Un Latvija kā līdztiesīga nostājās pasaules valstu saimē

Atskatoties uz nozīmīgo gadskartu Latvijas vēsturē, Valdības namā bija sarīkota zinātniskā konference. Tajā referātus nolasīja Dr. hist. Ilga Grava, Dr. hist. hab. Aivars Stranga, Dr. hist. hab. Inesis Feldmanis un Dr. hist. Lilita Zemīte, kā arī Baltijas un Ziemeļvalstu lietu valsts ministrs Gunārs Meierovics (viņa referāta tekstu skat. "LV" 27. janvāra numurā).

Latvijas uzņemšana Tautu Savienībā

Dr. hist. Lilitas Zemītes referāts

Pēc neveiksmīgā mēģinājuma 1920. gadā panākt Latvijas de iure atzīšanu no sabiedroto lielvalstu puses Latvijas valdība meklēja citas iespējas šī mērķa realizēšanai.

Cits variants, kā sasniegt Latvijas starptautisku atzīšanu, bija iespējams caur Tautu Savienību — Latvijai kļūstot par šī starptautiskā foruma pilntiesīgu dalībvalsti. Atbalstu šādam ārlietu komisijas solim, tiesa ne bez debatēm, izteica Latvijas Satversmes Sapulce 1920. gada septembrī.

Latvijas politiķi uz īpašu veiksmi lielas cerības nelika. Par to liecina gan Z.Meierovica izteikumi Satversmes Sapulcē, gan arī nenoteiktās valdību pārstāvju atbildes Latvijas sūtņiem Parīzē un Londonā jautājumā par Latvijas iespējām tikt uzņemtai Tautu Savienībā 1920. gada nogalē.

Nav nepieciešams detalizēti pakavēties pie notikumu hronoloģiska izklāsta, bet tikai atgādināt, ka pēc debatēm gan Tautu Savienības komisijas sēdēs, gan Pilnsapulcē, Tautu Savienības pirmajā sesijā, kas risinājās 1920. gada novembrī un decembrī, Latvija Tautu Savienībā vēl netika uzņemta, turpretī 1921. gada 22. septembrī, Tautu Savienības Pilnsapulces otrās sesijas laikā Latvija bez būtiskām debatēm kļuva par Tautu Savienības dalībvalsti.

No kā bija atkarīga neveiksme pirmoreiz un Tautu Savienības pozitīvais lēmums otrreiz?

Pirmkārt, būtu jāpiemin šķietami būtiskais un neskaidrais de iure atzīšanas jautājums. Tautu Savienības juristi pirmajā sesijā tā arī nevarēja īsti vienoties — vai vienlaicīgi ar valsts uzņemšanu Tautu Savienībā notiek arī de iure atzīšana visām Tautu Savienības dalībvalstīm. Tāpēc, atliekot tālākas teorētiskas diskusijas un sākot izskatīt katras valsts iesniegumu konkrēti, un sākoties Baltijas valstu uzņemšanas apspriešanai, atkal bija jāatgriežas pie de iure jautājuma, jo komisijas referents, Brazīlijas delegāts, pats neieņemot noteiktu nostāju, aicināja komisiju izšķirties: vai vispār Tautu Savienībā var uzņemt de iure vēl neatzītu valsti. Īsti un noteikti "pret" neviens neizteicās. Principā visas šīs debates ap d e iure drīzāk varētu uzskatīt par vilcināšanos pieņemt noteiktu lēmumu Baltijas valstu uzņemšanas jautājumā. Tam par apstiprinājumu varētu minēt faktu, ka gadu vēlāk — 1921. gadā — Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā, kaut gan de iure tā vēl atzīta nebija.

Tāpēc de iure atzīšanas fakta neesamība kā argumenta izvirzīšana delegātu runās Baltijas valstu neuzņemšanai 1920. gadā vairāk uzskatāma par oficiālu aizbildināšanos.

Svarīgākie argumenti "pret" bija tāda rakstura, par kuriem Latvijas valdību vai tās politiku vainot būtu grūti, jo Latvijas valdība bija darījusi pietiekoši daudz sava prestiža nostiprināšanai. Piemēram, Zviedrijas delegāts akcentēja Baltijas valstu neizdevīgo ģeogrāfisko stāvokli, ar to domājot Baltijas valstu apdraudētības lielās iespējas un risku, kādas Tautu Savienībai būtu jāuzņemas, garantējot šo valstu drošību. Kanādas pārstāvis savukārt runāja par iespējamo Krievijas valdības prasību nākotnē rast izeju pie Baltijas jūras. No vispārīgā ģeogrāfiskā stāvokļa apspriešanas delegāti nonāca pie galvenā argumenta "pret" — pie tā, ka Latvijai ir kopīga robeža ar Krieviju, tas tika akcentēts vairāku pārstāvju runās, tas bija arī galvenais cēlonis ar lēmumu par Baltijas valstu uzņemšanu Tautu Savienībā pagaidīt, kamēr izkristalizēsies situācija Krievijā un līdz ar to visā tai tuvu esošajā reģionā. Pretējā gadījumā, atdzimstot Krievijas impērijai, Tautu Savienība nonāktu sarežģītu problēmu priekšā, nepārdomāti uzņemot savā sastāvā bijušās impērijas teritorijas. Tātad Tautu Savienības nostāju noteica reālpolitiski apsvērumi, bet nevis konkrēti pārmetumi Latvijas valstij.

Protams, bija arī cita rakstura iemesli. Piemēram, kaut vai atsevišķu personu loma. Francijas delegācijas vadītājs Renē Viviāni, par kura simpātijām pret Krieviju rakstījis E.Andersons. Vai ASV prezidents V.Vilsons, kura notu Tautu Savienībai debatēs nereti atgādināja. Prezidents bija izteicis personīgas simpātijas Krievijai.

Loma Baltijas valstu lūguma neapmierināšanā bija arī valstu savstarpējo attiecību niansēm. Piemēram, Polija, kurai vajadzētu izprast Latvijas un Igaunijas centienus, no balsošanas atturējās slikto attiecību dēļ ar Lietuvu un arī tāpēc, lai nebalsotu pretēji saviem sabiedrotajiem. Polijas delegāts Ignacs Paderevskis tā arī izteicās: "Sirds saka "jā", tāpēc balss nevar izteikt "nē"..."

Protams, nevar nepieminēt arī Tautu Savienības valstu neticību Latvijas saimnieciskajai stabilitātei un spējai patstāvīgi eksistēt.

Neviltotas simpātijas izraisa Baltijas valstu neatlaidīgie aizstāvji, kurus nedrīkstētu nepieminēt, — Itālija, Portugāle, Persija, arī tālā Paragvaja un noteikti Kolumbija. Tās delegāts — bijušais valsts prezidents Karloss Restrepo — gan komisijas sēdēs, gan Pilnsapulcē izteicās par noteiktu, tūlītēju Baltijas valstu uzņemšanu Tautu Savienībā, norādot, ka mazo valstu aizsardzība tieši ir Tautu Savienības uzdevums un nevajadzētu gaidīt Krievijas impērijas atdzimšanu. Persijas delegāts izteica neizpratni, kā var atteikt valstij, kurai ir robežas un stabila valdība.

Arī savulaik pazīstamais politiķis lords Sesils, kas pārstāvēja Dienvidāfriku, bija spiests atzīt, ka nav pietiekama pamata Latvijas lūgumu noraidīt un bija ar mieru Baltijas valstis uzņemt Tautu Savienībā ar atzinumu, ka uz tām netiks attiecināts Statūtu 10. pants, kas paredzēja garantijas valsts teritoriālajai integritātei un politiskajai neatkarībai. Šāds formulējums gan tika atzīts par pārāk sarežģītu, tomēr delegāti uzturēja spēkā ideju, ka ar noraidošu Tautu Savienības lēmuma formulējumu Baltijas valstis no Savienības varētu atbaidīt, likt tām vilties un līdz ar to atstāt visu Baltijas reģionu ārpus Tautu Savienībā esošo valstu ietekmes.

Tāpēc lēmums, par kuru arī nobalsoja, bija uzmanīgi formulēts, un, proti, tika secināts, ka valstu lūgumi par uzņemšanu Tautu Savienībā ir caurskatīti labvēlīgā garā, bet apstākļi neļauj pieņemt galīgus lēmumus. Baltijas valstīm tika dota cerība drīzumā tikt uzņemtām Tautu Savienībā, tiklīdz situācija Austrumeiropā būs izkristalizējusies. Pēc gada daudz kas bija mainījies — Vrangeļa armija bija sakauta. Antante vairs neuzturēja spēkā Krievijas nedalāmības ideju, un 1921. gada septembrī Tautu Savienības komisijas sēdē tika atzīts, ka neeksistē vairs tie šķēršļi, kas bija iepriekš, un tādēļ komisija ieteica Pilnsapulcei Baltijas valstis uzņemt Tautu Savienībā. Par balsoja — 38, pret — nebija, atturējās, neieradās — 10.

Vācija un Latvijas starptautiskā atzīšana

Dr.hist.hab. Ineša Feldmaņa referāts

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Es jūtos ļoti pagodināts, ka man ir dota iespēja pievērst jūsu uzmanību vēsturiski tik svarīgam un nozīmīgam notikumam, kāds bija un ir mūsu valsts, t.i., Latvijas, starptautiskā atzīšana no lielvalstu un konkrēti no Vācijas puses. Neskatoties uz to,ka Vācija toreiz bija valsts, kas cietusi sakāvi Pirmajā pasaules karā un tāpēc savos starptautiska rakstura lēmumos bija spiesta ievērot uzvarētājlielvalstu gribu un nostāju, šī notikuma nozīmi ir grūti pārvērtēt. Atcerēsimies tikai to, ka Latvija bija zeme, kas izsenis atradās ne vien vācu kultūras, bet arī politisko interešu sfērā.

Latvijas starptautiskajai atzīšanai no Vācijas puses bija visai ilga tiešā priekšvēsture, kas neapšaubāmi iesākās ar 1918. gada 18. novembri, ar šo mūsu tautai tik tuvo datumu, kad tika pasludināta Latvijas politiskā neatkarība. Jāuzsver šajā sakarā,ka Latvijas parādīšanās Eiropas suverēno valstu saimē bija visupirms ilgstošas latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās kustības rezultāts. Tajā pašā laikā Latvijas kā jaunas valsts izveidošanās bija cieši saistīta arī ar t.s. "pasaules demokrātiskās revolūcijas" uzvaras izpausmēm Eiropā vai, vienkāršiem vārdiem runājot, ar demokrātijas uzplaukumu mūsu kontinentā pēc Pirmā pasaules kara, kas tad arī noteica Latvijas ārpolitikas vispārējo orientāciju un pamatvērtības. Starptautiskajā arēnā Latvija uznāca kā status quo aizstāve, kā kolektīvās drošības un demokrātijas principu piekritēja. Kopā ar daudzām citām valstīm tā stiprināja demokrātijas potenciālu Eiropā, kas toreiz bija miera labākā garantija.

No otras puses mēs nedrīkstam ignorēt apstākli, ka Latvijai bija iespējams izcīnīt brīvību un neatkarību, lielā mērā pateicoties tam, ka pēc Pirmā pasaules kara Vācija, bet jo īpaši Krievija bija novājinātas un līdz ar to Austrumeiropā izveidojās zināms "varas vakuums". Tieši šis apstāklis ir ļoti svarīgs, jo daudzējādā ziņā ļauj izprast Vācijas un Latvijas attiecību komplicēto raksturu pēc 1918. gada 18. novembra. Vācijai bija noteiktas intereses Baltijas reģionā, kuras tā tomēr nespēja realizēt. Lielvalstu spēku samērs to nepieļāva.

Līdz ar to it kā bija izveidojusies labvēlīga situācija, lai Vācija ne vien faktiski, bet arī formāli atzītu Latvijas neatkarību. Taču uz šo notikumu bija jāgaida visai ilgi. De facto Vācija atzina Latviju jau 1918. gada 26. novembrī, bet de iure — tikai 1921. gada 1. februārī. Starplaiks bija bagāts ar dažādiem sarežģījumiem Latvijas un Vācijas attiecībās. Galvenā atbildība par šādu stāvokli gūlās uz Vāciju, kuras mērķis bija kļūt par Latvijas aizbildni, mēģinot uzspiest tai protektorāta statusu. Taču arī pati Latvija nebija bez vainas. Tās ārpolitiskā vadība pieņēma atsevišķus pārsteidzīgus lēmumus.

Šķiet, ka vislielākais pārsteigums, pat kuriozs abu valstu attiecībās bija diplomātisko attiecību pārtraukšana un kara stāvokļa izsludināšana. Latvijas puse to izdarīja 1919. gada 25. novembrī.

Ar ko bija saistīts šis Latvijas solis un kāpēc tā izšķīrās par tik radikālu rīcību? Lieta tāda, ka 1919. gada 18. novembrī Latvijas armijas virspavēlniecība saņēma vācu ģenerālleitnanta Eberharda radiotelegrammu, kurā tika norādīts, ka Krievijas Rietumu armija, t.i., Bermonta armija, kas izveda agresiju Latvijā, tiek pakļauta vācu virspavēlniecībai. Uz Latvijas ārlietu ministra Z.Meierovica pieprasījumu Berlīnei, vai Vācijas valdība akceptē šo Eberharda soli, Vācijas ārlietu ministrs H.Millers atbildēja apstiprinoši. Pēc šīs atbildes saņemšanas Latvijas valdība konstatēja, ka Vācija ir Latvijai uzbrukusi un abas valstis atrodas kara stāvoklī. 1919. gada 25. novembrī Latvijas ārlietu ministrs Z.Meierovics nosūtīja Vācijas ĀM notu, kurā bija teikts, ka Latvija pārtrauc ar Vāciju diplomātiskos sakarus. Piesakot formāli Vācijai karu, Latvija cerēja iegūt Antantes valstu sabiedrotās statusu un radīt zināmu juridisku pamatu reparāciju pieprasīšanai no Vācijas. Taču šajā ziņā Latvija, tās ārpolitiskā vadība pārrēķinājās. Antante jau bija pabeigusi karu ar Vāciju, bija jau noslēgusi miera līgumu ar to, bet Latviju un citas Baltijas valstis tā vēl nebija atzinusi de iure. Antantes lielvalstis nebija ieinteresētas kaut ko piešķirt Latvijai no Vācijas maksājumiem. Kara pieteikums radīja Latvijai vienīgi sarežģījumus attiecībās ar Vāciju. Labi vēl, ka oficiālā Berlīne neraudzījās uz to nopietni. Tas ļāva cerēt uz drīzu konflikta izbeigšanu.

Sarunas par attiecību noregulēšanu starp abām valstīm sākās 1920. gada aprīlī Berlīnē. Latvijas pozīcijas šajās sarunās bija visai stabilas un stipras. Latvijas rīcībā bija nokļuvuši dokumenti, kas apliecināja oficiālās Vācijas atbalstu Bermontam. No šiem dokumentiem izrietēja, ka Bermonta karavīri saņēmuši no Vācijas valdības algu līdz 1919. gada 15. oktobrim. Bermonta karaspēks no Berlīnes tika apgādāts arī ar karamateriāliem uz kredīta, paredzot vēlāku norēķināšanos.

Minētie dokumenti vācu pusi sarunā padarīja visai piekāpīgu. Vācieši jau pirmajā sarunu raundā piekrita atzīt Latviju de iure, pēc tam, kad to izdarīs Antantes valstis. Vārdos vācieši piekrita arī to materiālo zaudējumu atlīdzināšanai, kurus Latvijai bija nodarījis Bermonts. Vācieši no savas puses tikai ierosināja nesaukt paredzamo līgumu par Friedensvertrag (miera līgumu), bet vienkārši par Vertrag. Attiecīgais līgums starp Latviju un Vāciju t.s. Pagaidu līgums arī tika parakstīts 1920. gada 15. jūlijā. Tas izbeidza formālo kara stāvokli starp abām valstīm un Berlīni, kā jau es norādīju, apņēmās atzīt Latviju de iure, tiklīdz to izdarīs Antantes valstis.

Galvenais, kas bija jādara Latvijai un citām Baltijas valstīm, lai varētu panākt starptautisko atzīšanu no Antantes valstu puses, bija attiecību noregulēšana ar Krieviju. Latvija to izdarīja 1920. gada 11. augustā, noslēdzot miera līgumu ar Maskavu. Abas pārējās Baltijas valstis šo uzdevumu veica vēl agrāk: 2. februārī un 12. jūlijā. Līdz ar to Baltijas valstis pašas atrisināja vienu no sarežģītākajām sava reģiona problēmām.

Baltijas valstu miera līgumi ar Krieviju, kā arī Vrangeļa armijas sakāve 1920. gada novembrī, kas izgaisināja Rietumu lielvalstu (īpaši Francijas) cerības uz vecās Krievijas atjaunošanu, mainīja šo valstu nostāju pret Latvijas un Igaunijas starptautisko atzīšanu. Antantes valstīm nebija gluži vienkārši nekādas jēgas aizkavēt šo procesu, jo nepastāvēja vairs iespēja, ka varēs jaunās Baltijas valstis, lietojot vēsturnieka E.Andersona trāpīgo formulējumu, "upurēt uz neesošās Krievijas altāra krievu labvēlības iegūšanai Rietumu valstu sāncensībā ar vāciešiem". Latviju un Igauniju de iure atzina 1921. gada 26. janvārī.

Vācija attiecībā uz Latviju to izdarīja šī paša gada 1. februārī. Tomēr Vācijas valdošo aprindu nostāja pret Latvijas pastāvēšanas iespējām joprojām bija skeptiska. Tās Latviju un citas Baltijas valstis uzlūkoja par sezonas valstīm un pat oficiāli šo valstu apzīmēšanai lietoja terminu "Randstaaten".