Likumdošanas attīstība — pašvaldību reformu pamats

Vakar, 8. martā, Rīgā, Kongresu namā notika Latvijas pašvaldību sapulce "Likumdošanas attīstība — pašvaldību reformu pamats", kuru organizēja Latvijas Pašvaldību savienība.

Visu Latvijas pašvaldību vadītāju pulcēšanos izraisīja daudzi neskaidrie un nenoregulētie jautājumi likumdošanā par pašvaldību tiesībām un pašvaldību vietu Latvijas Republikas Satversmē, kā arī valdības realizētā nodokļu politika.

Sapulcē piedalījās Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Ministru prezidents Māris Gailis, Saeimas Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, valsts reformu ministre Vita Anda Tērauda, Saeimas deputāti un ministriju vadošie darbinieki. Sanāksmi atklāja Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis. Sākumrunu teica Vita Tērauda (skat. zemāk ). Galveno ziņojumu "Eiropas Harta par vietējo pašvaldību — pašvaldību interešu aizstāve" nolasīja Andris Jaunsleinis (skat. "LV" turpmāk).

Juris Dobelis, LPS Likumdošanas komitejas priekšsēdētājs, runāja par pašvaldību vietu Latvijas Republikas Satversmē, uzsverot šī jautājuma nozīmīgumu un nepieciešamību, vienlaikus aicinot ievērot Latvijas Republikas Satversmes dokumenta tradīcijas un raksturu.

Līdzziņojumu par sagatavotā dokumenta projektu nolasīja Ēriks Zunda, LPS priekšsēža vietnieks.

Pēc tam runāja Ministru prezidents Māris Gailis, kas pauda valdības un "Latvijas ceļa" viedokli par LR Satversmes papildināšanas jautājumiem. (Runas pilns teksts — "LV" šīsdienas numurā.1 un 8. lpp.)

Antons Kovaļevskis, LPS Pašvaldību īpašuma komitejas priekšsēdētājs, runāja par pašvaldību īpašuma tiesībām, un Aleksandrs Lielmežs, LPS priekšsēža vietnieks, — par valsts un pašvaldību attiecībām nodokļu politikas jomā.

Debatēs piedalījās pašvaldību vadītāji, kas pauda savu viedokli daudzos aktuālos jautājumos, piemēram, par bezīpašnieku zemes un meža nodošanu pašvaldību īpašumā, par Valsts prezidenta ievēlēšanu vispārējā tautas nobalsošanā, par likumdošanas iniciatīvas piešķiršanu pašvaldībām u.c. Par atsevišķa panta iekļaušanu LR Satversmē, kas noteiktu pašvaldību vietu valstī, un par dzīvokļu privatizāciju runāja Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Jānis Lagzdiņš.

Debatēs piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis (skat. blakus) .

Noslēgumā Latvijas pašvaldību sapulce pieņēma virkni dokumentu, tostarp aicinājumu visām Latvijas pašvaldībām parakstīt 1985. gada 15. oktobrī Strasbūrā pieņemto Eiropas Hartu par vietējo pašvaldību.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

Valsts reformu ministre Vita Anda Tērauda:

Cienījamie pašvaldību vadītāji!

Pateicos par iespēju jūs sveikt Latvijas pašvaldību sapulcē. Šodien esat te nākuši kopā, lai ar savu aktīvo rīcību sekmētu ļoti aktuālu jautājumu risināšanu.

Strādājam vēl tikai pirmo gadu jauna likuma ietvaros. Tas ir likums, kas konceptuāli mainījis attiecības starp valdību un pašvaldībām, arī attiecības pašvaldību starpā — ejam no centralizētas uz decentralizētu sistēmu, no hierarhiskām attiecībām uz nošķirto atbildību, no vienpusīgiem lēmumiem uz sarunu sistēmu. Pirmais darbības gads ir pierādījis, ka jāstrādā un jāmācās vēl abām pusēm. Turpinājums 8. lpp.

Ministru prezidents Māris Gailis :

Cienījamais Pašvaldību savienības priekšsēdētāja kungs! Valsts prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie pašvaldību vadītāji! Dāmas un kungi!

Pagājis nedaudz vairāk nekā gads no pirmās Vislatvijas pašvaldību sapulces. Ļoti piesātināts pašvaldību reformu gads. Kā nozīmīgāko sasniegumu šajā gadā es gribētu nosaukt pašvaldību un valdības sarunu sistēmu — instrumentu, lai noregulētu daudzas pretrunas, atrastu kopīgu valodu iedzīvotāju interesēs. Ir sagatavoti un pieņemti vairāki likumi mūsu kopīgi izstrādātās pašvaldību reformu koncepcijas realizācijai. Pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Padomē ir iespējama pievienošanās Eiropas pašvaldību Hartai, ("LV" redakcija šo dokumentu jau sagatavojusi publicēšanai) un es esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā mēs to arī izdarīsim. Var teikt, ka pašvaldību reforma likumdošanas sfērā lielos vilcienos ir pabeigta, izņemot papildinājumus Satversmei. Atgādināšu, ka, vēl būdams valsts reformu ministrs, parakstīju sagatavotos Satversmes papildinājumus nosūtīšanai uz Saeimu. Tagad darbs veicams Saeimas Juridiskajai komisijai. Uzskatu, ka jauna nodaļa — pašvaldību nodaļa — Satversmē lielas domstarpības deputātos neizraisītu. Jautājumi ir tikai par formulējumiem, bet es domāju, ka profesionāļi juristi savu pienākumu izpildīs. Tomēr šī nav vienīgā ieteiktā izmaiņa Satversmē. Par jaunu nodaļu, kas Satversmē būtu veltīta pašvaldībām, īpašu iebildumu nebija.

I

Tādēļ es gribētu pievērsties sabiedrībā bieži diskutētajam jautājumam par tautas vēlētu prezidentu.

Viens no mūsu valsts lielākajiem valstsvīriem, Miķelis Valters, mūsu Satversmi ir nosaucis par latviešu tautas politiskās izaugsmes pierādījumu, kas mūs nostāda līdzās civilizētajām tautām un krasi atšķir mūs no mūsu austrumu kaimiņa autoritārajām valstiskajām tradīcijām. Būdams jurists un valsts tiesībnieks un kopā ar Kārli Ulmani viens no Zemnieku Savienības dibinātājiem un līderiem, Miķelis Valters zināja, par ko runā.

Satversmes noteiktā parlamentārās demokrātijas sistēma balstās uz mūsu nācijai raksturīgo tautvaldības izpratni. Mūsu tauta nekad nav orientējusies uz autoritāru vadoni, uz labo cara tētiņu, kas mūsu vietā visu nokārtos un izdarīs.

Tieši otrādi — latvietim ir raksturīga paļaušanās uz saviem spēkiem, un nevis pašam sevi noliedzoša autoritātes pielūgsme. Un ne tikai privātā dzīve, bet arī attieksmē pret savu valsti. Apzinīgs latvietis, savas valsts patriots, grib pēc iespējas pats piedalīties savas valsts un sabiedrības veidošanā.

Tā kā to vēlas ne tikai viens vai simts, bet gan simti tūkstoši mūsu tautas apzinīgie pilsoņi, tad ir skaidrs, ka starp viņiem pēc atklātas diskusijas ir jāpanāk vienošanās. Tas ir demokrātiskais kompromiss. Un tieši mūsu Satversmes noteiktajā parlamentārās demokrātijas modelī šis demokrātiskais kompromiss, šī vienošanās starp dažādām domām, uzskatiem un interesēm, var izpausties vislabāk. Tādēļ loģiski, ka tieši parlamentārās demokrātijas modelī voluntārisma, tas ir, patvaļīgas gribas elementi politikā izpaužas vismazāk.

Man varētu iebilst, ka pastāv arī prezidiālās demokrātijas, kurā tautas vēlēts prezidents, kurš parasti ir arī izpildvaras priekšgalā, ir politiski spēcīgākā valsts institūcija.

Uz to es gribētu atbildēt, ka demokrātijai ir daudzi un dažādi modeļi. Katrai tautai, katrai valstij ir jāizvēlas savs modelis. Latvija, atbilstoši mūsu tradicionālajai tautvaldības izpratnei, ne par velti ir izvēlējusies konsekventu parlamentārās demokrātijas modeli.

Turpinājums 8. lpp.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis :

Cienījamie klātesošie, cienījamie pašvaldību vadītāji!

Es nebiju gatavojies un cerējis uzstāties šinī sanāksmē, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka ne jau pats galvenais ir runāt, bet varbūt daudz svarīgāk ir kādreiz prast ieklausīties un pārdomāt, ko domājam mēs visi kopā un kurp ejam. Un tomēr ar šīs priekšpusdienas jautājumu tematiku cieši saistīta arī mana nostāja, mani uzskati un mana darbība.

Es pašlaik esmu zināmās ceļa jūtīsm, jo piektdien no rīta dodos uz Kopenhāgenu, kur visu pasaules valstu vadītāji tiek aicināti izteikt savu nostāju attiecībā uz to, kāda pašlaik ir situācija pasaulē sociālo jautājumu ziņā, kāda ir attiecība starp bagātajiem un nabagajiem un kāda ir ekonomikas ietekme uz to. Saņemot šo uzaicinājumu, es vienlaicīgi saņēmu dokumentu no Apvienotajām Nācijām, kurā ir teikts, ka ekonomikas attīstība pēdējā laika posmā ir krasi palielinājusi starpību starp bagātajiem un nabagajiem. Pašlaik pasaulē 1,3 miljardi cilvēku dzīvo absolūtā nabadzībā un 1,5 miljardi cilvēku nesaņem medicīnisko palīdzību. Un šiem skaitļiem nav atšifrējuma. Un es domāju, kurā vietā esam mēs. Kā mēs realizējam savas ekonomiskās iespējas tieši šajos pamatprincipa jautājumos, kas saistīti ar sociālajām problēmām. gatavojoties šai sanāksmei, es uzskatu, ka Latvijai ir pietiekami skaidri un droši jāpasaka, ka galvenās sociālās problēmas saistītas ar nepieciešamību nodrošināt katra indivīda sociālo aizsardzību. Mums šeit ir plašs darba lauks. Mums ir skolotāji, mums ir mediķi, mums ir pensionāri. Un katrs no viņiem var droši pateikt, ka pašreizējā brīdī viņš nejūtas nedz pilnīgi sociāli aizsargāts, nedz arī pilnīgi drošs par savu nākotni. Gatavojoties šai sanāksmei, es domāju par sociālo integrāciju, par integrāciju ne tikai mūsu valsts iekšienē, bet arī saistībā ar pārējām valstīm, vispirms jau ar Baltijas valstīm un tālāk ar pārējām Eiropas valstīm. Un pats būtiskākais ir — kā mēs veidosim savā valstī, savā zemē sociālo harmoniju, lai visas iedzīvotāju grupas, visi slāņi, visi cilvēki savā starpā varētu labāk saprasties, spētu labāk ieklausīties un labāk palīdzēt cits citam. Šī ir problēma, kas mums pēc divām dienām skaidri jādeklarē Kopenhāgenā, un es ceru, ka man izdosies to kaut daļēji izdarīt. Mēs šo gadu skaļi vai arī ne tik skaļi bieži esam izziņojuši kā gadu, kas saistīts ar labklājības celšanu mūsu valstī. Bet vai mēs to realizējam? Vai to darām?

Un es uzreiz nonāku pie jautājuma, par ko jūs šodien daudz runājat, — par labojumiem Satversmē. Es domāju, ka labojumi Satversmē varētu būt tikai sekas, secinājumi, bet pamats jau ir mūsu darbība. Ja mēs spēsim ar šo Satversmi veidot labklājības valsti, risināt šīs sociālā plāna problēmas par ko es runāju, tad kāda vaina Satversmei? Tad šī Satversme ir, un viņa pilda savas funkcijas. Ja mēs nespēsim tās realizēt, tad diezvai arī pārsteidzīgi, bieži vien neapdomāti un emocionāli spriedumi, ka pie visa, lūk, vainīga Satversme, dos mums tos rezultātus, uz kuriem mēs ceram.

Man liekas, ka pašlaik pašvaldības arvien vairāk iekaro to vietu, kas tām pienākas pēc visu mūsu uzskatiem un pēc manas personīgās pārliecības. Man liekas, ka pašvaldības ir viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes, valsts stabilitātes un sociālās attīstības nodrošināšanas posmiem, kur izšķiras — būt vai nebūt. Un tas, ka pašvaldības šodien ļoti konstruktīvi, manuprāt, jau ir izvirzījušas veselu virkni jautājumu gan attiecībā uz Satversmi, gan attiecībā uz savu praktisko darbību, liecina par jūsu ciešo un konkrēto apņemšanos, par tālāko attīstību un tālāko darbošanos.

Šogad pasaulē atceras, atzīmē un aicina runāt par 50 gadiem kopš beidzies Otrais pasaules karš. Es arī aicinu jūs padomāt, izsvērt un izdarīt secinājumus. Baltijai kara beigas nebija tādas kā daudzām citām Eiropas un pasaules valstīm. Un tomēr mēs dzīvojam tagad miera un stabilitātes zemē. Un, pārdomājot visus šos jautājumus un saņemot uzaicinājumu ierasties tajā vai citā vietā atzīmēt kara beigas, es domāju, ko tad šis karš ir devis vai atņēmis, vai atnesis manai zemei. Tā bija traģēdija, tie bija bezgalīgi upuri, iznīcībai nolemta nākotne. Un tomēr mēs tikām no tā visa ārā. Un par ideju, un par Latviju, par Latvijas brīvību, par Latvijas neatkarību, par savu personīgo brīvību daudzi Latvijas cilvēki zaudēja dzīvību. Zaudēja dzīvību, atrazdamies bieži vien dažādās varu pusēs.

Un man it tāda iekšēja pārliecība, ka mums visiem maija sākumā, un tas varētu būt 8. maijs, ir jāatceras tie cilvēki, kuru vairs nav mūsu vidū, bet kuri ir Otrā pasaules kara upuri. Un viņi vairs nespriedīs, vai karš ir beidzies, vai karš turpinās, vai ir labi vai slikti. Viņu vairs nav. Un viņu vārdā, es domāju, ka mums ir jādara viss, lai šīs kara briesmas mums nekad vairs nedraudētu, un viņi mums ir jāatceras. Un es aicinu jūs šobrīd visās pašvaldībās, visos pagastos, visās pilsētās un ciematos maija sākumā — 8. maijā — atcerēties šos cilvēkus. Atcerēties tās vietas kur šie cilvēki ir apglabāti. Daudzi no viņiem ir apglabāti nezināmās vietās. Ja mēs spēsim solidarizēties un atcerēties upurus, ko prasījis Otrais pasaules karš, — mēs spēsim nosargāt arī savu valsti. Mani tieši vai netieši skāra arī jautājums, par ko jūs runājāt, — par izmaiņām Satversmē. Es gribu atbildēt uz šo tēzi tā — Satversmē ne velti visā pilnībā ietverts zvērests, ko dod prezidents, stājoties amatā. Palasiet šos vārdus arī jūs! Es no savas puses varu teikt, ka es šo zvērestu lasu diezgan bieži, es to turu prātā, esmu ievērojis un ievērošu līdz galam. Un mana darbība un mani uzskati vienmēr atbildīs demokrātijas principiem, un es vienmēr turēšu svētu Satversmi.