Draudzīgais aicinājums liek apzināties attieksmi pret tautas kultūru

Harmoniska vajadzība eiropeiskas valsts veidošanā

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa uzruna

Šodien esam pulcējušies, lai atcerētos prezidenta Kārļa Ulmaņa Draudzīgā aicinājuma 60. gadskārtu un padomāt, kas darāms, lai iedzīvinātu šo ierosmi, bet modernizētā veidā mūsdienu un nākotnes Latvijā.

Atgādināšu Kārļa Ulmaņa aicinājumu 1935. gada 28.janvārī — nesveikt viņu vārda dienā Kārļos, toties katram atcerēties savu veco skolu:

— Dāvināsim... grāmatas, gleznas, mākslas darbus, palīdzēsim katrs savai vecajai skolai tikt pie laba mūzikas instrumenta.

Daudzas skolas, daudzi biedrību nami ir vēl vienmēr bez sava radio. Mūsu baznīcu sienas ir kailas un aukstas, lauku baznīcu zvani savām vecā laika skaņām visai grūti spēj sirdis sasildīt un tās kopā aicināt. Tādēļ arī tik reti dzirdam tos skanam. Kam mājās daudz grāmatu, daudz gleznu vai citu skaistu mākslas darbu, ziedosim, dāvināsim daļu no tiem katrs sava pagasta biedrībai, katrs sava pagasta skolai.

Tā — Kārlis Ulmanis

Viņa Draudzīgais aicinājums aicināja atjaunot pilsētas cilvēkiem zaudēto saiti ar dzimtajām vietām laukos, aicināja cilvēkus uz garīgām interesēm, uz izglītību, uz sakoptas kultūras vides veidošanu visattālākajos Latvijas nostūros.

Tas aicināja uz organizētu kultūras mecenātismu, uz Dombrovska un Morberga, uz Rīgas Latviešu biedrības mecenātisma tradīciju turpināšanu.

Latvijas Kultūras fonds bija darbojies tomēr jau 15 gadu, tas bija paguvis izveidot lauku bibliotēkas, labiekārtot skolas, tomēr valstij līdzekļu nepietika un kultūra nebija atstājama tikai valsts iestāžu ziņā un pārziņā. Tā bija jānodod arī plašākai sabiedrībai, privātās rokās, cilvēkiem, katram no mums.

Pats prezidents toreiz rādīja labu priekšzīmi — par personīgajiem, ne valsts līdzekļiem — to uzsveru īpaši — viņš apdāvināja grāmatām un mācību līdzekļiem savu pirmo Bērzes skolu, citas Latvijas skolas, uzdāvāja Bērzes Baltajai baznīcai zvanu.

Atsaucība sabiedrībā bija milzīga! Un Draudzīgā aicinājuma atstari izpaudās vēl ilgi gan Latvijā, gan trimdā.

Īpaši tas sakāms par latviešu tradicionālo mīlestību uz grāmatu. Mēdz sacīt, ka Latvija un latvieši skatoties vairāk atpakaļ uz pagātni, bet nevis uz nākotni, ka Latvija esot valsts bez sapņa par sevi, sapņa par to, kādai tai jābūt nākotnē, teiksim 2005. gadā! Vai 2035. gadā.

Tādēļ šodien Valsts prezidents, kas ir visa šī pasākuma galvenais ierosinātājs un rīkotājs, Guntis Ulmanis un citi runātāji iezīmēs šo nākotnes stratēģiju, Draudzīgā aicinājuma formas un sfēras nākotnes Latvijā.

Varbūt šī iniciatīva mūsdienās varētu aptvert plašus izglītības centrus — lauku un ne tikai lauku skolas, bet arī pilsētu skolas, arī augstskolas, universitātes, pat Zinātņu akadēmijas kultūrvidi, jo arī šīs kādreiz lepnās, bagātās iestādes šodien ir trūcīgas atšķirībā no vecajiem "Ulmaņa laikiem".

Manuprāt, Draudzīgais aicinājums varētu dot ierosmes arī jauniem veselības, slimnīcu, sociālās aprūpes fondiem, bet — galvenais — varētu rosināt cilvēkus, bagātās privātstruktūras domāt par to.

Lai mūsu valstī nenotiktu ne skolotāju, ne mediķu, ne zinātnieku streiki, bet lai būtu harmoniska vajadzība eiropeiskas, latviskas, izglītotas tautas un veselīgas valsts veidošanā!

Baltas domas, baltas cerības un balti darbi

Draudzīgā aicinājuma fonda priekšsēdētāja Jāņa Endeles runa

Man patiesi ir liels gods šodien šeit piedalīties un arī gandarījums, ka ar Draudzīgā aicinājuma vārdu saistās Cēsis. 1988. vai 1989.gadā, kad radās doma par Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas atjaunošanu, Cēsu vidusskola atzīmēja 50 gadu jubileju, un šajā jubilejā kāds bijušais absolvents minēja, ka vienīgā skola brīvvalsts laikā, kurai bija piešķirts Draudzīgā aicinājuma nosaukums, bijusi Cēsu ģimnāzija.

1990.gada 24.maijā rajona valde pieņēma lēmumu par Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas atjaunošanu. Mēs sākām no nulles! Taču tagad mēs būtībā esam jauna skola, kas nes Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas vārdu.

Mums bijušas pārdomas un pārrunas par Draudzīgā aicinājuma fenomenu, kā Kārlis Ulmanis aicināja savu tautu uz šādu darbību! Tur vajadzēja būt milzīgai pārliecībai! Ja tikai nebūtu bijuši šie 40 — 50 gadi... Arī šodien mēs principā sākam no nulles. Bet jau 1993.gada nogalē Valsts prezidents vairākkārtīgi izteica domu atbalstīt Draudzīgo aicinājumu. Un šodien mēs varam teikt, ka Draudzīgais aicinājums ieguvis jaunu elpu un patiesi piepildīs mūsu Latvijas telpu.

Līdztekus radās ideja par Draudzīgā aicinājuma fonda veidošanu. Arī Guntis Ulmanis piedalījās vienā šādā apspriedē, toreiz vēl nebūdams prezidents. Tas bija šajā zālē 1993.gada martā. 26.aprīlī Tieslietu ministrijā tika apstiprināti fonda statūti. Līdz ar to fondam radās iespēja piesaistīt līdzekļus, lai labākos bērnus un skolotājus varētu stimulēt tam darbam, ko viņi iegulda latviešu tautas izglītībā.

Lai varētu kļūt par šī fonda biedru, jāiemaksā viens lats. Fonda augstākie orgāni ir — kopsapulce un valde. Es esmu priekšsēdētājs. Fonds atkarībā no līdzekļiem organizē dažādas programmas. Pirmajā gadā bija tikai viena programma — tās bija prēmijas mūsu labākiem audzēkņiem par uzvarām dažādos konkursos. Tā ir galvenā programma, kas darbojās pagājušajā gadā. Patlaban vēl ir divi konkursi, ko tagad sponsorē Zemnieku savienība, un vēl viens, ko sponsorē vietējie ļaudis.

Šī gada sākumā mūsu Valsts prezidents nāca ar ierosmi — paplašināt fonda darbību. Tagad statūtos ir viens jauns punkts — par Valsts prezidenta padomi, t.i., kad Valsts prezidents pēc savas iniciatīvas piedāvā un pieaicina cilvēkus darboties šajā padomē. Padome visu konkretizē un dod valdei norādījumu to realizēt. Es domāju, ka padomē tiks panākts tāds sastāvs, kas ir respektējams. Līdz ar to arī fondam tiks piesaistīta lielāka sabiedrības uzmanība.

Mans vēlējums attiecībā uz Draudzīgo aicinājumu būtu tāds, ka vēl daudziem Latvijā šis vārds ir svešs. Šeit principā ir būtiski izskaidrot tā būtību.

Protams, ļoti svarīga ir nauda, lai atbalstītu tos, kuriem Dievs devis vairāk nekā pārējiem, lai atbalstītu tos, kuriem ir talants, kā arī, lai atbalstītu dzīves sērdieņus. Domāju, ka fonda padomei tas būs pa spēkam. Gribu novēlēt visiem daudz baltu domu, baltu cerību un galu galā — baltus darbus!

Palīdzēt citiem, lai palīdzētu paši sev

Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēdētājas

Vairas Paegles runa

Draudzīgais aicinājums pirmo reizi izskanēja pirms 60 gadiem – 1935.gada 28.janvārī ar toreizējā prezidenta Kārļa Ulmaņa uzsaukumu latviešu tautai atcerēties savu pirmo skolu, dāvinot tai grāmatas un citas vērtības.

Tajā laikā, kad saimnieciskās un politiskās grūtības bija atstājušas savu iespaidu uz Latviju un tauta meklēja jaunu kopīgu uzdevumu, Draudzīgais aicinājums trīsdesmitajos gados deva ikvienam latvietim iespēju piedalīties Latvijas izglītības un kultūras uzplaukšanā.

Pēc Padomju Savienības izdarītās okupācijas komunistiskā valdība darīja visu iespējamo, lai izdzēstu Draudzīgā aicinājuma tradīciju Latvijā. Tā iznīcināja latviešu pašlepnumu, pašiniciatīvu un garīgo spēku. Toties trimdas latvieši ar lielu apņēmību un rosmi turējās pie Draudzīgā aicinājuma tradīcijām, veicinot latvisko izglītību trimdā.

Spītēdami ekonomiskajām grūtībām un svešajai videi, trimdas latvieši visos kontinentos 50 gadus pašaizliedzīgi ziedoja Draudzīgā aicinājuma mērķiem – stipendijām, sestdienas skolu vajadzībām un vietējās sabiedrības kultūras pasākumiem – ar vienu vienīgu domu, lai svešumā izdzīvotu.

Pirmajos Latvijas neatkarības atjaunošanas gados ārzemju latviešu sabiedrība ar Draudzīgā aicinājuma dāvanām sniedza nozīmīgu atbalstu izglītībai un kultūrai Latvijā.

Radošām idejām ir vienojošs spēks, ja tās piemērojas apstākļiem un vajadzībām. Tāpēc patlaban, kad saimnieciskās un politiskās pārmaiņas Latvijā atkal rada grūtības un neapmierinātību tautā, arī mēs, ārzemēs dzīvojošie latvieši, mēģinām atjaunot piederības un sadarbības saites ar Latviju.

Draudzīgajam aicinājumam ir jāizvirza jauna loma latviešu tautas vienošanai un garīgā spēka vairošanai. Šodien Draudzīgā aicinājuma uzdevums ir veicināt latviešu tautas savstarpējo saprašanos, sadarbību un apziņu, ka katrs no mums ar apņēmību, centību un darba mīlestību varam ietekmēt un uzlabot mūsu tautas un valsts nākotni.

Katrā demokrātiskā valstī darbojas no valsts neatkarīgas sabiedriskas organizācijas, kas veic atbildīgu sabiedrisko darbu un palīdz veidot atbildīgus un radošus pilsoņus. PBLA uzskata, ka Draudzīgā aicinājuma fonds varētu izveidoties par šādu organizāciju, bet tam, ir jābūt pilnīgi neatkarīgam no valsts iestāžu un valstī redzamu personību politiskās ietekmes. Valsts var būt fonda ierosinātāja, bet fonda attīstība, veidošana un līdzekļu izlietošana ir jāveic lokāli – personām izglītības un kultūras laukā, kas pārzina vietējos apstākļus.

PBLA Draudzīgā aicinājumā aicinājuma 60 gadu atcerē aicina latviešus neatkarīgi no dzīves vietas ziedot laiku, darbu, zināšanas un pieredzi latviešu tautas labklājības celšanai. PBLA aicina ārzemēs dzīvojošos latviešus ziedot kaut vai tikai vienu dienu, pieliekot roku savas draudzes, latviešu skolas, biedrības vai akadēmiskās organizācijas atbalstam.

PBLA aicina Latvijā ikkatru latvieti sniegt palīdzīgu roku savam tuviniekam, savam kaimiņam, savai apkārtnei, apkopjot sētu, uzpošot skolu, apmeklējot kādu vientuļu vai slimu personu, palīdzot kādā bērnunamā vai veco ļaužu mītnē!

Viena vienīga laipnība, viens vienīgs brīvprātīgs pakalpojums radīs citus, cels latviešu tautas pašapziņu un lepnumu, veidos savstarpējo uzticību un palīdzēs attīstīt tautas garīgo spēku un labklājību! Mūsu tautas spēcīgākais ierocis labāku dzīves apstākļu veidošanai un latviešu tautas nākotnes nodrošināšanai ir izprast Draudzīgā aicinājuma dziļāko nozīmi – palīdzēt citiem, lai palīdzētu paši sev!

Nevis par grāmatām,

bet gan par lasīšanu

Nacionālās bibliotēkas direktora

Andra Vilka runa

Es šobrīd vairāk gribētu runāt nevis par grāmatām, bet gan par lasīšanu. Tā varētu būt viena īpaša Draudzīgā aicinājuma rūpe.

Tagad bibliotēkās ir neapšaubāmi vairāk apmeklētāju nekā agrāk, sevišķi tas vērojams jaunās paaudzes vidū. Bet vai tas nozīmē, ka Latvijā ir arī vairāk lasītāju, vai ir attīstījusies lasīšanas kultūra? Ko šodien lasa un kā lasa? Vai mums nedraud bīstama slimība, kura sastopama rietumu sabiedrībā un kuras cēlonis — masu mēdiju un elektronisko informācijas līdzekļu noārdītās robežas informācijai laikā un telpā. Šis it kā pozitīvais, par cilvēces prāta triumfu liecinošais solis nesīs sev līdzi arī iespējami neatgriezenisku postu. Tiek zudinātas cilvēka un grāmatas divvientulības salas, vienas no retajām, kur cilvēka garīgums joprojām var izpausties kā pašvērtība.

Patlaban Amerikā lielu rezonansi izraisījusi grāmata, kuras autors ir viens no mūsdienu izcilākajiem esejistiem Svens Birkerts. Grāmata saucas "Gūtenberga elēģijas jeb "Lasītāja cīņa elektronikas laikmetā"". Nesaudzīga vēršanās pret nelasošo, t.i., nedomājošo un nejūtošo sabiedrību, ir šīs grāmatas vadmotīvs.

Tikai grāmatu lasīšana atļauj uztvert kopsakarības, zināšanu pamatus jebkurā jomā, attīstot domāšanu — kā prāta, tā sirds. Grāmatas ir tās, kas sagatavo cilvēku informācijas izmantošanai un sniedz atbildes, kuras nav atrodamas visā globālajā informācijas okeānā. Tāpēc to nozīme laikā, kad veidojas cilvēka personība un vērtību sistēma, nevar tikt novērtēta par zemu.

Ziedosim kompjūterus, kopētājus, celtniecības materiālus un citas noderīgas un praktiskas lietas! Ziedosim arī mākslas darbus, bet neaizmirsīsim grāmatas! Turklāt ne tikai skolas grāmatas, bet arī zinātniskās. Dāvināsim daiļliteratūru, grāmatas, kas var kļūt par ceļvedi visai dzīvei tiem cilvēkbērniem, kuri mūsdienās sēž skolas solos. Tās nedrīkst būt grāmatas, kas nav vairs vajadzīgas pašmāju bibliotēkās. Arī tās, kas guļ grāmatu noliktavās neizpārdotas vai kas par dažiem santīmiem nopērkamas gadatirgos, ne vienmēr būs labākā dāvana jūsu skolai. Nesacentīsimies tonnu un latu kategorijās! Meklēsim, pirksim, dāvināsim labākās grāmatas, tādas, kas mums pašiem ir vērtas. Šāda attieksme varētu sekmēt tos izdevējus, kuri iecerējuši publicēt izcilas grāmatas, bet kuru maciņš ir par plānu šo sapņu īstenošanai.

Varbūt Draudzīgā aicinājuma ietvaros būtu iespējams iedibināt jaunu tradīciju — lielisku, bet izdevēju spēkiem "nepaceļamu" darbu — iepriekšēja pasūtīšana ar iemaksām par labu savai skolai, pagastam, kādai noteiktai bibliotēkai.

Nupat atklātās Gētes institūta bibliotēkas moto ir — " Grāmata dzīvo! " Atcerēsimies, ka grāmata dzīvo tikai tad, ja to lasa!

Pēc Draudzīgā aicinājuma

konferences stenogrammas

Nobeidzot Draudzīgā aicinājuma

60. gadadienas konferences priekšlasījumu publicēšanu