Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:

Ja nebūtu ES un NATO —, tās būtu jārada

Runa Latvijas inteliģences 41. konferencē "Latvijas dalība NATO — politiķu kaprīze vai skarba nepieciešamība" Rīgas Kongresu namā 2001.gada 9. februārī

Izteikšu savu viedokli tēžu veidā. Tās būs trīs, un beigšu ar secinājumu. Bet sākšu ar jautājumu jums, cienījamie klausītāji: kāda šodien izskatītos Latvija, ja mēs nebūtu izvirzījuši un tad īstenojuši mūsu galvenās ārpolitikas prioritātes, proti, kļūt par dalībvalsti ES un NATO, bet drīzāk pievienoties NVS?

Protams, mēs būtu uzreiz uzņemti NVS, nebūtu nekādu problēmu ar kritērijiem. Bet kāda izskatītos Latvija?

Kaut kādu priekšstatu jau mēs varam gūt, ja paskatāmies uz Ukrainu, Moldovu vai Gruziju. Tas nav visai iepriecinošs, vēl jo vairāk tāpēc, ka stāvoklis tur šķiet bezcerīgs, vienalga, par kuru jomu mēs runātu. Kaut vai tas, ka Krievija vēl nav izvākusi savu armiju no Gruzijas vai Moldovas un ka visas trīs minētās valstis ir Krievijai parādā milzīgas summas par iepirkto gāzi, kas vājina to neatkarību. Zināms, mēs par Krievijas gāzi maksājam stipros latos vai dolāros.

Bet pašā Krievijā stāvoklis nav daudz labāks: tās valsts budžets šodien ir tikai par dažiem procentiem lielāks par Somijas valsts budžetu, bet, ja ES vairs negribētu pirkt Krievijas naftu vai gāzi, tad Krievija būtu beigta un pagalam otrā dienā.

Pirmā tēze

Integrācija NATO un ES ir jau manāmi stiprinājusi mūsu neatkarību, bet nav nekādas pretrunas apstāklī, ka, atsakoties daļēji no mūsu suverenitātes, iestājoties ES, mēs gūstam vēl lielāku suverenitāti. Nekad valstis nav varējušas dzīvot savstarpēji izolētas. Vienmēr bijis jāsadarbojas vienā vai otrā formā vai veidolā. Ja nebūtu ES un NATO, tās būtu jārada, jo tās mums ir vajadzīgas mūsu drošības un labklājības dēļ.

Otrā tēze

ES atbild galvenokārt par ekonomisko attīstību; šodien tā ir pasaules lielākā ekonomiskā vara. Bet tai ir arī pieaugošs drošības un aizsardzības potenciāls. Jau šogad tā ir nodibinājusi tiešus sakarus ar NATO struktūrām, Rietumeiropas savienība, kas bija starpposms starp abām organizācijām, drīz tiks likvidēta. Paliks tikai čaula pensiju izmaksām.

Tāpēc jau mums ir jābūt abās organizācijās. Kas paliek ārpusē, tam nākas par to maksāt. Norvēģija un Šveice pārņem visus Briselē pieņemtos likumus jau otrajā dienā, Šveicē to sauc par "brīvo pakaļdarināšanu". Tā tas tiešām arī ir, jo abas valstis nepiedalās likumu un noteikumu pieņemšanas procesā, bet tie ir jāpieņem, citādi nevar savus produktus pārdot ES vienotajā tirgū. Tās arī nepiedalās ES attiecību veidošanā ar Krieviju, kas lielā mērā noteiks, kāda Eiropa mums būs šajā gadusimtā.

Šādai kļūdainai rīcībai mums nav jāseko — nebūtu labi, ja lēmumus NATO un ES pieņemtu pāri mūsu galvām. Atcerēsimies, ka gan ES, gan NATO ir jau savas sadarbības formas ar Krieviju, bet, sēžot pie ES un NATO lielā galda, Krievija vairs nevarēs ar mums apieties kā ar "bijušo PSRS republiku". Šķiet, ka Krievija šādu tuvojošos realitāti sāk saprast.

Trešā tēze

ES un NATO nevar šķirt, kā to dara mūsu sabiedrība. Aptaujas rāda, ka tikai ap 45% iedzīvotāju atbalsta iestāšanos ES, kamēr vairākums ir par iestāšanos NATO. Turklāt pilsoņu skaits, kas atbalsta iestāšanos ES, ir tikai nedaudz lielāks nekā nepilsoņu skaits. Bet NATO gadījumā gandrīz veseli 70% pilsoņu atbalsta iestāšanos, kamēr tikai 33% nepilsoņu viņiem piekrīt.

Lieta tāda, ka vairums ES dalībvalstu ir arī NATO dalībvalstis. Turklāt, ja esi ES dalībvalsts, tad gandrīz automātiski vari kļūt par NATO dalībvalsti. Nav vairs nekādu šķēršļu, neviens vairs nedrīkst celt nekādus iebildumus.

Pieņemu, kas iestāsimies ES un NATO apmēram vienlaikus — 2005.gadā, plus vai mīnus viens gads. Četri pieci gadi — tas nav ilgs laiks mūsu vēsturē. Jau pagājuši desmit gadi, kopš atjaunojām neatkarību. Piektais gads ir arī labs tāpēc, ka tad būs pagājuši 100 gadi, kad pieteicām sevi pasaulei gada simtā. Bet, pateicoties ES un NATO, šis gada simts būs mums mierīgāks gada simts nekā iepriekšējais. Mūsu ilgas beidzot piepildīsies. Tikai mēs paši varam sabojāt šīs cerības. Diemžēl tā arī var kļūt par realitāti. Kas tad sagrāva demokrātiju pirmajā neatkarības posmā, ja ne mēs paši?

Secinājums

1995. gadā Latvija pieņēma divus svarīgus dokumentus, proti, Ārpolitikas koncepciju un Drošības koncepciju. Pirmā noteica, ka mūsu ārpolitikas mērķis ir iestāties ES un NATO. Tā jau ir sevi attaisnojusi. Drošības dokuments, ko ik pa reizei papildina, noteica, ka mūsu lielākie draudi ir tā sauktie netradicionālie draudi, proti, organizētā noziedzība, korupcija utt.

Vai ir kāda pretruna starp šiem dokumentiem? Nav. Atļaušos izteikties tēlaini. Kaut divi mūsu dienesti "sēdēja uz astes" preču vilcienu sastāvam, kas veda 46 tonnas kontrabandas spirta, abi dienesti vienalga "pazaudēja" vilcienu. Kā jums šķiet — ja ES vai NATO "sēdētu vilcienam uz astes", vai tad vilciens varētu iekrist Bermudu trīsstūrī?

Protams, ne. Bet mēs līdz ar to būtu kļuvuši par latiņu bagātāki. Jo sekmīgi apkarot netradicionālos draudus var tikai ES un NATO ietvaros.