Likumdošanas attīstība — pašvaldību reformu pamats

Ministru prezidents Māris Gailis:

Turpinājums no 1.lpp.

Šim mūsu modelim kūmās ir stāvējusi senā Šveices pilsoniskā demokrātija. Mūsu Satversme to ir izvēlējusies par orientieri ne tikai tādēļ, ka gan Miķelis Valters, tā arī Kārlis Ulmanis, Jānis Rainis un Felikss Cielēns — vīri, kuri aktīvi ņēmuši dalību mūsu Satversmes izstrādāšanā — savā laikā ir dzīvojuši trimdā Šveicē. Viņi ir konstatējuši, ka tur tradicionāli stiprie tautvaldības principi ir tuvi un pieņemami arī latviešu izpratnei par sabiedrību un valsti. Tādēļ ši izteikti republikāniskā un pilsoniskās atbildības ideja kā sarkans pavediens vijas cauri visam Satversmes konceptam. Tas balstās uz pilsoņu kopuma ievēlētu spēcīgu parlamentu, kurā ir pārstāvētas dažādas domas, idejas un intereses, un kur vairākuma sasniegtais demokrātiskais kompromiss tad atspoguļojas valdības politikā.

II

Lai sasniegtu mūsu nacionālajai tautvaldības izpratnei atbilstošu maksimālu pilsoņa līdzdalību valsts ikdienas politikas veidošanā, attiecības starp dažādām varas institūcijām mūsu Satversmē ir rūpīgi sabalansētas. Šim Satversmes mērķim atbilst tikai Latvijai raksturīga institūcija — pilsoņu kopums kā likumdevēja institūcija. Tātad pilsoņi var jebkurā laikā koriģēt parlamenta lēmumus un var pieņemt likumus arī bez parlamenta starpniecības.

Ikdienas likumdošana tomēr ir pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — Saeimas — uzdevums. Tā ir pilsoņu kopuma pārstāvniecība, kurā kristalizējas tautā pastāvošās dažādās domas, idejas un intereses. Tās tiek pastāvīgi formulētas un aktualizētas ar politisko partiju starpniecību. Parlaments ir argumentu cīņas arēna.

Rezultātā Saeimā izveidojas politiskais vairākums, valdošā koalīcija, kura izveido valdību. Valdība ikdienā realizē un radoši konkretizē Saeimā izveidotās koalīcijas domas, idejas un intereses. Pie tam tā, protams, var pārņemt arī piemērotas idejas no opozīcijas.

Tādā veidā ar vairākpakāpju piramīdas palīdzību — pilsoņu kopums/partijas/parlaments/valdība — tiek izveidota sistēma, kurā katram atsevišķam pilsonim, salīdzinot ar visām citām valsts iekārtām, ir vislielākās iespējas ietekmēt valsts politiku, kuru realizē valdība.

Mūsu Satversmes sistēmā kā politiskās atbildības smagums, tā arī kritikas uguns ir jāiztur valdībai. Valdība savukārt pilnnozīmīgi var strādāt tikai tad, ja tā balstās uz stabilu vairākumu parlamentā, kuru vieno kopēji uzskati un mērķi. Kāds izveidojas šis vairākums, to nosaka pilsonis gan parlamenta vēlēšanās, gan arī līdzdarbojoties politiskajās partijās, kuras savukārt formulē aktuālos politiskos jautājumus un ienes tos Saeimā un valdībā.

Tādā veidā mēs atkal esam nonākuši atpakaļ pie pilsoņa un viņa iespējām, pastāvīgi ietekmēt un veidot valsts politiku.

III

Šis mūsu Satversmes noteiktais kompetenču balanss starp dažādām valsts varas institūcijām — Pilsoņu kopumu, Parlamentu, Valdību un Prezidentu — nodrošina praktiski maksimālo iespējamo pilsoņa līdzdalību politikas veidošanā. Tādā veidā Satversme realizē dzīvē mūsu nācijas tradicionālos priekšstatus par tautvaldību un par pilsoņa lomu tajā.

Šajā kopsakarībā nu nekādi neiederas doma par vienu spēcīgu roku, par vienu saimnieku, kurš atrisinātu visas problēmas, lai pilsonis varētu mierīgi snaust un par savu valsti vairs nedomāt.

Tieši otrādi — mūsu Satversmes parlamentārās demokrātijas modelis prasa no mums visiem būt atbildīgiem un aktīviem savas valsts pilsoņiem. Jā, es teiktu, ka Satversme no mums, Latvijas pilsoņiem, prasa lielāku atbildību nekā prezidiālās demokrātijas citās valstīs, nemaz jau nerunājot par autoritāriem režīmiem.

Taču skaidrs ir arī tas, ka tas nav viegli. Nav viegli būt politiski pieaugušam, atbildīgam par sevi un citiem. Nav viegli piedalīties ikdienas politisko risinājumu meklēšanā. Tieši mēs, politiķi, zinām, cik grūti ir vest dialogu un ilgstošās sarunās meklēt un atrast demokrātisko kompromisu. Patiešām, kādreiz varētu rasties vilinājums, šo grūto un atbildīgo uzdevumu uzticēt stipram saimniekam, kurš pats izlemtu, kas tautai nāk par labu un kas nē.

Taču kā mūsu valsts, tā arī citu valstu pieredze rāda: problēmas vislabāk var atrisināt nevis viens saimnieks, bet gan tad, ja risinājumā ar savām idejām un domām tiek iesaistīti pēc iespējas daudzi pilsoņi un viņu vēlētie pārstāvji. Daudzas galvas ir gudrākas par vienu galvu.

Tādēļ es domāju, ka mums nevajag vienu spēcīgu Latvijas saimnieku. Es domāju, ka tā vietā mums vajag simts tūkstošus politski ieinteresētus, spēcīgus un atbildīgus pilsoņus.

IV

Tiesa, tendence mainīt varas balansu starp Latvijas valsts varas institūcijām — Parlamentu, Valdību un Prezidentu — savās konsekvencēs ne vienmēr iezīmējas tik skaidri, kā es to šeit ieskicēju. Ir dzirdami priekšlikumi grozīt Satversmi tikai tik tālu, lai prezidents tiktu ievēlēts tiešās vēlešanās un lai viņš būtu politiski atbildīga institūcija. Tas prasītu attiecīgu Satversmes 35. un 53.panta grozīšanu.

Taču ko tas nozīmētu praktiski mūsu valsts politiskajā dzīvē?

Tas, ka prezidents saskaņā ar Satversmi tiek ievēlēts nevis tieši, bet to ievēlē Saeima, ir loģiska konsekvence tam, ka mūsu Valsts prezidents pirmā kārtā izpilda reprezentatīvas funkcijas. Mēs redzam, ka Satversme politiskās funkcijas, kas piekrīt prezidenta kompetencei, paredz visai maz.

Vēlēt ir jēga tikai tādu amatpersonu, no kuras vēlētājs pēc tam var prasīt zināmu politisku rīcību. Tādēļ, ja prezidents tiks ievēlēts tiešās vēlēšanās, bet politiskās kompetences paliks tādas pašas kā līdz šim, arī tad pret viņu radīsies politiskas pretenzijas. No viņa tiks prasīta politiska rīcība, bet tas atkal pārsniegtu viņa Satversmē noteiktās kompetences.

Tādēļ gadījumā, ja prezidents tiktu ievēlēts tiešās vēlešanās, bet viņa kompetences paliktu līdzšinējās, automātiski rastos spriegums un konflikti starp prezidentu, valdību un parlamentu. Satversmes rūpīgi izbalansēta sistēma tiktu izjaukta.

No šī sprieguma un konfliktiem tad varētu izbēgt tikai tad, ja tiktu mainīta visa Satversmes sistēma, parlamentārās demokrātijas sistēmu konsekventi nomainot ar prezidentālās demokrātijas sistēmu.

Tādā gadījumā būtu jāizstrādā arī pilnīgi jauna Satversme, jo līdzšinējā Satversme, kura paredz konsekventu parlamentārās demokrātijas modeli, prezidiālai demokrātijai nav piemērota. Tur nelīdzēs tikai daži labojumi, tur būs nepieciešama pilnīgi jauna Satversme.

Kā redzat, tad arī šī it kā mērenā prasība, būtiski nemainot prezidenta kompetences, noteikt tiešas prezidenta vēlēšanas, savās politiskajās konsekvencēs noved pie mūsu parlamentārās republikas pilsoņu nomaiņas pret prezidiālu republiku. Līdz ar to šī it kā mērenā prasība nebūt nav tik nevainīga, kā tā izliekas. Es domāju, ka viena daļa no tiem, kas to atbalsta, būtībā arī nav lieli mūsu parlamentārās demokrātijas piekritēji. Taču tad lai viņi to tā arī atklāti pasaka.

Bet tiem, kas to vēl neapzinās, es vēlos pateikt, ka šī it kā nelielā Satversmes izmaiņa savās konsekvencēs radīs lavīnas efektu, kas novedīs pie mūsu parlamentārās demokrātijas nomaiņas.

V

Dāmas un kungi! Es uzskatu, ka mūsu Satversmes noteiktā konsekventā parlamentārās demokrātijas sistēma vislabāk atbilst Latvijas politiskajai situācijai un latviešu tautas antiautoritārajai politiskajai mentalitātei un demokrātijas izpratnei.

Es gribētu atgādināt, ka Latvija un daļēji arī Igaunija ir praktiski vienīgās konsekventās parlamentārās demokrātijas starp visām 15 bijušajām padomju republikām. Ar to mēs arī mūsu valsts iekārtas ziņā stāvam tuvāk mūsu Ziemeļu kā mūsu Austrumu kaimiņvalstīm.

Es esmu par mūsu Satversmes noteikto parlamentārās demokrātijas modeli, jo es piekrītu pastāvīgas tautvaldības idejai, kur pilsoņu iespējas neaprobežojas tikai ar vienreizēju valsts galvas ievēlēšanas aktu.

Pastāvīgā tautvaldība nozīme, ka pilsoņi ar parlamenta, ar partiju un ar sabiedriskās domas starpniecību, jā, arī ar pašvaldību starpniecību piedalās demokrātiskā kompromisa veidošanā un tādējādi pastāvīgi — arī starp vēlēšanām — ietekmē un veido ikdienas politiku.

Tādēļ es iestājos par to, ka izpildvara ir pastāvīgi atbildīga parlamentam un nevis tieši ievēlētam prezidentam. Tādēļ es iestājos par to, ka vajadzības gadījumā parlaments arī vēlēšanu starplaikā var nomainīt valdību. Tieši tā, kā to paredz Satversme.

Es domāju, ka Latvijai kā valsts galva ir vajadzīgs reprezentatīvs valsts prezidents, kurš stāv pāri ikdienas politikai un līdz ar to arī ārpus politiskās kritikas, kuru ievēl Saeima un kura autoritāti nosaka viņa vārdi un domas, viņa spēja runāt ar cilvēkiem un aktivizēt viņu piesaisti mūsu valstij. Tieši tāds valsts prezidents, kā to paredz Satversme, un kā šo amatu izpilda mūsu pašreizējais prezidents.

Dāmas un kungi!

Tādēļ es gribu visiem skaidri un nepārprotami pateikt: Tie, kas noliedz parlamentāro demokrātiju, kas noliedz demokrātisko kompromisu, kas to nievājoši dēvē par partiju andeli vai citādi, tie nav izpratuši mūsu nacionālās demokrātijas būtību. Tie savu personīgo politisko nespējību mēģina kompensēt ar mūsu Satversmes apšaubīšanu un līdz ar to mūsu nācijas politiskās atbildības apšaubīšanu.

Tādēļ es aicinu visus pilsoņus neielaisties uz savu tiesību un iespēju samazināšanu, noveļot savu personīgo atbildību par Latvijas valsts labklājību uz viena saimnieka pleciem, kurš nebūt nebūs gudrāks kā mēs visi, bet gan apzinīgi izmantot Satversmes dotās plašās iespējas, aktīvi piedaloties mūsu valsts un sabiedrības veidošanā.

Tādēļ es un "Latvijas ceļš" konsekventi iestājas par mūsu Satversmi. Par to Satversmi, kas mums ir spēkā šodien. Ne vairāk un mazāk!

Un nobeigumā es gribētu citēt Vislatvijas pašvaldību sapulces 1994.gada 25.februārī pieņemto Aicinājumu demokrātijas aizstāvībai: "Parlamentārā iekārta ir ceļš uz latviešu tautas vēsturiskās izvēles — Latvijas Valsts — īstenošanu".

Paldies par uzmanību!

Valsts reformu ministre Vita Anda Tērauda:

Turpinājums no 1.lpp.

Pirmais darbības gads ir pierādījis, ka jāstrādā un jāmācās vēl abām pusēm— gan centrālajai valdībai: kā mainīt savu attieksmi un īstenot tās tēzes, kas ietvertas likumā, gan pašvaldībām, lai pienācīgā līmenī un kvalitātē nodrošinātu visas atbildības kopumu, ko no katras konkrētās pašvaldības prasa jaunais likums.

Ir gan arī viens likuma pants, par kuru šī pirmā gada laikā ir nācies dzirdēt pārmetumus — par "stingro roku" Valsts reformu ministrijā, kas izpaužas pašvaldību lēmumu likumības pārraudzības funkcijā. No pašvaldībām dzirdamas piezīmes, ka nevajagot jaukties to lietās, piezīmes izsaka arī Saeimas deputāti, ka pašvaldības esot atstātas savā vaļā, un valstī valdot vienīgi nelikumības. Es savukārt meklēju kādu saules stariņu situācijā, kad kritizē no abām pusēm. Un šis saules stariņš, manuprāt, apgaismo faktu — ka konstruktīvā sadarbībā ar pašvaldībām spējam konsultāciju ceļā novērst lielāko daļu sīko nesaskaņu. Savu lomu pārraudzībā veic arī mums varbūt mazāk pierasti elementi — tā ir politiskā opozīcija, kas katrā vēlētā institūcijā kontrolē pozīciju, tā ir prese, un tie ir paši iedzīvotāji. Un rezultātā – bijuši tikai četri pašvaldību lēmumu atcelšanas gadījumi. Tas ir maz, un tas pierāda, ka pašvaldību reformā ieliktā decentralizācijas ideja ir dzīvotspējīga: pašvaldības var pašas nodrošināt savu lēmumu likumību. Jo – ja būtu citādāka statistika, nešaubos, ka mēs dzirdētu skaļus jo skaļus saucienus pēc atgriešanās vecajā sistēmā.

Protams — pašvaldību reforma vēl nav galā. Un varbūt vissvarīgākais darbs, kas attiecas uz pašvaldību spēju tikt galā ar saviem pienākumiem, vēl nav izdarīts. Jo tikai tagad savu ceļu iet visssarežgītākie likumprojekti — tie, kas saistās ar naudu un finansiālo nodrošinājumu. Un arī jūs savās sarunās šodien skarsit būtiskus jautājumus pašvaldību finansu politikā — īpašuma lietas un nodokļu politiku.

Darba kārtībā ir arī Satversme. Neizbēgami atkal izvirzīsies tie paši jautājumi, par kuriem diskutējam jau ilgi — mūsu Satversme ir vai nav neaizskarams piemineklis, "svētā govs", mūsu valsts pastāvēšanas pamats. Var vai nevar to grozīt pēc patikas, politiskās konjunktūras dēļ, vai dažādu interešu aizstāvībai. Uzskatu, ka Satversme patiešām veido mūsu valsts stabilos pamatus, un ar pamatiem nevajag spēlēties. Bet, protams, pat pamatus var tālāk nostiprināt ar tādu rīcību, kas taču nebūtu jāatkārto ik gadus un, lai grozījumi neapdraudētu valsts pamatu stabilitāti. Jārīkojas tā, lai ieliktu tikai tos trūkstošos ķieģelīšus, kuri nepieciešami stipras decentralizētas pašvaldību sistēmas celtniecībai. Priecājos, ka diskusijas šajā virzienā jau ir attīstījušās tik tālu, ka nav vairs jārunā, vai Satversmē vajadzīgs atrast vietu pašvaldību tiesībām, bet varam runāt, kā un kad to darīt.

Vēl gribētu akcentēt vienu pašvaldību sistēmas reformas sastāvdaļu. Vides aizsardzības jomā bieži runājam par ilgtspējīgo attīstību – un, manuprāt, šis jēdziens "ilgtspējīgs" ir jāattiecina arī uz valsts pārvaldīšanas sistēmām. Ilgtspējīgas būs tādas sistēmas, kuras ir būvētas nevis uz komandējošiem, hierarhiskiem, pavēlošiem pamatiem, bet gan uz tādiem pamatiem, kas balstās uz vienlīdzīgu partneru dialogu. Es priecājos par dialoga elementiem, kuri ietverti mūsu jaunajā sistēmā – vai tas būtu dialogs, kas veidojas starp centrālo valdību un pašvaldībām sarunu protokolu ietērpā, vai dialogs starp pašvaldībām — Pašvaldību savienības biedrēm, starp pašvaldībām viena rajona ietvaros un starp visām pašvaldībām, — kā to apliecina šīsdienas sapulce.

Noslēgumā gribētu atzīmēt vēl vienu gaidāmo pārmaiņu centrālajā valdībā. Jūs ar preses vai ar manu starpniecību noteikti esat jau informēti, ka Valsts reformu ministrijai vairs nav paredzams ilgs mūžs. Un dabiski, ka izvirzās jautājums — ar ko pašvaldībām šo dialogu uzturēt tālāk? Valsts reformu ministriju likvidēs vasarā, bet saskaņā ar Ministru kabineta konceptuālo lēmumu pašvaldību jautājumi turpmāk būs Vides un reģionālās attīstības ministrijas atbildības lokā. Labprāt sarunās ar jums šodien dzirdētu jūsu viedokļus arī par šo gaidāmo jauninājumu. Ceru, ka šī pārmaiņa jums nesagādās grūtības, jo, kā mūsu ministrijas Pašvaldību departamentā joko, — nekas jau nemainīsies ikdienas darbos, departaments strādās tālāk — vienīgi būs jāizglīto jaunie priekšnieki.

Ar interesi klausīšos jūsu diskusijas un dzirdētos viedokļus tālāk atstāstīšu saviem kolēģiem Ministru kabinetā. Vēlu jums ražīgu darbu!