanā, demokrātisko institūciju un likumu stiprināšanā miera un drošības pamatam Eiropā.

 

Eiropas Padome

Latvijas uzņemšana Eiropas Padomē ir paredzēta 1995.g. sākumā. Iestājoties Eiropas Padomē, Latvijai būs jāpievienojas Eiropas cilvēktiesību konvencijai ar mērķi to iespējami īsākā laika posmā ratificēt. Eiropas Padome ir radījusi divas galvenās cilvēktiesību konvencijas: Eiropas cilvēktiesību konvenciju un Eiropas sociālo hartu. Tās nosaka tiesības, kādas jāgarantē indivīdiem katras valsts jurisdikcijā un kas kolektīvi jāpārrauga un jāgarantē darbībai Eiropas līmenī.

Iestājoties Eiropas Padomē un pievienojoties minētajām konvencijām, Latvijai ir jāuzņemas politiskā atbildība pilnībā saistīties ar konvencijas kontroles mehānismu (piem., indivīdu tiesības sūdzēties (25. pants) un obligātā Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcija (46. pants)). (Ir sagaidāms, ka Lietuva un Igaunija tuvākajā nākotnē to darīs.)

Pienākums ratificēt Eiropas cilvēktiesību konvenciju un tās papildprotokolus, kā arī pilnībā uzņemties no tiem izrietošās saistības prasa valsts likumdošanas saskaņošanu ar šo dokumentu normām, kā to nosaka Eiropas komisija un Cilvēktiesību tiesa. Tādējādi ļoti svarīgi izveidot struktūru valdības līmenī, kas pētītu Latvijas likumus un to darbību, nodrošinot likumu atbilstību šai konvencijai, tās protokoliem, kā arī tiesu lēmumiem. (Darbu uzsākusi Lietuvas darba grupa, ko izveidoja ar prezidenta lēmumu 1994. gadā, lai sagatavotu ratificēšanai Eiropas cilvēktiesību konvenciju.)

 

VII. Secinājumi:

Latvijas cilvēktiesību padomes nepieciešamība

Lai gan ir uzsāktas daudzas institucionālas reformas Latvijas pārejas posmā uz pilnīgi demokrātisku un tiesisku sabiedrību, paies ievērojams laiks, iekams šīs reformas un administratīvās procedūras būs attīstītas tik tālu, lai tās garantētu cilvēktiesību pienācīgu aizstāvību. Ņemot vērā Latvijas pārejas perioda apstākļus, jāsecina, ka jebkādas Latvijas cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmas pamatā jābūt Latvijā unikālai, neatkarīgai valsts struktūrai.

 

Latvijas cilvēktiesību padomes nepieciešamība

Ir nepieciešams radīt neatkarīgu struktūru, kurai būtu atbilstoša iespēja efektīvi nodrošināt cilvēktiesību aizstāvību un veicināšanu Latvijā. Pamatojumi:

Efektīvai cilvēktiesību aizsargāšanai un veicināšanai nepieciešama pastāvīga, šim mērķim radīta institūcija ar profesionāliem ekspertiem, kuriem varētu uzticēties.

Otrkārt, lai gan nevalstiskās organizācijas ieņem īpaši svarīgu vietu, nosakot un kontrolējot cilvēktiesību pārkāpumus, tām nav juridiskas varas, kas bieži vien ir nepieciešama, lai efektīvi cīnītos pret pārkāpumiem.

Treškārt, pašlaik Latvijā nav efektīvas sistēmas, kas varētu nodrošināt cilvēktiesību pārkāpumu strīdu izšķiršanu. Tādējādi ir atzīts, ka tā varētu būt viena no neatkarīgās cilvēktiesību padomes funkcijām. (Skatīt, piemēram, Austrālijas cilvēktiesību un vienlīdzīgu iespēju komisijas ikgadējos ziņojumus no 1987.-1994. gadam.)

Ceturtkārt, starptautiskajā sabiedrībā ir pieņemts, ka cilvēktiesības ir visaptverošas un nedalāmas. Tomēr, kā tas ir atzīts gan starptautiskos cilvēktiesību līgumos, gan arī nesenajā 1993. gada Vispasaules cilvēktiesību konferencē, par cilvēktiesību aizstāvību galveno atbildību nes katra valsts. Starptautiskie novērošanas mehānismi ir svarīgi, bet daudzi ieinteresētie indivīdi nevar tiem piekļūt. Vēl vairāk — tie nevar darboties, ja valsts līmenī nav radīti nosacījumi, lai risinātu un novērstu dažādus cilvēktiesību pārkāpumus.

Piektkārt, lai gan tāda institūcija kā ombudsmens vairākās valstīs ieņem svarīgu lomu cilvēktiesību aizstāvībā, lielākajai daļai ombudsmenu galvenais pienākums ir aizstāvēt indivīda tiesības, ko pārkāpj ierēdņu patvaļīga rīcība. Tie parasti strādā kā padomdevēji, atbildot uz tiem iesniegtajām sūdzībām. (Piezīme: ombudsmeni ir dažādi, bet šis ir visizplatītākais modelis). Viņu lēmumiem ir rekomendējošs, nevis saistošs raksturs. Ombudsmena institūcijai ir sena pagātne un tradīcijas Skandināvu valstīs un citur Rietumeiropā, kur to respektē valdība, parlaments un sabiedrība. Ombudsmena kā amatpersonas sniegtās rekomendācijas un ierosinājumi šajās valstīs tiek ievēroti un uzskatīti par saistošiem. Tomēr Latvijā nav šādu tradīciju. Struktūra, kurai ir pilnvaras sniegt tikai ieteikumus un ierosinājumus netiks uzreiz respektēta, un Latvijai nav laika gaidīt gadu desmitus uz šāda respekta attīstīšanos.

Turklāt daudziem indivīdiem, kuriem būtu nepieciešams mehānisms cilvēktiesību normu aizsardzībai, nav zināšanu un dažos gadījumos arī pietiekošu fizisko vai sociālo iespēju iesniegt mutisku jeb rakstisku sūdzību. Šie cilvēki (bērni, arī garīgi atpalikušie un psihiski slimie, kā arī invalīdi) sastāda ievērojamu procentu no visa Latvijas iedzīvotāju skaita. Lai tiem efektīvi palīdzētu, ir nepieciešama aktīva neatkarīgas cilvēktiesību aizstāvības institūcijas darbība.

Pašreizējā situācija Latvijā norāda, ka izglītības programmas par cilvēktiesību tēmām ir prioritāras. Neapšaubāmi tās ir nepieciešamas ne tik vien sabiedrības locekļiem, bet arī valdības amatpersonām, policijai un citām tiesību aizsardzības iestādēm, juristiem un citiem.

Lai nodrošinātu efektīvu, vispusīgu un atbilstošu sabiedrības izglītošanas procesu, vienas struktūras ietvaros jādarbojas gan izglītošanas procesa organizētājiem un veidotājiem, gan tiem, kas nodarbojas ar sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem izskatīšanu. Tas ne tikai panāks līdzsvaru, bet arī nodrošinās, ka izglītojošie materiāli par visasākajām problēmām tiek sistemātiski apkopoti.

Rūpīgi izanalizējot esošo Latvijas valsts struktūru, valdība ir nolēmusi nekavējoties nodibināt (Vispasaules cilvēktiesību konference 1993. gadā aicināja visas valdības nekavējoties nodibināt nacionālās institūcijas, ja tas nepieciešams (skatīt, piemēram, "Vīnes deklarācijas un darbības programmas" 20. rindkopu), neatkarīgu Cilvēktiesību aizsardzības padomi uz sekojošiem darbības pamatprincipiem:

 

Latvijas valsts Cilvēktiesību padomes

darbības pamatprincipi

(Ir ļoti maz starptautiskās literatūras par neatkarīgās nacionālās cilvēktiesību komisijas mandātu un pilnvarām jeb citām līdzīgām funkcijām. Dokuments, kas varētu palīdzēt Latvijas valdībai izskatīt šo priekšlikumu ir B.Burdekina "Nacionālo cilvēktiesību institūciju uzbūve, definīcija, jurisdikcija un pilnvaras", 1991.) Un tomēr – šādas padomes darbības pamatprincipi varētu būt:

* Veicināt cilvēktiesību būtības sapratni, atzīšanu un sabiedrības iepazīstināšanu ar tām Latvijā.

* Uzsākt pētniecības, izglītības un cita veida programmas ar mērķi veicināt cilvēktiesību izpratni un ievērošanu, koordinēt visas šāda veida programmas, ko uzsākušas citas personas vai institūcijas Latvijas valdības vārdā.

* Pēc savas iniciatīvas vai pēc Ministru prezidenta vai Saeimas lūguma sniegt ziņojumus Ministru prezidentam vai Saeimai par nepieciešamajiem pasākumiem, kas pēc Padomes domām jāveic Latvijai, lai panāktu saskaņu ar Latvijai juridiski saistošām starptautiskām cilvēktiesību konvencijām un līgumiem.

* Pēc savas iniciatīvas vai pēc Ministru prezidenta vai Saeimas lūguma sniegt ziņojumus par likumiem, kurus vajadzētu pieņemt Saeimai, vai par darbību, kas būtu jāveic valdībai cilvēktiesību aizsardzībai.

* Izdarīt esošo likumu un likumprojektu salīdzinošu analīzi, lai noskaidrotu, vai tie ir saskaņā vai pretrunā ar jebkādām Latvijas juridiskām saistībām cilvēktiesību jomā, un ziņot Ministru prezidentam un Saeimai par rezultātiem.

* Izskatīt jebkuru individuālo sūdzību, rīcību vai praksi, kas ir saistītas ar cilvēktiesību pārkāpumiem, un, ja Padome uzskata par nepieciešamu, mēģināt pēc samierināšanās principa rast risinājumu vai ziņot Ministru prezidentam un Saeimai par to, kāda darbība nepieciešama, lai mainītu pārkāpumu izraisījušo praksi vai darbību.

* Nodot individuālo sūdzību citai institūcijai izskatīšanai, ja konkrētā sūdzība ir attiecīgās institūcijas kompetencē, kā arī nodot izskatīšanai tiesā jebkuru individuālu sūdzību, kas atbilst konkrētās tiesas kompetencei.

* Ja nepieciešams, veikt vispārējas aptaujas par mazaizsargāto grupu pārstāvjiem, kuri nav spējīgi savas tiesības aizstāvēt, piemēram, bērni, garīgi un fiziski atpalikušie.

* Izveidot konsultatīvas grupas, kuru sastāvā ietilptu arī nevalstisko organizāciju pārstāvji, lai palīdzētu Padomei izstrādāt izglītojošas programmas.

* Veikt jebkādus pasākumus, lai sasniegtu šos mērķus, tai skaitā dalīties pieredzē ar citām struktūrām, kurām ir līdzīgi pienākumi.

 

Latvijas valsts Cilvēktiesību padomes pilnvaras

* Ievākt Padomei nepieciešamo informāciju.

* Pieaicināt un iztaujāt lieciniekus, ja tas nepieciešams.

* Ievākt informāciju un dokumentus un pieprasīt šādas informācijas vai dokumentu uzrādīšanu, ja tas nepieciešams.

* Turēt slepenībā liecinieku, kuri sniedz liecības Padomei, identitāti, ja tas būtu nepieciešams indivīda tiesību aizstāvībai.

* Nodrošināt, lai personām, kuras izcieš cietumsodu vai ir aizturētas, ir iespēja konfidenciāli sniegt informāciju Padomei.

* Saukt pie atbildības (uzlikt sodu) par Padomes rīkojumu ignorēšanu, nepareizas vai neprecīzas informācijas sniegšanu vai Padomes darbinieku izmeklēšanas darba kavēšanu. (Valsts Cilvēktiesību Padomes pilnvaru īstenošanai attiecībā uz vainīgo personu saukšanu pie atbildības (soda uzlikšanu) par Padomes rīkojumu ignorēšanu, nepareizas vai neprecīzas informācijas sniegšanu vai Padomes darbinieku izmeklēšanas darba kavēšanu nepieciešams izdarīt papildinājumus attiecīgajos likumdošanas aktos.)

 

Bet vēsturiskā situācija Latvijā nosaka, ka sabiedrības izglītošana ir vissvarīgākais solis cilvēktiesību atzīšanā. Tādēļ viens no pirmajiem Latvijas Cilvēktiesību padomes uzdevumiem ir nacionālās cilvēktiesību izglītības, informācijas un apmācības programmas izveidošana, kurā tiks iekļauti šādi pamatelementi:

 

Latvijas valsts cilvēktiesību izglītības

un apmācības programmas pamatelementi

* Izplatīt šo programmu ieinteresētajām nevalstiskajām organizācijām, Saeimas deputātiem, valdības, pašvaldību un parlamenta amatpersonām, masu informācijas līdzekļiem un sabiedrībai vispār kā apkopotu materiālu par atsevišķiem starptautiskiem cilvēktiesību līgumiem un konvencijām, kuriem Latvija ir pievienojusies.

* Nodrošināt, lai jaunais Izglītības likums pilnībā atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām un pienākumiem.

* Publicēt sabiedriskās informācijas brošūru sēriju latviešu un krievu valodā, kurās vienkāršā, "nejuridiskā" valodā skaidroti cilvēktiesību jautājumi (tādi, kā indivīda tiesības pārsūdzēt nelikumīgus administratīvos lēmumus), izplatīšanai ar pasta nodaļu, sabiedrisko pakalpojumu iestāžu, darba vietu un citu sabiedrībai pieejamu vietu palīdzību.

* Izveidot īsus (5–10min.) televīzijas un radio valsts dienesta raidījumus sabiedrības informēšanai par vispārējiem un specifiskiem cilvēktiesību jautājumiem. Specifiskajos jautājumos kā pirmie jāiekļauj šādi temati: bērnu tiesību aizstāvība un invalīdu tiesību ievērošana.

* Noorganizēt cilvēktiesību semināru sērijas galvenajiem politikas veidotājiem, lai sniegtu viņiem informāciju un lai viņi, būdami vadītāji, veicinātu cilvēktiesību jautājumu izpratni oficiālās un neoficiālās aprindās.

* Palīdzēt mācību programmu izstrādē un publicēšanā, lai cilvēktiesību kurss tiktu pasniegts ne tikai 9.klasē, bet arī citās vecuma grupās.

* Nodrošināt skolotāju apmācību tādās jomās kā sociālā rehabilitācija un cietumi (kā arī cilvēktiesību un demokrātijas pasniegšanu valsts skolu programmā).

* Attīstīt intensīvu apmācības programmu tiesnešiem, prokuroriem un juristiem.

* Ieviest starptautisko cilvēktiesību likumdošanas kursu Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē un Latvijas Universitātes Politisko zinātņu katedrā.

* Sniegt kursu likumdošanas projektu izstrādē attiecīgajām valdības amatpersonām.

* Ieviest intensīvu vienas nedēļas kursu "Cilvēktiesību aizstāvība valsts pārvaldes struktūrās" Valsts administrācijas skolā.

* Nodrošināt specializētu starptautisko cilvēktiesību apmācību galvenajiem augstākā ranga ierēdņiem, galvenokārt Ārlietu, Tieslietu, Iekšlietu un Labklājības ministrijās.

* Kā būtiskāko cilvēktiesību padomes sastāvdaļu nodibināt informācijas un dokumentēšanas centru, kas būtu pieejams nevalstiskām organizācijām, kā arī valdības un Saeimas amatpersonām. Šim centram ir nepieciešama datu bāze un kompjūteru tīkls, kuram būtu pieejamas citu valstu reģionālo un starptautisko organizāciju datu bāzes.

 

Par programmu

Cilvēktiesību izpratne Latvijā pašlaik ir reducēta galvenokārt uz minoritāšu un nepilsoņu tiesībām. Minētās tiesības ir svarīgas, taču tās sastāda tikai nelielu daļu no klasiskās cilvēktiesību koncepcijas modernā, demokrātiskā valstī, kurā visi indivīdi ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir vienlīdzīgas tiesības uz aizstāvību pret diskrimināciju rases, valodas, reliģijas, politiskās pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes dēļ.

Latvija, pievienojoties vairāk nekā 50 starptautiskajiem līgumiem un konvencijām cilvēktiesību jautājumos, uzņēmās atbildību ievērot un aizstāvēt savu iedzīvotāju cilvēktiesības, neatkarīgi no tā, vai tie būtu pilsoņi vai nepilsoņi, latvieši vai nelatvieši, bērni, invalīdi, garīgi vai fiziski slimi, vai citi.

Šo iemeslu dēļ valdības darba grupa "Par indivīda tiesību aizsardzību" ir izstrādājusi "Valsts programmas cilvēktiesību aizstāvībai un tās veicināšanai Latvijā" projektu. Programmas projekts sniedz pašreizējās situācijas cilvēktiesību jomā Latvijas Republikā izsmeļošu raksturojumu, kā arī nāk klajā ar konkrētiem ierosinājumiem pastāvošo cilvēktiesību aizsardzības struktūru darbības uzlabošanā un jaunu struktūru radīšanā.

 

Programmas projektu izskatīšanai iesniedz

LR ārlietu ministrs Valdis Birkavs