Latvijas un Krievijas robeža mūsu ārpolitikā

Turpinājums. Sākumu skat. "LV" nr.14(297).

Pēc Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieku un diplomātu sanāksmes ar Latgales rajona pašvaldību vadītājiem dažos preses izdevumos izskanēja doma, ka neesot bijis vērts par robežjautājumiem runāt Balvos — tikpat labi visu tur teikto varēts apspriest Rīgā. Man šāda spriedelēšana drīzāk liekas nodeva mūsu presē tik izplatītajai visa noniecināšanas indevei. Protams, varēja jau uzaicināt Balvu, Krāslavas, Rēzeknes, Daugavpils, Ludzas un Alūksnes rajona vadītājus uz Rīgu.

Taču izbraukuma sanāksme Balvos parādīja, ka attālums no Valdības nama līdz pierobežas rajonu problēmām ir lielāks par tiem divarpus simtiem kilometru, kas "saskrēja" uz automašīnu spidometriem. Un tieši pašvaldību vadītāju un robežsargu paustais viedoklis, kas Balvos izskanēja jo pašapzinīgi (savās mājās arī sienas palīdz), un Ārlietu ministrijas ierēdņiem robežrajonu ikdienas problēmas un vajadzības noteikti kļuva saprotamākas. Tiesa, Balvu sanāksme arī parādīja, ka dažkārt pašvaldību vadītāju spriedumi ir pārāk lokāli. Tā vai citādi, Balvu apspriedē notika interesanta viedokļu apmaiņa.

Pēc ārlietu ministra Valda Birkava uzrunas (skat. "LV" nr.14) Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs Ernests Jurkāns runāja par Latvijas austrumdaļas un tranzīta attīstības iespējām. Pēc viņa domām, Latvijas ekonomiskajā attīstībā nepamatoti aizmirsts Latgales reģions. Arī lielākajā daļā ārvalstu karšu atzīmēta tikai viena galvenā transporta plūsma cauri Latvijai — no Lietuvas uz Igauniju un tālāk uz Sanktpēterburgu. Rēzeknes domes priekšsēdētāja ieskatā, būtiska vieta ierādāma Latvijas dienvidaustrumu virzienam, tranzītkravu plūsmai cauri Latvijai uz Krieviju. "Es nenoliedzu "Via Baltica" nozīmi, taču te ir reālas ekonomiskās attīstības iespējas, un tās ir jāizmanto, "teica Ernests Jurkāns. "Attīstībai šajā (Krievijas — J.Ū.) virzienā ir ideāla situācija, un mēs neko nezaudēsim, tikai stratēģiski, ekonomiski un politiski vinnēsim," teica Rēzeknes domes priekšsēdētājs.

Viņam oponēja Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, teikdams, ka jautājums nav tik viennozīmīgi skaists, kā mēs to vēlētos redzēt, jo transporta attīstība ir atkarīga no dažādu faktoru kopsaucēja. M.Riekstiņš kā svarīgus faktorus atgādināja efektīvu muitas darbību, dzelzceļa un ostas pakalpojumu tarifus, bez kuriem nebūs iespējams veicināt preču eksportēšanu caur mūsu ostām. M.Riekstiņš arī uzsvēra, ka šobrīd Eiropas Savienības subsidēto vai potenciāli subsidēto projektu skaitā šajā virzienā iekļuvusi tikai maģistrāle Berlīne — Varšava — Minska — Maskava. E.Jurkāna minētais virziens cauri Latvijai uz Sanktpēterburgu esot tikai otrā vai trešā prioritāte, par "Via Baltica" vispār netiekot runāts. Atbilde uz visiem "kāpēc" šeit ir viena — nauda. Viena moderna autoceļa kilometra izbūve izmaksā apmēram 10 miljonus vācu marku (ap 3 miljonus latu — J.Ū.). Latvijai bez ārvalstu atbalsta par šādām automaģistrālēm vēl pāragri domāt.

Būtiska bija ārlietu ministra Valda Birkava piezīme: kad presē izskanēja informācija par pagājušajā nedēļā Baltkrievijas premjerministram izteikto priekšlikumu Baltkrievijai piedalīties Liepājas ostas rekonstrukcijā, Krievijas vēstnieks Aleksandrs Raņņihs vaicājis: "Vai tas attiecas arī uz Krieviju?"

Saeimas deputāts no Latvijas Zemnieku savienības Voldemārs Novakšānovs apspriežamo problēmu loku saistījis ar Latvijas eventuālo iestāšanos Eiropas Savienībā." Runājot par visām grūtībām, kādas mums patlaban ir, es tomēr gribu jums, cienījamais Riekstiņa kungs, pateikt, ka caurlaides spēja no Krievijas puses vienā punktā ir divi tūkstoši mašīnu diennaktī," teica V.Novakšānovs, nepiekrītot valsts sekretāra viedoklim. "Mums jādomā pat par privātceļu būvniecību, turklāt ar steigu, "tālāk teica V.Novakšānovs, akcentējot uzmanību uz Latgales ceļu bēdīgo stāvokli. Kā pašu lielāko Latvijas tautsaimniecības problēmu Saeimas deputāts V.Novakšānovs minēja koncepcijas trūkumu.

"Mēs strādājam uz aklo, tāpēc mums arī rodas problēmas," teica V.Novakšānovs, atbalstot Rēzeknes domes priekšsēdētāja viedokli. "Latvijas problēmas, gribam to vai negribam, risināsies caur Latgali. Bet tagad visa vara ir centralizēta, arī bankas atrodas Rīgā. Bagātākās pašvaldības ir Ventspils, lielākās investīcijas — Liepājai. Bet uz šejieni, uz "Čangladešu", kā es dažkārt saku, ir viens vienīgs tukšums. Ja tā turpināsies, mums radīsies, maigi sakot, "domu apmaiņa"," teica Saeimas deputāts V.Novakšānovs. Viņš arī atgādināja, ka Latvija tomēr ir eksportvalsts, nobeidzot ar optimistisku prognozi: "Izredzētā zeme XXI gadsimtā būs Baltija!"

V.Novakšānovs aicināja Latvijas politiķus censties novirzīt Eiropas Savienības naudas līdzekļus tranzīta maģistrāļu attīstībai Latvijā — kā Eiropas Savienības mērķa programmu.

Saeimas deputāts Juris Sinka atgādināja, ka Latvija pašlaik cenšas izveidot vienotu tirdzniecības zonu Baltijā. Tieši no šādām pozīcijām turpmāk virzīsies Latvijas ceļš uz Eiropas tirgu. Šo ceļu Latvija jau iesākusi iet. Tā arī ir pašreizējā Latvijas prioritāte. Tālāk J.Sinka pastāstīja par neseno uzturēšanos Kijevā, kur notikusi interesanta domu apmaiņa par abu valstu ekonomiskās sadarbības perspektīvām. "Radās iespaids, ka mēs Ukrainu zināmā mērā esam pametuši novārtā," teica J.Sinka un pastāstīja, ka arī Ukrainā izskanējusi vēlme izmantot Latvijas tranzīta ceļus. Attiecībā uz Krieviju deputāts J.Sinka atgādināja kādreiz izvirzīto domu par grandiozu dzelzceļa tranzītceļu no Krievijas Tālajiem Austrumiem (un tālāk — Ķīnas un Taivanas) cauri Sibīrijai uz Baltiju. Juris Sinka daudz izslavētās Transibīrijas dzelzceļa maģistrāles raksturoja visai kritiski, uzsverot, ka daudzās šīs maģistrāles vietās veidojas "šaurā pudeles kakla" efekts (dzelzceļa sastāvi spiesti ilgi gaidīt pie tuneļiem un maiņas punktos). Juris Sinka arī izvirzīja būtisko jautājumu: kāda Krievija būs maksātāja (par Latvijas ostu lietošanu). "Mūsu dvēselei arī nepieciešams kādu laiku atpūsties no lielā kaimiņa. Lai viņš pēc tam kādā jaukā dienā uzvestos vienkārši kā godīgs tirgotājs, kurš grib sadarboties, un nevis kā kāds dominējošs mafijas cilvēks," teica Juris Sinka.

Viļakas robežsargu bataljona komandieris Jānis Āboliņš sanāksmes dalībniekus iepazīstināja ar vairākām robežsargu ikdienas problēmām. Dažos iecirkņos Latvijas un Krievijas robeža vēl aizvien nav precīzi nosprausta — ir vietas, kur pa vienu un to pašu meža taciņu staigā gan Latvijas, gan Krievijas robežsargi. "Labi, kamēr viss ir normāli, bet, ja aukstā ziemas dienā kāds sadomās pasildīties ne vien pie ugunskura, bet ar vēl kaut ko..." teica Jānis Āboliņš, aicinot padomāt par eventuāla robežincidenta grūti paredzamajām sekām. Viļakas robežsargu bataljona komandieris aicināja nostiprināt Latvijas pagaidām vēl "caurspīdīgo" robežu arī no valsts drošības apsvērumu viedokļa. Pēc viņa vērojumiem, dažkārt pat Krievijas robežsargi "iesaistās", lai piepalīdzētu kurdu bēgļiem izkļūt no savas valsts.

Robeža — tas ir arī valsts prestiža jautājums. Apstākļos, kad pie robežkontroles punktiem stāv trīs kilometrus gara rinda un šoferiem te jānīkst stundām un pat dienām, bet apkārt nav pat elementāro ērtību, par servisa infrastruktūru pat nerunājot, apkārtne izskatās cūcīgi.

"Robeža pelna naudu, bet vai kaut viens santīms no šīs naudas tiek ieguldīts Ludzas, Alūksnes vai Balvu rajonā?" vaicāja Ludzas rajona padomes priekšsēdētājs J.Krīvmanis, turpinot domu par robežkontroles punktu neapmierinošo iekārtojumu. J.Krīvmanis arī izteica pārsteigumu par to, ka vispirms mūsu valstī tiek labiekārtoti robežkontroles punkti uz Igaunijas un Lietuvas robežām, kamēr uz tik sarežģītās Krievijas robežas ir pat kontrolpunkti, kuros nav elektrības.

Rūpēm par robežsargu neapmierinošajiem darba apstākļiem pievienojās arī Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Baltkrievijā Jānis Lovniks: "Es skatos uz robežsargiem un sarkstu viņu priekšā..."

Alūksnes rajona padomes priekšsēdētāja vietnieks U.Veldre izteica virkni apsvērumu, kā vienkāršot robežas šķērsošanu vietējiem iedzīvotājiem, kad kapu svētkos viņi dodas apciemot savu tuvinieku atdusas vietas vai Ziemassvētkos grib pasērst pie radiem robežas otrā pusē.

Par interesantu Baltkrievijas puses iniciatīvu pastāstīja Latvijas vēstnieks šajā valstī Jānis Lovniks: "Baltkrievijas robežsargi ierosinājuši apmainīties ar informāciju par pierobežas iedzīvotājiem pavisam elementārā veidā — apmainoties ar kompjūteru disketēm. Tas būtiski vienkāršotu robežas šķērsotāju kontroli un ļautu vietējiem iedzīvotājiem dot maksimālus atvieglojumus viņu ikdienas gaitās. Ļaujot arī uzturēt pietiekami augstu drošības pakāpi pret nelegāliem robežas šķērsotājiem."

Atbalstāma būtu arī vietējo zemnieku vēlēšanās pārdot savus produktus robežas otrā pusē. Šo domu atbalstīja arī Saeimas deputāts V.Novakšānovs.

"Mūsu zemniekiem vajag produkcijas noietu, bet Latgalē nav tirgus. Es pats zinu no savas pieredzes — kad es, vēl ar lauksaimniecību nodarbodamies, vedu savu produkciju Rīgas virzienā, to pārdot bija rentabli tikai līdz Jēkabpilij — tālākais ceļš jau nesa zaudējumus." Krievijas pusē turpretim par litru piena esot gatavi maksāt pat 28 santīmus. Pierobežas tirdzniecībai varētu būt arī reāls ieguldījums politiskā klimata uzlabošanā. "Zemniekiem ir sava filozofija," teica V.Novakšānovs. "Viņš zina — ne ar klajām deklarācijām mēs panāksim saprašanos un sadarbību, bet ar konkrētiem soļiem. Mājās aizbraucot, es saviem zemniekiem gribu pateikt, kāda tad īsti ir valdības nostāja pierobežas sadarbības jautājumā ar Krieviju. Cik ilgi mēs mīņāsimies uz vietas?"

Balvu rajona padomes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis sniedza informāciju par Latvijas un Krievijas robežas demarkācijas problēmām. Tieši šis jautājums ir pamatā visu pārējo problēmu risinājumam.

"Robeža it kā ir, jo robežsargi no abām pusēm it kā kaut ko sargā," teica A.Kazinovskis, pastāstot par saviem vērojumiem, nupat kopā ar Pitālovas rajona administrācijas pārstāvjiem apmeklējot bijušos Balvu rajona iedzīvotājus, kuri šobrīd pret savu gribu atrodas "Krievijas robežsargiem aiz muguras".

Situāciju šajā robežas vietā būtiski sarežģī vairāki apstākļi. Vispirms jau Balvu rajonā var runāt tikai par pagaidu robežu starp Latviju un Krieviju, jo viņā pusē ir Latvijai nelikumīgi atņemtais Abrenes apriņķis, tagad pārdēvēts par Krievijas Federācijas Pleskavas apgabala Pitālovas rajonu. Abrenes apriņķis kā Latvijas teritorija bija fiksēts Latvijas un Krievijas 1920.gada miera līgumā. Tajā pašā laikā jārēķinās ar realitāti, ka arī laikā starp abiem pasaules kariem Abrenes apriņķī tikai katrs astotais iedzīvotājs bija latvietis. Taču vairums šī apriņķa iedzīvotāju bija Latvijas Republikas pilsoņi un mūsu valsts patrioti. Kur viņi ir tagad? Daudzi izkauti karā. Citi — šo teritoriju pievienojot Krievijai, pārcēlušies dziļāk Latvijā. Daudzi — izsūtīti uz Sibīriju, nobendēti Gulaga arhipelāgā. Taču vēl aizvien daudzi Latvijas pilsoņi var Krievijai izvirzīt prasības pēc saviem īpašumiem.

Diemžēl, 1990. — 1991.gadā Latvijai atjaunojot valstisko neatkarību, dažādu resoru nesaskaņotības dēļ tika pieļauts paviršs arī šīs pagaidu robežas jautājuma risinājums: Latvijas dzelzceļš ekonomisku apsvērumu dēļ dzelzceļa posmu Balvu rajona teritorijā nodeva Krievijas Oktobra dzelzceļam, un paviršās vietēja rakstura sarunās tika noteikts, ka robeža iet pa vidu dzelzceļa stigai.

Tādējādi Krievijas pusē pēkšņi izrādījās Latvijai piederējusī Punduru dzelzceļa stacija ar stacijas ēkā dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem. Viņi tagad var pilnībā izbaudīt reālo cilvēktiesību "nodrošinājumu" Krievijā. Jo viena lieta ir Krievijas politiķu apgalvojumi, preses un televīzijas insinuācijas par "cilvēktiesību pārkāpumiem" Latvijā, un pavisam kas cits, kad paveci cilvēki — Latvijas Republikas pilsoņi — grib iet gadiem ierasto ceļu uz Baltinavu pie ārsta vai uz veikalu. Tad krievu robežsargi žvadzina "kalašņikovu" aizslēgus. Reiz, kad vienam no Punduru iemītniekiem bija sirdslēkme un no Balviem atbrauca ātrā palīdzība, "humānās" Krievijas robežsargi neļāva mediķiem šķērsot "robežu". Lai slimnieks (cilvēks ar sirdslēkmi) uz ātro palīdzību ejot pats pāri sliedēm.

Krievijas puse ar pašreizējo acīmredzami absurdo situāciju ir visnotaļ apmierināta un, pēc Balvu pašvaldības vadītāja Andra Kazinovska vērojumiem, "savā" pusē jau izveidojusi pierobežas joslu ar īpašu režīmu — bruņotiem posteņiem uz apkārtnes ceļiem un speciāliem zīmogiem vietējo iedzīvotāju dokumentos. "Un tomēr joprojām būtisks ir jautājums, kā konkrētā robeža tiks iezīmēta dabā," teica Andris Kazinovskis, minot arī otru daudz plašāko jautājumu: kā paliks ar Abreni?

" Zinot pašreizējo situāciju Abrenē, jāsecina, ka būtu par agru izvirzīt prasību uzreiz — šodien vai rīt — atdot Latvijai šo teritoriju," teica Andris Kazinovskis. "Vai ir vērts šo jautājumu pašreiz saasināt, ņemot vērā arī nervozo situāciju Krievijā, kara darbību Čečenijā u.tml.," retoriski vaicāja Balvu rajona padomes priekšsēdētājs, izsakot domu, ka pareizāk būtu Abrenes jautājumu atlikt vēlākai risināšanai.

Robežas precizēšana, cik iespējami ātri, atrisināma starpvalstu sarunās — lai šim jautājumam pieliktu punktu.

Balvu sanāksmē izskanēja racionāls priekšlikums, kā visai viegli varētu pierādīt Punduru piederību Latvijai: Baltinavas pagastā vēl saglabājušies vēlētāju saraksti no PSRS Augstākās padomes vēlēšanām, un tajos uzskaitīti arī Punduru stacijas iemītnieki. Taču turpat sanāksmē arī izskanēja viedoklis, ka plašākā politiskā skatījumā Latvijas pusei nebūtu izdevīgi izmantot šādu argumentu, tas nozīmētu akceptēt Abrenes apriņķa pašreizējo statusu.

"Mēs katru dienu saskaramies ar nesakārtotiem jautājumiem," teica Viļakas robežsargu bataljona komandieris Jānis Āboliņš.

Pēc spraigajām debatēm Balvos sanāksmes dalībnieki izbrauca uz netālo Vientuļu robežkontroles punktu, lai iepazītos ar situāciju uz vietas.

Sniegotos laukus pāršķēlusi klusā un tagad ziemas miegā guļošā Ludonkas upīte, kas šajā vietā — apmēram pusceļā starp Viļaku un tagad Latvijai atņemto Abreni — kalpo par pagaidu robežu starp divām valstīm. Pāri upītei — neliels dzelzsbetona tilts, kura brauktuve grūti izprotamu iemeslu dēļ vēl sašaurināta ar pamatīgu dzelzsbetona cauruli. Mastā pland Latvijas karogs.

Neizpratni rada vientulīgais klajums. Cik skatiens sniedz, abos virzienos gar upītes krastu citus robežsargus neredz. Arī starmešus vai citas apgaismošanas ierīces neredz...

Liekas, nakts tumsā nelūgtam viesim nav īpaši grūti pār upītes ledu pāršmaukt mūsu pusē. Nav arī pamata cerībām, ka kāds kriminālnoziedzinieks varētu tikt aizturēts Krievijas pusē — arī tur neviens postenis nav redzams. Bet man sirdī atbalsojas vārdi no Māras Zālītes "Lāčplēša": "Latvju zeme vaļā stāv..." Ir 1995.gada janvāris.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors