Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors Tālavs Jundzis:

Lai maza valsts sevi nosargātu

Runa Latvijas inteliģences 41. konferencē "Latvijas dalība NATO — politiķu kaprīze vai skarba nepieciešamība" Rīgas Kongresu namā 2001.gada 9. februārī

Mazo valstu problemātikai daudzi pētnieki velta arvien vairāk uzmanības. Īpaši tas attiecināms uz pētījumiem drošības politikā. Tam ir vairāki izskaidrojumi. Starptautiskās politikas liberalizācija, attiecību globalizācija un straujie integrācijas procesi jūtami palielinājuši mazo valstu kā starptautiskās sistēmas dalībnieču lomu un iespējas. Fakts, ka ASV ne tikai saskatījušas trīs sīkus punktiņus pasaules kartē pie Baltijas jūras, bet pat noslēgušas ASV un Baltijas hartu, ir tam spilgtākais apliecinājums, ko pašas Baltijas valstis vēl pilnībā nav apzinājušās un izmantojušas. Nepieciešamību pievērsties mazajām valstīm nosaka arī to ievērojamais skaits starptautiskajā sistēmā. Pasaules valstu kopskaits tuvojas diviem simtiem, un, izvēloties pat visstingrākos kritērijus mazas valsts definēšanai, tomēr lielākā daļa uzskatāma par tādām.

Diemžēl mazo valstu pienesums starptautiskajā sistēmā ne vienmēr mērāms ar pozitīviem parametriem. Aizvadītos desmit gadus raksturo reģionālu un lokālu konfliktu skaita pieaugums pasaulē, un to izraisītājas nereti bijušas mazās valstis. Mazo valstu un īpaši vēl mazo un vājo valstu ierobežotie resursi un līdz ar to ierobežotās iespējas neļauj tām pašām tikt galā ar visām savām problēmām — gan iekšējām, gan ārējām, kuras visbiežāk ir cieši saistītas. Mazo valstu jūtīgums pret iekšējo nestabilitāti un ārējo ietekmi nosaka to paaugstinātu vārīgumu un dažkārt padara tās par paaugstinātas bīstamības avotiem. Mazās valstis ir svarīgi aplūkot ne tikai kā proporcionāli resursiem un iespējām samazinātas lielās valstis, bet gan kā kvalitatīvi atšķirīgus starptautiskās sistēmas dalībniekus, kuru drošības politika jāveido atbilstoši šiem specifiskajiem parametriem. Teiktais pilnībā attiecināms uz Baltijas valstīm, kuras var lepoties un pamācīt pasauli, kā demokrātiskā un nevardarbīgā ceļā atbrīvoties no totalitārā režīma un atjaunot savu neatkarību. Tajā pašā laikā tām būtu jāpievērš lielāka uzmanība pasaules mazo valstu pieredzei un zinātniskajiem pētījumiem par optimālākajiem mazo valstu drošības risinājumiem.

Vispirms jau ir jāiegūst skaidra atbilde uz jautājumu, kas apdraud Baltijas valstis. Latvijā, tāpat kā citās pēcsociālisma valstīs, kas atbrīvojušās no padomju režīma, saprotamā veidā izpratne par drošību parasti vairāk saistīta ar militāro faktoru. Drošības jēdziens mūsdienu pasaulē tomēr ir daudz plašāks un akcenti pārvietojušies uz ekonomisko, sociālo, politisko sektoru, kā arī apkārtējo vidi. Jaunajos apstākļos, kad militārie draudi mazinājušies, sabiedrību un valstis apdraud korupcija un noziedzība, etniskās un reliģiskās nesaskaņas, nabadzība un slimības, katastrofāla dabas piesārņošana. Lai atceramies Černobiļas atomelektrostacijas avāriju un tās sekas vai AIDS un narkomānijas upuru pieaugošo skaitu.

Sabiedrība nevar justies droša Baltijas valstīs, kur iedzīvotāju vairākums eksistē zem iztikas minimuma un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju nesasniedz pat vienu trešdaļu no vidējā Eiropas Savienībā (ES). Politiskā korupcija sasniegusi līmeni, ko tēlaini raksturo kā "nozagtu valsti". Par atomdraudiem ik dienu atgādina Ignalina Lietuvā, kur turpina darboties Černobiļai līdzīga tipa kodolreaktori.

Atbilstoši iedzīvotāju aptaujām visās trijās Baltijas valstīs lielākie riski šo valstu drošībai slēpjas neatrisinātajās iekšējās problēmās. Tā domā 62% iedzīvotāju Latvijā, 45% Lietuvā un 33% Igaunijā. Noziedzība un korupcija šajās valstīs tiek uzskatīta par visbīstamāko faktoru stabilitātei un drošībai, par to nešaubās pat vairāk nekā 80% Baltijas valstu iedzīvotāju. Īstenībā tikai ekonomiski stipra, izglītota un demokrātiska valsts var justies droša.

Apstākļos, kad ārējo militāro uzbrukumu draudi mazinājušies līdz minimumam, Latvija, tāpat kā citas valstis, nav pasargāta no avārijām, dabas un tehnogēnām katastrofām, lieliem ugunsgrēkiem, epidēmijām un citām tamlīdzīgām nelaimēm, kuru postošās sekas var līdzināties karadarbības izraisītajam efektam. Mēs visi ceram, ka ar Ignalinas AES nekas nenotiks, bet vai mēs šodien esam gatavi evakuēt visus Daugavpils iedzīvotājus un pusi Latgales katastrofas gadījumā? Vai mūsu vienīgais glābšanas helikopters būs pietiekams, lai rīkotos, ja Rīgas HES aizsprosta pārrāvuma gadījumā tiktu appludināta Vecrīga un pilsētas centrālā daļa līdz namu otrajam vai trešajam stāvam? Kā mēs rīkotos, ja vienā rītā konstatētu, ka jauns elektroniskais vai citāds bacilis sagrauzis lielāko daļu datorprogrammu un datu bāzu mūsu valstī? Starp citu, tiek prognozēts, ka nākamais pasaules karš, ja tāds būtu, iespējams, izpaustos informācijas tehnoloģiju paralizēšanā ar kosmisko līdzekļu palīdzību. Cik gatavi mēs esam plašāka mēroga epidēmiju apkarošanai, to jau pierādīja dizentērija Jelgavā. Mūsu Satversme paredz samērā skaidru mehānismu, kā rīkoties, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks, bet neparedz Ministru kabineta tiesības izsludināt izņēmuma stāvokli ar visām no tā izrietošajām pilnvarām atomavārijas vai citas plaša mēroga katastrofas gadījumā. Krīžu vadības nacionālais mehānisms veidojas, bet desmit gadu laikā tā arī nav radīts un atrodas vēl bēdīgākā stāvoklī nekā topošā Latvijas militārā sistēma.

Kā jau minēju, zinātnieki uzskata, ka mazajām valstīm ir grūti vienām pašām atrisināt savas problēmas. Pastāv viedoklis, ka globalizācijas apstākļos tas ir pat neiespējami. Apstākļos, kad pasaulē valdīs ekonomiskās megasistēmas, mazās valstis nespēs būt drošas ārpus tām. Šajā sakarā jāatzīst, ka ceļš uz Eiropas Savienību — nākotnē ap 30 attīstītu valstu kopienu ar aptuveni 700 miljoniem iedzīvotāju — ir, no vienas puses, unikāla iespēja mazajām Baltijas valstīm, kurām tāda netika sniegta trīsdesmitajos gados. No otras puses, sevis mierināšanai varam arī atzīt, ka tas vismaz ir mazākais ļaunums no iespējamajiem mūsdienu globalizācijas pasaulē. Jau tagad ES palīdzība 100 miljonu eiro vērtībā ik gadu ļauj ieguldīt papildu līdzekļus noziedzības un korupcijas apkarošanai, sabiedrības integrācijai un potenciālo konfliktu cēloņu novēršanai. Vairāk nekā 100 000 lappušu biezais Eiropas tiesību aktu kopums ir arī Latvijas ceļš uz tiesisku, sakārtotu un drošu Latviju. Integrēšanās ES uzskatāma par būtisku priekšnosacījumu Baltijas valstu nāciju izdzīvošanai un nacionālo valstu saglabāšanai.

Akcentu pārvietošanās drošības jēdzienā uz ekonomisko, sociālo, ekoloģisko u.c. civilajām sfērām nedrīkstētu mazināt modrību militārajā jomā. Militārajam spēkam šajā pasaulē vēl ilgi būs svarīga loma — vienīgi, ja agrāk tas bieži kalpojis, lai uzbruktu, iekarotu, atņemtu vai — tieši otrādi — aizstāvētos, tad jaunajos apstākļos pieaug militārā spēka atturošā loma: potenciālajam agresoram jārēķinās ne tikai ar militārajiem zaudējumiem, bet galvenokārt ar politiskajiem zaudējumiem, kuri tam varētu izrādīties pārāk neizdevīgi pat šķietamas uzvaras gadījumā.

Mazo valstu drošības militārie risinājumi ir ārkārtīgi ierobežoti. Teorija faktiski piedāvā tikai pāris iespēju. Integrēšanās spēcīgās militārajās aliansēs vai bilaterālajās savienībās ar lielvalstīm tradicionāli tikušas uzskatītas par sekmīgākajiem drošības risinājumiem mazu valstu situācijā. Daži autori gan pamatoti brīdina, ka, iesaistoties aliansēs, mazās valstis ne tikai zaudē daļu savas rīcības brīvības, bet pakļauj sevi arī papildu riskiem, no kuriem vienas pašas tās diezin vai būtu spējīgas izvairīties.

Baltijas valstu gadījumā NATO izvēlei un orientācijai uz ASV par labu runā ne tikai teorētiski argumenti, bet virkne praktisku apsvērumu. Vispirms jau Baltijas valstis jūtas apdraudētas, ne tikai atceroties pusgadsimtu ilgušo padomju okupāciju, bet arī ņemot vērā nestabilitāti, demokrātijas deficītu un neprognozējamību "tuvajās ārzemēs" — vispirms jau kaimiņvalstī Krievijā. Baltijas valstu militārais vājums var provocēt to nelabvēļus, tādēļ tās spiestas meklēt stiprus sabiedrotos un darīt to iespējami drīz. Vērā ņemami ne tikai ierobežotie resursi, bet arī finansiālās izmaksas, kas kolektīvajā aizsardzības sistēmā ir mazākas. Turklāt jāņem vērā arī fakts, ka Baltijas valstu nenoteiktais drošības statuss vairo politiķu ambīcijas Krievijā un līdz ar to reģiona nestabilitāti.

Jau dzirdēti apgalvojumi, ka Baltijas valstu integrācijai NATO nav alternatīvu. Šajā sakarā Baltijas valstu interesēs būtu, lai dzimstošā Eiropas drošības un aizsardzības sistēma nekļūtu par alternatīvu NATO, bet drīzāk — par tās Eiropas pīlāru. Jaunās drošības un aizsardzības politikas iniciatīvas, kas kopš ES Helsinku sanāksmes (1999. gada decembrī) ieguvušas konkrētus apveidus, tomēr pagaidām rada daudz vairāk jautājumu, nekā saņemts atbilžu. No vienas puses, varētu tikai apsveikt Eiropas vēlmi uzņemties lielāku atbildību krīžu situācijās, mazinot ASV ietekmi. Tomēr šī labā griba konceptuāli ir neizstrādāta un var novest pie NATO dublēšanas un saskarties ar finansiālām grūtībām. Panākt amerikāņus eiropiešiem būs grūti, jo pagaidām Eiropa tērē tikai 60% no ASV militārajiem izdevumiem. Turklāt militāro ieguldījumu efektivitāte ir ārkārtīgi zema — apmēram 10% salīdzinājumā ar ASV. Ne tikai Latvijā (un varbūt ne tik daudz Latvijā) nepieciešamas krasas militārās reformas, bet visā Eiropā. Reformas pašas par sevi prasa papildu ieguldījumus. Salīdzinājumā ar 1992.gadu militārie izdevumi Eiropā samazinājušies par 22%, un nav ne mazāko pazīmju, ka nodokļu maksātāji būtu gatavi atvērt savus maciņus jauniem militāriem izdevumiem. Šie procesi un problēmas nevarētu būt vienaldzīgas Baltijas valstīm, kuru resursi ir īpaši ierobežoti, bet drošība — nepietiekama.