Latvijas Zinātņu akadēmijas ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš:

Kad intelektuālais kapitāls ir valsts drošības garants

Runa Latvijas inteliģences 41. konferencē "Latvijas dalība NATO — politiķu kaprīze vai skarba nepieciešamība" Rīgas Kongresu namā 2001.gada 9. februārī

Mūsdienās valsts drošību galvenokārt apdraud iekšējie riski. Militāra uzbrukuma varbūtība no ārpuses ir stipri maza, — tas būtu riskants agresoram. Efektīvā informācijas apmaiņa ar apkārtējo pasauli jebkuru uzbrucēju rīcību padara caurspīdīgu un ļoti nepievilcīgu citu valstu acīs. Tas liek potenciālajam agresoram meklēt nopietnus argumentus pirms aktīvas rīcības sākšanas, jo pretējā gadījumā uzbrucējvalsts nonāk absolūtā starptautiskā izolācijā. Tāpēc vislielāko draudu valsts drošībai rada tās iekšējās dzīves nesakārtotība, jo šo faktu var izmantot par argumentu agresijai.

Kas tad nosaka valsts iekšējās dzīves sakārtotību? Kas garantē valsts demokrātisku un stabilu attīstību?

Pagājušā gada 30. novembrī un 1. decembrī Vācijā (Drēzdenē) notika konference par zinātnes attīstības perspektīvām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kuru rīkoja žurnāls " NATURE " un NATO Zinātnes un vides aizsardzības nodaļa . Konferencē piedalījās 150 dažādu zinātņu nozaru pārstāvji no ASV, Kanādas, Eiropas Savienības dalībvalstīm un kandidātvalstīm, Krievijas un citām postsociālisma valstīm. Konferences dalībnieki nonāca pie secinājuma, ka galvenais drauds demokrātiskai attīstībai Krievijā un citās postsociālisma valstīs ir zinātnes potenciāla sarukšana un novecošana. Tas rada draudus šo un apkārtējo valstu drošībai. Pie secinājuma, ka "modernajā laikmetā nevis muskuļu un šķēpu daudzums, bet gan intelekts ir galvenais drošības garants", nonāca arī filozofe akadēmiķe Maija Kūle Latvijas inteliģences 16. konferencē "Vai maza valsts spēj sevi aizsargāt?" 1997. gadā.

Kā tad Latvija izturas pret savu intelektuālo potenciālu vai kapitālu?

Runāšu par zinātni kā vienu no intelektuālā potenciāla būtiskajām sastāvdaļām, kurš lielā mērā nosaka arī valsts praktiskās aizsardzības iespējas. Diemžēl jākonstatē, ka valsts attieksme pret zinātni Latvijā pēdējos piecos gados ir bijusi nepiedodami ignorējoša. Budžetā finansējums zinātnei Latvijā šajos gados gandrīz nav palielināts, un 2000. gadā tas veidoja tikai 0,2% no Iekšzemes kopprodukta. Tas ir zemākais rādītājs starp visām NATO un Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Zinātnieku skaits Latvijā uz tūkstoti strādājošo (18,6) ir gandrīz divas reizes mazāks nekā Igaunijā (34,8) un arī stipri mazāks nekā Lietuvā (24,0). Zinātnieku vidējais vecums Latvijā tuvojas 60 gadiem. Apmēram tūkstotis Latvijas zinātnieku neatkarības gados ir pārcēlušies uz dzīvi un darbu rietumvalstīs. Pēc Polijas Zinātņu akadēmijas pārstāvja J. Langera vērtējuma, ikviens zinātnieks, kurš pārgājis strādāt kādā rietumvalstī, aiznes uz turieni intelektuālo kapitālu apmēram 100 tūkstošu ASV dolāru apmērā. Protams, tādu pašu summu zaudē valsts, no kuras zinātnieks ir aizbraucis. Tādā kārtā Latvija neatkarības gados no sava intelektuāla kapitāla ir zaudējusi apmēram 100 miljonus ASV dolāru, kas aizplūduši uz rietumvalstīm kopā ar minētajiem 1000 Latvijas zinātniekiem. Šī summa ir apmēram tikpat liela kā kopējais budžeta finansējums zinātnei šajos gados.

Kāpēc tā notiek? Vai tiešām te noteicošā loma ir latviešiem anekdotiski izcilajai īpašībai – nenovīdībai? Vai tiešām daudzi pie varas un teikšanas tikušie politiķi un ierēdņi cenšas atbrīvoties no gudriem, godīgiem un talantīgiem cilvēkiem, lai tie netraucētu viņiem brīvi darboties?

Diemžēl ir tendences, kas norāda, ka tā tas tiešām ir. Minēšu vienu piemēru. Latvijas Republikas Saeimas budžets pēdējos piecos gados ir stabili audzis, 2001. gadā tas ir gandrīz sasniedzis zinātnes budžeta finansējumu (85% no zinātnes finansēm). Ievērojot, ka Latvijā pašlaik aktīvi zinātnē strādā apmēram 2000 zinātnieku, varam novērtēt, ka ikviens Saeimas deputāts ir tiesīgs rīkoties ar septiņpadsmit reizes lielākiem budžeta resursiem nekā Latvijas zinātnieks. Tātad Saeimas deputāts Latvijā ir 17 reizes vērtīgāks nekā Latvijas zinātnieks, un tas, protams, dod deputātiem ievērojamu pārākuma sajūtu pār nožēlojamajiem intelektuāļiem.

Vai varam uzlabot savas rakstura īpašības? Vai varam novērst minētās anomālijas? Vai dalība NATO tam palīdzēs?

Izolētā stāvoklī sevis pilnveidošana ir apgrūtinoša. Esam paraduši uzklausīt un ievērot rietumvalstu padomus. Domāju, ka dalība NATO mums ievērojami palīdzēs novērst pašreizējo iekšējās dzīves nesakārtotību. Tā palīdzēs atvērt acis tiem politiķiem un ierēdņiem, kuri pašlaik spriež un dara tā: "Nav ko klausīties tās zinātnes, t.i., vistiņas, kura dēj zelta olas, uzmācīgo kladzināšanu. Jākauj nost, jo mums ir vajadzīgs buljons."

Kas tad ir NATO?

Burtiskā tulkojumā NATO ir Ziemeļatlantijas līguma organizācija, kurā apvienojušās valstis, lai veicinātu stabilitāti un labklājību Ziemeļatlantijas telpā, kā tas ir uzsvērts šī līguma preambulā. Līgumā ir uzsvērts, ka puses, vienbalsīgi vienodamās, var par šī līguma parakstītājvalsti uzaicināt jebkuru citu Eiropas valsti, kas spējīga atbalstīt šā līguma principus, kuros ir arī paredzēts veicināt saimniecisko sadarbību savā starpā. Tā kā reāla saimnieciskā sadarbība ir iespējama starp attīstītām valstīm, tad NATO jau tagad sniedz būtisku palīdzību potenciālo dalībvalstu attīstības noteicošajās sfērās. Ļoti svarīgs valsts attīstībai ir tās intelektuālais kapitāls. Jau vairākus gadus NATO ir atvērusi savu trešo dimensiju, t.i., rūpes par zinātnes attīstību un vides aizsardzību, partnervalstīm, tai skaitā Latvijai. Latvijas zinātniekiem ir iespējas NATO zinātniskās programmas ietvaros piedalīties kopējos zinātniskos projektos ar NATO dalībvalstu zinātniekiem, organizēt un piedalīties NATO zinātniskajās konferencēs, kā arī pieteikties uz stipendijām. Visu šo pasākumu izdevumus sedz NATO, tikai sekmīgai līdzdalībai ir vajadzīgs pietiekami augsts zinātniskais potenciāls. Latvija līdz šim ir veiksmīgi piedalījusies gan NATO zinātnes, gan vides aizsardzības programmās. Daudzi zinātniskie institūti šo un citu aktivitāšu rezultātā ir spējīgi nodokļu veidā atmaksāt valsts budžetā vairāk, nekā saņem no tā. Tomēr rezultāti varētu būt daudz labāki, ja Latvijas zinātniskais potenciāls (kapitāls) nebūtu tik noplicināts. Mums vienkārši pietrūkst augstas klases zinātnieku, lai sekmīgi izmantotu visas piedāvātās iespējas, jo finansējums tiek piešķirts konkursa kārtībā pēc ļoti nopietnas pieteicēju zinātniskās kvalitātes izvērtēšanas. Dalība NATO nepārprotami prasa arī paaugstināt valsts intelektuālo kapitālu, lai tā būtu spējīga risināt NATO trešās dimensijas uzdevumus, t.i., veicināt zinātnes attīstību un vides aizsardzību Ziemeļatlantijas telpā. Ceru, ka turpmākajā ceļā uz NATO Latvija spēs sekmīgi paaugstināt savu intelektuālo kapitālu, tādējādi garantējot valsts iekšējo un ārējo drošību.