Projekts

Nacionālais ziņojums par sieviešu stāvokli Latvijā

ANO pasludinātās Sieviešu desmitgades  Līdztiesība, attīstība, miersī nobeiguma posmā

Vispārējs ieskats

Šis ir LR valdības pirmais oficiālais ziņojums pašu valsts un starptautiskajai sabiedrībai par sieviešu stāvokli Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Tajā īsi raksturotas Latvijas sieviešu stāvokļa īpatnības tā sauktajā sociālisma sistēmā un tā pārmaiņas pēctotalitārisma pirmajos gados, respektīvi, pārejas periodā no centralizētas uz tirgus ekonomiku.

Ziņojums sagatavots atbilstoši ANO sekretariāta piedāvātajām vadlīnijām, gatavojoties IV pasaules konferencei par sievietēm 1995.gadā.

Krītot "dzelzs priekškaram", Latvijas sievietes ir plaši izmantojušas starptautisko organizāciju piedāvātās iespējas piedalīties kopējās sanāksmēs, iepazīties ar citu valstu sieviešu stāvokli un pieredzi, salīdzināt savu un ārzemju kolēģu problēmas, prasmi un iespējas tās risināt, savstarpējo informētību. Starptautisko sakaru attīstība valstiskā un nevalstiskā līmenī ir sekmējusi gan patiesāku dažādu valstu sieviešu stāvokļa vērtējumu, gan Latvijas sievietēm risināmo problēmu apzināšanos.

Latvijas sievietes jau līdz ar valsts dibināšanu 1918.gadā ieguva ar vīriešiem vienlīdzīgas politiskās tiesības, iespējas izglītoties un izvēlēties nodarbošanos, ko viņas arī ir pilnībā izmantojušas. Tomēr viņas daudz retāk par vīriešiem ieņem vadošus amatus un ir pārstāvētas lēmējinstitūcijās. Tas ierobežo sieviešu vajadzību apmierināšanu, viņu specifiskās pieredzes un dotību pilnīgāku izmantošanu visas sabiedrības labā.

Galvenais uzdevums šai jomā ir Satversmē, Darba kodeksā, Civillikumā un LR ratificētajos starptautiskajos dokumentos paredzētās abu dzimumu līdztiesības īstenošana. To kavē vēl arvien sabiedrībā izplatītie stereotipi par sieviešu ierobežotajām spējām politikā un vadošos amatos, kā arī zemais dzīves līmenis, kura dēļ sievietes ir spiestas veltīt tik daudz laika un spēka ģimenes rūpēm, ka to nepietiek zināšanu papildināšanai un sabiedriskai darbībai. Lai to novērstu, tuvākajā nākotnē jāsekmē sieviešu pašapziņas uzturēšana, patriarhālo aizspriedumu pārvarēšana sabiedrības apziņā, abu dzimumu izglītošanās cilvēku saskarsmes jomā, ieskaitot racionālu mājsaimniecību un visu ģimenes locekļu vienlīdzīgu iesaistīšanos kopējās rūpēs. Tas radītu priekšnoteikumus sieviešu sabiedriskajai un politiskajai aktivitātei, kas savukārt veicinātu sabiedrības humanizāciju, izglītības un kultūras prioritāru attīstību kā priekšnosacījumu tautsaimniecības modernizācijai un attīstībai.

Ievads

Astoņdesmito gadu otrajā pusē un beigās Latvijā tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs centralizētās ekonomikas bankrots un tautas nevardarbīgās protesta akcijas pret komunistisko režīmu noveda pie tā sabrukuma. Politiskās iekārtas maiņa valstī gan notika bez asinsizliešanas, tomēr neatkarīgas, demokrātiskas valsts privātīpašuma un tirgus ekonomikas atjaunošana pēc 50 gadu pārtraukuma norit sociāli ekonomiskās krīzes un Latvijā vēl nepārvarētas krievu un citu bijušās PSRS slāvu tautu kolonizācijas un tās seku apstākļos. Tas palielina risināmo problēmu daudzumu un padziļina pārejas laika grūtības.

Šī vēsturiskā pavērsiena ietekmē dzīves apstākļi un sieviešu stāvoklis ir krasi mainījušies ne tik daudz kvantitatīva, cik kvalitatīvi. Tāpēc pārmaiņas nav raksturojamas ar statistisko rādītāju rindām kā mierīgas attīstības posmos un nav izskaidrojamas ar iespējamo Nairobi konferences (1985.g.) iespaidu uz tām. Šā iemesla dēļ nav būtiskas nozīmes sieviešu stāvokļa pārmaiņu analīzei Latvijā astoņdesmitajos gados. Svarīgāka ir pašreizējās situācijas, tās pretrunu un iespēju analīze, līdztekus objektīviem statistikas radītājiem izmantojot arī īpašos pētījumos izzinātos sieviešu viedokļus un citu valstu pieredzi. Šāds pārskats un vērtējums noderētu par pamatu stratēģijas izstrādei nākamajam laika posmam - Latvijas sieviešu tagadējām paaudzēm vēl neierastos apstākļos.

Iespējami pilnīgāks pašreizējā stāvokļa un sastāva raksturojums pēc visiem pieejamiem rādītājiem būtu izmantojams arī turpmāko mierīgas attīstības posmā notiekošo pārmaiņu novērojumiem un vērtējumiem. Diemžēl salīdzinājumā ar iepriekšējo laika posmu Latvijā ir samazinājies statistisko rādītāju daudzums un to vidū arī tādi, kas bija un būtu diferencējami pēc dzimuma, piemēram, par nodarbinātību dažādās nozarēs. Tāpēc par Latvijas sievietēm deviņdesmito gadu pirmajā pusē nav atrodami visi ANO šim nolūkam ieteiktie raksturlielumi, un šobrīd iespējams tikai nepilnīgs vai aptuvens stāvokļa raksturojums.

Pārskats un vērtējumus  par dzimumu līdztiesību Latvijā

A.Stāvoklis astoņdesmito gadu sākumā

un pārmaiņas kopš tā laika

Visā komunistiskā režīma pastāvēšanas laikā un arī astoņdesmito gadu sākumā sievietes baudīja pilnīgu tiesisku vienlīdzību ar vīriešiem izglītības jomā, darbā un ģimenē, ieskaitot vienādu samaksu par vienādu darbu, ja vien tādu tiešām veica. Pateicoties tam, sievietes tiešām ieguva tikpat augstu un pat nadaudz augstāku izglītību nekā vīrieši (1989.gadā - 20-64 gadu vecumā vidēji 10,7 mācību gadi uz katru sievieti un 10,5 mācību gadi - vīrieti Latvijā), darba pieredzi dažādās, arī tehniskās profesijās, vadošā un organizatoriskā darbā, ekonomisku patstāvību un līdz ar to neatkarību no vīra iespējamās patvaļas (sīkāk - pielikuma tabulās).

Pie aplūkotajām tiesībām un iespējām Latvijas sievietes ir pieradušas un, cik vērojams, nedomā no tām atteikties arī turpmāk. Dažādu zinātnisko kolektīvu veiktajās aptaujās konstatēts, ka interesants radošs darbs, iespēja strādāt savā specialitātē un likt lietā savas spējas sievietēm ir viena no svarīgākajām dzīves vērtībām un praktiski tikpat nozīmīga kā vīriešiem (sīkāk - izmantotajos avotos nr. 7.-12.).

No otras puses, vispārējās politiskās beztiesības apstākļos sieviešu samērā augstais īpatsvars vēlētājajās institūcijās (viena trešdaļa Augstākajā padomē un aptuveni puse vietējās padomēs) nebūt nenodrošināja viņām reālu varu un sabiedrības cieņu. Vienmandāta vēlēšanu sistēmā ar PSKP organizāciju iepriekš izraudzītu un sabalansētu kandidātu sastāvu tādas nebija arī pašām padomēm. Savukārt zema dzīves līmeņa un personību nivelēšanas apstākļos formālā vienlīdzība bieži vien noveda pie uzvedības normu vienādošanas, necieņas pret sievieti un viņas tradicionāli veicamām ģimenes rūpēm, sieviešu īpatnību ignorēšanas un viņu masveida pārslodzes, savienojot pilnu darba dienu algotā darbā ar bērnu un daļēji arī citu ģimenes locekļu aprūpi (10.tab.). Bērnu iestāžu bija par maz (tās apmeklēja tikai 69 procenti bērnu) un nepietiekami labas. Visi šie apstākļi kopumā radīja zināmu augsni patriarhālās ģimenes idealizācijai un sieviešu ārpusmājas darbības lietderības apšaubīšanai. Pārejas laikmeta sākumposmā tas veicināja divkārtēju vietu skaita samazinājumu pirmsskolas bērnu iestādēs, darba vietu ierobežojumus sievietēm privātajā sektorā, prostitūcijas izplatību un arī sieviešu kandidātu un deputātu īpatsvara samazināšanos lēmējinstitūcijās.

Līdz ar to astoņdesmitajos gados pastāvējušās problēmas nav tuvinājušās atrisinājumam, bet papildinājušās ar jaunu: sabiedriskajos saziņas līdzekļos iedzīvināmo sievietes - mājsaimnieces, "vienkārši sievietes" (?), "vakara meitenes" u.tml. stereotipu pārvarēšanu.

B.Sieviešu stāvoklis dažādās jomās

deviņdesmito gadu sākumā

1. Nevienlīdzība varas struktūrās un lēmumu pieņemšanā

Latvijas atjaunotajā likumdevējinstitūcijā Saeimā, kas 1993.gadā pirmo reizi kopš 1931.gada tika vēlēta pēc brīvas partiju izvēles sistēmas, sievietes ieguva 15,7 procentus deputātu vietu. Taču šo īpatsvaru noteica ne tik daudz vēlētāju nostāja par vai pret viņām, bet sieviešu daudzums un kārtas numurs partiju listēs. Politisko zinātņu speciālisti uzskata, kas Latvijas vīriešu hipertrofēto tiekšanos pēc politiskās darbības un varas izraisījusi ilgā atstumtība no tās, jo iepriekšējā laika posmā īstie lēmēji bija tikai pavisam nedaudzi vienīgās partijas vadošie kadri. Vēlēto valsts institūciju loma bija butaforiska.

Pirmajās divās pēc valsts neatkarības atjaunošanas izveidotajās valdībās sieviešu nebija, trešajā (1994.) ir viena ministre no 13 ministriem, četras (?) valsts sekretāres. Visnotaļ - jo augstāks valdības līmenis, jo mazāks tajā sieviešu īpatsvars (sīkāk tabulā). Abu dzimumu neproporcionālā pārstāvība likumdevēju un izpildvaras institūcijās liecina par vēl nepilnīgu demokrātiju Latvijā.

1994.gadā dažādu līmeņu pašvaldību vēlēšanās sievietes ieguva divas piektdaļas vietu, turklāt vienā - Auru pagastā - sievietes ieguva visas vietas padomē, 12 pagastos sievietes ieguva 6 vietas no 7. Domājams, tādēļ, ka vietējā līmenī vēlētāji labāk pazīst katru kandidātu un viņa lietišķās īpašības.

2.Nepilnīgi sieviesu izvirzīšanās veicināšanas līdzekļi

Paļaujoties uz valsts pamatlikumā noteikto sieviešu līdztiesību visās jomās, kas faktiski pastāv jau kopš 1922.gada (izņemot dažus ierobežojumus precētām sievietēm līdz 1940.gadam), nekāds īpašs mehānisms sieviešu karjeras veicināšanai Latvijā nav ticis veidots.

Drīzāk otrādi: sieviešu tiesības uz pilnībā apmaksātu divu mēnešu pirmsdzemdību un tikpat ilgu pēcdzemdību, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumu, līdz tas sasniedz triju gadu vecumu, ar visai niecīgu pabalstu (40 procentu minimālās algas apmērā) samazina sieviešu konkurētspējas darba tirgū, īpaši privātsektorā. Turklāt likumā noteiktās tiesības pēc šī atvaļinājuma atgriezties iepriekšējā darba vietā bieži vien nevar izmantot, jo pati vieta tiek likvidēta. Tādēļ daļa sieviešu pēc iespējas saīsina šī atvaļinājuma ilgumu, kā arī ierobežo bērnu skaitu ģimenē, jo pašreizējais iedzīvotāju vairuma dzīves līmenis neatļauj gadiem dzīvot ar vienu algu (sīkāk 13. un 14. avotā).

Pagaidām par sieviešu izvirzīšanos iestājas galvenokārt viņu pašu sabiedriskās organizācijas (sk. G. pielikumā), izmantojot dažādus paņēmienus atbilstoši katras organizācijas nostājai.

3. Nepietiekama starptautiski atzīto sieviešu tiesību apzināšanās

Latvija jau neatkarības atjaunošanas sākumposmā 1990.gadā pievienojās visiem ANO cilvēktiesību pamatdokumentiem, ieskaitot Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. Taču tā līdz šim nav ratificēta un nav arī iecelta par tās ievērošanu atbildīga amatpersona. Konvencijas teksts latviski sākotnēji izdots pārāk mazā metienā, bet 1994.gadā - sabiedrisko organizāciju spēkiem, tāpēc valsts ierēdņi praktiski nav ar to iepazinušies un līdz ar to pilnībā neievēro. Valda uzskats, ka sievietes Latvijā netiek diskriminētas, jo likumdošana tām garantē līdztiesību un arī tautas ieražās nav nekādu pakļautības normu. Dzīvē, kā jau minēts, tomēr zināma nevienlīdzība pastāv.

Ģimenes rūpju nevienlīdzīgās sadales sekas sabiedrības lielākās daļas (arī daudzu sieviešu) apziņā nesaistās ar sieviešu tiesībām uz līdzvērtīgām izvēles un attīstības iespējām visās sabiedriskās dzīves jomās, bet vienīgi tradicionālo darba dalīšanu. Resp., sadzīves jomā sabiedriskā apziņa ir atpalikusi no pasaules attīstības tendencēm; tām raksturīgo sieviešu ārpusmājas darbu, pakalpojumu daudzveidību un profesionālā darba priekšrocībām visās jomās.

4. Nabadzības feminizācija

Pēcsociālisma saimnieciskās krīzes un tiesiski nenoregulētās privātkapitāla sākotnējās uzkrāšanas posmā 60 procentiem Latvijas ģimeņu ienākumi ir zem valdības apstiprinātā krīzes iztikas minimuma (30 Ls mēnesī), kas nenodrošina visu primāro vajadzību normālu apmierināšanu. Nabadzībā dzīvo ne tikai ģimenes, kur mātes ir vienīgās pelnītājas, bet vairums ģimeņu ar bērniem un visi pensionāri, kuru starpā 70 procenti ir sievietes. Kā liecina ģimenes budžeta izpēte, nabadzīgajās ģimenēs ierobežo dzīvnieku izcelsmes produktu patēriņu, respektīvi, ir spiesti lietot nepilnvērtīgu uzturu, nemaz nerunājot par galēji ierobežotu kultūras iestāžu apmeklējumu iespēju, ieskaitot bērnu talantu izkopšanu mūzikas u.tml. skolās un pulciņos. Naudas līdzekļu trūkuma dēļ daļa skolas vecuma bērnu neuzsāk vai pārstāj apmeklēt skolu, bet pagaidām nav izveidota šādas Latvijā jaunas parādības uzskaite.

Visizplatītākā nabadzības izpausme un sekas ir praktiski visu mājsaimniecības darbu veikšana sieviešu rokām, jo elektropiederumu, bērnu autiņu un pārtikas pusfabrikātu iegāde, kā arī pakalpojumu izmantošana pārsniedz vidējās ģimenes budžeta iespējas.Tādējādi nabadzība savienojumā ar tradicionālo dzimumu nevienlīdzību sadzīvē noved pie pārmērīga sieviešu laika patēriņa mājas darbos (sk.tab.10). Tas, kā iepriekš minēts, ir viens no galvenajiem kavēkļiem arī karjerai nepieciešamai zināšanu papildināšanai un aktīvai sabiedriskai darbībai.

Pārlieko laika patēriņu mājas darbos veicina arī konservatīva mājsaimnieces stereotipa uzturēšana sabiedrības apziņā pat ar sieviešu periodisko izdevumu starpniecību un līdz šim niecīgās pūles propagandēt vienlīdzīgu pienākumu sadali ģimenē un racionālus mājsaimniecības paņēmienus, kas iespējami arī ar ierobežotiem ienākumiem.

5. Neproporcionāla sieviešu dalība uzņēmējdarbībā

Dažādos tautsaimniecības sektoros un vadības līmeņos nodarbināto sastāvu pēc dzimuma Latvijas statistika vairs neuzskaita, bet tautskaites pēc neatkarības atjaunošanas nav notikušas. Tāpēc oficiālu datu par sieviešu dalību uzņēmējdarbībā nav. Pēc 1992.-1993.gada izlases veida aptauju datiem sieviešu starp privātuzņēmējiem bija 2,5-3 reizes mazāk nekā vīriešu, taču nav pamata apgalvot, ka tam tiktu radīti formāli šķēršļi. Sabiedrībā ir plaši pazīstamas veiksmīgas uzņēmējas, banku viceprezidentes u.tml.

6. Izglītības, medicīniskās palīdzības un darba iespējas

Izglītības un medicīnisko pakalpojumu izmantošanas jomā nekādi ierobežojumi īpaši sievietēm Latvijā nepastāv, ja neskaita maksu par dzemdībām komfortablos apstākļos.

Līdztiesība ārstnieciskās palīdzības saņemšanā nenodrošina pietiekamu tās pieejamību lauku apvidos un vēl jo vairāk labu veselību. Vidējais paredzamais mūža ilgums jaundzimušajām ir samazinājies no 75,2 gadiem 1989.gadā līdz 73,8 gadiem 1993.gadā. Tas gan ir par 10-12 gadiem vairāk nekā Latvijas vīriešiem, bet par 5-6 gadiem mazāk nekā Skandināvijas valstu sievietēm. Šāds mūža ilgums liecina ne vien par dzīves līmeņa un ārstniecības kvalitātes atšķirībām, bet arī par Latvijas sieviešu nepietiekamu izglītotību veselības uzturēšanas jomā un daļēji arī ienākumu līmeņa ierobežotām iespējām piekopt veselīgu dzīves veidu. Veselības mācība nav iekļauta skolas obligāto priekšmetu starpā, un tikai daļā skolu tā ir pieejama kā izvēles priekšmets.

Vispārizglītojošās skolās un vidējās speciālās mācību iestādēs, izņemot arodskolas, jaunietes veido skolēnu vairākumu, kaut gan atbilstošās vecumgrupās skaitliskā pārsvarā ir puiši. Studentu vidū jaunietes ir vairākumā (56 procenti), t.sk., tehniskās augstskolās - 27 procenti, dažas mācās pat Policijas un Jūras akadēmijā.

Astoņdesmito gadu beigās sieviešu nodarbinātības līmenis Latvijā bija praktiski tikpat augsts kā vīriešiem, turklāt tikai dažas no simta izmantoja tiesības strādāt nepilnu darba dienu (par proporcionālu samaksu). Pārejas periodā līdz ar bezdarba rašanos ar lielākās daļas bērnudārzu slēgšanu sieviešu nodarbinātības līmenis, protams, ir pazeminājies. Tomēr drošu ziņu par tās līmeni un struktūru nav, jo privātuzņēmumi, izvairoties no nodokļiem, nesniedz pilnīgu statistiku par strādājošo skaitu un sastāvu.

Bezdarba līmenis aktīvā vecuma sievietēm līdz šim ir tāds pats kā vīriešiem (apmēram 6 procenti), kaut gan bezdarbnieku sastāvā iedzīvotāju sastāva īpatnību dēļ sievietes ir nedaudz vairāk par pusi (53 procenti). Pēc Nodarbinātības valsts dienesta ziņām reģistrēto bezdarbnieču sastāvā sieviešu ar augstāko izglītību ir relatīvi mazāk, bet ar pamata un nepilno vidējo izglītību vairāk nekā aktīvā vecuma iedzīvotāju vidū.

1994.gada sākumā veiktajā aptaujā par sieviešu nodarbinātību darba devēju vidū valdīja viedoklis, ka noteicošais kadru izvēlē nav dzimums, bet profesionālās atbilstības un kvalifikācijas līmenis. Sieviešu nodarbinātība var tikt ierobežota arī mātes pienākumu veikšanas laikā un darbos, kur nepieciešams lielāks fizisks spēks. Taču tādu darbu sievietes Latvijā izvēlas samērā reti: sievietēm piemērotāku profesiju izvēle ir viens no faktoriem augstai sieviešu mācību aktivitātei. Tādējādi, izveidojot mācību un pārkvalifikācijas sistēmu visvairāk pieprasītajās profesijās, sievietēm varētu būt diezgan labas darba izredzes, īpaši darbam pakalpojumu sfērā, kur paredzams lielākais darba vietu pieaugums. Turklāt sievietēm darbs pakalpojumu nozarēs ir piemērots un jau kļuvis tradicionāls: sabiedriskajā sektorā veselības aizsardzībā nodarbināto vidū sievietes ir 83 procenti, izglītībā - 77 procenti, viesnīcās un sabiedriskajā ēdināšanā 76 procenti, finansu iestādēs - 73 procenti. Kopumā gandrīz 60 procenti sabiedriskajā sektorā nodarbināto sieviešu strādā pakalpojumu sfēras nozarēs, ieskaitot viszemāk apmaksātās: veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, izglītībā, kultūrā un mākslā: 1993.gadā 69-73 procenti, no vidējās darba samaksas tautsaimniecībā. Tādējādi no padomju režīma pārmantotā relatīvi zemā maksa par darbu sociālo pakalpojumu jomā, kam raksturīgs visaugstākais darbinieku kvalifikācijas līmenis, ir viens no cēloņiem nabadzības feminizācijai. Nodrošinot vismaz sabiedriskajā sektorā darba samaksas diferenciāciju nevis apgriezti, bet tieši proporcionāli kvalifikācijai, kā tas ir attīstītajās valstīs, vienlaikus ar darba kvalitātes kāpinājumu visās jomās tiktu sekmēta abu dzimumu faktisko ienākumu starpības mazināšanās.

Pārejas posma apstākļos ar neierobežotu privātuzņēmēju rīcības brīvību izplatītāka kļuvusi darba devēju prasība pēc nodarbināto sieviešu, īpaši sekretāru gatavības dzimumattiecībām ar viņiem vai viņu viesiem, atteikuma gadījumā uzteicot vietu. Šādu nosacījumu dēļ darba iespējas kļuvušas ierobežotas sievietēm pēc 30 gadiem vai "ar kompleksiem". Savukārt jaunajām sievietēm "bez kompeksiem" ir lielāka saslimstības un pret viņām vērstas vardarbības varbūtība. Par samērā izplatītu sieviešu nodarbošanos Latvijā kļuvusi prostitūcija, par kuru kā nereģistrējamu individuālās vai "uzņēmējdarbības" veidu gan trūkst statistikas uzskaites. Pēc ekspertu aplēsēm, Rīgā vien ir ap 4000 šīs senākās profesijas pārstāvju jeb 4,5 procenti atbilstošā vecuma galvaspilsētas iedzīvotāju: galvenokārt 15-29 gadu vecumā. Neraugoties uz prostitūcijas nenoliedzamo lomu seksuāli transmisīvo slimību izplatības pieaugumā Latvijā, iedarbīgi pasākumi pret to netiek veikti: izveidotajai Tikumības policijai nav kritēriju prostitūcijas fakta pierādīšanai.

7. Vardarbība pret sievietēm

Vardarbība pret sievietēm nav Latvijai raksturīga parādība, tomēr izvarošanas gadījumi tiek reģistrēti: 1993.gadā 5 uz 100000 iedzīvotājiem jeb 20 uz 100000 auglīgā vecuma (15-49 g.) sievietēm. Tas ir mazāk nekā Ziemeļvalstīs, taču iespējami atšķirīgi kritēriji šī veida noziegumu uzskaitē: ieskaitot arī gadījumus ģimenē vai ne. Ārstiem nākas saskarties arī ar piekaušanas gadījumiem ģimenēs, bet cietušās izvairās rakstīt sūdzības, jo trūkstot brīvas dzīvokļu īres iespējām, tās rēķinās ar neizbēgamo atgriešanos vienā miteklī ar noziedzīgo vīru.

Sabiedrības uzmanības lokā pagaidām bijusi tikai ģimenes locekļu vardarbība pret bērniem, ne sievietēm. Varbūt tāpēc, ka šādi nodarījumi notiek galvenokārt dzērumā un palīdzēt var tikai cēloņa novēršana. Diemžēl alkohola patēriņš un alkoholisma izplatība Latvijā pēdējos gados ir sasniegusi vēl nepieredzētu līmeni (sk.tab.8), un no tā sievietes cieš nesalīdzināmi vairāk nekā no vardarbības.

8. Bruņoto konfliktu ietekme uz sievietēm

Militārie konflikti Latvijai pēdējos desmit gados ir gājuši secen, ja neskaita deviņus bojā gājušos 1991.g.janvāra un augusta "puča" dienās. Tomēr vecāko paaudžu Latvijas sievietēm vēl nākas ciestu vīru, līgavaiņu un bērnu zaudējumu Otrā pasaules kara darbībā un turpmākajās represijās. Tieši šī iemesla dēļ valstī ir neproporcionāli daudz vientuļo pensionāru un to vidū galvenokārt sieviešu, kam nepieciešama aprūpe un materiāla palīdzība.

C. Galvenie darbības virzieni

Tā kā Latvijas likumdošana jau paredz abu dzimumu līdztiesību un, to izmantojot, valsts sievietes ir ieguvušas ar vīriešiem vienlīdz augstu izglītības līmeni un ievērojamu darba pieredzi dažādās jomās, galvenais uzdevums turpmākajiem gadiem ir patiesas dzimumu līdztiesības īstenošana visu līmeņu lēmējinstitūciju darbībā un sadzīvē. Šai nolūkā nepieciešama dažādu sabiedrības subjektu rīcība katram savas kompetences robežās.

Likumdošanā un valsts pārvaldē tuvākie uzdevumi ir:

- saskaņā ar Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu prasību jānozīmē par tās izpildi atbildīga amatpersona;

- jāizdara grozījumi Darba kodeksā, paredzot tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu mātei vai tēvam pēc ģimenes pašas izvēles;

- jāpilnveido sociālo garantiju sistēma ģimenēm, kas audzina nepilngadīgus bērnus, nodrošinot mātēm reālas nodarbošanās izvēles un darba ienākumu gūšanas iespējas jau pirmajos bērna dzīves gados (nesaistot pabalsta izmaksu ar mātes nodarbinātību un sekmējot bērnu pirmsskolas iestāžu attīstību);

- ar nodokļu sistēmas un budžeta sadales palīdzību piešķirt reālu prioritāti izglītībai, kultūrai, zinātnei un veselības uzturēšanas iespējām kā cilvēku pamattiesību ievērošanas priekšnosacījumam attiecībā pret iedzīvotāju vairākumu - sievietēm un bērniem;

- jāpaplašina sociālās statistikas rādītāju loks un iegūtās informācijas detalizācijas pakāpe, kas ļautu pilnīgāk raksturot atsevišķu sabiedrības grupu īsteno stāvokli un pārmaiņas tajā.

Sieviešu nevalstiskajām organizācijām un MK izveidotai Nacionālajai komitejai

- ar savu darbību jāsekmē patriarhālo uzskatu pārvarēšana sabiedrības apziņā un sabiedriskajos saziņas līdzekļos;

- jākāpina sieviešu sabiedriskā un politiskā aktivitāte, viņu uzņēmība kandidēt vēlēšanās un izmantot savu interešu aizstāvībai citus demokrātiskus līdzekļus.

Pielikumi

D. ANO sekretariāta ieteiktie raksturlielumi

1. tabula

Sieviešu dalība valsts pārvaldē un visu līmeņu lēmējinstitūcijās