Dzīves kvalitāte, deklarācijās un tiesiskajā nodrošinājumā

LZA akadēmiķis, Dr. habil.iur., prof. Kalvis Torgāns — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Apstākļos, kad daudzi Latvijas iedzīvotāji nespēj savilkt kopā galus, kad par īres parādiem izliek no dzīvokļiem ģimenes ar maziem bērniem, kad bezpajumtnieki nosalst ziemas aukstumā, pamatots ir jautājums, cik cilvēks var prasīt un sagaidīt no savas valsts. Ir skaidrs, ka pārticīgu un laimīgu dzīvi nevar ieviest, ar likumiem nosakot, cik katram pienākas no saražotajiem labumiem. Taču noliegt likumu lomu arī nevar. Šajā rakstā apskatīsim dzīves kvalitātes nodrošināšanas jautājumus, nesolot, ka raksta izlasīšana ļaus trūkumcietējiem nekavējoties doties uz valsts institūcijām vai tiesu, lai prasītu savu daļu. Dzīves kvalitātes kāpinājums ir valstī ilgstoši veicama darba mērķis. Neviena valsts pasaulē nevar lepoties, ka tajā nebūtu nabagu vai bezpajumtnieku, taču dzīves kvalitāte Eiropas Savienībā (ES), uz kuru mēs virzāmies, lielum lielākajā vairumā rādītāju neapšaubāmi ir augstāka nekā mūsu mīļajā un bieži peltajā Latvijā. Tāpēc ir vērts paskatīties, ko Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs dara, ko raksta likumos un konvencijās, lai būtu mazāk trūcīgo un nelaimīgo.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 2.punktā uzdevums "paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti" ir nosaukts kopā ar tādiem sociāli nozīmīgiem uzdevumiem kā "saimnieciskās darbības attīstība, noturīga izaugsme bez pārmērīgas inflācijas, vides saudzēšana, augsta nodarbinātība un sociālā aizsardzība, ekonomiska un sociāla kohēzija un solidaritāte"1. Domājams, ka šie uzdevumi savstarpēji pārklājas un daļa no tiem, ja ne visi, kalpo arī dzīves kvalitātes sekmēšanai.

Juridiskajā aspektā ir svarīgi meklēt ceļus, kā ar tiesībām veicināt vai nodrošināt šo pagaidām neskaidri formulēto, izplūdušo mērķi — dzīves kvalitāti. Jo būtu naivi domāt, ka dzīves līmeni un dzīves kvalitāti var ieviest ar dekrētiem vai likumiem. To, piemēram, parādīja 1999.gada notikumi pensiju sakarā. Forsēta pensiju palielināšana radīja nopietnus draudus citu valstisku vajadzību finansēšanai un valsts budžetam kopumā. Taču nevar noliegt, ka tas, kā cilvēks jūtas sabiedrībā, lielā mērā ir atkarīgs no viņam likumā noteiktajām un faktiski realizējamām tiesībām.

Kas attiecas uz Latvijā pieņemtajiem likumiem, tad varam nešauboties teikt, ka ļoti daudzi no tiem ir vērsti uz pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanu. Tomēr pēc konkrētības pakāpes un nodrošinājuma mehānisma ir lielas atšķirības starp dažādiem likumiem. Samērā daudz ir likumu, kas regulē iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu, piemēram, "Likums par valsts pensijām"2, likums "Par sociālo palīdzību"3, "Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām"4, "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam"5, "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām"6.

Ir arī likumi, kas vērsti uz noteiktu kategoriju personu vispārīgu aizsardzību. No tādiem minams Bērnu tiesību aizsardzības likums7. Zināmā mērā tiem piederas arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums8.

Taču šie likumi nodrošina drīzāk normālas dzīves minimumu (bet arī ne vienmēr) un ir maz saistāmi ar kvalitatīvas dzīves jēdzienu.

Norādītie likumi satur normas, kas pieskaitāmas pie iedzīvotāju ekonomisko tiesību regulējuma. Taču dzīves līmenis un kvalitāte neaptver tikai ekonomiskos jautājumus.

Sadzīviskā līmenī ir izplatīti divi maldīgi uzskati:

1) tas, kam ir vairāk naudas, dzīvo kvalitatīvāku dzīvi;

2) valstij ir jānodrošina, lai visi tās iedzīvotāji dzīvotu labi.

Par pirmo. Protams, daudzos gadījumos nauda nodrošina augstu dzīves līmeni, bet dzīves kvalitāte nav tikai ekonomisko labumu pieietamība. Iedomāsimies zagli, kas sazadzis miljonu latu un dzīvo, baidīdamies no tiesas un līdzdalībniekiem, neprot naudu saprātīgi tērēt, pārmērīgi lieto alkoholu utt. Un ne tikai šāds piemērs pierāda maldību. Atcerēsimies atmodas laiku. Cilvēki bieži teica: "Kaut vai pastalās, bet gribam būt brīvi." Pilsoniskās cilvēktiesības un politiskās tiesības arī neapšaubāmi ir ārkārtīgi nozīmīgas cilvēku dzīvē.

Par otro. Valsts nevar voluntāri noteikt nedz augstas algas, nedz augstas stipendijas, pensijas, vispārējus bezmaksas pakalpojumus. Tam ir nepieciešami ekonomiskie un citi priekšnoteikumi. Komunisti un citi utopisti ir mēģinājuši panākt vispārēju labklājību, nolīdzinoši sadalot esošos labumus. Nekas labs no tā nav iznācis.

Tomēr zināmas tiesības un iespējas valstij ir jāgarantē. Šādas saistības daudzas valstis ieraksta savās konstitūcijās, kā arī uzņemas pildīt, pievienojoties starptautiskām konvencijām.

Latvijas Republika sev par saistošiem ir atzinusi 1966.gada ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 1966.gada ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī daudzus citus starptautisko tiesību dokumentus par cilvēka tiesībām9. Izcili nozīmīgs notikums Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē bija LR Satversmes papildināšana ar 8.nodaļu — "Cilvēka pamattiesības", ko Saeima izdarīja 1998.gada 15.oktobrī10.

Līdz ar to valsts pamatlikumā tika iekļautas tādas ar dzīves kvalitāti cieši saistītas tiesības kā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos (109.p.), tiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu (111.p.), tiesības uz izglītību (112.p.). Atsevišķi panti veltīti zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvībai, autortiesību un patenttiesību aizsardzībai (113.p.), tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē (115.p.), saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu (107.p.) u.c. Satversmes 8.nodaļā nav pantu par katra sabiedrības locekļa tiesībām uz ēdienu un mājokli. Eiropas sociālo hartu, kurā par to ir rakstīts, Saeima 2000.gada 25. maijā nolēma nevirzīt komisiju izskatīšanai, lai lemtu par tās ratifikāciju, kaut gan Latvija hartu ir parakstījusi jau 1997.gadā11.

Taču arī attiecībā uz Satversmē jau nostiprinātajām tiesībām būtiski ir jautājumi: kas mainījies, kādi uzlabojumi panākti, un kādus cilvēki var prasīt nākotnē? Kā nodrošināta Satversmē un LR ratificētās konvencijas (pantos) fiksēto tiesību īstenošana?

Izpētot Satversmi un starptautisko tiesību aktus, nākas konstatēt, ka tajos esošās normas nebūt neapsola labklājību tādā izpratnē, kā šīs normas vēlētos tulkot adresāts — vienkāršā tauta. Šajās normās ir īpatni formulējumi un atrunas, kas neļauj konkrētam cilvēkam tieši prasīt ne pilnīgu sociālo vai medicīnisko aprūpi, ne ēdienu, ne dzīvokli, ne iemīļotos kultūras pakalpojumus.

Dzīves līmeni nevar "ieviest ar dekrētiem", ir vajadzīgi materiālie resursi. Šajā aspektā politiskās un pilsoniskās tiesības atšķiras no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Bet abas šīs grupas vēl vairāk atšķiras no tādām konkrētām un tiesas ceļā realizējamām tiesībām, kādas atrodamas, piemēram, Civillikumā, vai likumos "Par patērētāju tiesību aizsardzību" un "Par dzīvojamo telpu īri". Tā Civillikums nosaka, ka persona, kura noslēgusi pirkuma līgumu, ir tiesīga prasīt lietas nodošanu un, ja līgumā noteikts, arī līgumsodu. Tiesai ir skaidri strīda izšķiršanas kritēriji, un vajadzības gadījumā tā līguma izpildi nodrošinās piespiedu ceļā. Arī pensiju likumi ļauj precīzi konstatēt, cik liela pensija pienākas konkrētai personai, un pastāv mehānisms, kas nodrošina šo likumu īstenošanu praksē.

Bet kā nodrošināt ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām un sociālajām un kultūras tiesībām fiksētās tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni? Ir skaidrs, ka tās vairāk nekā 135 valstis, kas noslēgušas vai pievienojušās paktam, uzņemas noteiktas saistības. Tomēr ir jāsaprot, ka te sastopamies ar īpašām tiesību normām.

Ārvalstu literatūrā šķir trīs šādu tiesību apakšgrupas:

1) pilsoniskās un politiskās tiesības;

2) ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības;

3) solidaritātes tiesības.

Pilsonisko un politisko tiesību nodrošināšana neprasa sevišķi lielus ekonomiskos resursus. Piemēram, vēlēšanu, ielu gājienu, pārvietošanās tiesību atzīšana likuma līmenī jau pati par sevi ir sociāls ieguvums. Personu tiesības te nozīmē valsts pienākumus 1) izvairīties no cilvēku tiesību pārkāpšanas, aizskārumiem; 2) aizsargāt pret pārkāpumiem, ko pieļauj citas personas vai iestādes; 3) palīdzēt pārkāpumā cietušajam (atjaunot tiesības, segt zaudējumus). Tas, protams, ir saistīts ar izdevumiem policijas, tiesas, vēlēšanu komisiju u.tml. uzturēšanai. Taču šādi izdevumi ir nelieli salīdzinājumā ar resursiem, kādi nepieciešami, lai nodrošinātu cilvēkiem iespējas saņemt sociālo un medicīnisko aprūpi, izglītību, iespēju veikt zinātnisko darbību vai, vēl plašāk ņemot, nodrošinātu kvalitatīvu dzīvi. Politiskās un pilsoniskās tiesības tiek uzskatītas par absolūtām, visiem cilvēkiem piemītošām (ar dažiem aprobežojumiem) un — kas sevišķi svarīgi — par piespiedu kārtā (ar tiesas vai administratīvo iestāžu palīdzību) nodrošināmām tiesībām.

Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības juridiskajā literatūrā dēvē par otrās paaudzes cilvēktiesībām. Pilsoniskās un politiskās tiesības saista ar 18.gadsimta Cilvēka tiesību deklarāciju un mācību par cilvēka dabiskajām tiesībām, kuru pirmsākumi atrodami Senajā Grieķijā. Tās tiek traktētas kā absolūtas un piespiedu kārtā realizējamas. Turpretim ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba ir būtiski atšķirīga — tās nenosaka visiem cilvēkiem vienādi pienākošos labumus un nav piespiedu kārtā realizējamas. ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2.punkts nosaka, ka katra dalībvalsts apņemas veikt pasākumus, individuāli vai starptautiski kooperējoties, īpaši ekonomikā un tehnoloģijā, maksimāli izmantojot savus pieietamos resursus, lai progresējošā pakāpenībā sasniegtu Līgumā norādīto tiesību pilnu realizāciju (pasvītrojums mans — K.T. ), izmantojot šim mērķim arī likumdošanas līdzekļus.

Pakts aptver šādus tiesību nodrošināšanas jautājumus:

1) pašnoteikšanās, brīvi izvēloties ekonomiskās, sociālās un kulturālās attīstības ceļus, un jebkādas diskriminācijas izslēgšana;

2) brīvība lemt par savu veselību un resursiem;

3) tiesības uz darbu;

4) taisnīgs un pienācīgs atalgojums par darbu;

5) tiesības veidot arodbiedrības;

6) ģimenes, mātes un bērna aizsardzība;

7) tiesības uz pienācīgu dzīves standartu.

Sadaļas ir neapšaubāmi nozīmīgas. Taču palūkosimies, kas satura ziņā katrā sadaļā ir prasīts vai apsolīts. Atklājas, ka tiesību bezatrunu deklarāciju tikpat kā nav. Šajā aspektā varam apskatīt pakta 11.pantu, kas satur dalībvalstu saistību atzīt ikviena tiesības uz adekvātu (pienācīgu) dzīves standartu viņam un viņa ģimenei, ieskaitot adekvātu uzturu, apģērbu un mājvietu, tiesības uz ilglaicīgu dzīves līmeņa paaugstināšanos. Līdzīgi 13.pantā ir formulētas tiesības uz izglītību, bet 14.pantā — tiesības piedalīties kultūras dzīvē, baudīt zinātnes progresa labumus, kā arī gūt labumu no savu autortiesību aizsardzības.

Skaidri redzams, ka šie panti nav tulkojami kā valsts saistība nodrošināt ikvienu ar pārtiku, apģērbu, dzīvokli, izglītību, kultūras sasniegumiem noteiktā izmērāmā apjomā, bet gan kā saistība radīt iespējas.

Komentāros par šāda tipa konvencijām izteikts viedoklis, ka atstāstītie panti satur īpašas tiesību normas, proti, tādas, kurām nav piespiedu izpildes iespējas un mehānisma ( rights are not capable of judicial enforcement )12.

To, ka šīs ir tiesības, bet bieži netiek realizētas, konstatē arī attiecīgā ANO komiteja, kas pārzina šo tiesību realizāciju. Vēl vairāk, tiek uzsvērts, ka cilvēktiesību un politisko tiesību pārkāpumi daudz biežāk izsauc cilvēku sašutumu, asu reakciju un prasības nekavējoši novērst, turpretim uz ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām cilvēki un arī valsts institūcijas skatās kā mazāk "nopietni domātām", mazāk obligātām un nepārkāpjamām. Taču tieši šo jautājumu ignorēšana laiku pa laikam izraisa sociālu spriedzi, protestus, streikus un pat nemierus.

ANO ikgadējos pārskatos par dzīves līmeni dažādās valstīs parādās milzīgas atšķirības. Turklāt Latvija diemžēl biežāk parādās to valstu skaitā, kurās dzīves līmeņa rādītāji ir visai zemi. Var, protams, izvēlēties dažādus dzīves līmeņa mērīšanas un vērtēšanas rādītājus, taču tas būtiski nemaina statistiku. Piemēram, pasaules "Pārskatā par tautas attīstību 2000" pēc attīstības līmeņa indeksa ( Human development index ) Latvija ierindota 63.vietā. (Salīdzinājumam var atzīmēt, ka Igaunija un Lietuva ieņem attiecīgi 46. un 52. vietu.)13 Tā kā Latvijas iekšzemes kopprodukts, izsakot pirktspējas paritātes dolāros, ir tikai 27 procenti no ES valstu vidējā rādītāja, Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis varētu pietuvoties ES līmenim tikai 30–40 gadu laikā, turklāt tikai tad, ja iekšzemes kopprodukta pieaugums gadā pārsniegs 6 procentus14.

Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums, vai pievienošanās konvencijām vai arī ekonomisko un sociālo tiesību iekļaušana valsts konstitūcijā kaut ko maina. Ko varam prasīt no savas valsts Saeimas un valdības personā?

Pirms meklēt atbildi uz šo jautājumu, pakavēsimies vēlreiz pie LR Satversmes 8.nodaļas, nenoniecinot citas cilvēka pamattiesības, nosauksim tās, kuras ir īpaši cieši saistītas ar dzīves kvalitāti. Tās ir tiesības uz dzīvību, uz brīvību un personas neaizskaramību, uz īpašumu, uz izglītību, tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē utt.

Šo tiesību ierakstīšana valsts pamatlikumā nav tikai deklarēšana. Tā jau ir mainījusi un nākotnē vēl vairāk mainīs sabiedriskās attiecības, kā arī tiesu praksi.

LR Satversmes 8.nodaļas pieņemšana izraisīja divu veidu jautājumus:

1) cik un kā ir nodrošinātas, piemēram, cilvēka tiesības uz dzīvību, īpašumu, izglītību, labvēlīgu vidi utt.?

2) kāpēc Satversmē nav ietvertas vēl dažas cilvēkam būtiskas tiesības, piemēram, tiesības uz mājokli?

Satversme ir un paliek pamatlikums. Bez tās ir daudz un dažādi likumi, un ļoti liela to daļa ir vērsta uz kāda jautājuma atrisināšanu, kas saistīts ar dzīves kvalitāti, piemēram, Dzīvokļu likums, "Par valsts pensijām", Patērētāju tiesību aizsardzības likums u.c.

Satversmes 8.nodaļas pieņemšana Saeimā, kā arī tiesu strīdos parādījušās problēmas aktivizēja juristu diskusijas par norādīto otrās paaudzes cilvēktiesību normu praktisko piemērošanu tiesiskajās attiecībās.

Dzīvokļu strīdos tiesas procesa dalībnieki dažkārt piesauc gan Satversmes 110. un 115. pantu, gan Bērnu tiesību aizsardzības likuma 10. un 66. pantu. Šīs tiesību normas ir pārņemtas no starptautiskajām konvencijām, un tas ceļ to nozīmību. Tomēr norādīto tiesību normu piesaukšana tiesā pozitīvus rezultātus dod ārkārtīgi reti. Tam par cēloni ne vienmēr ir tiesnešu neizglītotība vai starptautisko dokumentu nezināšana. Žurnālā "Likums un Tiesības" 1999.gada 1.numurā Egils Levits rakstīja: "Kaut gan Latvijā kopš 1990.gada 4.maija ir spēkā vairums starptautisko dokumentu cilvēktiesību jautājumos, Latvijas tiesu praksē šiem dokumentiem līdz šim ir bijusi maza nozīme. Tiesa savos spriedumos tās gandrīz nekad nepārbauda un nepiemēro, līdz ar to tās "degradējot par deklaratīvām normām".15" Citā rakstā E.Levits papildina, ka tiesnešu vidū šie dokumenti ir maz pazīstami, bez tam "sociālistiskajā un pēcsociālistiskajā tiesu praksē līdz šim nebija pieņemts, konkrētus gadījumus risinot, tieši piemērot cilvēktiesību normas, it sevišķi tad, ja jākonstatē pretrunas starp augstāka un zemāka juridiska spēka normām; tādēļ nav pazīstama izvērsta metodoloģija, kas nodrošina juridiski korektu abstraktu normu interpretāciju, piemērošanu un juridisko pretrunu problēmu atrisināšanu tiesu darbā.16"

Pēdējos gados ir taisīti tiesas nolēmumi, kuros sava loma bijusi Satversmes un starptautisko konvenciju tiešai piemērošanai. Viens no šādiem piemēriem apskatīts arī tikko citētajā E.Levita rakstā "Pozitīva nostāja…".

Presē atspoguļots arī cits piemērs, kurā bērna intereses pamudināja apelācijas tiesu labot pirmās instances tiesas spriedumu, kas bija balstīts uz likuma "Par dzīvojamo telpu" 9. un 10.panta formālu piemērošanu.17

Taču citos gadījumos Satversmes un starptautisko konvenciju piemērošanas problēma ir krietni sarežģītāka.

Apskatīsim gadījumu, kas liecina par tiesnešu domāšanas maiņu, bet vienlaikus rada vairākus jautājumus.

Liepājas tiesa 2000.gada 10.martā izskatīja namīpašnieka Harija Veisa prasību pret Inetu Briedi par dzīvokļa īres līguma izbeigšanu un I.Briedes izlikšanu no dzīvojamās platības bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Kopā ar I.Briedi dzīvo viņas četri nepilngadīgie bērni. Īrniece nav maksājusi īres maksu un maksu par komunālajiem pakalpojumiem ilgāk par trim mēnešiem. Likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 29.pants šādos gadījumos paredz īrnieka izlikšanu bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Taču tiesa spriedumā atsaucās arī uz diviem citiem tiesību aktiem: 1) Konvencijas par bērnu tiesībām 27.panta 3.punktu, kas nosaka, ka Konvencijas dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu palīdzību personām, kas audzina bērnus, it sevišķi attiecībā uz nodrošināšanu ar mājokli; 2) Bērnu tiesību aizsardzības likuma 66.panta 2.daļas 1.punktu, kas nosaka, ka pašvaldība atbilstoši likumam sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un uzturu.

Balstoties uz to, tiesa izlikšanu no strīdus dzīvokļa saistīja ar Liepājas pilsētas domes pienākumu ierādīt citu dzīvojamo platību.18

Lietas apstākļu pilnīgākai atspoguļošanai jāpiebilst, ka tiesa sprieduma taisīšanas brīdī bija saņēmusi no Liepājas pilsētas domes rakstu, kurā pēdējā pauž gatavību sameklēt atbildētājas ģimenei citu dzīvokli, ja tiesa nospriedīs, ka no pašreizējā dzīvokļa tā jāizliek. Šis fakts, iespējams, iedrošināja tiesu, atsaucoties uz Konvenciju un Bērnu tiesību aizsardzības likumu, taisīt spriedumu, kas būtībā neatbilst likumam "Par dzīvojamo telpu īri". Turklāt "4 bērni" ir it kā smagāks arguments salīdzinājumā, piemēram, ar "1 bērns".

Apsvērsim, vai tiesa rīkotos pareizi, nosakot, ka tikai pēc telpas ierādīšanas izliekama ģimene, kurā ir viens bērns un vēl trīs pieauguši ģimenes locekļi, ja turklāt pašvaldība iebilstu pret citas telpas meklēšanu.

Pēc Tieslietu ministrijas datiem, 1999.gadā izskatītas 6946 prasības par īres līguma izbeigšanu sakarā ar īres maksas parādu. Tikai 107 gadījumos tiesa nospriedusi izliekamajām personām ierādīt citu dzīvojamo platību, bet 4167 gadījumos — izlikt īrnieku un ģimenes locekļus bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas. Šādi izliekamo ģimeņu skaitā ir visai daudz tādu, kurās ir nepilngadīgi bērni. Tātad, ja tiesas, atsaucoties uz norādītajām tiesību normām, krasi mainītu praksi, jauna pajumte pašvaldībām būtu jāmeklē kādiem 2–3 tūkstošiem īrnieku. Tas būtu visai grūti, bet, ja likums vai konvencija to tiešām prasītu, tad tiesneši attiecīgi spriestu, kaut tādēļ vien, lai viņiem nepārmestu atpalicību moderno tiesību izpratnē.

Tāpēc ir jāatrod skaidra atbilde uz jautājumu, vai pašvaldības pienākums "sniegt palīdzību un atbalstu" un valsts starptautiska saistība "veikt pasākumus, lai sniegtu palīdzību bērnu nodrošināšanā ar mājokli" nozīmē, ka bērnu vai ģimeni ar kaut vienu bērnu nedrīkst izlikt no dzīvokļa bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas? Ja būtu tā, tad pārmetumi pirmām kārtām būtu izsakāmi Augstākajai tiesai, kas noraidījusi daudzas sūdzības par zemāko tiesu spriedumiem, kā arī LR Saeimai, kas joprojām nav grozījusi likumu "Par dzīvojamo telpu īri", savedot to atbilstībā konvencijai ar attiecīgiem grozījumiem likuma 29.pantā. Ir saprotams, ka Latvija, kas pēc dzīves līmeņa vērtējumiem nereti atrodas pasaules valstu otrajā simtā, ekonomiski nespēj uzņemties vairāk nekā tās valstis, kas atrodas pirmajā simtā un nav nedz deklarējušas, nedz praktiski realizējušas bērnu neizlikšanas principu.

M.Mits raksta: "Nopietns trūkums ir tiesību uz pienācīgu dzīves līmeni, ieskaitot tiesības uz mājokli, neiekļaušana Satversmē."19 Kurš gan iebilstu, ja šādas tiesības varētu ne tikai ierakstīt Satversmē, bet arī īstenot dzīvē? Taču Saeimai, strādājot pie kārtējā 2001.gada budžeta projekta, nācās konstatēt, ka finansiāla seguma nepietiek pat jau uzņemtajām valsts saistībām, jau pieņemto likumu realizācijai. Tātad jāizšķiras, vai pasludināt tiesības un tad patiešām tās degradēt kā deklaratīvas vai arī Saeimai atturēties no savas jau tā ne visai augstās reputācijas tālākas devalvācijas. Salīdzinājumam var atzīmēt, ka īpaši finansu resursi nebūtu vajadzīgi, lai atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijai Latvijas Satversmē ierakstītu tiesības netikt sodītam divreiz par vienu un to pašu nodarījumu vai aizliegumu ieslodzīt parādu dēļ.20 Turpretim dzīves līmenis prasa resursus. Piemēram, veselības aprūpei Latvijā valsts atvēlētie līdzekļi ir trīsreiz mazāki par Pasaules veselības organizācijas noteiktajiem trūcīgas valsts standartiem (attiecīgi 88 un 300 dolāri uz vienu iedzīvotāju). Par bagātām uzskata valstis, kur katram iedzīvotājam gadā veselības aprūpei tiek 3000 dolāru.21 Teiktais nenozīmē, ka Latvijas pilsoņiem nav tiesību uz mājokli, kamēr tas nav ierakstīts Satversmē. Pienākumu nodrošināt šādas tiesības Latvija ir uzņēmusies, pievienojoties konvencijām. Agrāk vai vēlāk tas tiks ierakstīts arī Satversmē.

Dažkārt nevietā tiek piesaukta iespēja paplašināti interpretēt konvencijas normas. E.Levits pamatoti norāda, ka jāmācās juridiski korekti interpretēt abstraktas normas.22 Pie tādām droši var pieskaitīt normas par diskriminācijas novēršanu u.c. Taču Bērnu tiesību aizsardzības likuma 66.panta 1.daļas 1.punkts ir pilnīgi konkrēts vienā ziņā: tur nav pašvaldības pienākuma nodrošināt visus bērnus (kopā ar vecākiem) ar pajumti, siltumu, apģērbu un uzturu; tur ir pienākums sniegt palīdzību un atbalstu, turklāt vēl ar atrunu "atbilstoši likumam". Pēc LZA Ekonomikas institūta pētījumiem, Latvijā 90% ģimeņu ar trim vai vairākiem bērniem dzīvo trūkumā, to pašu var apgalvot par 78% ģimeņu, kurās ir divi bērni.23 Uzlabojums nav panākams ar interpretācijas paņēmieniem, mēģinot likumā vai konvencijā atrast to, kas tur nav ierakstīts un bieži vien nav apzināti ierakstīts resursu trūkuma dēļ.

Kādi tad iespējami ceļi, lai Latvija tomēr virzītos uz augstāku dzīves līmeni?

1. Jāizšķiras, kuros jautājumos ir iespējas vispārīgos pienākumus (sniegt palīdzību, atbalstu) vai tiesības (uz mājokli, atbilstošu uzturu u.c.) konkretizēt likumos, piemēram, nosakot, ka bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas nedrīkst izlikt trūcīgas ģimenes ar bērniem, daudzbērnu ģimenes vai trūcīgus pensionārus. Attiecīgi jāatrisina jautājums, kā šo normu saskaņot ar tēzi, ka privātais īpašums ir aizsargājams (privātīpašnieku namos nevar piespiest turēt nemaksātājus), un kādi pienākumi konkrētā apjomā papildus uzliekami valstij un pašvaldībām, piemēram, veidojot dzīvokļu rezerves fondus un sociālās mājas.

2. Izdarīt spiedienu uz valdību un Saeimu, lai budžeta līdzekļu sadalījums vairāk svērtos par labu dzīves līmeņa celšanas pasākumiem. Protams, ir grūtības sašķirot, kuri izdevumi nekalpo labklājībai. Taču vēlreiz var uzsvērt, ka ES dibināšanas līguma 2.pantā starp daudziem uzdevumiem ir arī šāds: "paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti."

Valsts budžeta politiku jūtami ietekmē arī "ārējais spiediens" (no ES institūcijām, NATO), kas ne vienmēr atbilst iedzīvotāju priekšstatiem par galvenajām prioritātēm. Tā, piemēram, bieži tiek cilāts jautājums par līdzekļu palielināšanu aizsardzībai, militārām vajadzībām. Nav grūti pamatot gan aizsardzības nozīmi, gan norādīt, ka NATO prasa 2% budžeta, lai varētu runāt par iestāšanos tajā. Iespējams, šī prasība uztverama kā neizbēgama. Taču paliek vēl 98% budžeta. To ietvaros dalīšana par labu dzīves kvalitātei noteikti ir iespējama. Varbūt šim jautājumam lielāka uzmanība tiek pievērsta, gatavojoties iestājai ES? Diemžēl to nejūt. Latvijas Nacionālās programmas integrācijai ES sadaļā 2.10. "Dzīves un vides kvalitāte" dominē vides kvalitātes jautājumi, turpretim dzīves kvalitātes veidošanai ierakstīti tikai divi projekti: "Patērētāju aizsardzība" un "Tūrisma likumdošana un institucionālās sistēmas attīstīšana".24 Jāpiebilst gan, ka vēl vienu projektu atrodam 2. sadaļā "Cilvēktiesības un minoritāšu aizsardzība". Tajā paredzēts turpināt labklājības sistēmas reformas (sociālās apdrošināšanas, sociālās palīdzības un veselības sektoros). Šī uzdevuma ietvaros paredzēts ratificēt Eiropas Sociālo hartu, izstrādāt un realizēt programmu sociālās izolācijas novēršanai attiecībā uz invalīdiem, veciem cilvēkiem, trūcīgajiem iedzīvotājiem, izveidot juridisko bāzi valsts fondēto pensiju shēmas ieviešanai; sakārtot veselības aprūpes sfēru, veicot institūciju reorganizāciju, uzlabojot pakalpojumu kvalitāti un organizācijas pamatprincipus; palielināt veselības aprūpes sistēmas finansēšanas efektivitāti, uzlabojot medicīnisko pakalpojumu pieejamību un kvalitāti.25 Kā redzams, pārsvarā ir plāni "sakārtot", "uzlabot pieejamību un kvalitāti". Nav vārdu "palielināt finansēšanu ", bet tikai "palielināt finansēšanas efektivitāti, uzlabojot…". 2001. gada budžets arī būtisku finansējuma palielināšanu neparedz.

3. No tām partijām, kas pašvaldību vēlēšanu tuvošanās gaisotnē sola panākt dzīves līmeņa paaugstināšanos, prasīt konkrētāk norādīt, ko un ar kādiem paņēmieniem šādi solījumi tiks īstenoti. Ir zināms, ka priekšvēlēšanu solījumos ir daudz populisma. Tāpēc konkrētība var ļaut vērtēt partiju politiku arī pēc vēlēšanām.

Šī īsā apskata nobeigumā nebūtu par ļaunu pateikt arī to, ka valstij gan ir pienākums rūpēties par saviem iedzīvotājiem, bet tas nebūt nenozīmē, ka cilvēku misija ir stāvēt ar izstieptu roku. Katra dzīves līmenis tomēr lielā mērā ir atkarīgs arī no paša uzņēmības, neatlaidības, izglītības un dažkārt arī veiksmes.

1 Konsolidēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums. R.: Tulkošanas un terminoloģijas centrs, [b.g.], 11.lpp.

2 Pieņ. 1996. — Ziņotājs, 1996, 1., 24.Nr.; 1997, 3., 13. Nr.; 1998, 1., 24.Nr., 1999, 11., 23.Nr.

3 Pieņ. 26.10.1995. — Ziņotājs, 1995, 24.Nr., 1996, 14.Nr., 1997, 2.Nr., 1998, 1. un 23.Nr., 1999, 24.Nr.

4 Pieņ. 12.06.1997. — Ziņotājs, 1997, 15.Nr.

5 Pieņ. 25.11.1999. — Ziņotājs, 2000, 24.Nr.

6 Ziņotājs, 1996, 1.Nr., 1997, 3.Nr., 1998, 21.Nr., 1999, ...... Nr.

7 Pieņ. 19.06.1998. — Ziņotājs, 1998, 15.Nr. (groz. 09.03.2000.)

8 Pieņ. 18.03.1999. — Ziņotājs, 1999, 9.Nr.

9 Latvijai saistošo starptautisko tiesību dokumentu sarakstu cilvēka tiesību jautājumos sk. Juristu Žurnāls, Nr.5 / Cilvēktiesību žurnāls Nr.6, 1997, 102. un turpm.lpp.

10 Latvijas Vēstnesis, 1998.g. 23. oktobris, Ziņotājs, 1998, 22.Nr.

11 Sk. Neatkarīgā Rīta Avīze, 2000.g. 26. maijs. Sk. arī LR 7. Saeimas 25. maija sēdes stenogramma "LV", nr.191/192, 30.05.2000.

12 The International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights. A perspective on its Development. Oxford, 1998, page 10

13 Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 5. jūlijs, 2.lpp.

14 Latvija Eiropai pievienosies 40 gadu laikā (LETA) — Vakara Ziņas, 2000.g. 2. oktobris, 9.lpp.

15 E.Levits. Latvijas tiesiskā iekārta transformācijas procesā // Likums un Tiesības, 1999, 1.Nr., 11.lpp.

16 E.Levits. Pozitīva nostāja pret starptautiskajām cilvēktiesību normām Latvijas tiesas spriedumā. // Juristu Žurnāls 5, Cilvēktiesību žurnāls 6, 1997, 99.lpp.

17 I.Kalniņa. Starptautiskie līgumi ir augstāki par Latvijas likumu normām // Mans Īpašums. 2000, 5.Nr., 30.lpp.

18 Liepājas tiesas spriedums lietā Nr.2–2171/12 — 2000.g.

19 M.Mits. Satversme Eiropas cilvēktiesību standartu kontekstā // Cilvēktiesību Žurnāls 1999, 9.–12.Nr., 80.lpp.

20 Turpat

21 A.Kanepone. Veselības finansējums Latvijā traģiski mazs // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2000.g. 26. maijs

22 E.Levits. Pozitīva nostāja pret starptautiskajām cilvēktiesību normām Latvijas tiesas spriedumā // Juristu Žurnāls 5, 99.lpp.

23 G.Nagle. Valsts programma mudina uzlabot bērna stāvokli // Diena, 29.02.2000.

24 Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 21. jūlijs, 11.lpp.

25 Latvijas Vēstnesis, 2000.g. 7. jūlijs, 8.lpp.