Somija mums ir visādi tuva zeme

Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Somijā Anna Žīgure — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

— Neraugoties uz to, ka esam jau sen pazīstami un ikdienā runājam daudz familiārāk, uzrunāšu jūs atbilstoši etiķetei, tā parādot cieņu arī Latvijas starptautiskajai autoritātei. Un tā — Jūsu ekselence, vai jūs kādreiz, teiksim, bērnībā, varējāt sevi iedomāties kā diplomāti?

— Nekad neiedomājos, ka varētu kļūt par diplomāti. Bērnībā gribēju kļūt par koklētāju ansambļa dalībnieci — man patika radio atskaņotā mūzika. Vēlāk domāju par arheologa darbu. Vidusskolas beigās ienāca prātā Tartu universitāte — nevis noteikts darbs. Pēc tam dzīve un darbs kā dzīves sinonīms vienkārši ritējis savu gaitu.

Tagad ir šāds dzīves posms — esmu Latvijas vēstniece Somijā. Sākumā bija jocīgi, kad mani dēvēja par ekselenci. Nu esmu pieradusi, ka reizēm mani tā sauc, tomēr pati tādēļ nejūtos ne labāka, ne sliktāka. Tā ir pasaulē pieņemta norma, un pret to nebūt nav jācīnās.

Reiz šis dzīves posms beigsies un sāksies cits. Neteikšu, ka man būtu bail ko plānot, bet esmu pamanījusi, ka "domādams neizdomāsi". Ne 1990.gadā un pat vēl nākamā gada pirmajā pusē tik tiešām nebūtu spējusi izplānot, ka braukšu strādāt uz Somiju. 1991.gada pavasarī, tiesa, pavisam droši zināju, ka Latvija būs neatkarīga,— tomēr nesaistīju to ar savu tagadējo darbu.

— Latvijas sabiedrībā jūs bijāt pazīstama kā literāte un somu-ugru valodu speciāliste. Vai šai kompetencei ir kāda loma arī jūsu pašreizējā darbā?

— Somija man ir tuva zeme un arī tās cilvēkus es cienu un mīlu. Patiesībā man ir trīs ļoti tuvas valstis un tautas — Latvija, Igaunija un Somija. Savā dzīvē esmu centusies šīs valstis un tautas tuvināt.

Interese par Somiju sākās Tartu universitātē, kur studēju pēc Pumpuru vidusskolas beigšanas. Igauņu valodu un literatūru mācoties, kā obligāts priekšmets bija jāapgūst arī somu valoda. Pēc tam esmu tulkojusi gan igauņu, gan somu literatūru. Pirmo reizi Somijā biju jau 1973.gadā — kā tulks Rīgas delegācijai braucienā uz Pori.

— Vai jūsu agrākā kompetence palīdzēja ātrāk iejusties vēstnieces darbā Somijā?

— Par kompetenci grūti runāt — tās līmeņi ir tik dažādi. Tomēr varu teikt, ka nu kaut cik pazīstu šo valsti. Esmu strādājusi šeit precīzi trīs gadus. Darbā man neapšaubāmi ir palīdzējis tas, ka runāju somiski. Somu valoda ir sekmējusi darba intensitāti. Domāju, ka nākamajam vēstniekam nebūs nepieciešams prast somu valodu. No otras puses, esmu vērojusi, ka tās Helsinkos esošās vēstniecības, kurās neviens no diplomātiem nerunā somiski, dzīvo vairāk savu dzīvi.

— Kā jūs vērtējat Latvijas un Somijas pašreizējās attiecības? Kādas, jūsu skatījumā, ir to perspektīvas?

— Attiecības starp Latviju un Somiju ir tiešām labas — gan dziļuma, gan intensitātes ziņā. Liela daļa šo attiecību nodibinājušās laikā, kamēr Helsinkos darbojas Latvijas vēstniecība un Rīgā — Somijas vēstniecība. Bez vēstniecībām kontaktu starp mūsu valstīm būtu mazāk.

Par perspektīvām domājot, jāsaka tas, ka gribētos, lai starptautiskajā apritē ieietu visa Latvija. Neskatoties uz visu, kas darīts, mums joprojām ir dažādu ātrumu attīstība, ja salīdzinām Rīgu ar pārējo Latviju. Tas ir dabīgs process, ka metropole attīstās, taču vienādi jāattīstās arī citām vietām — gan pilsētām, gan laukiem. Braucot pa mūsu valsti, var ļoti labi redzēt tās vietas, kur cilvēki domā un cenšas, un arī tās, kur iesakņojusies apātija.

— Cik liels ir Latvijas vēstniecības Somijā personāls, un kā jūs sadalāt savus pienākumus?

— Vēstniecības personāls joprojām ir neliels. Esam divi diplomāti — padomnieks Jānis Kārkliņš un es. Kopš vēstniecības sākuma strādā sekretāre Hilka Koskela. Viņa ir somiete, kas arī no visas sirds strādā šo darbu vidū starp Latviju un Somiju. Ingurts Buks ir vīzu daļas darbinieks un pagājušajā gadā vairāk nekā desmit tūkstošiem somu izdevis vīzu uz Latviju. Šoferis Idirs Šerefs, turpretim ir alžīrietis. Viņš, tāpat kā Ingurts, ir students, taču abi ir darbinieki, ar kuriem katra vēstniecība varētu būt apmierināta.

Vasaras nogalē, kad Latvijas vēstniecība pārvāksies uz savu namu, darbinieku kļūs vairāk — mums ir piešķirta konsula štata vienība.

Vēstnieka darbs pieder pie tiem darbiem, par kuriem nevar teikt — te tas sākas un te — beidzas. Domāju, ka man galvenais pienākums ir rūpēties, lai starp Latviju un Somiju visos līmeņos valdītu labas un abām pusēm izdevīgas attiecības. 19.martā notiks Somijas parlamenta vēlēšanas. Sākot ar šo gadu, Somija ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Tam visam ir jāseko.

— Kā jūs Helsinkos uztvērāt kuģa "Estonia" traģisko bojāeju pērnā gada septembrī, kā šis notikums saglabājies jūsu dvēselē?

— Kuģa "Estonia" traģēdija atstāja dziļas pēdas visās dvēselēs, neraugoties uz to, vai tā ir sievietes vai vīrieša dvēsele. Nedomāju, ka vīrieša dvēsele būtu norūdītāka pret šo vai jebkuru citu nelaimi. Mūsu vēstniecības darbinieki "Estonia" nogrimšanu pārdzīvoja tāpat kā visi cilvēki, kas dzīvo ap Baltijas jūru. Visvairāk un vistiešāk ar to bija saistīts padomnieks Jānis Kārkliņš.

Pēc šāda gadījuma daudz kas izmainās pasaules uztverē — pat varbūt neatkarīgi no tā, vai bojāgājušais bija tuvs cilvēks. Tā jau ir, ka katru reizi, dodoties ar kuģi pāri jūrai vai pavadot cilvēkus uz kuģi, ienāk prātā "Estonia". Droši vien tas paliks uz ilgu laiku. No otras puses, mēs ne par vienu cilvēku nevaram būt pārliecināti, ka tikšanās ar viņu nav pēdējā. Attiecības ar cilvēkiem, dabīgi, nevar balstīt uz šādu domu, taču jācenšas dzīvot tā, lai nevajadzētu sev pārmest. Parasti tas neizdodas.

— Gribu drošības labad atvainoties par savu nākamo jautājumu — jo tas eventuāli varētu likties aizvainojošs kādai paviršai un zvērinātai sieviešu emancipācijas pārstāvei. Cienot jūs kā diplomāti un arī kā sievieti, gribu vaicāt: vai sievietei nav grūtāk veikt diplomāta pienākumus nekā vīrietim?

Austrumu valstīs vīriešu attieksme pret sievieti stipri atšķiras no musu eiropeiskajiem kritērijiem. No otras puses, pieņemu, ka sievietes intuīcija un dvēseles dziļums varētu diplomātes darbā dot dažu labu priekšrocību salīdzinājumā ar vīriešiem.

— Nav vērts atvainoties, jo es nedz spēju, nedz gribu izmukt no sievietes ādas. Šāds jautājums ir uzdots arī agrāk, arī Somijā. Vienmēr atbildu, ka nezinu, vai sievietei ir vieglāk vai grūtāk, jo nezinu, kas, šo amatu pildot, notiek vīrieša sirdī un prātā. Ar kolēģiem no Austrumiem pagaidām man nav bijuši nekādi sarežģījumi. Tiesa, es paturu prātā, ka dažās Austrumu zemēs nav pieņemts sarokoties ar pretējā dzimuma pārstāvi. Tas pat nav aizspriedums, bet mums ir dažādas kultūras.

Nemāku pateikt arī to, vai man ir kādas priekšrocības. Pati iedomājos, ka eventuāli tās varētu būt lietišķā plānā, nevis psiholoģiskā ziņā. Cenšos pret cilvēkiem izturēties vienādi, tā teikt, uz dzimumu neraugoties. Nenoliedzu, ka ir psiholoģiskas atšķirības starp vīrieti un sievieti, taču man šķiet nepareizi tās pretstatīt. Visiem labāk, ja tās papildina viena otru.

Somijā nupat tika pieņemts likums par to, ka vēlētās komisijās, piemēram, parlamentā, jābūt vismaz 40 procentiem otra dzimuma pārstāvju. Man vēl prātā padomju laiki ar obligātajiem procentiem, un nemāku īsti noteikt savu attieksmi. Redzēs, kā te ies.

— Kad es zvanīju uz jūsu Rīgas dzīvokli, man atbildēja jauna, simpātiska dāma un teica, ka "Mammas nav mājās".

— Tā nu šobrīd ir, ka mana meita Diāna dzīvo un mācās Rīgā, bet es esmu Helsinkos.

— Kāda jums šķiet mūsu pašu zeme, no attāluma uz to raugoties? Kādi izskatās Latvijā notiekošie procesi?

— Reizēm liekas, ka skats no jūras viņa krasta palīdz, reizēm, ka traucē. Palīdz saprast, ka Latvija nav pasaules naba, ap kuru griežas visa pārējā planēta. Mēs attīstāmies zināmā, droši vien mums iespējamā un pieļaujamā ātrumā. Esam saistīti ar notikumiem visur citur pasaulē, par tuvējām un kaimiņvalstīm nemaz nerunājot.

Traucē tas, ka nesaprotu (ja dzīvotu visu laiku Latvijā, varbūt izprastu), kas mūs dīda uz plēšanos. Kas liedz mums apjēgt, ka Latviju varēsim uzbūvēt, tikai kopā rīkojoties un nevis cits citam sprunguļus riteņos metot. Protams, var oponēt — ka jāpaiet laikam un jānāk jaunai paaudzei. Domāju, ka mums nav dots pārāk daudz laika: ja cilvēki enerģiju patērēs ecējoties, nevis darot un ceļot, tad varam izrādīties liktenīgi vāji brīdī, kad vajadzēs daudz spēka.

Manuprāt, daudzi žurnālisti strādā ar lielu atbildības izjūtu, apzinoties savu pienākumu. Nemaz nav vienkārši nepadoties kārdinājumam, atstāt izdzirdēto baumu savā ziņā un dziļi izpētīt, ja kāds rīkojies nelikumīgi. Tikpat grūti ir saskatīt labo dzīvē, par kuru jau iepriekš iesakņojies nelāgs priekšstats. Un tomēr, — mēs Latvijā nevaram pieļaut domu, ka nebūs labi. Tad gan aiziesim bojā. Domu spēks ir vismaz tikpat liels kā rakstītais vārds. Tas mums nav jāstāsta, to pieredzējām ceļā uz neatkarību. Arī atbildība ir tikpat liela.

— Ceru, ka jūs regulāri lasāt "Latvijas Vēstnesi". Ko gribat novēlēt mūsu avīzei?

— Laikraksti vēstniecībā pienāk reizi nedēļā, arī "Latvijas Vēstnesis". Vēlējums "Latvijas Vēstnesim" varētu būt tāds pats, kāds mums visiem: dzīvosim kopā šo laiku ar apziņu, ka neatkarība un viss darbs, ko tā nes sev līdzi, nav tas ļaunākais, kas var notikt cilvēka mūžā.

— Paldies par interviju! Labu veiksmi jūsu svētīgajā darbā!

Ar Annu Žīguri runāja

"LV" ārpolitikas redaktors

Jānis Ūdris