Gars nepakļaujas materiālas dabas likumiem

Turpinot Draudzīgā aicinājuma  60. gadadienas konferences priekšlasījumu publicēšanu

Izglītības un zinātnes ministra Jāņa Vaivada runa Drau–dzīgā aicinājuma konferencē Rīgas Latviešu biedrībā

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātie konferences dalībnieki!

Manuprāt, Draudzīgais aicinājums gan dzimstot, gan arī tagad atdzimstot vispirms ir prasījis katra personisku attieksmi, tāpēc savu uzrunu gribu sāk tieši ar to.

Draudzīgo aicinājumu es uztveru kā ideju, kurai jākalpo garīguma atjaunošanai un nostiprināšanai valstī, kopējas izpratnes veidošanai par to, ka kultūrai un izglītībai kā tautas garīgajam pamatam uzmanības un rūpju nekad nevar būt par daudz.

Draudzīgais aicinājums kā valsts garīgās kopības nostiprinājums — šī doma, manuprāt, bija galvenā gandrīz divdesmit gadus pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanas, īpaši 1935.gadā, un arī patlaban atjaunotās neatkarīgās Latvijas ceturtajā gadā.

Vārdi — "skolēns", "skolotājs", "skola" — nenorāda tikai uz zināšanu ieguves vietu un dalībniekiem. Šie vārdi simbolizē arī paaudžu, tautas un valsts nepārtrauktas atjaunošanas un attīstības ideju. Būtībā tie ir nākotnes vārdi. Skola ir vieta, kurā veidojas cilvēks, un kāds garīgums, kāda gaisotne būs skolā, tādu ļoti daudzi nesīs sev līdzi dzīvē. Skolai nepārprotami jājūt valsts rūpe, uzmanība un aizgādība. Bet ne tikai. Tajā jājūt arī citu būtisku morāles principu klātesamība — pateicība, nesavtība, savstarpējā cieņa un atzinība, arī uzupurēšanās. Šāda aura katrā skolā pilnībā veidosies tikai tad, ja tās bijušo skolēnu likteņu dzīpari vēl un vēlreiz, kaut nedaudz un kaut uz mirkli, izvīsies cauri skolai, kļūs tajā redzami un jūtami.

Mēs visi zinām būtiskās, šobrīd nepietiekami apmierinātās skolu materiālās vajadzības. Un lai kā mēs cerētu uz valsts budžeta pārdalīšanu, īsā laikā valsts visas šīs vajadzības nespēs apmierināt. Bet arī tad, kad mūsu skolas varēs līdzināties citu valstu mācību iestādēm materiālā nodrošinājuma ziņā, manuprāt, Draudzīgā aicinājuma garīgā būtība nezudīs. Tā mani mudina domāt arī tas laiks, kurā dzima Draudzīgā aicinājuma ideja. Laiks, kad Latvija jau izjuta reālu ekonomisku uzplaukumu, kad izglītības jomā tā sevi varēja jau samērot ar citām Eiropas valstīm. Idejas dzīvotspēja un reālais mantojums — tie ir faktori, kas Draudzīgo aicinājumu pārvērš no vēstures par tagadni un arī nākotni, atšķir to no vienreizēja pasākuma vai kampaņas.

Jūs visi zināt, ka šajā gadā izglītībai atvēlēto valsts budžeta līdzekļu apjoms ir jūtami pieaudzis. Mācību grāmatu izdošanai un iegādes subsidēšanai paredzēti 680 000 lati, tas ir gandrīz pusotras reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. Papildus tam mācību līdzekļu iegādei piešķirti vēl 420 000 latu. Varētu teikt, ka skolu apgādei ar mācību grāmatām un citu nepieciešamo valsts finansu līdzekļu tiek piešķirts divas reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tas tomēr vieš pamatotu optimismu, kaut gan no pašreizējo vajadzību viedokļa līdzekļu nepietiek.

Ceru, ka Draudzīgais aicinājums jūtamāk skars amatvīrus pašvaldību institūcijās. Valsts pārvaldes decentralizācijā liela daļa līdzekļu, tiesības un atbildība tiek piešķirta pašvaldībām, turklāt arī izglītības jomā. Tas, kāda būs pašvaldību attieksme pret izglītību, lielā mērā noteiks vietējās skolas likteni, arī iedzīvotāju attieksmi pret izglītību. Esmu bijis daudzās skolās, kurās "pagasta vecis" ir ik dienas, kur kopā ar direktoru tiek svērts un rēķināts, kā būtu labāk un skolai vairāk. Bet no vairākiem skolu direktoriem esmu dzirdējis arī par citādu pašvaldību attieksmi, piemēram, ka skola ir parādā par siltumu un skolēni Jauno gadu sagaidījuši aukstās telpās. Tas nav skolas parāds, tas ir pašvaldības parāds. Tātad vietējai varai bijušas citas prioritātes. Es ceru, ka šī attieksme mainīsies neatkarīgi no tā, kāda politiskā partija vai kustība valdīs pagastā, un skolas netiks uztvertas tikai kā lūdzējas, bet arī kā devējas pagastam un tā nākotnei.

Es ceru, ka Draudzīgais aicinājums ir ieskanējies un neapklusīs aprindās, kuru rokās ir privātie finansiālie resursi. Protams, nodokļu atvieglojumu politika palielinās to reālo atdevi. Esmu pārliecināts, un citādi nevar būt, ka uzņēmēji — ziedotāji — ir godīgi arī pret valsti. Varbūt tas būtu naivi, bet tomēr godīgi, ja no viņu puses izskanētu aicinājums tiem, kuri ignorē valsts sociālās, izglītības un kultūras vajadzības, tādējādi ignorē vai aizmirst, ka šajā valstī viņiem un viņu bērniem būs jādzīvo arī nākotnē.

Draudzīgais aicinājums vienmēr ir bijis mudinājums ziedot. Pagājušajā gadā Latvijas skolām ir dāvinātas 128 147 grāmatas, 836 dažādi citi mācību līdzekļi, 31 mācību tehniskais līdzeklis, iekārtoti 10 mācību kabineti, dāvinātas 36 gleznas, 15 mākslas priekšmeti, 32 datori, naudas līdzekļi latos, dolāros, kronās un markās, kopsummā par vairāk nekā 60 000 latu.

Ar īpašu atzinību gribu atzīmēt tos atsaucīgos ziedotājus, kuri ir dažādojuši Draudzīgā aicinājuma izpausmes formas, ņemot par pamatmotīvu dāvināšanas prieku. Ir dāvinātas klavieres, autobuss, kafijas automāti, būvmateriāli, pat zeme. Starp dāvinātājiem ir visiem mums pazīstami cilvēki — Kārlis Sebris, Kārlis Strēlis, Jānis Anmanis, vairākas finansu organizācijas un firmas — Komercbanku asociācija, "Anrē", Rīgas Biznesa serviss, SIA "Velve", firma "Grantok". Protams, nosaukt visus daudzos tūkstošus ziedotāju man nav iespējams.

Dažos vārdos par skolu vajadzībām un par to, kā lietderīgāk izmantot ziedojumus. Protams, katrs var ziedot to, no kā viņš var un spēj atteikties. Nebūtu pareizi nosaukt to par lieko, it sevišķi, ja mēs runājam par grāmatām. Dažkārt noteikti ir situācijas, ja kādā skolā ir lieka grāmata, savukārt cita skola tieši to meklē. Acīmredzot būtu lietderīgi izveidot Draudzīgā aicinājuma informācijas centru, kurā saplūstu piedāvājums (vispirms, protams, sarakstu veidā) no ziedotājiem un pieprasījums no skolu un pagastu bibliotēkām. Tur varētu tikt apkopota šāda informācija, un katrs ziedotājs saņemtu atbildi, kāda nepieciešamība ir viņa dzimtajai skolai, vai arī kam dot to, ko viņš spēj ziedot. Tas padarītu Draudzīgo aicinājumu daudz iedarbīgāku.

Runājot par Draudzīgā aicinājuma fondu un tā iespējamajiem darbības virzieniem, uzskatu, ka tam ir jābūt jau minētās garīgās idejas paudējam ar savu pastāvīgu iedarbību uz sabiedrības attieksmi pret izglītību un kultūru. Tam jābūt fondam, kas atbalstītu arī sabiedrības morālā klimata uzlabošanos, par pamatnostāju izvirzot atziņu — nemainoties morālajam klimatam sabiedrībā, arī gaisotne skolā nemainīsies.

Viens no Latvijas gaišākajiem prātiem — dzejnieks, publicists un sabiedriskais darbinieks Kārlis Skalbe — pirms septiņdesmit gadiem ir novēlējis: "Lai ap mūsu skolu stāv dzīva sabiedrība, kura viņu mīl, par viņu gādā un skatās uz to kā uz savu lepnumu." Aktualizēt šo novēlējumu palīdz arī Draudzīgais aicinājums. Gars vienīgais nepakļaujas materiālas dabas likumiem. Tas vienmēr atdos vairāk nekā patērēs.

Par Draudzīgo aicinājumu —

arī turpmāk