"Operācija "Laimīgu jauno gadu""

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.01.07.

Boriss Jeļcins pirms termiņa atkāpās no varas, bet Vladimirs Putins to pirms termiņa pieņēma.

Tas, kas notika Kremlī 1999. gada 31. decembrī, kļuva par ievērojamāko politisko notikumu Krievijā vismaz kopš 1996. gada, bet pēdējās desmitgades laikā tam var līdzināties tikai PSRS likvidācija 1991. gadā un valsts apvērsums 1993. gada septembrī—oktobrī .

Visos trijos gadījumos Boriss Jeļcins ir centrālā figūra, ap kuru vijās politiskās intrigas. Un visos trijos gadījumos ar Jeļcina roku tika veidota Krievijas vēsture.

Atkāpšanās, Jeļcina pašatkāpšanās no prezidenta posteņa, neapšaubāmi, ir viens no ievērojamākajiem politiskajiem notikumiem XX gadsimta beigās pasaules vēsturē.

Šī pašatkāpšanās — viens no ekstravagantākajiem, ja ne visekstravagantākais notikums visas planētas politiskajā vēsturē XX gadsimtā, visādā gadījumā — tajā tās daļā, kas tiek apzīmēta ar "eiroatlantisko civilizāciju".

Nav šaubu, ka 1999. gada 31. decembra kāzuss tiks ierakstīts visās politoloģijas un politiskās varas teorijas mācību grāmatās, kļūs par praktiķu mācību priekšmetu. Nav izslēgts, ka drīzumā mēs redzēsim arī viņa parauga atkārtošanas mēģinājumu (vispirms NVS valstīs un varbūt ne tikai tajās vien).

Beidzot Jeļcina kardinālā pašatkāpšanās mainīs daudzu cilvēku vērtējumu par viņa darbību un pašu kā politiķi.

Man jau nācās rakstīt, ka sava otrā termiņa beigās Kremlī Boriss Jeļcins, liekas, ir iemācījies strādāt par Krievijas prezidentu. Vispār pēdējā savas prezidentūras gadā Jeļcins, pēc maniem uzskatiem, darbojās ļoti prasmīgi un cienīgi, ko nevar teikt par viņas vadības iepriekšējo periodu.

Bet finansu punkts ir vienkārši lielisks. Jeļcins izdarīja labāko, ko tikai varēja izdarīt, bet ko nevarēja iedomāties, jo viņa inaugurācijas alkas uz varu vienmēr daudzkārt pārsniedza ne tikai saprāta argumentus vispār, bet viņa veselo saprātu.

Otrajā šī speciālā "ŅG" numura burtnīcā, aktuālā pielikumā manas grāmatas par Jeļcinu uzrakstītām nodaļām, ko pasūtījusi izdevniecība "Vagrius", es īpaši pievērsīšos motīviem un principiem tik ekstravagantai Jeļcina rīcībai. Tagad, ja nosaukuma formula redakcijā nemainīsies, esmu gatavs tajā veikt būtiskus papildinājumus.

Krievu mistika

Tomēr Krievijas vēsture ir apbrīnojama un kaut kādā ziņā tiešām mistiska. Kaut arī, protams, nekādas mistikas patiesībā nav, taču ir tikai virkne nejaušu, bet simbolisku sakritību un tā arī līdz galam neattīstījušās bizantiešu tradīcijas mūsu politikā, vienotas Krievijas valsts politikā, kas vairākas reizes mainījusi savu nosaukumu un formālo valstiski tiesisko iekārtu XX gadsimtā: Krievijas impērija, Krievijas republika, Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, Padomju Savienība, no jauna KPFSR, Krievijas Federācija.

Lūk, tikai dažas paradoksālas sakritības, simboliski paradoksi, ekstravagantas un dabiskas XX gadsimta vienotas Krievijas vēstures likumsakarības. Nesistemātiski, pēc laikrakstiem.

Ļaunajai Rasputina figūrai parādoties, daudzi, ja ne vairākums, redzēja un redz vienu no galvenajiem Romanovu dinastijas krišanas iemesliem, bet ar to — arī Krievijas impērijas sabrukumu XX gadsimta sākumā. Pat, ja uzskatītu 1999. gadu kā pēdējo XX gadsimtā, tad pēdējās 12 šīs simtgades stundas Krieviju pārstāvēja cilvēks ar uzvārdu Putins.

Jeļcins, kas centās maksimāli izjaukt kopš zināma laika viņam nīstamo valsts drošības sistēmu, pēdējā savas vadīšanas gadā pēc kārtas ieceļ trīs premjerus, kas bijuši valsts drošības struktūrās, un beidzot pats nodod varu vienam no viņiem.

1917. gadā divi viens otru nomainījuši valsts galvas vienā amatā (premjerministrs un tautas deputātu padomes priekšsēdētājs) Kerenskis un Ļeņins bija vienā un tajā pašā pilsētā Simbirskā dzimuši. Stepašins un Putins — arī ir dzimuši vienā un tajā pašā pilsētā. Turklāt šī pilsēta vienlaikus ir arī Ļeņina, padomju impērijas radītāja, pilsēta un Pētera, Krievu impērijas radītāja, pilsēta.

Es esmu rakstījis, ka abi galvenie krievu "troņmantošanas" likumi XX gadsimtā, racionālais un iracionālais, turpina darboties: par Krievijas galvu nekad nekļūst Maskavā dzimušais, bet plikpaurainais nomaina pinkaino. Pēdējais, starp citu, nozīmē, ka gan Lužkovs 2004. gadā, gan Kirijenko 2008. gadā var neuztraukties. Pirmais uzreiz divu iemeslu dēļ, bet otrais — kaut arī tikai dēļ viena, bet, kā izrādās, ne mazāk svarīga. Ja, protams, XXI gadsimta krievu vēsture neparādīsies radikāli mainītā veidā. Bet pašreiz neizskatās, jo visi mēs esam dzimuši pagātnē.

Nevairošu mistiskā un paradoksālā piemērus (bet varētu). Pāriešu pie galvenās. Pie dziļās Krievijai, mums visiem, fundamentālās jēgas par to, kas notika 1999. gada 31. decembrī.

Operācija "Laimīgu jauno gadu!"

Viss, kas notika šajā dienā, man šķiet, ir triumfāli veiksmīgs politiskas (daži atmetīs arī šo vārdu) specoperācijas ar kodētu nosaukumu "Laimīgu jauno gadu!" fināls. Gudras operācijas, ar negaidītu noslēgumu absolūtajam politiķu vairākumam.

Tagad, atskatoties atpakaļ, redz arī pēdas, ko atstājuši tie, kuri operāciju gatavoja (nekā pilnīgi slepena šajā pasaulē nav). Tomēr patsgalvenais līdz pēdējam brīdim izrādījās slepens — un tā arī bija panākumu Ķīla.

Kas ir tas galvenais? Operācijas beigšanās laiks.

Bet kas nodrošināja šo slepenību? Ne tik daudz specdienestu un politologu darbības noslēgtība (ir skaidrs, ka darbojās gan vieni, gan otri, par ko liecina šo profesionālo klanu radniecība), cik precīzi psiholoģiskie aprēķini, sabiedriskās domas stereotipu zināšana.

Jeļcina varas instinkts ir visiem zināms. Kaut kad par to daži ir rakstījuši un runājuši, bet pēdējos gados radusies pārliecība, ka Jeļcins līdz pēdējai minūtei (un visdrīzāk — arī pēc tās) turēsies pie varas, šī pārliecība ieguvuši nesatricināmu raksturu, kas neprasa atspēkošanu un nezina prezidenta uzvedības pamatlikuma izņēmumus, tātad arī galveno Krievijas politiskās dzīves likumu, tā sacīt, pirmo Labojumu Jeļcina Konstitūcijai.

Jāsecina, ka tas, kuram izdosies šo labojumu mainīt, savās rokās iegūs absolūtu politisko iniciatīvu. Tas arī ir noticis.

Vispār daudziem politiskajā Maskavā zināms, ka pārrunas (ar "ģimenes" starpniecību) Jeļcinam labprātīgi atkāpties un nodot varu citam norisa vismaz no 1998. gada sākuma. Jeļcins un "ģimene" atteicās.

Īpaši šā gada pavasarī, tad, kad cilvēki, kuri cerēja uz Primakovu, sāka runāt par to atklāti savā lokā un Kremļa administrācijā, varbūt pat publiski.

Jeļcins nepadevās. Vēl vairāk — viņš reizi pēc reizes tika vaļā no tiem, kas šo vienošanos smailē izdarījās kā galvenais prezidenta mantojuma pretendents.

Laikā, kad Stepašins bija premjers, pati Kremļa administrācija sāka dot avansus kandidātiem, publiski deva mājienu, ka valdības galva, kas veiksmīgi darbojas, ir iespējams kandidāts prezidenta tronī.

Bet Jeļcins šķiroja pēctečus, pārbaudīja tos. Kā es jau rakstīju rakstā "Prezidenta dīvaino izdarību dzelžainā loģika", pēc visa spriežot, kopš 1998. gada sākuma tieši pēcteču meklēšana, nevis varas saglabāšana kļuva par galveno vadmotīvu Jeļcina uzvedībā.

Jeļcins izvēlējās Putinu. Administrācija bija piesardzīgāka, jo tā uzreiz negribēja publiskot šos plānus. Bet Jeļcins publiskajā priekšā stādīšanā pats pārkāpa tabu — atkāpjoties no viņam uzrakstītā teksta, atklāti nosauca Putinu par savu vēlamo pēcteci.

Bet tālāk viss notika absolūtā saskaņā ar šīs vēlmes loģiku, un paša Putina darbība premjera postenī tikai pārliecināja Jeļcinu, ka izvēle ir pareiza.

Visticamāk, ka vasaras beigās pieņēma galīgo risinājumu un specoperācijās plāns sāka īstenoties.

To apstiprina arī Jevgēņija Primakova lēmums vadīt Kremlim opozicionāro bloku "Tēvzeme — visa Krievija". Es rakstīju, ka šim Primakova lēmumam, kura mērķis bija iegūt kabinetu Kremlī, nevis spīkera vai Valsts domes deputāta vietu, nav nekādas politiskās jēgas, jo TVK uzvaras gadījumā vēlēšanās (maz ticams) ar tajā brīdī ļoti augsto prezidenta reitingu Primakovs neko nepanāktu, bet zaudējuma gadījumā šis reitings saruktu (kas arī notika).

Vienīgais nopietnais iemesls, kas loģiski izskaidrotu Primakova lēmumu vadīt TVK trīs ar pusi mēnešus līdz Domes vēlēšanām, varētu būt zināšana, ka Boriss Jeļcins pirms termiņa pārtrauks savas pilnvaras un apvienos prezidenta vēlēšanas ar Domes vēlēšanām.

Tagad esmu pārliecināts, ka Primakovs zināja ne tikai Kremļa plānus, bet arī to detaļas. Tiesa, tikai tās, ko nevarēja mainīt, bet tieši: pēctecis būs Putins un būs pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas.

Tagad ir skaidrs, kāpēc tieši Domes vēlēšanu priekšvakarā Jevgēņijs Primakovs paziņoja savu lēmumu "piedalīties prezidenta vēlēšanu maratonā", kā viņš izteicās.

Protams, to Primakovs teica arī tāpēc, ka bija pārliecināts par TVK uzvaru, jo nebija padevies nepamatotam savu padomnieku (kam tikai bailes no īstenības un vadības dusmas traucēja skaidri novērtēt situāciju) un personīgi Jurija Lužkova optimismam. Optimisma loģika bija vienkārša, pārāk vienkārša: tauta neieredz Kremli un Jeļcinu, un mēs paziņojam, ka nicinām Kremli un Jeļcinu; tātad tauta un mēs esam vienoti, tauta balsos par mums.

Bet ko Jeļcins un Putins pa šo laiku dara? Putins būtībā jau pilnīgi patstāvīgi vada valsti. Jeļcins pārtrauc sniegt jebkādus paziņojumus. Putinam jau tika ļauts koriģēt prezidentu (īpaši atceroties gadījumu, kad Jeļcins Klintonam atgādināja par Krievijas rīcībā esošo pilno kodolieroču kompleksu).

Un tālāk... Jo vairāk runu par Putina nomaiņas plānu, jo vairāk prezidenta funkciju ļauts darīt premjeram: valdības apbalvojumu pasniegšana Kremlī, piedalīšanās Maskavas mēra inaugurācijā ar publisku grēku atlaišanu Jurijam Lužkovam, cilvēkam, kas pēdējā laikā atklāti bija solidarizējies ar apgalvojumiem par prezidenta ģimenes korumpētību, Jeļcina pilnvaru nodošana Putinam Jaungada pieņemšanā Kremlī, kas rīkota Krievijas prezidenta vārdā. Visbeidzot būtiskais — šīs pieņemšanas beigās Putins publicē savu konceptuālo rakstu, ko diez vai var uzskatīt par valdības darbības programmu, vēl vairāk uz viņam oficiāli palikušo termiņu — raksts ir pārāk fundamentāls, tajā ir daudz stratēģijas, bet pavisam nav taktikas. Tā drīzāk atgādina vai nu prezidenta programmas projektu, vai pat prezidenta vēstījuma projektu Federālajai sanāksmei (tā arī notika).

No slēptākiem avotiem bija dzirdamas runas par prezidenta un viņa ģimenes nodrošinājuma variantu izstrādi.

Tomēr publiski Jeļcina preses sekretārs Dmitrijs Jakuškins atkal un atkal paziņoja par prezidenta palikšanu savā postenī konstitucionālā termiņā.

Nekādas aktivitātes Baltkrievijas frontē, lai atspēkotu versiju par Jeļcina plāniem saglabāt sevi varā kaut vai ar oficiālu amatu savienotās valsts robežās.

Protams, visiem, kas bija pieraduši uzskatīt "pirmo labojumu" Jeļcina konstitūcijā kā nesatricināmu (tas ir šāds: Jeļcins neatkāpsies no varas, kamēr negribēs, bet nevēlēsies viņš nekad), likās: tas ir parasts dūmu aizsegs.

Un izrādījās — tiešām aizsegs. Tikai citam kam.

Operācijas fināls

Es, dabiski, nezinu, kādā mērā Jeļcins patstāvīgi nolēma pirms termiņa pamest savu posteni.

Tomēr esmu pārliecināts, ka: pirmkārt, viņš nebija pasīvs cita gribas izpildītājs; otrkārt, ja viņš justu sevī fiziskus un morālus spēkus strādāt tālāk, viņš nepamestu savu posteni līdz savu pilnvaru oficiālajām beigām; treškārt, viņš vispār nepamestu savu posteni, ja nebūtu pārliecināts par Putinu kā savu pēcteci; ceturtkārt, viņš necenstos aiziet, ja tas nepalīdzētu Putinam; piektkārt, Jeļcins, kā vienmēr, intuitīvi saprata, ka tāda aiziešana viņam dod lielākas izredzes palikt vēsturē, ja ne kā pilnīgi pozitīvai, tad vismaz ne pilnīgi negatīvai personībai.

Lai kas un kā neietekmētu Jeļcina lēmumu, 1999. gada 31. decembrī viņš to izdarīja, par kā pareizību pats bija simtprocentīgi pārliecināts. Citādi viņš to nebūtu darījis.

Operācijas panākums

Taktiski ideāls kļuva operācijas noslēgšanas laiks — pēdējās stundas pirms jaunā gada. Krievijas politiķus bija demoralizējis svētku noskaņojumus un noskaņa atpūsties, bet Rietumos — visi Ziemassvētku brīvdienās un rūpēs par grandiozo "jaunās tūkstošgades" sagaidīšanu.

Taktiski un stratēģiski ideāli veidots viss atkāpšanās scenārijs: uzstāšanās teksts, vīrišķa asara, prasība piedot, aizvadīšana no Kremļa. Vienkārši, ar mēru oficiāli, ar mēru sentimentāli.

Bet galvenā uzvara — stratēģiskā. Un ne tik daudz Jeļcinam. Personīgi mani neuztrauc, kādas garantijas dotas viņam un viņa ģimenei. Daudz svarīgākas ir garantijas valstij.

Garantijas Krievijai

Ir labi zināms, ka cīņu pret Putinu domāja turpināt ne tikai Krievijas opozīcija (nevis komunisti, bet TVK paliekas), bet arī Rietumi.

Krievija bija cerējusi uzreiz pēc Ziemassvētku brīvdienām veikt diplomātisko kauju gan Čečenijas frontē (protams, pārsteidzoši, ka demokrātiskā Eiropa nostājas teroristiskā režīma čečenu lauku komandieru pusē), gan finansēs.

Daudzi, ļoti daudzi ir vienisprātis, ka no Maskavas, no Jeļcina lūgtu tikai divas piekāpšanās: Čečenijas operācijas pārtraukšanu un Putina nomaiņu.

Ir skaidrs, ka Jeļcins nebūtu piekritis. Bet atbalstu Rietumi atrastu politiskajā piektajā kolonnā valsts iekšienē: "Jabloko", daļēji TVK. Tas ļautu strauji pavājināt Putina izredzes ievēlēšanai par prezidentu.

Ar savu negaidīto (taktiski) aiziešanu Jeļcins stratēģiski apspēlēja gan Rietumus, gan visus Putina iekšzemes oponentus. Nedrīkst no valsts galvas (lai arī tikai Konstitūcijas v.i.) prasīt aiziešanu no sava posteņa. Tas ir vairāk nekā nepieklājīgi. Tas ir nelikumīgi.

Bet prasīt Putinam Čečenijas operācijas pārtraukšanu — tas ir tas pats, kas prasīt viņam mesties ar galvu lejā no Kremļa sienas. Protams, var, bet tādas prasības rezultāts būs nulle.

Krievijai jāuzvar Čečenijas karā. Ja arī Mashadovs būtu civilizētāks (negrieztu cilvēkiem galvas, netirgotos ar vergiem, nezagtu naftu, naudu un ieročus, nenodarbotos ar narkotiku tirdzniecību), arī tad Krievijai to vajadzētu izdarīt, pirms noturēt pārrunas par Čečenijas politisko statusu. Cita ceļa Krievijai kā valstij, kā nācijai vienkārši nav. To var nepieņemt, bet nedrīkst nesaprast.

Tam, kurš to nepieņem, ir vai nu savas intereses šajā reģionā un Krievijas nākotnē vispār, vai arī tas ir sterils ideālists.

Tas, kurš to nesaprot, ir vai nu ciniķis, vienaldzīgs Krievijas liktenī, visu Kaukāza tautu liktenī, vai pilnīgs idiots.

Tas, kurš to nepieņem vai nesaprot Krievijā, var būt jebkas — ciniķis, ideālists, idiots, cilvēks, kura dēls atrodas šajā karā (vienīgā piedodamā pozīcija), bet tikai ne Krievijas politiķis.

Putins to saprot. Pat instinktu līmenī. Nav nejaušība, ka viņš, ieguvis apstiprinājumu savām valsts galvas pilnvarām, Jaungada naktī devās (un, liekas, pat ar sievu) nevis uz Kremli, nevis uz balli Lielajā teātrī (kur viņu gaidīja un pat bija veikti atbilstošie drošības pasākumi), bet uz Čečeniju.

Vai Krievijai ir vajadzīgs tāds prezidents kā Putins

Mana atbilde ir: jā. Valstī, ko politiskā bezatbildība pārņēmusi pēdējos desmit gadus, kur nav partiju, bet elite dala metropoles teritoriju tā, kā to dara tikai ar kolonijām, kur daļa masu saziņas līdzekļu un daļa cilvēku, kas skaitās politiķi, atklāti atbalsta ne tikai oponentus, bet arī tiešos savas valsts ienaidniekus, agri vai vēlu vajadzēja parādīties tādam "izglītotam čekistam" (acīmredzot citu valstiskuma avotu, izņemot "orgānus", mums nav palicis).

Un viņš parādījās.

Savā pirms jaungada rakstā es rakstīju, ka Putins ir dabīgā un pieļaujamā autoritārisma robeža pašreizējai Krievijai, ja tā vēlas palikt gan neatkarīga valsts, gan vienlaikus demokrātiska valsts.

Vienīgais, ko nedrīkst darīt, — tas ir veidot Putina kultu, aizbāzt muti viņa oponentiem, ierobežot vārda brīvību, veidot bezalternatīvas ilūziju un sarīkot bezalternatīvas vēlēšanas.

Jeļcins par spīti visiem saviem trūkumiem un grēkiem spēja vadīt Krieviju astoņus ar pusi gadu un atstāt tajā dažus demokrātiskas valsts pamatus tikai tāpēc, ka nekad nopietni neuzbruka šīm brīvībām.

Ja arī Putins to neizdarīs, viņš būs labs prezidents Krievijai. Un visa operācijas "Laimīgu Jauno gadu!" spozme nepaliks tikai uguņošana, kas apgaismoja tikai mūsu valstiskās un politiskās iekārtas vājumus, ko gudri izmantoja, bet ar ko pēc tam stulbi izrīkojās.