Latvijas institūta direktors Ojārs Kalniņš:

NATO Latvijai ir nepieciešamība

Runa Latvijas inteliģences 41. konferencē "Latvijas dalība NATO — politiķu kaprīze vai skarba nepieciešamība" Rīgas Kongresu namā 2001.gada 9. februārī

Kopš 1996 gada Latvijā ir bijušas septiņas valdības, kuras sastādījušas vairākas koalīcijas un partijas ar atšķirīgām prioritātēm un programmām. Bet visā šajā laika posmā Latvijas ārpolitikas mērķi ir bijuši konsekventi. Un starp šiem mērķiem ir bijusi viena pamatnostādne, kura būtiski iezīmējusi un raksturojusi Latvijas attiecības ar Rietumeiropu un ASV: mēs esam nepārprotami pateikuši pasaulei, ka vēlamies iekļauties NATO.

Argumenti par Latvijas iekļaušanu NATO ir daudzi un dažādi, un tie ir jau izskanējuši arī šajā konferencē. Es gribētu šo jautājumu apskatīt no mazliet citāda viedokļa — kas notiktu, ja Latvija pēkšņi paziņotu, ka vairs nevēlas iekļauties NATO?

Vispirms būtu diezgan liels šoks gan Eiropas galvaspilsētās, gan Vašingtonā, gan Maskavā. Pasaules laikrakstos, kuros Latvijas vārds reti vairs parādās ikdienā, Latvija ieņemtu pirmo vietu. Līdzīgu šoku varētu izraisīt tikai Palestīnas paziņojums, ka tā vairs nevēlas neatkarību, Taipejas paziņojums, ka Taivāna vēlas iekļauties Ķīnas Tautas Republikā, vai Parīzes paziņojums, ka, sākot ar 2002. gadu, angļu valoda kļūs par Francijas valsts valodu.

Es šaubos, vai sākumā kāds mums vispār ticētu. Bet pieņemsim, ka mēs to domātu nopietni.

Valsts prezidente, Ministru prezidents un ārlietu ministrs katrs paziņotu, ka tā ir taisnība. "Atvainojiet, bet esam pārdomājuši — negribam vairs būt NATO dalībvalsts."

Lai atzīmētu šo jauno nostāju, katrs Latvijas vēstnieks savā rezidējošā zemē iesniegtu diplomātisko notu, kurā būtu skaidri pateikts — nē, paldies, atsakāmies, esam pārdomājuši — lūdzu, paplašinieties bez mums. Latvija nevēlas būt kopā ar jums — mēs iesim savu ceļu.

Kādas varētu būt sekas? Vispirms katrai NATO valstij būtu steidzīgi un pamatīgi jāmaina savas divpusējās attiecības ar Latviju. Arī tās Eiropas valstis, kuras nav NATO, kā Zviedrija, Somija un Austrija, būtu spiestas izstrādāt pilnīgi jaunu drošības politiku attiecībā uz Latviju. Mūsu vēstnieks, citi diplomāti un militārie pārstāvji Briselē, kuri nodarbojas ar NATO, visi tiktu atsaukti. Visas sadarbības programmas ar NATO tiktu apturētas vai izbeigtas. Mūsu bruņotie spēki, kuri tiek apmācīti NATO valstīs saistībā ar NATO programmām, atgrieztos mājās. Arī citas ar NATO saistītas programmas, piemēram, zinātnē, tiktu apturētas. Visas NATO valstu palīdzības programmas, kas veltītas Latvijas bruņotajiem spēkiem, tiktu apturētas un eventuāli likvidētas. NATO un citu valstu līdzekļi, kas paredzēti Latvijas drošībai un aizsardzībai, tiktu iesaldēti un droši vien zaudēti.

Bet arī ar to vēl viss nebeigtos. Pilnīgi izmainītos mūsu attiecības ar ASV. Vēsturiskā ASV un Baltijas valstu harta, kura tika parakstīta 1998. gadā, zaudētu savu nozīmi un principā izbeigtos, jo tajā ir iekļauta mūsu kopīgā vēlme iekļauties NATO. Līdz ar to Igaunija un Lietuva arī ciestu, jo ASV taču parakstīja hartu ar trim valstīm kopumā. Ja viena atsakās, tad zaudē visas. Es šaubos, vai jaunā Džordža Buša administrācija būtu gatava parakstīt jaunu hartu tikai ar Lietuvu un Igauniju.

Protams, Latvijas attiecības ar mūsu baltiešu kaimiņiem strauji pasliktinātos. Visas kopējās drošības un aizsardzības programmas — "Baltbat", "Baltnet", "Baltron" utt. — tiktu apdraudētas, jo visas ir saistītas ar mūsu eventuālo iekļaušanu NATO. Ņemot vērā, ka daudzas šīs ar NATO saistītās programmas ir pamatotas uz trīs Baltijas valstu sadarbību, līdzdalību un koordinēšanu, Latvijas vienpusējais lēmums atteikties no NATO būtiski ietekmētu Igaunijas un Lietuvas praktisko sadarbību ne tikai ar Latviju, bet arī ar NATO.

Ja mēs atteiktos no NATO, tad aizsardzības budžetam būtu strauji jāmainās. Būtu divas iespējas.

Pirmais būtu — likvidēt budžetu kā tādu, jo, atsakoties no NATO, mēs varētu uzskatīt, ka bruņotie spēki un drošība Latvijai vispār nav vajadzīgi.

Otrais ceļš būtu — dubultot vai trīskāršot pašreizējo budžetu, jo bez NATO un NATO palīdzības Latvijai būtu pašai jāizveido pilnīgi neatkarīgs un patstāvīgs karaspēks, kurš spētu aizsargāt Latviju bez citu valstu palīdzības.

Latvijas pašreizējā totālās aizsardzības koncepcijā ir paredzēts, ka konflikta gadījumā mēs mobilizētu 50 tūkstošus cilvēkus. Bez NATO mums būtu jāmobilizē 500 tūkstoši!

Protams, arī strauji mainītos Latvijas ģeopolitiskais tēls. Šodien Latvijas vārds ir saistīts ar citām NATO kandidātvalstīm — Lietuvu, Igauniju, Slovēniju un Slovākiju. Mēs esam saistīti ar jaunām NATO valstīm, kā Čehiju un Ungāriju, un ar vecām NATO valstīm, kā ASV, Vāciju un Dāniju.

Ja mēs paziņotu pasaulei, ka vairs nevēlamies saistīties ar NATO, tad mēs atgrieztos jaunā valstu grupā — kopā ar Krieviju, Baltkrieviju, Kubu, Dienvidkoreju un Irāku. Atteikties no NATO būtu tas pats, kas paziņot, ka mēs vēlamies celt jaunu Skrundas lokatoru un aicināt atpakaļ Krievijas karaspēku. Efekts būtu tas pats.

Galu galā, mēs samazinātu mūsu iespējas iestāties Eiropas Savienībā un būtībā atteiktos vispār no Eiropas. Mēs ietu savu ceļu, bet tas ceļš mūs vestu prom no Eiropas, prom no ASV, prom no tā visa, ko esam centušies realizēt Latvijā pēdējos desmit gados kopš neatkarības atgūšanas.

Šajā paneļdiskusijā ir uzstādīts jautājums: vai Latvijas iekļaušana NATO ir politiķu iegriba vai nepieciešamība? Manuprāt, ja politiķi grib tādu Latviju, kurā valda drošība, stabilitāte un labklājība, tad iekļaušana NATO ir nepieciešamība.

Latvijas Bankas padomes loceklis