Ministru
kabineta rīkojums Nr.80
Rīgā 1995.gada
21. februārī (prot. nr.11, 1.§)
Par Latvijas
Republikas pievienošanos Hāgas 1970.gada 18.marta konvencijai
par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un
komerciālajos jautājumos un Hāgas 1965.gada 15.novembra
konvencijai par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu
civilajos un komerciālajos jautājumos
1. Akceptēt pievienošanos Hāgas 1970.gada 18.marta
konvencijai par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un
komerciālajos jautājumos, pamatojoties uz minētās konvencijas
39.pantu.
2. Akceptēt pievienošanos Hāgas 1965. gada 15.novembra
konvencijai par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu
civilajos un komerciālajos jautājumos, pamatojoties uz minētās
konvencijas 28.pantu.
3. Saskaņā ar šī rīkojuma 1. un 2. punktā minēto konvenciju
2.pantu noteikt, ka Centrālā institūcija Latvijas Republikā ir
Tieslietu ministrija.
4. Ārlietu ministrijai iesniegt attiecīgos pievienošanās
dokumentus Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijā.
Ministru
prezidents M. Gailis
Ārlietu
ministrs, Ministru prezidenta biedrs V.Birkavs
Konvencija
par pierādījumu pieprasīšanu ārvalstīs civilajos un
komerciālajos jautājumos
Valstis, kas paraksta šo
Konvenciju,
Vēloties atvieglot Lūgumu
vēstuļu nosūtīšanu un to izpildi, kā arī veicināt dažādu metožu
piemērošanu, ko valstis lieto šim nolūkam,
Vēloties uzlabot savstarpēju
juridisku sadarbību civilajos un komerciālajos jautājumos,
Lai to izpildītu, ir nolēmušas
noslēgt Konvenciju un ir vienojušās par sekojošiem noteikumiem.
1. nodaļa.
Lūgumu vēstules
1. pants
Civilajos vai komerciālajos
jautājumos līgumslēdzējvalsts tiesas institūcijas, saskaņā ar
šīs valsts likumā paredzētiem noteikumiem, var lūgt kompetentu
citas līgumslēdzējas valsts institūciju, izmantojot Lūguma
vēstuli, lai iegūtu pierādījumus vai izpildītu kādu citu
juridisku darbību.
Vēstuli nevar izmantot, lai
iegūtu pierādījumus, kas nav domāti jau iesākta vai paredzēta
tiesas procesa vajadzībām.
Termins "cita juridiska darbība"
neietver juridisko dokumentu izmantošanu vai jebkuru citu
procesu, ar kuru spriedums vai rīkojums tiek izpildīti, vai
rīkojumu par pagaidu vai drošības pasākumiem.
2. pants
Līgumslēdzēja valsts izveido
Centrālo institūciju, kas apņemas saņemt Lūgumu vēstules no
tiesu institūcijām citās līgumslēdzējās valstīs un nosūtīt
vēstules kompetentai institūcijai šo lūgumu izpildei. Katra
valsts organizēs Centrālo institūciju saskaņā ar šīs valsts
nacionālajiem likumiem.
Vēstules tiks sūtītas
izpildvalsts Centrālajai institūcijai tieši, bez nosūtīšanas
caur jebkuru citu šīs valsts institūciju.
3. pants
Lūguma vēstulē jāuzrāda:
a) institūcija, kas lūdz šīs
vēstules izpildi, un institūcija, kas ir lūgta to izpildīt, ja
tas ir zināms lūgumu izteikušajai valstij,
b) uzvārdi un adreses pusēm
tiesas procesā un to pārstāvjiem, ja tādi ir,
c) procesa, kam tiek prasīti
pierādījumi, būtība, sniedzot visu nepieciešamo informāciju
attiecībā uz to,
d) pierādījumi, kas ir jāiegūst,
vai citas juridiskas darbības, kas ir jāizpilda.
Kur nepieciešams, vēstulē cita
starpā ir jānorāda:
e) to personu uzvārdi un
adreses, kas tiks pakļautas izmeklēšanai,
f) jautājumi, kas jāuzdod
personām, kas tiks pakļautas izmeklēšanai, kā arī šo jautājumu
būtības izklāsts,
g) dokumenti un cits īpašums
(nekustamais vai personiskais), kas tiks apskatīts,
h) prasības par to, ka
pierādījumi tiek sniegti pret parakstu, vai par to, ka ir
jāizmanto kāda cita īpaša forma,
i) jebkura speciālā metode vai
procedūra, kas jāizmanto, pamatojoties uz 9. pantu.
Vēstulē var arī tikt minēta
informācija, kas nepieciešama 11. panta piemērošanai.
Nekāda legalizācija vai citas
formalitātes netiek prasītas.
4. pants
Lūguma vēstulei ir jābūt tādā
valodā, kā prasa institūcija, kurai šī vēstule ir jāizpilda,
vai arī ir jābūt pievienotam tulkojumam šajā valodā.
Tomēr līgumslēdzējai valstij ir
jāpieņem vēstule arī angļu vai franču valodā vai tulkojumus
kādā no šīm valodām, izņemot gadījumus, kad valsts ir izteikusi
iebildumus saskaņā ar 33. pantu.
Līgumslēdzējai valstij, kam ir
vairāk nekā viena oficiālā valoda un kas nevar, pamatojoties uz
nacionālo likumdošanu, pieņemt vēstuli vienā no šīm valodām
attiecībā uz visu tās teritoriju, savā paziņojumā ir jānorāda
valoda, kādā jābūt vēstulei vai tās tulkojumam atsevišķās
valsts teritorijas daļās. Gadījumā, ja šie Konvencijas
noteikumi netiek ievēroti bez tiesiska iemesla, tulkojuma maksa
par prasīto valodu ir jāmaksā valstij, kas dokumentu
sastādījusi.
Līgumslēdzēja valsts var paziņot
par noteiktu valodu vai valodām, citām nekā tām, kas ir minētas
iepriekšējos paragrāfos, kurās vēstule var tikt nosūtīta
Centrālajai institūcijai.
Jebkurš tulkojums, kas ir
pievienots vēstulei, ir jāapliecina kā pareizs, ko izdara
diplomātiskās vai konsulārās amatpersonas vai zvērināts tulks,
vai kāda cita persona, kas ir pilnvarota veikt šādus pienākumus
kādā no valstīm.
5. pants
Ja Centrālā institūcija uzskata,
ka lūgums neatbilst šīs Konvencijas noteikumiem, tai ir
nekavējoties jāinformē valsts institūcija, kas ir nosūtījusi
Lūguma vēstuli, norādot iebildumus attiecībā uz šo lūgumu.
6. pants
Ja institūcija, kam ir nosūtīta
Lūguma vēstule, nav kompetenta to izpildīt, vēstule
nekavējoties jānosūta institūcijai tajā pašā valstī, kas ir
kompetenta to izpildīt saskaņā ar šīs valsts likumiem.
7. pants
Ja institūcija, kas izsaka
lūgumu, vēlas, tā ir jāinformē par tiesas procesa norises vietu
un laiku, lai puses, kas ir ieinteresētas šajā procesā, un to
pārstāvji varētu piedalīties. Šī informācija ir jānosūta tieši
pusēm vai to pārstāvjiem, ja dokumenta sastādītājas valsts
institūcija to prasa.
8. pants
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka lūgumu izteikušās līgumslēdzējas valsts
institūcijas juridiskais personāls var piedalīsies Lūguma
vēstules izpildē.
Var tikt prasīts iepriekšējs
pilnvarojums no kompetentas institūcijas, ko izveidojusi
paziņojumu izteikusī valsts.
9. pants
Tiesas institūcija, kas izpilda
Lūguma vēstuli, piemēro valsts nacionālo likumdošanu attiecībā
uz metodēm un procedūru, kas jāizmanto.
Tomēr šī institūcija sekos
lūguma izpildei, ko izteikusi attiecīgā institūcija, nolūkā
nodrošināt speciālas metodes un procedūras ievērošanu, izņemot
gadījumus, kad tas ir nesavienojami ar valsts nacionālo
likumdošanu vai šo lūgumu ir neiespējams izpildīt valsts
iekšējas prakses rezultātā vai procedūras, vai praktisku
grūtību dēļ.
Lūguma vēstule ir jāizpilda
ātri.
10. pants
Izpildot Lūguma vēstuli,
institūcija, kurai šis lūgums ir adresēts, attiecībā uz dažādām
instancēm var piemērot atbilstošus piespiedu līdzekļus, bet
valsts iekšējos tiesas procesos tā var piemērot šos piespiedu
līdzekļus tādā apjomā, kā tas ir noteikts šīs valsts
nacionālajā likumdošanā par valsts institūciju izdoto rīkojumu
izpildi, vai arī pušu izteiktajos lūgumos paredzētajā
apjomā.
11. pants
Izpildot Lūguma vēstuli,
persona, kas ir iesaistīta, var atteikties sniegt pierādījumus
tik tālu, cik tai ir tiesības vai pienākumi atteikties dot
pierādījumus:
a) pamatojoties uz valsts, kurā
lūgums tiek izpildīts, likumiem vai
b) pamatojoties uz lūgumu
izteikušās valsts likumiem un tām tiesībām vai pienākumiem, kas
ir precizēti vēstulē, vai arī pēc tās puses, kurai lūgums ir
adresēts, valsts iestādes prasības to šai valsts iestādei
citādi apstiprinājusi lūgumu izteikušās valsts iestāde.
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka papildus tā respektēs tiesības un pienākumus, ko
nosaka citas valsts likumdošana un kas atšķiras no tiesībām un
pienākumiem, kas pastāv Lūguma vēstules nosūtītājā valstī un
izpildes valstī, tādā apjomā, kā noteikts šajā paziņojumā.
12. pants
Lūguma vēstules izpilde var tikt
atteikta tikai tādā apjomā, ka:
a) izpildes valstī vēstules
izpilde nesaskan ar šīs valsts tiesu sistēmas funkcijām;
vai
b) valsts, kam lūgums adresēts,
uzskata, ka, izpildot šo lūgumu, tiks ierobežota tās
suverenitāte vai radīti draudi tās drošībai.
Lūguma vēstules izpilde nevar
tikt pilnībā atteikta, pamatojoties tikai uz to, ka valsts
nacionālā likumdošana prasa īpašu jurisdikciju konkrētajā
jautājumā, vai arī pamatojoties uz to, ka šīs valsts nacionālā
likumdošana neatzīst tiesības veikt jebkādas darbības šajā
jautājumā.
13. pants
Lūgumu izpildes institūcijai ir
jānosūta lūgumu izteikušajai valstij dokumenti, kas konstatē
Lūguma vēstules izpildes faktu, pa tiem pašiem kanāliem, kādi
tika izmantoti Lūguma vēstules nosūtīšanai.
Jebkurā gadījumā, ja vēstule
netiek izpildīta pilnīgi vai arī tiek izpildīta tikai daļēji,
lūgumu izteikusī valsts ir nekavējoties par to jāinformē,
paziņojot neizpildes iemeslus.
14. pants
Lūguma vēstules izpilde nevar
paaugstināt nodokļus vai jebkurus cita veida maksājumus.
Tomēr valstij, kas Lūguma
vēstuli izpilda, ir tiesības prasīt lūgumu izteikušai valstij
atlīdzināt maksājumus par ekspertu, tulku izmantošanu, kā arī
maksājumus, kas radušies, izmantojot speciālu procedūru, ko
prasījusi lūgumu izteikusī valsts, pamatojoties uz 9. panta 2.
paragrāfu.
Lūguma izpildes institūcijai,
kur likums nosaka pienākumu pusēm pašām nodrošināt pierādījumus
un kas nevar pati izpildīt lūgumu, var, saņemot piekrišanu no
lūguma izteikušās valsts, iecelt personu, kas izpildīs šo
lūgumu.
Lūdzot šo piekrišanu, lūguma
izpildes institūcijai ir jānorāda aptuvenie maksājumi, kas
varētu rasties, izmantojot šo procedūru.
Ja lūgumu izteikusī valsts dod
piekrišanu, tai ir jāatlīdzina jebkuri maksājumi, kas radušies,
bet bez šādas piekrišanas lūgumu izteikusī valsts nav atbildīga
par maksājumu atlīdzināšanu.
2. nodaļa.
Pierādījumu pieprasīšana, ko realizē diplomātiskās
amatpersonas, konsulārās amatpersonas un pilnvarotās
personas
15. pants
Civilajos vai komerciālajos
jautājumos līgumslēdzējas valsts diplomātiskā amatpersona vai
konsulārā amatpersona citas līgumslēdzējas valsts teritorijā
vai teritorijā, kur šī persona realizē savas funkcijas, var
pieprasīt pierādījumus, nelietojot piespiešanas metodes pret
tās valsts pilsoņiem, ko šī persona pārstāv, lai sniegtu
palīdzību iesāktā tiesas procesā valstī, kuru šī persona
pārstāv.
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka pierādījumus diplomātiskās vai konsulārās
amatpersonas var pieprasīt tikai tad, ja ir šīs valsts
izveidotas institūcijas izdota atļauja.
16. pants
Līgumslēdzējvalsts diplomātiskā
amatpersona vai konsulārā amatpersona otras līgumslēdzējvalsts
teritorijā, kurā šī persona realizē savas funkcijas, bez
piespiedu līdzekļu piemērošanas, var pieprasīt pierādījumus no
šīs valsts vai arī trešās valsts pilsoņiem, palīdzot jau
iesāktā tiesas procesā valstī, kuru šī persona pārstāv, ja:
a) kompetenta institūcija, ko
izveidojusi valsts, kurā šī persona realizē savas funkcijas, ir
devusi atļauju vai nu vispārīgi, vai arī atsevišķā lietā,
b) šī persona atbilst
nosacījumiem, ko kompetenta institūcija ir noteikusi šajā
atļaujā.
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka pierādījumus var pieprasīt, pamatojoties uz šo
pantu, bez iepriekšējas atļaujas.
17. pants
Civilajos vai komerciālajos
jautājumos persona, kas ir iecelta kā pilnvarotā, var bez
piespiedu līdzekļu piemērošanas pieprasīt pierādījumus
līgumslēdzējā valstī, lai palīdzētu jau iesāktā tiesas procesā
citā līgumslēdzējā valstī, ja
a) kompetenta institūcija, ko
izveidojusi valsts, kurā ir jāizmanto pierādījums, ir devusi
atļauju vai nu vispārīgi, vai arī atsevišķā lietā, un
b) šī persona atbilst
nosacījumiem, ko kompetentā institūcija ir noteikusi šajā
atļaujā.
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka pierādījumus var pieprasīt, pamatojoties uz šo
pantu, bez kompetentās institūcijas iepriekšējas atļaujas.
18. pants
Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka diplomātiskās amatpersonas, konsulārās amatpersonas
vai personas, kas ir pilnvarotas pieprasīt pierādījumus saskaņā
ar 15., 16., 17. pantu, var griezties pie šīs valsts izveidotām
kompetentām institūcijām pēc nepieciešamās palīdzības, lai
iegūtu pierādījumus piespiedu kārtā.
Paziņojums var saturēt tādus
nosacījumus, ko paziņotāja valsts uzskata par piemērotiem.
Ja institūcija iesniedz
iesniegumus, tā var izmantot jebkurus piespiedu līdzekļus, kas
ir piemēroti un kas ir paredzēti likumā, lai tos izmantotu
valsts iekšējos tiesas procesos.
19. pants
Kompetenta institūcija, dodot
atļauju, kas minēta 15., 16. vai 17. panta, vai iesniedzot
iesniegumu, kas minēts 18. pantā, var noteikt prasības, ko tā
uzskata par nepieciešamām, tai skaitā arī attiecībā uz laiku un
vietu pierādījumu pieprasīšanai.
Līdzīgi tā var prasīt, lai tai
tiktu paziņots pieņemams laika periods, datums un vieta
pierādījumu pieprasīšanai; šādos gadījumos institūcijas
pārstāvim ir tiesības būt klāt pierādījumu pieprasīšanā.
20. pants
Pieprasot pierādījumus saskaņā
ar jebkuru šīs nodaļas pantu, personas, kas ir ieinteresētas
šajā lietā, var būt likumīgi pārstāvētas.
21. pants
Ja diplomātiskai amatpersonai,
konsulārai amatpersonai vai pilnvarotai personai ir piešķirtas
tiesības saskaņā ar 15., 16. vai 17. pantu pieprasīt
pierādījumus
a) tās var pieprasīt visa veida
pierādījumus, ja tas nav pretrunā ar tās valsts likumiem, kurā
šie pierādījumi tiek pieprasīti, kā arī ja tas nav pretrunā
jebkurai atļaujai, kas ir piešķirta saskaņā ar iepriekšējiem
pantiem, un šīm personām ir tiesības, ievērojot iepriekšminētos
ierobežojumus, dot zvērestu vai sniegt apstiprinājumu,
b) lūgumam personām ierasties
vai sniegt pierādījumus, izņemot gadījumus, ja saņēmējs ir
valsts, kurā notiek darbība, pilsonis, ir jābūt tās valsts
oficiālajā valodā, kurā šis pierādījums tiks pieprasīts, vai
jābūt kopā ar tulkojumu šajā valodā,
c) lūgumam ir jāinformē persona,
ka tā var būt likumīgi pārstāvēta, un valstij, kas nav
izpildījusi paziņojumu saskaņā ar 18. pantu, šī persona ir
jāinformē arī par to, ka tai nav piespiedu kārtā jāierodas un
jāsniedz pierādījumi,
d) pierādījumi var tikt
pieprasīti tādā veidā, kā nosaka likums, kuru piemēro tiesā, ja
šāds veids nav aizliegts ar tās valsts likumu, kur pierādījums
tiek pieprasīts,
e) persona, kurai lūdz sniegt
pierādījumus, var lūgt tiesības un pienākumus atteikties sniegt
pierādījumus, kā tas minēts 11. pantā.
22. pants
Tas fakts, ka mēģinājums
pieprasīt pierādījumus saskaņā ar šajā nodaļā noteikto
procedūru, ir bijis neveiksmīgs, jo persona ir atteikusies
sniegt pierādījumus, neizslēdz iespēju lūgumu par pierādījumu
pieprasīšanu izmantot saskaņā ar 1. nodaļas noteikumiem.
3. nodaļa.
Vispārējie noteikumi
23. pants
Līgumslēdzēja valsts var
parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot,
ka tā neizpildīs Lūguma vēstules, kas izdotas nolūkā panākt
pirmstiesas izmeklēšanas dokumentu atklāšanu, kas zināma
vispārējo tiesību sistēmas valstīs.
24. pants
Līgumslēdzēja valsts var
izveidot citas institūcijas papildus Centrālajai institūcijai,
nosakot tās kompetences apjomu. Tomēr visos gadījumos Lūguma
vēstule var tikt adresēta Centrālajai institūcijai.
Federālās valstis ir tiesīgas
izveidot vairāk nekā vienu Centrālo institūciju.
25. pants
Līgumslēdzēja valsts, kam ir
vairāk nekā viena tiesību sistēma, var izveidot institūciju
vienai no šīm sistēmām, kam būs ekskluzīva kompetence izpildīt
Lūguma vēstuli saskaņā ar šo Konvenciju.
26. pants
Līgumslēdzēja valsts, ja tai
tiek prasīts šādi rīkoties saskaņā ar Konstitūcijā noteiktiem
ierobežojumiem, var prasīt valstij, kura izsaka lūgumu,
atlīdzību par maksājumiem un izdevumiem, kas nepieciešami
Lūguma vēstules izpildei, lai piespiestu personu ierasties
sniegt pierādījumus, un par jebkuru pierādījumu kopiju.
Ja valsts ir izteikusi prasību
saskaņā ar iepriekšējo paragrāfu, jebkura cita līgumslēdzēja
puse var prasīt no šīs valsts atlīdzību par līdzīgiem
maksājumiem un izdevumiem.
27. pants
Šīs Konvencijas noteikumi nekādi
neierobežos līgumslēdzēju valsti:
a) izteikt paziņojumus, ka
Lūguma vēstule var tikt nosūtīta tās juridiskajām institūcijām
caur kanāliem atšķirīgiem no 2. pantā paredzētajiem,
b) ar nacionālo likumdošanu vai
praksē pieļaut jebkuras darbības ar mazāk ierobežojošiem
nosacījumiem, nekā tas ir noteikts šajā Konvencijā,
c) ar nacionālo likumdošanu vai
praksē pieļaut pierādījumu pieprasīšanas metodes, kas ir
atšķirīgas no Konvencijā noteiktajām.
28. pants
Šī Konvencija nekādi neierobežos
vienošanos starp jebkurām divām vai vairākām līgumslēdzējām
valstīm, ja šāda vienošanās ļauj ierobežot:
a) 2. panta noteikumus attiecībā
uz metodēm Lūguma vēstules nosūtīšanai,
b) 4. panta noteikumus attiecībā
uz valodu, kas var tikt lietota,
c) 8. panta noteikumus attiecībā
uz juridiskā personāla klātbūtni vēstuļu izpildē,
d) 11. panta noteikumus
attiecībā uz tiesībām un pienākumiem atteikties sniegt
pierādījumus,
e) 13. panta noteikumus
attiecībā uz metodēm, nododot izpildītās vēstules lūgumu
izteikušajai institūcijai,
f) 14. panta noteikumus
attiecībā uz maksājumiem,
g) 2. nodaļas noteikumiem.
29. pants
Ja šīs Konvencijas
līgumslēdzējvalstis ir arī līgumslēdzējvalstis vienai vai abām
Konvencijām par civilprocesu, kas parakstītas Hāgā 1905. gada
17. jūlijā un 1954. gada 1. martā, tad šī Konvencija aizstās
8.—16. pantu iepriekšējās Konvencijās.
30. pants
Šī Konvencija neietekmēs 1905.
gada Konvencijas 23. panta piemērošanu un 1954. gada
Konvencijas 24. panta piemērošanu.
31. pants
Papildu vienošanās starp
līgumslēdzējvalstīm attiecībā uz 1905. gada un 1954. gada
Konvencijām tiks uzskatītas par piemērojamām arī attiecībā uz
šo Konvenciju, izņemot gadījumus, kad līgumslēdzējvalstis ir
vienojušās citādi.
32. pants
Nepārkāpjot 29. un 31. panta
noteikumus, šī Konvencija neietekmēs citu konvenciju noteikumus
par jautājumiem, ko regulē šī Konvencija, kuras Puses
līgumslēdzējvalstis ir vai par kuras Pusēm līgumslēdzējvalstis
kļūs.
33. pants
Valsts var parakstīšanas,
ratifikācijas vai pievienošanās laikā izslēgt pilnīgi vai
daļēji no piemērošanas 4. panta 2. paragrāfa un 2. nodaļas
noteikumus.
Nekāda cita veida ierobežojumi
netiek atļauti.
Jebkura līgumslēdzēja valsts var
katrā laikā atkāpties no ierobežojumiem, ko tā ir izteikusi;
ierobežojumi zaudē savu spēku 60. dienā pēc paziņojuma par
atkāpšanos no tiem.
Ja valsts ir izteikusi
ierobežojumus, jebkura cita valsts, ko tie iespaido, var
piemērot šos pašus ierobežojumus attiecībā pret ierobežojumus
izteikušo valsti.
34. pants
Valsts var katrā laikā atkāpties
no paziņojuma vai pārveidot paziņojumu.
35. pants
Katrai līgumslēdzējvalstij
ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā
vai vēlākā laikā ir jāinformē Nīderlandes Ārlietu ministrija
par institūciju izveidošanu saskaņā ar 2., 8. un 25. pantu.
Kur tas ir nepieciešams, katra
līgumslēdzējvalsts var informēt ministriju par:
a) institūciju izveidošanu,
kuras ir jāinformē, kuru atļauja vai kuru palīdzība var tikt
lūgta, pieprasot pierādījumus, ja to veic diplomātiskās
amatpersonas un konsulārās amatpersonas saskaņā ar 15., 16. un
18. pantu,
b) institūciju izveidošanu, kuru
atļauja var tikt prasīta, pieprasot pierādījums, ja to veic
pilnvarotas personas saskaņā ar 17. pantu, un par institūciju
izveidošanu, kuras var sniegt paredzēto palīdzību,
c) paziņojumiem saskaņā ar 4.,
8., 11., 15., 16., 17., 18., 23. un 27. pantu,
d) jebkuru atkāpšanos vai
izmaiņām iepriekš minēto institūciju izveidošanā un
paziņojumos,
e) atkāpšanos no jebkuriem
ierobežojumiem.
36. pants
Jebkuras grūtības, kas varētu
rasties sakarā ar šīs Konvencijas izpildīšanu, tiks novērstas
diplomātiskā ceļā.
37. pants
Šī Konvencija tiks atvērta
parakstīšanai valstīm, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko
Privāto tiesību Konferences 11. sesijā.
Tā ir jāratificē un
ratifikācijas instrumenti ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu
ministrijai.
38. pants
Šī Konvencija stāsies spēkā
sešdesmitajā dienā pēc tam, kad trešais ratifikācijas
instruments saskaņā ar 37. panta 2. paragrāfu tiks deponēts
Nīderlandes Ārlietu ministrijai.
Konvencija stāsies spēkā
attiecībā uz katru valsti, kas to ratificēs vēlākā laikā, 60.
dienā pēc tās ratifikācijas instrumenta deponēšanas.
39. pants
Jebkura valsts, kas nav
pārstāvēta Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 11.
sesijā, bet kas ir šīs konferences dalībvalsts vai ANO
dalībvalsts, vai specializētas institūcijas dalībvalsts, vai
Starptautiskās Tiesas Statūtu dalībvalsts, var pievienoties šai
Konvencijai pēc tam, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38.
panta 1. paragrāfu.
Pievienošanās instruments ir
deponējams Nīderlandes Ārlietu ministrijai.
Konvencija stāsies spēkā
attiecībā uz valsti, kas tai pievienojas vēlākā laikā,
sešdesmitajā dienā pēc pievienošanās instrumenta
deponēšanas.
Pievienošanās iespaidos
attiecības tikai starp tām valstīm, kas ir pievienojušās
Konvencijai, un tām līgumslēdzējvalstīm, kas ir paziņojušas, ka
pieņem šo pievienošanos.
Šāds paziņojums ir jādeponē
Nīderlandes Ārlietu ministrijai, un ministrija nosūta pa
diplomātiskiem kanāliem apliecinātu kopiju katrai
līgumslēdzējai valstij.
40. pants
Jebkura valsts var
parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot,
ka šī Konvencija tiks piemērota visās teritorijās, par kurām
valsts ir atbildīga starptautiskajās attiecībās, vai attiecībā
uz vienu vai vairākām no tām. Šāds paziņojums stāsies spēkā
datumā, kad Konvencija stāsies spēkā attiecīgajā valstī.
Jebkurā vēlākā laikā par šīs
Konvencijas piemērošanas paplašināšanu ir jāpaziņo Nīderlandes
Ārlietu ministrijai.
Konvencija stāsies spēkā
attiecībā uz paziņojumā minētajām teritorijām 60. dienā pēc
iepriekšējā paragrāfā paredzētā paziņojuma.
41. pants
Šī Konvencija būs spēkā 5 gadus
no datuma, kad tā ir stājusies spēkā saskaņā ar 38. panta 1.
paragrāfu pat attiecībā uz valstīm, kas to ir ratificējušas vai
pievienojušās vēlākā laikā.
Neesot denonsācijai, Konvencija
ir jāatjauno ik pēc 5 gadiem.
Par jebkuru denonsāciju ir
jāpaziņo Nīderlandes ĀM vismaz 6 mēnešus pirms 5 gadu perioda
beigām.
Denonsācija var tikt ierobežota
attiecībā uz noteiktām teritorijām, kurās šī Konvencija ir
spēkā.
Denonsācija attieksies tikai uz
valsti, kas par to ir paziņojusi.
Konvencija paliks spēkā
attiecībā uz citām līgumslēdzējām valstīm.
42. pants
Nīderlandes ĀM paziņos valstīm,
kas ir norādītas 37. pantā, un valstīm, kas ir pievienojušās
saskaņā ar 39. pantu, par:
a) parakstīšanu un ratifikāciju,
kas norādīta 37. pantā,
b) datumu, kad šī Konvencija
stājas spēkā saskaņā ar 38. panta 1. paragrāfu,
c) pievienošanos saskaņā ar 39.
pantu un datumu, kad tā stājas spēkā,
d) piemērošanas paplašināšanu,
kas norādīta 40. pantā, un datumu, kad tā stājas spēkā,
e) izveidošanu, ierobežojumiem
un paziņojumiem, kas norādīti 33. un 35. pantā,
f) denonsāciju, kas norādīta 41.
panta 3. paragrāfā.
To apliecinot, būdami pienācīgi
pilnvaroti, ir parakstījuši šo Konvenciju.
Parakstīta Hāgā 1970. gada 18.
martā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz
autentiski, vienā kopijā, kas tiks deponēta Nīderlandes
valdības arhīvos un no kuras apliecināta kopija tiks izsūtīta
pa diplomātiskiem kanāliem katrai valstij, kas ir pārstāvētas
Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 11. sesijā.
Konvencija
par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un
komerciālajos jautājumos
Hāgā 1965. gada 15. novembrī
Valstis, kas paraksta šo
Konvenciju,
Vēloties radīt atbilstošus
apstākļus tiesas un ārpustiesas dokumentu, kas ir jāizmanto
ārvalstī, nosūtīšanas nodrošināšanai adresātam nepieciešamajā
laikā,
Vēloties uzlabot savstarpējās
juridiskās palīdzības organizāciju, šajā nolūkā vienkāršojot un
paātrinot procedūru,
Lai to izpildītu, ir nolēmušas
noslēgt Konvenciju un ir vienojušās par sekojošiem noteikumiem:
1. pants
Šī Konvencija ir jāpiemēro visās
lietās civilajos un komerciālajos jautājumos, kurās tiesas un
ārpustiesas dokumenti ir jānosūta izmantošanai ārvalstīs.
Šī Konvencija nav jāpiemēro
tajos gadījumos, kad nav zināma personas adrese, kurai ir
nepieciešams dokuments.
1. nodaļa.
Tiesas dokumenti
2. pants
Katrai Līgumslēdzējai valstij ir
jānozīmē Centrālā institūcija, kas apņemas saņemt lūgumus par
dokumentu izmantošanu no citas Līgumslēdzējas valsts un
rīkoties atbilstoši 3.—6. panta noteikumiem.
Katra valsts izveido Centrālo
institūciju atbilstoši savas valsts nacionālajiem likumiem.
3. pants
Institūcijai vai tiesas
ierēdnim, kas kompetenti saskaņā ar tās valsts likumu, kurā
dokuments ir sastādīts, ir jāiesniedz lūgums saskaņā ar šai
Konvencijai pievienoto paraugu tās valsts Centrālajai
institūcijai, kurai šis dokuments ir adresēts, bez jebkādām
legalizācijas vai citām līdzīgām formalitātēm.
Izmantojamais dokuments vai tā
kopija ir jāpievieno lūgumam. Lūgumam un dokumentam ir jābūt
kopijām.
4. pants
Ja Centrālā institūcija uzskata,
ka lūgums neatbilst šīs Konvencijas noteikumiem, tai ir
nekavējoties jāinformē iesniedzējs un jāizklāsta tās iebildumi
attiecībā uz lūgumu.
5. pants
Valsts Centrālajai institūcijai,
kam lūgums ir adresēts, pašai ir jāizmanto dokuments vai
jāvienojas, ka atbilstoša institūcija to izmantos:
a) saskaņā ar noteikumiem, kas
paredzēti šīs valsts likumdošanā par dokumentu izmantošanu
valsts iekšējā darbībā attiecībā uz personām, kas atrodas tās
teritorijā, vai
b) saskaņā ar noteikumiem, kuru
ievērošanu lūdz dokumenta iesniedzējs, izņemot gadījumus, kad
šādi noteikumi ir pretrunā ar tās valsts likumiem, kuras
Centrālajai institūcijai lūgums ir adresēts.
Šī panta 1(b) paragrāfā
minētajos gadījumos dokumentu vienmēr var izmantot, ja šī
dokumenta adresāts to pieņem brīvprātīgi.
Ja dokuments ir jāizmanto
saskaņā ar šī panta 1.paragrāfu, Centrālā institūcija var
prasīt, lai dokuments būtu rakstīts vai tulkots oficiālajā
valodā vai kādā no tās valsts oficiālajām valodām, kurai lūgums
adresēts.
Tā lūguma daļa, kas ir izteikta
šajā Konvencijas noteiktajā formā un kas satur izmantojamā
dokumenta īsu satura izklāstu, ir jāpievieno šim
dokumentam.
6. pants
Valsts Centrālajai institūcijai,
kam ir adresēts dokuments, vai jebkurai citai institūcijai, kas
var tikt izveidota šim nolūkam, ir jāsastāda apliecība saskaņā
ar šai Konvencijai pievienoto paraugu.
Apliecībā ir jābūt
apstiprinājumam par to, ka dokuments ticis izmantots, un šajā
apliecībā jāuzrāda arī izmantošanas metode, vieta, datums un
persona, kam dokuments ticis nosūtīts. Ja dokuments nav
izmantots, apliecībā ir jānorāda iemesli, kas ir aizkavējuši to
izmantot.
Ja apliecību nav izdevusi
Centrālā institūcija vai tiesas institūcija, tad iesniedzējs
var prasīt, lai to apstiprina viena no šīm institūcijām.
Apliecība jānosūta tieši
iesniedzējam.
7. pants
Standarta termini, kas noteikti
Konvencijai pievienotajā paraugā, visos gadījumos rakstāmi
franču vai angļu valodā. Tie var tikt rakstīti arī oficiālajā
vai vienā no oficiālajām tās valsts valodām, kurā dokuments ir
sastādīts.
Atbilstošās veidlapas ir
jāaizpilda vai nu tās valsts oficiālajā valodā, kurai šis
dokuments ir adresēts, vai arī franču vai angļu valodā.
8. pants
Jebkura Līgumslēdzēja valsts var
brīvi izmantot tiesas dokumentus attiecībā uz personām
ārvalstīs, bez jebkādiem piespiedu līdzekļiem, tieši ar tās
diplomātisko vai konsulāro amatpersonu starpniecību.
Jebkura valsts var paziņot, ka
tā ir pret šādu dokumentu izmantošanu savas valsts teritorijā,
ja vien šāds dokuments nav jāizmanto attiecībā uz valsts, kurā
dokuments sastādīts, pilsoni.
9. pants
Papildus pārējam katrai
Līgumslēdzējai valstij ir tiesības brīvi lietot konsulāros
kanālus, lai nosūtītu dokumentus izmantošanai tām citu
Līgumslēdzējvalstu institūcijām, kuras ir izveidotas šim
nolūkam.
Katra Līgumslēdzēja puse, ja
īpaši apstākļi to prasa, var lietot diplomātiskos kanālus šim
pašam nolūkam.
10. pants
Ar nosacījumu, ka valstij, kurai
ir nosūtīts dokuments, nav iebildumu, šai Konvencijai
jāietekmē:
a) rīcības brīvību, nosūtot
dokumentus pa pastu tieši personām ārvalstīs,
b) tiesas ierēdņu, ierēdņu vai
citu valsts amatpersonu, kas ir kompetentas valstī, kurā
dokuments ir sastādīts, rīcības brīvību, izmantojot tiesas
dokumentus tieši ar tiesas ierēdņu, ierēdņu vai citu dokumentu
saņēmējvalsts kompetentu amatpersonu starpniecību.
c) jebkuras procesā
ieinteresētās personas rīcības brīvību, izmantojot juridiskos
dokumentus ar tiesas ierēdņu vai citu dokumentu saņēmējvalsts
kompetentu amatpersonu starpniecību.
11. pants
Šī Konvencija nekādi neierobežos
divu vai vairāku Līgumslēdzēju pušu vienošanās nolūkā atļaut
izmantot citādus tiesas dokumentu nosūtīšanas kanālus, kā ir
noteikts iepriekšējos pantos, un īpaši tiešu sazināšanos starp
šo Pušu attiecīgajām institūcijām.
12. pants
Sakarā ar no vienas
Līgumslēdzējas valsts sūtīto tiesas dokumentu izmantošanu nav
jāpaaugstina jebkādi maksājumi vai nodokļu atmaksāšana, vai
maksa par pakalpojumiem, kurus sniegusi dokumentu
saņēmējvalsts.
Iesniedzējam ir jāatmaksā vai
jāatlīdzina izdevumi, kas radušies:
a) izmantojot tiesas ierēdņu
pakalpojumus vai tādu personu pakalpojumus, kas ir kompetentas
saskaņā ar dokumentu saņēmējvalsts likumiem,
b) par īpašas dokumentu
izmantošanas metodes lietošanu.
13. pants
Ja lūgums atbilst šīs
Konvencijas prasībām, valsts, kam tas ir adresēts, var
atteikties izpildīt šo lūgumu vienīgi, ja tā uzskata, ka lūguma
izpilde varētu apdraudēt tās suverenitāti vai drošību.
Valsts nevar atteikties no
lūguma izpildes, pamatojoties vienīgi uz to, ka saskaņā ar tās
nacionālo likumdošanu šajā jautājumā ir nepieciešama īpaša
likumdošana vai ka tās nacionālā likumdošana nepieļauj darbību,
kas ir par pamatu lūgumam.
Atteikšanās gadījumā Centrālajai
institūcijai ir nekavējoties jāinformē iesniedzējs un valsts
par atteikšanās iemesliem.
14. pants
Sarežģījumi, kas varētu rasties
sakarā ar tiesas dokumentu nosūtīšanu izmantošanai ārvalstīs,
ir jānovērš diplomātiskā ceļā.
15. pants
Kad pavēste vai līdzvērtīgs
dokuments, lai ierastos tiesā, ir bijis jānosūta uz citu valsti
nolūkā to izmantot saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un
atbildētājs nav ieradies, tiesas lēmums nav jāpasludina, pirms
nav noskaidrots, ka:
a) dokuments tika izmantots
saskaņā ar dokumenta saņēmējvalsts nacionālo likumdošanu par
dokumentu izmantošanu attiecībā uz personām, kas atrodas šīs
valsts teritorijā,
b) dokuments faktiski tika
nodots atbildētajam vai nosūtīts uz tā dzīvesvietu kādā citā
veidā, kas paredzēts šajā Konvencijā,
un ka katrā no šiem gadījumiem
dokumentu izmantošana vai nodošana tika veikta laikā, kas ir
bijis pietiekams, lai dotu atbildētājam iespēju
aizstāvībai.
Katrai Līgumslēdzējai valstij ir
tiesības paziņot, ka tiesnesis, neskatoties uz šī panta 1.
punkta noteikumiem, var pasludināt spriedumu, pat ja nav
saņemta izmantošanas apliecība vai dokuments nav nodots, ja ir
ievēroti šādi noteikumi:
a) dokuments tika nosūtīts,
izmantojot vienu no šajā Konvencijā paredzētiem veidiem,
b) no dokumenta nosūtīšanas
datuma ir notecējis termiņš, ko tiesnesis atzīst par atbilstošu
konkrētajā lietā, bet šis termiņš nevar būt mazāks par 6
mēnešiem,
c) nekāda apliecība nav saņemta,
kaut arī tikuši izmantoti visi iespējamie līdzekļi, lai to
saņemtu ar kompetentu institūciju starpniecību, kam lūgums
adresēts.
Tomēr, neskatoties uz
iepriekšējā punkta noteikumiem, nepieciešamības gadījumā
tiesnesis var prasīt, lai tiktu veikti pagaidu vai drošības
pasākumi.
16. pants
Kad pavēste vai līdzvērtīgs
dokuments, lai ierastos tiesā, ir bijis jānosūta uz citu valsti
nolūkā to izmantot saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem un
tiesas lēmums ir stājies spēkā attiecībā uz atbildētāju, kas
tiesā nav ieradies, tiesnesim ir tiesības atlikt apelācijas
termiņa beigas, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:
a) atbildētājs nav zinājis par
dokumentu nepieciešamajā laikā, lai aizstāvētos, vai arī nav
zinājis par spriedumu nepieciešamajā laikā, lai iesniegtu
apelāciju, pie tam atbildētājs šajā nezināšanā nav
vainojams,
b) ja atbildētājs pēc būtības ir
sācis prima facie aizstāvību.
Iesniegums par apelācijas
termiņa beigu atlikšanu var tikt pieņemts saprātīga termiņa
laikā pēc tam, kad atbildētājs ir uzzinājis par spriedumu.
Katra Līgumslēdzēja valsts var
paziņot, ka iesniegums netiks pieņemts, ja tas ir iesniegts pēc
paziņojumā noteiktā termiņa izbeigšanās, bet šis termiņš nekādā
gadījumā nevar būt mazāks par gadu, skaitot no dienas, kad
stājas spēkā tiesas lēmums.
Šis pants neattiecas uz tiesas
lēmumiem, kas nosaka personas statusu un rīcībspēju.
2. nodaļa.
Ārpustiesas dokumenti
17. pants
Ārpustiesas dokumenti, ko
sastādījušas institūcijas vai sastādījuši Līgumslēdzējas valsts
tiesu ierēdņi, var tikt nosūtīti nolūkā tos izmantot citās
valstīs tādos veidos, kādi paredzēti šajā Konvencijā, un
saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem.
3. nodaļa.
Vispārējie noteikumi
18. pants
Katra Līgumslēdzēja valsts var
izveidot citas institūcijas papildus Centrālajai institūcijai,
nosakot šo institūciju kompetences apjomu.
Lūguma iesniedzējam tomēr ir
tiesības visos gadījumos adresēt lūgumu tieši Centrālajai
institūcijai.
Federālām valstīm ir tiesības
izveidot vairāk nekā vienu Centrālo institūciju.
19. pants
Apmērā, kādā Līgumslēdzējas
valsts nacionālā likumdošana paredz dokumentu nosūtīšanas
veidus, kas ir atšķirīgi no iepriekšējos pantos noteiktajiem
veidiem dokumentu nosūtīšanai izmantošanai ārvalstīs, tad šai
Konvencijai nekādi nav jāiespaido tādu veidu izmantošana, ko
paredz nacionālā likumdošana.
20. pants
Šī Konvencija nekādi neierobežos
vienošanās starp jebkurām divām vai vairākām Līgumslēdzējām
valstīm, ja šāda vienošanās novērš:
a) nepieciešamību pēc nosūtīto
dokumentu kopijām, kā tiek prasīts 3. panta 2. punktā,
b) nepieciešamību pēc valodas
prasības, kas paredzētas 5. pantā, ievērošanas,
c) nepieciešamību ievērot 5.
panta 4. punkta noteikumus,
d) nepieciešamību ievērot 12.
panta 2. punkta noteikumus.
21. pants
Katrai Līgumslēdzējvalstij
ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā
vai vēlākā laikā ir jāinformē Nīderlandes Ārlietu ministrija
par :
a) institūciju izveidošanu
saskaņā ar 2. un 18. panta noteikumiem,
b) institūciju izveidošanu, kas
ir kompetentas izdot apliecības saskaņā ar 6. pantu,
c) institūciju izveidošanu, kas
ir kompetentas saņemt dokumentus, kas nosūtīti pa konsulārajiem
kanāliem saskaņā ar 9. pantu.
Kur tas ir nepieciešams,katrai
Līgumslēdzējai valstij līdzīgi ir jāinformē Ārlietu ministrija
par:
a) atteikšanos lietot dokumentu
nosūtīšanas metodes saskaņā ar 8. un 10. pantu,
b) paziņojumiem saskaņā ar 15.
panta 2. paragrāfu un 16. panta 3. paragrāfu,
c) par visām izmaiņām augstāk
minēto institūciju izveidošanā, atteikumos un paziņojumos.
22. pants
Ja šīs Konvencijas
Līgumslēdzējvalstis ir arī līgumslēdzējvalstis vienai vai abām
Konvencijām par civilprocesu, kas parakstītas Hāgā 1905. gada
17. jūlijā un 1954. gada 1. martā, tad šī Konvencija aizstās
1.—7. pantu agrākajās Konvencijās.
23. pants
Šī Konvencija neietekmēs
Konvencijas par civilprocesu, kas parakstīta Hāgā 1905. gada
17. jūlijā, 23. panta piemērošanu un Hāgas 1954. gada 1. marta
Konvencijas par civilprocesu 24. panta piemērošanu.
Šie panti tomēr tiks piemēroti,
bet tikai tad, ja tiks lietotas sazināšanās metodes, kas ir
identiskas šajās Konvencijās noteiktajām.
24. pants
Papildu vienošanās starp 1905.
gada un 1954. gada Konvenciju līgumslēdzējvalstīm tiks
uzskatītas par piemērojamām arī šai Konvencijai, ja vien
līgumslēdzējas valstis nav vienojušās citādi.
25. pants
Nepārkāpjot 22. un 24. panta
noteikumus, šī Konvencija neietekmēs citu konvenciju noteikumus
par jautājumiem, ko regulē šī Konvencija, kuras Puses
līgumslēdzējvalstis ir vai par kuras Pusēm līgumslēdzējvalstis
kļūs.
26. pants
Šī Konvencija tiks atvērta
parakstīšanai valstīm, kas ir pārstāvētas Hāgas Starptautisko
Privāto tiesību Konferences 10. sesijā.
Šī Konvencija ir jāratificē un
ratifikācijas instrumenti ir jādeponē Nīderlandes Ārlietu
ministrijai.
27. pants
Šī Konvencija stāsies spēkā
sešdesmitajā dienā pēc trīs ratifikācijas instrumentu
deponēšanas saskaņā ar 26. panta 2. punktu.
Attiecībā uz katru parakstītāju
valsti, kas to ratificēs vēlākā laikā, Konvencija stāsies spēkā
sešdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas instrumenta
deponēšanas.
28. pants
Jebkura valsts, kas nav
pārstāvēta Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 10.
sesijā, var pievienoties šai Konvencijai pēc tās spēkā stāšanās
saskaņā ar 27. panta 1. punktu.
Pievienošanās instruments ir
jādeponē Nīderlandes Ārlietu ministrijai.
Konvencija stāsies spēkā
attiecībā uz šādu valsti, ja nebūs iebildumu no to valstu
puses, kas Konvenciju ir ratificējušas pirms šāda deponējuma,
par iebildumiem paziņojot Nīderlandes Ārlietu ministrijai sešu
mēnešu laikā no datuma, kad ministrija ir paziņojusi par šo
pievienošanos.
Iebildumu neesamības gadījumā
Konvencija stāsies spēkā attiecībā uz valsti, kas pievienojas
tai, pirmajā mēneša dienā pēc mēneša, kas seko iepriekšējā
paragrāfā noteiktajam termiņam.
29. pants
Jebkura valsts var
parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās laikā paziņot,
ka šī Konvencija tiks piemērota visās teritorijās, par kurām šī
valsts ir atbildīga starptautiskajās attiecībās, vai arī uz
vienu vai vairākām no šīm teritorijām.
Šāds paziņojums stāsies spēkā
datumā, kad šī Konvencija stāsies spēkā attiecīgajā valstī.
Jebkurā laikā pēc tam par
Konvencijas piemērošanas paplašināšanu ir jāpaziņo Nīderlandes
Ārlietu ministrijai.
Konvencija stāsies spēkā
attiecībā uz paziņojumā minētajām teritorijām sešdesmitajā
dienā pēc iepriekšējā punktā paredzētā paziņojuma.
30. pants
Šī Konvencija būs spēkā piecus
gadus, skaitot no datuma, kad tā stājās spēkā saskaņā ar 27.
panta 1. punktu, arī attiecībā uz valstīm, kas to ratificēja
vai pievienojās tai vēlākā laikā.
Neesot denonsācijai, Konvencija
ir jāatjauno ik pēc pieciem gadiem.
Par jebkuru denonsāciju ir
jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai vismaz sešus mēnešus
pirms piecu gadu perioda beigām.
Denonsācija var tikt ierobežota
attiecībā uz noteiktām teritorijām, kurās Konvencija ir
spēkā.
Denonsācija attieksies tikai uz
valstīm, kas par to ir paziņojušas.
Attiecībā uz pārējām
Līgumslēdzējām valstīm Konvencija paliks spēkā.
31. pants
Nīderlandes Ārlietu ministrija
paziņos valstīm, kas minētas 26. pantā, un valstīm, kas ir
pievienojušās saskaņā ar 28. pantu, par:
a) parakstīšanu un ratifikāciju
saskaņā ar 26. pantu,
b) datumu, kad šī Konvencija
stāsies spēkā saskaņā ar 27. panta 1. paragrāfu,
c) pievienošanos saskaņā ar 28.
pantu un datumu, kad šī pievienošanās stājas spēkā,
d) piemērošanas paplašināšanu
saskaņā ar 29. pantu un datumu, kad tā stājas spēkā,
e) izveidošanu, atteikšanos un
paziņojumiem saskaņā ar 21. pantu,
f) denonsāciju saskaņā ar 30.
panta 3. paragrāfu.
To apliecinot, apakšā
parakstījušies, būdami pienācīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo
Konvenciju.
Parakstīta Hāgā 1965. gada 15.
novembrī angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz
autentiski, vienā kopijā, kas tiks deponēta Nīderlandes
valdības arhīvos un no kuras apliecināta kopija tiks izsūtīta
pa diplomātiskiem kanāliem katrai valstij, kas ir pārstāvēta
Hāgas Starptautisko Privāto tiesību Konferences 10. sesijā.
