Jaltas (Krimas) konference — 50

Šajās dienās aprit pusgadsimts, kopš 1945.gadā no 4.līdz 11.februārim Krimas pussalas kūrortā Jaltā starptautiskā konferencē tikās triju antihitleriskās koalīcijas valstu — ASV, Lielbritānijas un PSRS vadītāji — ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Josifs Staļins un šo valstu ārlietu ministri.

Konferencē tika saskaņoti sabiedroto valstu militārie plāni pilnīgai nacistiskās Vācijas sagrāvei un nosprausti galvenie pēckara politikas principi Eiropā. Sabiedrotie vienojās par okupācijas zonu izveidošanu Vācijā, par Lielberlīnes pārvaldi un par reparācijām no Vācijas. Atsaucoties uz sabiedroto lūgumu, PSRS apņēmās 2—3 mēnešus pēc Vācijas sakāves sākt karu ar Japānu. Jaltas konferencē tika arī noteikts, ka PSRS atgūs Sahalīnas dienvidu daļu un Kuriļu salas.

Jaltas konferencē tika pieņemts lēmums paplašināt Polijas teritoriju — par PSRS un Polijas robežu tika atzīta t.s.Kērzona līnija. Jaltas konferencē nolēma sasaukt ANO dibināšanas konferenci Sanfrancisko. Jaltas konference lielā mērā bija pēckara Eiropas likteņu noteicēja — balstoties uz Jaltas lēmumiem, Padomju Savienībai izdevās virknē Eiropas valstu drīz pēc Otrā pasaules kara beigām varas krēslos nosēdināt savu komunistisko marionešu valdības. Vēlāk — ar tankiem asiņaini apspiest Eiropas tautu pretošanos — 1953.gadā Berlīnē, 1956.gadā Budapeštā, 1968.gadā Prāgā... Savā dziļākajā būtībā Jaltas lēmumi Padomju Savienībai ļāva dažus gadus pēc kara īstenot Rietumberlīnes blokādi un vēlāk uzcelt Berlīnes mūri, kas pastāvēja trīs gadu desmitus.

Diemžēl Rietumu lielvalstu piekāpības kopīgajā kontekstā iekļāvās arī samierināšanās ar Baltijas valstu atkārtotu okupāciju (Rīgā Jaltas konferences laikā jau četrus mēnešus atkal saimniekoja padomju okupācijas režīms ar visām savām represīvajām iestādēm).

Līdz šim tikpat kā nezināma gan lielajā Austrumu impērijā, gan arī Rietumos palikusi kāda, laikam gan visapkaunojošākā Jaltas vienošanos lappuse, kas skāra miljoniem bijušo Padomju Savienības un tās okupēto teritoriju iedzīvotāju likteņus. Jaltas konferences laikā citu valstu teritorijā atradās vairāk nekā pieci miljoni bijušo PSRS cilvēku. Tie bija vācu gūstā kritušie sarkanarmieši, darbā uz Vāciju aizvestie. Daudzi bija aizgājuši līdz ar atkāpjošos vācu armiju, lai izbēgtu no komunistiskā terora. Jaltas konferences laikā tika panākta vienošanās, ka Rietumu sabiedrotie šos cilvēkus, neatkarīgi no viņu gribas, izdos Padomju Savienībai. Un viņi šīs saistības pildīja tik cītīgi, ka vēl Jaltas konferences laikā Odesas ostā pienāca trīs angļu kuģi ar pirmo pārvietoto personu partiju. Daļu šo nelaimīgo cilvēku čekisti nošāva turpat Odesā. Pēc Staļina koncepcijas ikviens gūstā kritušais sarkanarmietis bija nodevējs, bet ikviens ārzemēs pabijis PSRS pilsonis — potenciāls Rietumu spiegs. Pavisam Padomju Savienībai tika izdoti 2,3 miljoni cilvēku, no kuriem padomju iestādes tikai 15 procentiem ļāva atgriezties mājās — pārējo ceļš veda uz Gulaga arhipelāgu.

Ar šiem notikumiem saistās arī latviešu leģionāru traģēdija Zviedrijā. Kaut gan neitrālajai Zviedrijai Jaltas konferences lēmumi nebija saistoši, tās valdība padevās Staļina impērijas ultimātam un 1946.gada sākumā izdeva Padomju Savienībai vairākus simtus latviešu leģionāru, kas bija cerējuši neitrālajā un tuvajā kaimiņvalstī rast patvērumu. Jaltas konferences laikā Rietumu lielvalstis arī "piemirsa" savas 1940. gada deklarācijas par Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanu PSRS sastāvā.

Tā Jaltas konference pirms 50 gadiem, pieņemot virkni aktuālu lēmumu par kopīgu rīcību nacistiskās Vācijas pēdējās pretošanās salaušanā, arī deva Padomju Savienībai iespēju tālāk izplest savas impērijas robežas. Līdz ar to tā nesa jaunas ciešanas daudzām Eiropas valstīm un miljoniem cilvēku.