Sveiciens ziemeļmāsai Igaunijai valsts svētkos!

Trīs gepardi ģerbonī — tikai vēstures liecība

Vakar, 24.februārī, Igaunijas Republika atzīmēja sava valstiskuma proklamēšanas 77. gadskārtu. Šīs nozīmīgās dienas rītā sarosījās ne jau tikai Tallinas rātsnama torņa simbolā — vecā Tomasa — dzelzs sirds, Igaunijas ārēs ieraugot simtiem zilmelnbalto karogu. Arī visiem baltiešiem tā ir īpaša diena. Katrā šādā svētku reizē gan draugiem, gan nedraugiem top vēlreiz apliecināts, ka mēs — trīs valstis Baltijas jūras austrumkrastā — bijām, esam un būsim.

Vakar arī Rīgā, pils tornī, blakus Latvijas Republikas Valsts karogam uzvijās Igaunijas Valsts karogs, apliecinot kopāpastāvēšanas likteņsakarību visos vēstures vējos.

— Tā ir neparasta izjūta, — saka Latvijas Igauņu biedrības vadītāja Perja (Parja) Svārpstiņa, atceroties brīdi, kad tornī notika Igaunijas Valsts karoga pacelšanas ceremonija.

Pēc brīža viņa turpina:

— Mūsu karogā nav jautru krāsu. Zilā simbolizē tīrās, zilās debesis virs brīvās Igaunijas; melnā ir zemes krāsa pēc tam, kad mūsu akmeņainā, mazauglīgā smiltaine ir piesūkusies ar zemkopja sviedriem; baltā krāsa raksturo igauņu dvēseli — tā ir vienkārša, gaiša un tīra.

Mūsu saruna pievēršas kaimiņvalsts heraldikai. Lūdzu, lai sarunas biedre mūsu lasītājiem izskaidro Valsts ģerboni, kurā uz zilganzaļa fona redzami trīs guloši zaļi gepardi ar izkārtām sarkanām mēlēm.

— Vai jūs zināt, ko nozīmē Taani linn , no kura veidojies vārds Tallina? — viņa jautā.

Šajā mirklī vajadzēja atzīt, ka mūsu, latviešu, zināšanas par Igauniju ir tikai virspusējas: 1,5 miljoni iedzīvotāju, no tiem 65 procenti ir igauņi, daudz salu (faktiski, vairāk par 1500), arī Roņu sala un Sāmsala, vēl ir Lielais Munameģis, vecas pilis, daudzie kari mūsu tautām nesuši līdzīgu postu, arī austrumu kaimiņš ne vieniem, ne otriem nav ļāvis atvilkt elpu. Lielu pateicību mēs, latvieši, esam parādā igauņu augstskolām Tērbatā un Rēvelē, kur izglītību ieguva daudzi mūsu tautas dižgari...

Bet Perja Svārpstiņa turpina:

— Tallina jeb Taani linn latviski nozīmē dāņu pilsēta. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Tallinas ostas celtniecību iesāka kāds dāņu hercogs ar saviem cilvēkiem. Šī hercoga dzimtas ģerbonis laika gaitā kļuva par Tallinas ģērboni un arī par Igaunijas Valsts ģērboni. Pateikt, ko toreiz dāņu hercogam nozīmēja trīs zaļi gepardi ar izkārtām asiņainām mēlēm, nav iespējams — varam tikai minēt.

— Jums ir latvisks uzvārds, taču izrunā jūtams igauņu akcents. Pastāstiet, lūdzu, kā jūs ieradāties Rīgā. Kur vēl Latvijā ir lielākas igauņu kopienas? Interesanti būtu uzzināt, kā uzauga jūsu bērni latviskas mentalitātes apstākļos, jo igauņi, kā teikts kādā enciklopēdijā, ".. dabā ir lēnāki un noslēgtāki par latviešiem".

— Vainīga bija mīlestība, kāpēc paliku Latvijā. 1960.gadā ierados Rīgā no Igaunijas un iestājos Rīgas Pedagoģiskajā skolā. Pēc tam studēju neklātienē A.Hercena Pedagoģiskajā institūtā Ļeņingradā un strādāju par bērnudārza vadītāju. No 1993.gada esmu Latvijas Igauņu biedrības priekšsēdētāja. Vīrs bija jūrnieks, tālab abu bērnu — Aivara un Ineses — audzināšanu galvenokārt veicu viena. Viņi abi mācījās tagadējā Āgenskalna koledžā. Klases audzinātāji man teica, ka Aivaram un Inesei esot igauņu raksturs: pirms ko saka, labi pārdomā, vai ir vērts teikt. Jā, to es viņiem mācīju jau kopš mazām dienām — ar vārdiem nedrīkst svaidīties, tiem jābūt izsvērtiem un īstajā vietā, citādi ne tikai sev, bet arī citiem var radīt nepatīkamus brīžus. Taču Inesei laikam ir vairāk latviešu gēnu, jo viņa ir izaugusi impulsīvāka, turpretim dēls ir igauniskāks. Viņš arī apprecējās ar igaunieti. Tagad dzīvo Igaunijā un, tā kā prot latviešu valodu, veic kādas latviešu firmas pārstāvja pienākumus. Inese dzīvo Rīgā, precējusies ar latvieti un strādā igauņu skolā par skolotāju. Šajā pašā namā, vienu stāvu zemāk.

Lielākās igauņu kopienas ir vēl Alūksnē, Veclaicenē, Bauskā un Ainažos.

— Bet pirms visa tā bija 1991.gada janvāris Viļņā, Rīgā un pēc tam — jau mierīgāk — arī Tallinā. Kā jutāties toreiz?

— Mājās gatavojām maizītes un kafiju barikāžu cīnītājiem. Kritušie Viļņā un Rīgā – tas bija drausmīgi... Un tad dienu un nakti pie radio un televizora — kas notiek Tallinā... Paldies Dievam, ka tur upuru nebija.

— Liekas, ka Igauņu biedrība bija pirmā, kas saņēma atpakaļ savu pirmskara īpašumu. Kā jums rit dzīve šajā namā? Kad nācu augšā pa kāpnēm, klašu telpās skanēja igauņu dziesmas, gaiteņos karājās afišas, kas vēstīja par igauņu mūziķu un mākslinieku viesošanos Latvijā sakarā ar jūsu valsts svētkiem.

— Pirms Pirmā pasaules kara, kad Latvijā sāka veidoties nacionālās minoritāšu biedrības, veidojās arī Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrība, kas 1911.gadā par biedru ziedojumiem iegādājās zemes gabalu Lielajā Nometņu ielā 62. Uz šīs zemes biedrība uzcēla tās darbībai nepieciešamās ēkas. Tur izvietojās igauņu skola, tautas teātris, koris, bibliotēka, dažādi pulciņi.

Pēc Baltijas valstu okupācijas arī Latvijā sākās dažādu organizāciju likvidācija, un ar sabiedrisko lietu ministra 1940.gada 7.augusta lēmumu tika likvidēta arī Rīgas Igauņu izglītības un palīdzības biedrība. Tās īpašumus pārņēma toreizējā iekārta.

Kad Latvijā sākās nacionālās atmodas laiks, atkal kļuva iespējama demokrātisko organizāciju darbība, Rīgā dzīvojošie igauņi nolēma atjaunot savas agrākās biedrības darbību. Tā pēc 48 gadu pārtraukuma 1988.gada 11.novembrī darbu atsāka Rīgas Igauņu biedrība. Jau pēc pusgada mēs atgriezāmies savā namā, bijušajā Rīgas televīzijas centra ēkā.

Tagad mūsu namā darbojas igauņu skola ar 57 skolēniem. Skolotāji ir gan no Igaunijas, gan no Latvijas, bet angļu valodas skolotāja pat no Austrālijas. Skolā bērniem dejot un dziedāt līvu dziesmas māca Helmi Stalta. Pateicoties direktora Enna Raja centieniem, skolā vērojama rosīga, aktīvas darbošanās gaisotne. Diemžēl skolas paplašināšanai pietrūkst telpu. Aktuāla problēma ir matemātikas un fizikas klašu iekārtošana.

Rīgas Igauņu biedrībā darbojas arī jauktais koris "Leelo" ar 30 dalībniekiem diriģenta Jāņa Branta vadībā. Pērn — 1994.gadā — tas piedalījās Dziesmu svētkos Tartu un Tallinā. Mums ir arī sava bibliotēka, kur trešdienās sanāk tautieši iepazīties ar jaunākajām ziņām no tēvzemes. Cieša sadarbība ir izveidojusies ar Latvijas radio 2.programmu, kas katra mēneša pirmajā otrdienā pulksten 17.30 pārraida mūsu sagatavotās programmas. Savukārt ticīgajiem katra mēneša pēdējā svētdienā pulksten 12.00 ir iespējams noklausīties dievkalpojumu no Jāņa baznīcas igauņu valodā.

Daudz darba ikdienā ir biedrības kultūras darba organizētājai Imbi Strengai.

Taču šobrīd mūsu biedrības ēkas piederības statuss kļuvis nedrošs, jo nesen no Rīgas Zemgales priekšpilsētas valdes saņēmām atteikumu atdot mums īpašuma tiesības uz Latvijas Igauņu biedrības namu. Tomēr, mūsuprāt, tā īstenais saimnieks drīkst būt vienīgi Latvijas Igauņu biedrība.

— Kā risinājās svarīgākie Igaunijas neatkarības gadadienai veltītie pasākumi, kurus Latvijā šajās dienās organizēja jūsu biedrība un Igaunijas vēstniecība?

— Vakar mēs pulcējāmies pie Brīvības pieminekļa nelielā mītiņā. Pēc tam notika svinīga ziedu nolikšana. Tad devāmies uz Ata Kronvalda bulvāri, kur Anatomikumā pie mūsu valsts pirmā prezidenta Konstantīna Petsa bareljefa nolikām ziedus. Ne visi zina, ka viņš savā laikā ir Rīgā studējis medicīnu.

Šodien, sākot no pulksten 14.00, mūsu biedrības namā turpināsies svinības. Tajās gaidām ierodamies Igaunijas vēstnieku Latvijā Tomasu Tīvelu (Toomas Tuvel) un citus vēstniecības darbiniekus, kā arī kuplu apsveicēju pulku. Kopā ar mums būs Tallinas operas mūziķu grupa un solisti. Dziedās arī mūsu koris.

Kā jau sabiedrība zina, patlaban Rīgā notiek igauņu mākslinieku gleznu izstāde un mūziķu koncerti. Jauka bija mūsu kora viesošanās pie igauņu karavīriem, kas dien Baltijas Miera bataljonā Ādažos. Svētkus svin arī igauņi Alūksnē, citur igauņu kopienas ir nelielas un arī svētki ir nelieli. Daudzi igauņi to atzīmē klusi, savās sirdīs. Un tā, manuprāt, ir visjaukākā svētku svinēšana.

— Cienījamā Perja Svārpstiņa, arī laikraksts "Latvijas Vēstnesis" sveic jūs un jūsu personā visus Latvijā dzīvojošos igauņus Igaunijas Republikas 77.gadadienā! Lai mēs vienmēr būtu kopā!

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors