Ministru prezidents Māris Gailis — Latvijas valsts radiofonā vakarrīt, 7.martā

Labrīt godājamie radioklausītāji!

Aizvadītajā nedēļā man bija tikšanās ar Latvijas vēstnieku Krievijā Jāni Peteru. Mūsu sarunas temats bija latviešu sabiedriskā dzīve Krievijā. Pārrunājām jautājumus, kas saistīti ar latviešu atgriešanos dzimtenē jeb kā parasti to sauc svešvārdā — repatriācija. Dažkārt dzirdama neizpratne vai tā vispār ir vajadzīga? Manuprāt, mums jāpriecājas par katru latvieti, kas atgriežas Latvijā. Tas palielina mūsu tautas dzīvo spēku, kā arī ceļ Latvijas autoritāti pasaulē, jo Latvija kļūst līdzīga Vācijai vai Izraēlai, kuras uzņem savu pasaulē izkaisīto tautas daļu.

Apspriedām arī iespējas paplašināt Krievijas latviešu kultūras saites ar Latviju. Uzskatu, ka īpašs morāls pienākums mums ir pret visvairāk cietušo tautas daļu — deportētajiem latviešiem un viņu pēctečiem, kuri joprojām dzīvo Sibīrijā. Sagaidāms, ka ne jau visi no viņiem atgriezīsies Latvijā. Iespējams, ka jau drīz Krasnojarskā tiks atvērts Latvijas konsulārais punkts, kas tuvā nākotnē var kļūt un tam jākļūst par dzimtenes saliņu Sibīrijas latviešiem. Rūpīgi apsveramas arī iespējas ar Latvijas mācību spēku palīdzību ieviest fakultatīvus latviešu valodas kursus Maskavas Universitātē un kādā no Sibīrijas augstākajām mācību iestādēm.

Ar Jāni Peteru pārrunājām arī latviešu valodas stāvokli pašā Latvijā. Bijām vienisprātis, ka ļoti svarīgi ir krasi uzlabot latviešu valodas mācīšanu gan kvalitātes, gan plašuma ziņā. Uzskatu, ka latviešu valodas kā valsts valodas politikai ir jābūt valstisko prioritāšu skaitā, jo tālredzīga valodas politika ir viens no svarīgākajiem mūsu valstiskuma nostiprināšanas ceļiem. Valsts varai jānodrošina latviešu valodas kā valsts valodas pilnvērtīga funkcionēšana visās valsts varas, pārvaldes, lietvedības, kultūras un izglītības jomās, kā arī jāpastiprina jau pieņemto likumu izpilde valsts valodas jautājumā.

Nenoliedzami aizvadītajos gados vērojamas pozitīvas pārmaiņas. Latviešu valoda pamazām atkal atgūst tai pienācīgu vietu. Tomēr samierināties ar sasniegto vēl nedrīkst. manuprāt, valodas politika nedrīkst būt tikai policejiska, tai jābūt arī audzinošai, pedagoģiskai. Patlaban saduramies ar jaunām problēmām valodas mācīšanā. Tā, piemēram, daudzas nelatviešu ģimenes savus bērnus sāk sūtīt latviešu skolās un bērnudārzos, it īpaši Latgalē. Skolās ar krievu mācību valodu vērojama cenšanās labāk apgūt latviešu valodu. Diemžēl Latvijā ļoti trūkst kvalificētu pasniedzēju, kuri prastu mācīt latviešu valodu kā svešvalodu.

Tas gan ir saprotams, jo padomju laikā, kad mūsu valoda bija nolemta iznīcībai, latviešu valodas pasniegšana krievu skolās notika ļoti pavirši. Nākotnē pieprasījums pēc latviešu valodas pasniedzējiem pieaugs, tāpēc būtu jāapsver iespēja paplašināt latviešu valodas pedagogu sagatavošanu Latvijas augstskolās.

Vēl viena problēma ir valodas aizsardzība pret dažādiem piesārņojumiem, pirmām kārtām no krievu un pēdējā laikā arī no angļu valodas. Līdzīgi procesi līdz ar masu kultūras uzmācību vērojami arī citās Eiropas zemēs. Tomēr pretdarbība valodas noplicināšanai ir iespējama. To apliecina, piemēram, Francijas paraugs. Bet, ja jau tāda senas kultūras tauta kā francūži tik ļoti uztraucas par savas valodas aizsardzību, mums tas jādara vēl lielākā mērā.