Apvienosimies tās Latvijas vārdā, kuru mēs saucam par mūžīgo Latviju!

Dzejnieks Jānis Peters – Latvijas Zemnieku savienības kongresā

Atļaujiet man piedalīties kā viesim. Jūsu kongress sākās ļoti emocionāli, atļaujiet arī man kā dzejniekam apsveikt visus, kuri nav aizmirsuši Trešās atmodas ideālus, kas mūs visus vienoja, nevis šķēla. Atļaujiet man apsveikt visus, kuri nedala Latviju pa vēstures gabaliņiem, pa vēstures sīknaudām un nepasludina vienu vēstures posmu tikai par paradīzi, bet citu – tikai par elli. Atļaujiet man paspiest roku visiem tiem, kuri nedala latviešus pirmās, otrās un trešās šķiras darbiniekos. Atļaujiet man apsveikt visus, kuri neieķīlā mūsu tautas un zemes dzīvību partijās, kustībās, grupās, bankās, sliktos un labos kaimiņos.

Prezidenta Gunta Ulmaņa topošās grāmatas rokrakstā, kurā man bija gods ielūkoties, es atradu domu, ka ne tikai saražotās tonnas un centneri ir Latvijas lauku noteicošā vērtība. Nē. Izrādās, arī vējš, kas skrien pār ziedošu pļavu, ir daļa no mūsu latviskās dzīves izjūtas. Es aicinu jūs visus apvienoties tās Latvijas vārdā, kuru mēs saucam par mūžīgo Latviju. Tās Latvijas vārdā, kura pastāvēja arī tad, kad tās vēl nebija pasaules kartē, kad tā bija sastopama vēl tikai Ausekļa un Baumaņu Kārļa dzejoļos. Tās Latvijas vārdā, kuru nodibināja 1918.gadā, un tās Latvijas vārdā, kuru kā valsti mēs atjaunojām 1991.gadā, – tātad, Mūžīgās Latvijas vārdā. Tās Latvijas vārdā, kura spēj art zemi un pļaut rudzus, tirgoties, braukt jūrā, strādāt ar kompjūteru un lāzeru. Un tad mums nevajadzēs strīdēties, vai mēs vēl esam vai arīdzan vairs neesam arāju un zemnieku tauta. Koka arkls lai patiešām paliek kā mūsu nācijas bērnības simbols muzejā. Arī modernajā pasaulē mēs drīkstam sevi saukt par arāju un zemnieku tautu, ja ļausim vējam skriet pār pļavu un nepārvērtīsim savu zemi tikai par dzelzsbetona skrejceļu, no kura nebūtībā var aizlidot mūsu valoda, mūsu dzīvesveids, mūsu kultūra. Es aicinu izveidot, uzturēt līdzsvaru Latvijas iekšpolitikā un ārpolitikā, Latvijas lauksaimnieciskajā un rūpnieciskajā ražošanā, privatizācijā, kooperācijas un valsts īpašuma aizsardzībā, dažādu tautību cilvēku kopdzīvē – līdzsvaru visās dzīves jomās.

Fricis Bārda – mūsu lielākais, dziļākais un skaistākais dabas dzejnieks –, domājot par viena cilvēka mūžu, uzskatīja, ka indivīda dzīvē pastāv pieci gadalaiki, un proti: pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Es novēlu mums strādāt tā, lai šāds kalendārs attiektos tikai uz mums katru kā indivīdu, bet ne uz to cilvēku kopumu, ko mēs saucam par nāciju. Novēlēsim savai tautai kalendāru šādā secībā: pavasaris, vasara, rudens, ziema un atkal pavasaris. Es ticu, ka šajā pavasarī Latvijas zemē tiks iesēti tādi graudi, kas ļaus rudenī mūsu tautai un valstij lepoties ar īpašu ražu.

Un nav noslēpums, ka 1995.gada pavasara sējas rezultāti būs skaidri redzami oktobrī, un piedodiet par salīdzinājumu – tanī klētī, ko sauc par Latvijas parlamentu. Paldies!