Medicīniskā izglītība bija, ir un allaž būs stabila vērtība

Latvijas Medicīnas akadēmijas rektora  Dr.hab.med. JĀŅA VĒTRAS akadēmiskā runa Rīgas Kongresu pilī

Šodien mēs atzīmējam 75.gadskārtu augstākajai medicīniskajai izglītībai Latvijā. Mēs it kā uz mirkli apstādinām izglītības procesu, lai izvērtētu, kādi bija priekšnoteikumi, ieceres un iespējas Latvijas valsts rītausmā, kāds ir bijis ceļš un tā gājēji, iesākot kopt izcilo Latvijas dižozolu — Latvijas Universitāti — ar medicīnas un farmācijas zariņiem, līdz šodienas Latvijas augstskolu ozolu birzij, kurā Latvijas Medicīnas akadēmija ir ieskaitāma veco un lielo mūsu valsts augstskolu skaitā.

Mēs apstājamies, lai kopīgi paraudzītos, vai mūsu ozols ir vesels, vai tā saknes cieši turas Latvijas zemē. Mēs mēģinām arī saskatīt tos jaunos ideju un aktivitāšu pumpurus, kurus kopjot, lapotne kļūtu skaistāka, samērīgāka un neatkārtojamāka.

Latvijas augstākā medicīniskā izglītība ir process, kurš pēc tā norises vietas hronoloģiski iedalāms trijos posmos. Pirmais, no 1919.gada, kad tiek dibināta un uzplaukst nacionālā Latvijas augstskola ar Medicīnas fakultāti, otrais — no 1950.gada, kad Medicīnas fakultāte kopā ar Ķīmijas fakultātes farmācijas nodaļu tiek atdalītas no Latvijas Valsts universitātes un izveidots atsevišķs Rīgas Medicīnas institūts, kā toreizējai iekārtai raksturīga veselības aizsardzības resora kadru kalve. Visbeidzot trešais, 1990.gadā, Latvijas trešās atmodas gaisotnē, Rīgas Medicīnas institūtu nosaucot par Latvijas Medicīnas akadēmiju un veidojot to par autonomu, eiropeisku augstāko mācību iestādi.

Atbilstoši konkrētajai vēsturiskajai objektīvajai un subjektīvajai situācijai visos trijos minētajos posmos ir pastāvējusi mijiedarbība starp sabiedrību, valsts varu un akadēmisko vidi. Varasvīri vienmēr ir respektējuši to, ka ārstu, kopsakarībā ar skolotāju un mācītāju izsenis uzskata par garīgo pamatu, stabilitātes nodrošinātājiem sabiedrībā. Līdz ar to šādi bija konkrētā laika periodā valdošie spēki, tādu orientāciju mēģināja piešķirt augstākajai medicīniskajai izglītībai, sabiedrības garīgos pamatus nostiprinot vai, gluži pretēji, izļodzot.

Tomēr, tieši pateicoties akadēmiskās vides veidotājiem — docētājiem, pētniekiem, studentiem, laborantiem, augstskolas administratoriem —, ir pastāvējusi un pastāv akadēmiskās dzīves autonomija, kas mums šodien ļauj svinēt 75 gadu jubileju vienotai Latvijas augstākajai medicīniskajai izglītībai, neskatoties uz šī gadsimta Latvijas politiskās dzīves peripetijām, kolīzijām, tautas traģēdijām un cerību caurstrāvotām kustībām, kā arī paša izglītības procesa organizēšanu dažādās iestādēs.

Dažas piezīmes par vēsturisko posmu pirms 1919.gada — Medicīnas fakultātes dibināšanas.

Līdz 1900.gadam ārstu izglītību bija ieguvuši 192 latvieši, bet 1914.gadā pēc Latviešu ārstu biedrības datiem bija jau 354 latviešu ārsti.

Latviešu medicīnas inteliģences vecā gvarde galvenokārt izauga Tērbatas universitātē. Taču ap 1910.gadu jau gluži konkrēti dažādās instancēs, kā arī tālaika presē periodiski apsprieda jautājumus par Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātes pārcelšanu uz Rīgu patstāvīgas mācību iestādes veidā. Rīga bija lielākā Baltijas pilsēta ar augsti attīstītu rūpniecību un tirdzniecību, šeit jau bija iedibinātas augstākās izglītības tradīcijas, jo darbojās krieviski vāciskais Rīgas Politehniskais institūts. Tāpēc varēja cerēt, ka institūta profesori (piemēram, ķīmiķi) iesaistītos arī nākamo mediķu apmācīšanā. Visai svarīgs arguments bija daudzās un lielās Rīgas slimnīcas, no kurām vairākas atbilda sava laikmeta modernākajām prasībām, piemēram, 2.pilsētas (tagad P.Stradiņa Valsts klīniskā slimnīca), Džeimsa Armitseda bērnu slimnīca un Sarkanā krusta slimnīca, Sarkankalna psihiatriskā slimnīca u.c. Tātad studentu rīcībā atrastos lieliskas mācību bāzes un plašs klīniskais materiāls, turpretī Tērbatā, nelielā pilsētiņā, tā ļoti trūka. Tomēr toreizējie Rīgas pilsētas tēvi pret to iebilda, vispirms baidoties no tā, ka pilsētā varētu ieplūst lielākas revolucionāri noskaņotas studentu masas. Tāpēc arī pēc Pirmā pasaules kara augstākās medicīniskās izglītības centru Latvijā vajadzēja dibināt tukšā vietā.

Latvijas augstskolas radīšana ir cieši savijusies ar pašas Latvijas valsts rašanos. Latvijas lielinieku valdība Latvijas augstskolu nodibināja 1919.gada 8.februārī, kad P.Stučka parakstīja dekrētu par tās dibināšanu. Medicīnas fakultāte pirmajā kārtā netika izveidota. 1919.gada 7.martā, tātad vienu mēnesi vēlāk, Augstskolas padome nolēma dibināt vēl trīs jaunas fakultātes — Medicīnas, Veterinārijas un Pedagoģijas. Tas arī būtu uzskatāms par augstākās medicīniskās izglītības organizatorisko pamatu likšanas brīdi Latvijā. Taču padomju varas pastāvēšana Rīgā bija īsa, jau maija beigās tā krita.

Jāsecina, ka studentu komplektēšana Medicīnas fakultātei tika veikta jau P.Stučkas valdības laikā, tomēr Latvijas augstskola ar Medicīnas fakultāti tika dibināta 1919.gada 28.septembrī, bet mācību darbs tika uzsākts 1920.gada 2.februārī, profesoram Gastonam Bakmanim nolasot pirmo lekciju anatomijā.

Līdz ar to šīsdienas svinīgais sarīkojums nav jubileja idejai, vēlmei, politiskam aktam vai lēmuma pieņemšanas dienai, bet gan jubileja reāla izglītības darba sākumam. Lekcija anatomijā — tas ir ļoti daiļrunīgs fakts. Tas nozīmē, ka bija mācībspēki, bija studenti, bija mācību plāni, bija telpas un darba algas, kā arī daudz kas cits, lai būtu realizējams studiju process.

Latvijas augstskola 1919.gadā tika dibināta kā nacionāla augstskola. Tomēr līdz fakultātes nodibināšanai Rīgā par profesoriem bija kļuvuši tikai nedaudzi latviešu mediķi: ķirurgs Jānis Dzirkne, bioķīmiķis un fiziologs Roberts Krimbergs, patologs Ernests Pakuls, oftalmotologs Jānis Ruberts, bioķīmiķis un farmaceits Eduards Zariņš. Pārējie, kopskaitā četrdesmit, par profesoriem kļuva vēlāk. Vairums no visiem bija studējuši dažādās Krievijas universitātēs. Tērbatā studēja latviešu ārstu un farmaceitu vairākums, tāpēc arī no turienes nācis 21 profesors.

Latvijas Universitāte savu darbību reāli uzsāka 1919.gada septembrī, Latvijas brīvvalsts apstākļos ar skaidri formulētiem nacionālās augstskolas uzdevumiem. Tādējādi nacionālo mācībspēku jautājums kļuva ļoti aktuāls.

Petrogradas Kara medicīnas akadēmijā līdz 1919.gadam strādāja aptuveni 45 latvieši, no viņiem turpmāk par profesoriem kļuva 11, Maskavas universitātē — attiecīgi 60 un 6 profesori. Pārējie astoņi augstākās medicīniskās izglītības centri katrs devuši desmit līdz trīsdesmit latviešu ārstu, arī vairākus profesorus.

Taču daudzas katedras LU jaundibinātajā fakultātē palika vakantas. Vajadzēja pieaicināt cittautiešus ar nosacījumu, ka piecu gadu laikā viņiem vai nu jābūt gataviem lasīt lekcijas latviski, vai arī jāsagatavo sev aizstājēju no latviešu ārstiem. Piemēram, ievērojamais zviedru anatoms profesors Gastons Bakmanis pēc pieciem gadiem atgriezās Stokholmā un viņa vietā stājās Jēkabs Prīmanis.

Laika posmā no 1920.gada līdz 1937.gadam nostabilizējās medicīnas, zobārstniecības un farmācijas studijas, nostiprinājās docētāju sastāvs, kā arī materiālā bāze, tika izkoptas tradīcijas un zinātniskās skolas. Tā kā lielākā daļa profesūras divdesmito gadu sākumā atradās Rīgā ar krietnu darba pieredzi, 1937.gadā jau aizsākās vērienīgs paaudžu maiņas process. Tā vai citādi, bet ap 1950.gadu 1937.gadā iesāktais paaudžu maiņas process noslēdzās.

Rīgas Medicīnas institūta atdalīšanās process no Latvijas Valsts universitātes 1950.gadā nebija viennozīmīgs. Kaimiņos igauņi saglabāja Medicīnas fakultāti Tartu universitātē, Lietuvā pieņēma kompromisa lēmumu — saglabājās fakultāte Viļņas universitātē, bet tika nodibināts Medicīnas institūts Kauņā.

RMI dibināšana nenotika vienprātības un saskaņas atmosfērā. No vienas puses — reizē ar Rīgas Medicīnas institūtu mediķi izkļuva no toreiz relatīvi reakcionārās Latvijas Valsts universitātes, nokļūstot tam laikam progresīvās veselības aizsardzības ministrijas un tās ministra Ādolfa Krausa paspārnē, ievērojami palielinot savu jau tā tradicionālo autonomiju. No otras puses — pazeminājās teorētiskais sagatavotības līmenis medicīniskā profila priekšmetos, zuda plašāka zinātnisko tradīciju un kultūras gaisotne, notika Veselības aizsardzības ministrijas uzkundzēšanās izglītības procesam.

Rīgas Medicīnas institūta otrais periods — stabilizācija ilga vairāk nekā 10 gadus. Sešdesmito gadu vidū lielākā katedru vadītāju daļa bija RMI pirmie absolventi, nostabilizējās veselības aizsardzības nozares vadība, Rīgas Medicīnas institūta vadība, kā arī sabiedriskā dzīve kopumā. Nostiprinot mācību procesu gan latviešu, gan krievu valodā, Rīgas Medicīnas institūts kļuva par vienu no labākajām augstākās medicīniskās izglītības un zinātnes iestādēm Padomju Savienībā. Tas praktiski realizēja visas iespējas, kādas pieļāva tā laika politiskā iekārta un valdošā ideoloģija.

Latvijas Medicīnas akadēmijas pastāvēšanas trešā posma būtiska nozīme ir tāda, ka, visai Latvijas valstij strauji pārorientējoties uz Eiropu un Rietumu pasauli kopumā, mēs nokļūstam visu to daudzveidīgo un problemātisko procesu ietekmē, kas šobrīd raksturo augstāko medicīnisko izglītību pasaulē. Pirmkārt, tā ir universitāšu un medicīnas augstskolu pārāk lielā aizņemtība ar savām akadēmiskajām problēmām un vienaldzīgā attieksme pret apkārtējās sabiedrības vajadzībām. Otrkārt, veselības aprūpes organizācijas aizvien straujākā pietuvināšanās biznesa uzņēmumu darbības principiem, tādējādi attālinoties no tradicionālā priekšstata par aprūpi un dziedināšanu, treškārt, biomedicīnas sasniegumu neretā demoralizējošā ietekme medicīnā, kā arī nelīdzjūtīgā attieksme pret atsevišķām pacientu grupām, piemēram, slimajiem ar AIDS.

Augstākās medicīniskās izglītības konservatīvisms šķietami rada stabilitātes sajūtu un dezintegrētu priekšstatu par cilvēku kopumā, taču plaisa starp studiju metodēm un saturu, no vienas puses, un reālajām norisēm veselības aprūpē, no otras puses, arvien padziļinās.

Latvijas trešās atmodas iesāktā pārejas perioda destruktīvā fāze savas iespējas ir izsmēlusi, savukārt briedīgās nesakārtotības posma kulminācija vēl priekšā. Latvijas Medicīnas akadēmijai ir dota vēsturiskā iespēja ar minimāliem birokrātiskiem sarežģījumiem panākt strauju, kvalitatīvu kāpumu izglītības procesa saskaņošanā ar sabiedrības vajadzībām.

Kādi ir nozīmīgākie šīs saskaņas aspekti? Ārstniecības personu profesionālisms, kura pamatā ir tradicionālas profesionālas un akadēmiskas izglītības sintēze. Studijām jānodrošina pietiekamas zināšanas, iemaņas, kā arī cilvēka dzīvībai un veselībai kā augstākajām vērtībām atbilstošas attieksmes izkopšana, savas rīcības novērtēšanas un analīzes pašsaprotamība. Jebkuri mēģinājumi strikti nodalīt, kuri no šiem četriem medicīniskās izglītības mērķiem — zināšanas, iemaņas, attieksme un novērtēšana — ir sasniedzami tīri profesionālu vai tīri akadēmisku studiju rezultātā, ir bijuši neauglīgi.

Otrais izglītības un sabiedrības saskaņas aspekts ir medicīniskās izglītības un augstskolas vieta veselības aprūpes sistēmā, to savstarpējā mijiedarbība.

Veselības aprūpē ārstniecības personas — ārsti, zobārsti, māsas u.c. — veic konkrētu aprūpes darbu konkrētam pacientam vai sabiedrības daļai, iestāžu vadība organizē šo darbu, valdība koordinē un veic sabiedriskās dzīves attīstībai adekvātas nozares reformas. Nepieciešamība pēc pastāvīgas kvalitatīvas izglītības ietekmes uz visiem trīs minētajiem aktivitāšu līmeņiem ir acīmredzama. Izglītības un nozares sakārtotības pakāpe nosaka mediķu prestižu sabiedrībā, savukārt šis prestižs būtiski ietekmē jauniešu iespējamo izvēli par labu studijām medicīnā.

Apskatot medicīniskās izglītības un veselības aprūpes sistēmas savstarpējās attiecības, īsti vietā ir akcentēt medicīnas augstskolas neviennozīmīgo, šķietami, pat pretrunīgo statusu, kura ietvaros notiekošo darbību kopsakarības ir vieglāk nojaušamas nekā izskaidrojamas. Akadēmisko studiju, profesionālās apmācības, pētniecības un ārstnieciskās prakses organiska saistība ir paša medicīniskās izglītības procesa diktēta prasība. No tā izriet Latvijas Medicīnas akadēmijas mācību, zinātniskās un veselības aprūpes iestādes statuss, no tā savukārt — adekvātas bāzes, docētāju sastāva mācību plānu un programmu nepieciešamība.

Mūsdienīgs veselības aprūpes nodrošinājums nav domājams bez dažādu speciālistu līdzdalības un sadarbības. Vienā komandā jāstrādā ārstiem, zobārstiem, farmaceitiem, māsām, fizioterapeitiem, administratoriem, medicīnisko iekārtu inženieriem un citiem speciālistiem. Šinī apstāklī izpaužas medicīnas augstskolas īpašā loma un arī atbildība nacionālā tiesību, pienākumu un atbildības sadalē starp šīm nozarēm kopējā mērķa sasniegšanai, starpprofesionālo robežu nostiprināšanas un pamatotas pārbīdes koordinācijā. Tas ir pamatā arī 75 gadus ilgajam attīstības procesam no universitātes vienas fakultātes līdz Latvijas Medicīnas akadēmijai ar piecām — Medicīnas, Stomatoloģijas, Farmācijas, Māszinību un Rehabilitācijas fakultātēm, kā arī ar sabiedrības veselības skolu.

Latvijas Medicīnas akadēmija nav šķirama no Latvijas veselības aprūpes sistēmas katedras, bet tās īpašais autonomais augstskolas statuss ir pamats efektīvai mijiedarbībai ar jebkuru šīs sistēmas posmu, līmeni, iestādi vai darbinieku kopēja mērķa sasniegšanai.

Medicīniskās izglītības un Latvijas sabiedrības interešu saskaņošanā nenoliedzami ļoti būtisks aspekts ir pacientu uzticības nostiprināšana mūsu absolventu kvalifikācijai un spējām. Tiesa, konkrēta cilvēka ticības pamatā nav zinātniski pamatota argumentācija, bet gan apziņa, ka viņš ir saņēmis apjomā un kvalitātē iespējami labāko palīdzību ne tikai Latvijas, bet visas pasaules medicīnas sasniegumu kontekstā. Kā radīt šo pārliecību? Viens no būtiskākajiem posmiem šajā "ticības procesā" ir mūsu medicīnisko izglītību apliecinošo diplomu atzīšana ārvalstīs. Ne mazāk svarīgi tas ir arī Medicīnas akadēmijai, veicot savas darbības pašnovērtēšanas procesu, īpaši Latvijai kļūstot par Eiropas Padomes dalībvalsti. Pilnā mērā apzinoties diplomu atzīšanas saistību ar izglītības kvalitāti, kā arī politisko, ideoloģisko, ekonomisko darba tirgus u.c. faktoru ietekmi, jāatzīmē, ka visā 75 gadu ilgajā periodā LU Medicīnas fakultātes, Rīgas Medicīnas institūta un Latvijas Medicīnas akadēmijas absolventu profesionālisms ārvalstīs ir labi novērtēts.

Pašreizējā situācija prasa šos individuālos, savstarpēji nekoordinētos kvalifikācijas un spēju apliecinājumus ārvalstīs pacelt augstākā, formalizētākā līmenī. Šajā sakarībā atbilstoši Eiropas Kopienas pamatnostādnēm ir uzsākti vairāki ļoti apjomīgi, ļoti nozīmīgi un arī ļoti dārgi projekti, kas paredz pirmajā posmā panākt diplomu atzīšanu starp Latvijas Medicīnas akadēmiju un Itālijas, Zviedrijas, Vācijas, kā arī citu valstu augstskolām, lai ar parakstītajiem starpaugstskolu dokumentiem varētu vērsties pie savu valstu valdībām. Ne mazāk svarīga ir mūsu izglītības diplomu akreditācija ārvalstu un starptautiskajās profesionālajās organizācijās.

Diplomu atzīšanai jābūt noslēgumam daudziem individuāliem kontaktiem, sadarbības programmām, apmaiņas braucieniem un līdzdalībai zinātniskos forumos, kas veicina savstarpēju iepazīšanu atzīšanas pamatā var būt tikai docētāju savstarpēja uzticība un kopīga izpratne par izglītības standartiem un to sasniegšanas nepieciešamību.

Latvijas augstākās medicīniskās izglītības 75. gadskārtu mēs atzīmējam strauju pārmaiņu, tradicionālu un it kā tradicionālu vērtību pārvērtēšanas periodā. Uzskatu un interešu daudzveidības apstākļos vienojošais paliek pārliecība, ka medicīniskā izglītība bija, ir un būs stabila vērtība un ka tā pastāvēs tik ilgi, kamēr cilvēkos būs līdzjūtība, tieksme izprast un izzināt sevi.

Redakcijas saīsinātā variantā