Kāda grāmata īstajā toņkārtā, dziļi cienot personību, gudrību, darbu

Vakar, 14.februārī, apgāda "Jumava" grāmatnīcā notika grāmatas "Brīvības vārdā" atvēršanas svētki

Biogrāfisko apceri par Vairu Vīķi–Freibergu, kuras autore ir Latvijas Universitātes asociētā profesore Ausma Cimdiņa, apgāda vadītājs Juris Visockis nosauca par izcili svarīgu mūsu laikmeta zīmi, par zīmi mūsu valsts stiprumam. Bet grāmata par Vairu Vīķi—Frebergu būtu jāraksta arī tad, ja viņa nebūtu Valsts prezidente. Varbūt tā taptu mazliet vēlāk, bet tā tāpat būtu grāmata par lielu, spilgtu personību.

Tāpat Juris Visockis uzsvēra, ka apgādam tas nav bijis konjunktūras darbs, grāmatu neviens no malas nav finansējis. Viņš pateicās visiem grāmatas veidotājiem. Par Ausmu Cimdiņu viņš sacīja: "Tāpat kā prezidentei arī autorei glaimi nav vajadzīgi. Viņai var izteikt vienīgi komplimentus. Un vispirms par to, ka grāmata uzrakstīta īstajā toņkārtā — ar cieņu pret personību, gudrību un darbu." Kā jau Valentīna dienā pienākas, apgāds Valsts prezidentei uzdāvināja Mīlas dzejas antoloģiju.

Vakar, 14. februārī, grāmatas atvēršanas svētkos: apgāda "Jumava" vadītājs Juris Visockis, dzejniece Māra Zālīte, grāmatas autore prof. Ausma Cimdiņa un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar grāmatas autori Ausmu Cimdiņu, un sniedzot autogrāfus

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Profesore Ausma Cimdiņa:

— Kam šī grāmata adresēta? Tiem, kas grib saprast dzīvi un tās vērtības. Un šī saprašana nav atkarīga ne no amatiem, ne grādiem un ne no tituliem. Grāmatas adresāts ir tie, kas grib saprast mūsu Latvijas valsts vērtības un nozīmi katra cilvēka dzīvē.

Es varētu pažēloties, ka Vaira Vīķe–Freiberga nebija sevišķi ērts izpētes objekts savas lielās aizņemtības dēļ. Un arī tāpēc, ka šis ir tāds specifiska žanrs: autors vienmēr tiek turēts aizdomās, ka tie varētu būt potenciāli glaimi. Bet mūsu prezidentei glaimi nav vajadzīgi. Es rakstīju par reālu cilvēku, kas dara reālu darbu. Man bija interesanti par viņu rakstīt. Es atļāvos dažas liriskas un arī ironiskas atkāpes un ceru, ka grāmatu būs interesanti lasīt.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

— Cienījamā autore, izdevēji, dāmas un kungi!

Visbiežāk biogrāfiski darbi par kādu cilvēku top tad, kad viņš jau nomiris. Tas ir mazliet par vēlu, lai varētu izmantot tās atziņas un atklāsmes, ko šis darbs var dot. Ļoti priecājos, ka es varu sastapties ar šo grāmatu, vēl dzīvai esot, un redzēt, kā Ausma Cimdiņa, literatūrzinātniece, domātāja un ļoti erudīta personība, ir redzējusi manu dzīvi. Interesanti bija arī pārlapot ģimenes albuma lapas un redzēt, kā viņa ar savu domu un aci fotogrāfijas ir atlasījusi un apkopojusi grāmatā.

Kad grāmata nonāca mūsu ģimenē, vīrs sāka to lasīt un teica, ka esot tik interesanti, ka grūti nolikt. Bet kas mani vēl vairāk nobiedēja — viņš teica, ka esot atklājis jaunumus, ko viņš par mani neesot zinājis! Es ceru, ka šajā nedēļas nogalē man būs dažas brīvas dienas un varēšu grāmatu izlasīt. Manuskriptam es paguvu tikai pārskriet pāri, tagad ar lielu interesi iepazīšos sīkāk. Ja man arī būs atklājumi, ceru, ka tie nebūs pārāk nepatīkami. Katrā ziņā tie būs interesanti.

Paldies autorei, izdevējiem un visiem, kas dalījušies savās atmiņās un pārdomās! Šāda grāmata ir vēl viens veids, kā pirms savām bērēm dabūt zināt, ko ļaudis par tevi domā. Es uz šo grāmatu skatos ne tikai kā apraksta objekts, bet arī kā jebkurš lasītājs.

Dzejniece Māra Zālīte:

— Vispirms es gribētu izteikt atzinību savai kolēģei Ausmai Cimdiņai par atraisīto un vienlaikus atturīgo grāmatas stilu. Par to, ka viņu nav stindzinājusi atbildības sajūta būt pirmajai, kas raksta grāmatu par mūsu Valsts prezidenti. Labi, ka viņu no šī uzdevuma nav atturējusi apziņa, ka vienā grāmatā nebūs iespējams pilnībā aptvert tāda mēroga, tādas ietilpības personību kā Vaira Vīķe–Freiberga. Rakstīt par dzīvu, reālu cilvēku ir kā fotografēt bērnu, kurš nepārtraukti kustas, grozās un, pats galvenais, nepārtraukti aug un mainās fotokameras acs priekšā. Un tomēr Ausmai Cimdiņai izdevies uzrakstīt faktoloģiski bagātu un sabiedrībai ļoti vajadzīgu grāmatu.

Jāsaka, ka mēs, latvieši, neesam bijuši sevišķi čakli un dāsni attiecībā uz grāmatām par saviem prezidentiem. Izņēmums ir vienīgi Kārlis Ulmanis, un tam ir savi izskaidrojumi. Taču, piemēram, par mūsu pirmo prezidentu Jāni Čaksti ir tikai daži rakstu krājumi, par Gustavu Zemgalu — tikai viņa meitas atmiņas, bet par Albertu Kviesi man neizdevās atrast nevienu viņam veltītu grāmatu. Atjaunotās Latvijas pirmajam prezidentam Guntim Ulmanim arī pagaidām vēl esam parādā monogrāfiju. Bet ceru, ka žurnālisti, politologi, izdevēji par tādu jau domā.

Un tomēr nav grūti paredzēt, ka šodien izdotajai grāmatai par Vairu Vīķi –Freibergu sekos vēl daudzas. Starp tām noteikti būs grāmata, kas stāstīs par viņas zinātnieces darbu, pieļauju, ka būs grāmata par sievieti varas augstumos, par cilvēku ar neparastu un vienlaikus latviešu tautai tipisku dzīvesstāstu. Ar laiku būs grāmata par mūsu prezidentes spožo ārpolitisko darbību. Būs grāmatas, kas novērtēs viņas prezidentūras pirmo posmu un, es ceru, arī otro posmu...

Liktenis uzticējis mūsu prezidentei pārstāvēt Latviju ļoti nozīmīgā vēstures posmā. Tieši viņai būs jāieved Latvija Eiropas Savienībā, jāiekļauj Latvija NATO sastāvā un jāpanāk varbūt pats svarīgākais — vispārēja nācijas morālā augšāmcelšanās. Protams, mums visiem līdzdarbojoties. Mūsu prezidente ir stiprs cilvēks, bet arī viņai ir vajadzīgs atbalsts. Cieņa un mīlestība, ko prezidente bauda sabiedrībā, ir šāds morāls atbalsts. Tam nav nekā kopīga ar personības kultu, kā dažs labs to gribētu iztēloties. Ir tikai dabiski cienīt intelektu, ir tikai dabiski cienīt strādīgumu, ir tikai dabiski novērtēt izcilas dotības tai laukā, kur cilvēks darbojas. Ir tikai dabiski cienīt un mīlēt krietnus un godīgus cilvēkus. Un ja tāds cilvēks, laimīgā kārtā, ir tavas valsts prezidente, tad ir tikai dabiski ar to lepoties un justies stiprinātam savā ticībā Latvijas nākotnei.

Es ļoti ceru, ka šī grāmata atradīs plašu atsaucību mūsu tautā un tā tiks tulkota arī citās valodās, īpaši krievu valodā. Es ceru, ka izdevēji atradīs iespējas darīt pieejamu šo grāmatu skolām, bibliotēkām un tam lasītāju lokam, kas šādas skaistas, greznas grāmatas nevar iegādāties paši par saviem līdzekļiem.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

No grāmatas "Brīvības vārdā"

Vaira Rīgā ap 1942. gadu

Jaunā psiholoģijas zinātņu doktore Monreālas Universitātē

Vaira Vīķe–Freiberga ar bērniem Kārli un Indru Kvebekā 1979.gadā

Vairas Vīķes un Imanta Freiberga kāzu dienā kopā ar vedējiem Toronto 1969.gadā