Mūsu politiķu pienākums ir aizstāvēt Latvijas lauku cilvēku

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Godātās dāmas un kungi!

Pirms dažām dienām Latvija kā 34.valsts tika uzņemta Eiropas Padomē. Līdz ar to Eiropas sabiedrība ir pilnīgi atzinusi mūsu valsts likumdošanas un demokrātisko normu atbilstību Eiropas rakstīto un nerakstīto likumu burtam un garam.

Ceļš uz šo atzīšanu nebija viegls. Mums ilgi nācās pārliecināt pat savus tuvākos draugus un atbalstītājus par latviešu tautas tiesībām ne tikai uz izdzīvošanu, bet arī par tiesībām uz nākotni.

Vienlaicīgi Eiropas Padome ir arī nozīmīgs sevis un savas nacionālās pašapziņas izprašanas un pārvarēšanas ceļš. Pirmo reizi šajos gados mums tik skaudri nācās izšķirties par savas tautas saglabāšanas un eiropeisko kritēriju sabalansēšanu.

Tomēr Eiropas Padome ir tikai vārti un Eiropu. Tajos nu esam iegājuši, un tikai no mums pašiem būs atkarīgs, kuru ceļu iesim turpmāk. Ja mēs nespēsim pārvarēt vēlēšanos runāt par Eiropu tikai kā par politisku lozungu, tad visi mūsu iepriekšējie pūliņi nebūs nekā vērti.

Šodien mums, Latvijas politiķiem, ir jāsāk domāt par to, kā šo atgūto saikni ar sev garīgi un vēsturiski tuvo Eiropu pārvērst Latvijas valsts neatkarības un saimnieciskā uzplaukumā. Un jāstrādā pie tā, lai Latvijas gaita uz Eiropu kļūtu par pamatu visas mūsu tautas, nevis atsevišķu tās slāņu labklājībai un uzplaukumam.

Tā nav Latvijas vaina, ka daudzas lietas mūsu valstī šobrīd ir citādākas, nekā tās ir citur, un citādākas, nekā mēs to paši vēlētos. Bet nedrīkst tomēr nerēķināties ar to, ka mūsu saimnieciskā sistēma joprojām atšķiras no vēlamās.

Celā uz Eiropu, uz iekļaušanos Eiropas saimnieciskajās un politiskajās struktūrās mums nāksies no daudz kā atteikties un varbūt daudz ko ziedot. Tāpat kā, pievienojoties Eiropas Savienībai, to dara citas valstis. Tas būs jādara arī mums. Bet es gribētu uzsvērt, ka ir lietas, kuras jāsaglabā, par kurām nedrīkst strīdēties, kuras jātur svētas un mūžīgas, un es domāju, ka latviski pamatīgais dzīves veids ir mūsu dzīves pamatā, mūsu domāšanas pamatā un mūsu argumentu pamatā. Tas ir pamatā latviskai mentalitātei un tautas apbrīnojamajai saglabāšanās un izdzīvošanas spējai. Tās ir lietas, ko personificē latviešu zemniecība.

Tieši Latvijas lauki un Latvijas lauku cilvēki bija tie, kas vistumšākajos okupācijas laikos spēja nosargāt un stiprināt spēku un ticību. Šis spēks un ticība ir vienojis un balstīs mūsu tautu. Tāpēc Latvijas politiķu svēts pienākums ir aizstāvēt šo mūsu tautas uguns sargātāju — Latvijas lauku cilvēku. Jo viņam nākamajos gados neklāsies viegli.

Mūsu pašreizējās uzņemtās starptautiskās saistības nosaka, ka saimniecībā nāksies veikt nozīmīgus pārkārtojumus. Un ir skaidri jāapzinās, ka laukos šie pārkārtojumi būs ļoti būtiski. Brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību jau pēc dažiem gadiem nozīmēs lielas pārmaiņas mūsu ekonomiskajā dzīvē un rādīs, cik spējīgi mēs būsim konkurēt ar pieredzējušajiem partneriem Eiropā. Protams, pastāv austrumu tirgus un diez vai vajadzētu steigā no tā atteikties, un tomēr es gribu šodien teikt, ka jāgatavojas asai cīņai par savu vietu Eiropas tirgos. Un ir jādara viss, lai sagatavotu savus zemniekus šai skaistajai, taču savā tiešumā ļoti nežēlīgajai rītdienai. Domāju, ka Latvija pamatoti noteikusi zināmu pārejas posmu ceļā uz Eiropu. Jo pārāk strauja pāreja no karstas pirts uz ledainu ūdeni var izrādīties nevis ārstējoša, bet nāvējoša...

Šī izpratne, kas, es ceru, drīzā laikā mūs visus vienos, vienlaicīgi liek mums meklēt ceļus, kā apvienot Latvijas modernizācijas un latviskuma saglabāšanas principus. Jo moderna un iekšēji vienota Latvija ir ne tikai mūsu tautas labklājības pamats. Tas ir arī Latvijas valsts drošības un neatkarības stūrakmens.

Notikumi Čečenijā lieku reizi apliecinājuši, ka mēs joprojām dzīvojam blakus lielai, potenciāli varenai, bagātai, taču joprojām ne sevišķi labi sakārtotai un grūti prognozējamai valstij. Šie paši notikumi lieku reizi apliecina, ka starptautiskās organizācijas vēl joprojām nav gatavas kļūt par reģionālo krīžu savaldītājām un novērsējām.

Šī pieredze liek mums izdarīt arī savus secinājumus. Pirmkārt, mums konsekventi jāturpina Latvijas nacionālo bruņoto spēku veidošana un to prestiža stiprināšana. Neviena militāri politiskā organizācija nespēs uzņemt savās rindās un aizsargāt Latviju, ja pati Latvija nerūpēsies par savu drošību.

Galvenais mūsu valsts neatkarības stiprināšanas virziens ir Latvijas kā tipiskas Eiropas valsts identitātes stiprināšana. Te es domāju gan mūsu saimnieciskās sistēmas sekmīgu attīstību, gan aptverošu saimniecisko, politisko, kultūras, izglītības un zinātnisko sadarbību ar Eiropas valstīm.

Ir valstis, kas joprojām ir ieinteresētas parādīt pasaulei, ka Baltija ir tā vieta, kas nevienam nepieder, un ka dažām valstīm varētu būt lielākas tiesības ietekmēt notikumus šajā reģionā.

Pēdējo gadu notikumi skaidri parādījuši, kuri ir īstenie baltiešu draugi un uz kuriem no tiem mēs varam paļauties kritiskā brīdī. Tāpēc par vienu no svarīgākajiem Latvijas valstiskās neatkarības garantēšanas faktoriem uzskatu pastiprināt Baltijas valstu un Ziemeļvalstu politisko un saimniecisko integrāciju. Mēs apzināmies, cik liela ir mūsu dzīves līmeņu atšķirība, taču pat vistālākais un grūtākais ceļš ir jāsāk ar pirmo soli. Turklāt šajā Baltijas un Ziemeļu tuvināšanās ceļā jau paveikts ne mazums.

Ne mazāk svarīga ir Latvijas enerģiska sadarbība ar NATO. Droši vien, ka šīs organizācijas uzbūve un darbība tuvākajā laikā tiks nopietni diskutēta, taču ir skaidrs, ka nedrīkstam pieļaut Baltijas neitralitātes un tās radīto traģisko seku atkārtošanos.

Mūsu valsts drošības un saimnieciskā uzplaukuma pamatā līdzās mūsu pašu darbam ir un būs labas un savstarpēji izdevīgas attiecības ar visiem kaimiņiem un daudzām pasaules valstīm. Es domāju, arī Zemnieku savienība kā partija, Latvijas valdība un politiskie spēki ir daudz jau padarījuši. Un tomēr jādara vēl vairāk, lai Latvijas vārds nostiprinātos arī pasaules kartē.

Laukos šie pirmie mūsu neatkarības gadi diemžēl bieži tiek saukti arī par lieliem juku laikiem, kas nebūt vēl nav beigušies. Zemes reforma turpinās, un valdības pasludinātā lauksaimniecības politika nav guvusi piepildījumu. Zemes atdošana tās bijušajiem īpašniekim, lai arī taisnīga un vispārsaprotama, pārāk daudzos lauku cilvēkos radījusi bažas un pat neticību. Zemi un mājas atguvušie zemnieki nebūt nav varējuši droši nostāties uz kājam un uzsākt privātražošanu, laukos plaši sastopamas naturālas saimniekošanas pazīmes. Daudzviet pensija un bērnu pabalsts ir vienīgais ģimenes ienākumu avots. Bezdarbs, reālu līdzekļu trūkums ir viena no šīsdienas lauku nelaimēm. Labklājības programma diemžēl nedod skaidras perspektīvas. Laukos atkal ir ģimenes, kurās bērni nabadzības dēļ nevar apmeklēt skolu, ne visiem pieejama ir profesijas apguve, smagi kārtojas sociālie jautājumi. Ģimenēs dzimst maz bērnu. Statistika liecina, ka mirušo skaits ir stipri lielāks par dzimušo skaitu.

Es gribētu novēlēt, lai jūs šajās divās dienās apstātos savās domās pie šiem faktiem. Un pateikt — kā vārdā tad šodien dzīvojam, strādājam un veidojam savu nākotni. Taču laikam mūsu nākamo paaudžu vārdā. Tādējādi mūsu paaudzes uzdevums ir nodrošināt mūsu bērnu nākotni un arī to, lai mūsu bērni neaizietu no laukiem, bet paliktu sentēvu mājās, tās koptu, zemi izdziedinātu un padarītu auglīgu.

Šodien varam atskatīties un kritiski izvērtēt privatizācijas procesu laukos. Īsā laikā likvidētas kolektīvās saimniecības. Bet vai mēs bijām spējīgi radīt pamatu bāzi jaunajam privatizācijas procesam? Es gribētu šeit atcerēties sen zināmo — lai atteiktos no vecā, vietā ir jārada kas cits — jauns, bet varbūt tā, lai kādu laiku tie pastāv līdzās un var salīdzināt, kas labs, kas slikts.

Nav noliedzams, ka šodien esam nonākuši pie piena, gaļas un graudu ražošanas nulles rentabilitātes robežas. Latvijā joprojām samazinās sējumu platība, lauciniekiem neatmaksājas mājlopu uzturēšana, lēni attīstās lauksaimnieciskās produkcijas pārstrāde un nav sakārtota tirdzniecība. Vai taisnība ir tiem, kas uzskata, ka pārāk sasteigti ir pieņemts lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas likums un daudzi citi jautājumi. Uz to jums šodien ir jāatbild debatēs, savā pārliecībā. Un tomēr tas ir vienīgais pareizais ceļš, kas mūs tuvina Eiropai, tuvina turībai, ir tas, ko mēs esam uzsākuši, pa kuru droši ejam. Braucot pa Latvijas laukiem, apmeklējot visnomaļākos pagastus un sētas, es redzu, ka zemnieki paši meklē sev dzīves ceļu: veido kopdarbības formas, mācās, raksta biznesa plānus, cenšas radoši sadarboties ar vietējo pašvaldību, mudina valdību uz racionālo politiku. Un tas vieš optimismu. Zemnieku bērni netiek dalīti pilsoņos un nepilsoņos: viņi tiek audzināti Latvijai, un arī tas vieš optimismu — par sagaidāmo savstarpējo toleranci, par to, ka Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas zemnieki droši un stabili skatās uz priekšu.

Es gribētu šodien novēlēt Latvijas Zemnieku savienībai attīstīt savu darbību atbilstoši Latvijas ārpolitikas sasniegumiem vai trūkumiem, orientējoties uz aktīvu iekļaušanos Eiropas politiskajās institūcijās un saimnieciskajās struktūrās. Nav jāatgādina, cik nopietni un atšķirīgi Eiropas tautas ir izturējušās pret savu valstu iekļaušanu Eiropas Savienībā. Arī Latvijai šis solis sperams, cieši domājot par nacionālo interešu aizstāvēšanu, pirmkārt jau par zemnieku kā tautas pamata izdzīvošanu un lauku uzplaukumu. Man gribētos, lai Zemnieku savienība palīdzētu zemniekiem rast noieta tirgu savai produkcijai tur, kur tas šobrīd vēl nav izdarīts, un tur, no kurienes Latvija var saņemt trūkstošās izejvielas tautsaimniecības attīstībai, lai Zemnieku savienība atbalstītu privātuzņēmēju ieceres un iniciatīvu.

Es gribu novēlēt, lai šajās divās dienās debatēs un priekšlikumos mēs spētu saskatīt stabilu pamatu likumdošanai, valsts dzīves sakārtošanai. Zemnieku savienības pienākums ir plaši iesaistīties jaunāko zinātnes atziņu popularizēšanā un izmantošanā progresa veicināšanai ne tikai lauksaimniecībā, bet visā tautsaimniecībā. Esmu pārliecināts, ka mūsu partijas uzdevums ir sekmēt talantīgāko jauniešu izglītošanu, savu nacionālo kadru plašu sagatavošanu. Šīs partijas uzdevums ir arī veicināt politisko toleranci valstī, kas sāk gatavoties vēlēšanām.

Jums priekšā ir divas atbildīgas darba dienas, šajās dienās jūs izkatīsit un apspriedīsit problēmas, jūs sastapsities ar šķēršļiem un grūtībām savu iecerēto ieceru realizēšanā. Es gribētu pasvītrot vienu: vislielākās problēmas, vislielākie šķēršļi bieži vien ir mūsos pašos. Ja mēs to sapratīsim, ja mēs spēsim pārvarēt to pretestību, kas ir mūsos pašos, tad mēs varēsim godam veidot savu valsti, tad mēs varēsim godam aizstāvēt savu tautu.

Vēlu veiksmi jūsu darbā!

Kongresa viesa dzejnieka

Jāņa Petera runa — 7.lpp.