Latvija ceļā uz nākamo gadutūkstoti

NACIONĀLAIS ZIŅOJUMS ANO PASAULES SOCIĀLĀS ATTĪSTĪBAS GALOTŅU KONFERENCEI KOPENHĀGENĀ 1995.gada 6.–12.martā

Cilvēki visā pasaulē vēlas dzīvot labklājībā un drošībā. Taču šis mērķis nav tik viegli sasniedzams. Pārāk daudz kur pasaulē vēl valda galēja nabadzība, izmisums, karš un posts. Pastiprinoties globalizācijas tendencēm, informācijas un attīstītas tehnoloģizācijas laikmetā cilvēki aizvien vairāk sāk apzināties, cik ļoti visas valstis un tautas, kas dzīvo uz šīs Zemes, ir saistītas. Cita nelaimi viņi izjūt arī kā savu nelaimi. Apsveicami, ka ANO — šī nozīmīgā visu valstu kopdarbības veidotāja — pirmo reizi pasaules vēsturē par augstāko prioritāti ir izvirzījusi sociālo attīstību un visu cilvēku labklājību. Sociālās attīstības garants, kā teikts dokumentā "Pasaules sociālās attīstības galotņu konferences rezultāti: deklarācijas un darba programmas projekti" ir izvirzīto mērķu realizācija gan starptautiskajā, gan nacionālajā līmenī. Patlaban, pārejas periodā, Latvija vēl ir to valstu vidū, kas daudz vairāk saņem starptautisko palīdzību, nekā to dod. Taču Latvijā pastāv dziļa iekšēja pārliecība, ka tās ekonomiskās, statistiskās un citas raksturotājlīknes, kas redzamas Latvijas nacionālajā ziņojumā kā lejupejošas, pēc pavisam neilga laika pavērsīsies augšup, un Latvija no palīdzību saņemošas valsts varēs kļūt par donorvalsti un atbalstu citiem. Latvijas Republikā ir pietiekami daudz labvēlīgu apstākļu, lai nākotnē varētu nodrošināt valsts strauju sociālo attīstību, uzlabot cilvēku dzīves situāciju, panākt dažādu sociālo grupu, minoritāšu normālu sociālo integrāciju. Latvijā pēdējo gadsimtu laikā nekad nav bijis nozīmīgu sociālo konfliktu, kuru cēlonis būtu etniskās nesaskaņas. Latvija garīgajā dzīvē ir unikāla ar to, ka gadsimtiem ilgi pastāv liela reliģisko ticību daudzveidība, līdzās eksistē spēcīgas reliģiskās konfesijas: katolicisms, luterānisms, pareizticība, taču nav bijis vērā ņemamu starpkonfesionālo konfliktu. Latvijā jau kopš seniem laikiem savu mājvietu ir atradusi pasaulē lielākā vecticībnieku draudze, kas ir tikai viens no daudziem piemēriem tam, cik lojāla un saprotoša var veidoties garīgā dzīve Latvijā tad, kad pretimnākošas un tolerantas ir visas dialogā iesaistītās puses.

Otrais Pasaules karš un tam sekojošais padomju okupācijas laiks aizkavēja progresīvas un demokrātiskas attīstības iespējas Latvijā. Sekas Latvijā vēl joprojām ir jūtamas gan politiskajā, gan ekonomiskajā un sociālajā jomā. Neviena cita valsts nav zaudējusi gandrīz četrdesmit procentus savu pamatiedzīvotāju Otrajā pasaules karā, un neviena cita Eiropas valsts tauta pēc kara nav kļuvusi par minoritāti tās septiņās lielākajās pilsētās, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu, neviena cita valsts nav pieredzējusi iedzīvotāju pārvietošanu un masu deportāciju tādos apmēros. Arī latviešu valodai draudēja iznīcība, neraugoties uz to, ka tā bija izdzīvojusi tik daudzu gadu gaitā, pateicoties unikālajai bagātībai — vairāk nekā miljonam tautasdziesmu. Mēs gribam sargāt Latvijas vēstures un kultūras mantojumu, jo latvieši var saglabāt savu identitāti tikai, dzīvojot šajā mazajā zemē Baltijas jūras krastos.

Latvijā patlaban norisinās intensīvs nacionālās atdzimšanas process, kas saistīts ar latviešu tautas pašapziņas atgūšanu pēc ilgajiem okupācijas gadiem un savas identitātes izprašanu. Gribu uzsvērt, ka latviešu tauta nekad nav vērsusies pret citām tautām, nekad nevienu nav iekarojusi un pakļāvusi; tieši otrādi, gadsimtiem ilgā kopdzīves pieredze ar citām tautām, latviešu etnosam ir iemācījusi mierīgas, pašcieņas pilnas kopdzīves likumus. Tieši šī vēsturiskā pieredze var būt garants tam, ka Latvijā var pastāvēt society for all,t.i. sabiedrība, ko veido cilvēki, kas ciena un atzīst Latvijas valsti un ar savu darbu un tikumu apliecina vēlmi rast šajā zemē mājvietu. Latvija ļoti labi apzinās, ka ne tikai ekonomiskais uzplaukums, politisko procesu demokratizācija, bet arī solidaritāte, tolerance un cilvēktiesību respektēšana ir sociālās attīstības pamats. Mēs esam lepni par to, ka Latvija ir viena no pirmajām to valstu vidū, kuras parādījušas savu atbildības izjūtu, izstrādājot Cilvēka tiesību aizsardzības un attīstības programmu. Latvija ir gatava pārrunāt šos jautājumus un dalīties savā pieredzē ar visām ieinteresētajām valstīm.

Ja pasaules tautas un valstis vienosies kopīgā mērķī, panākt vispārēju sociālu progresu, likvidēt galēju nabadzību, samazināt bezdarbu, nodrošināt sociālo integrāciju, tas neapšaubāmi varēs kļūt par realitāti. Vajadzīga ir labā griba, mierīga līdzāspastāvēšana, savstarpēja palīdzība un cilvēktiesību respektēšana visā pasaulē. Kā teicis ievērojamais latviešu tautas dzejnieks Rainis:

Ikvienam ir rokas jāpieliek,

Lai lielais darbs uz priekšu tiek!

Latvija ir uz to gatava.

 

Latvijas Republikas Ministru prezidents M.Gailis

 

1.marta redakcijā

 

LATVIJAS VISPĀRĒJS RAKSTUROJUMS

 

Latvija ir demokrātiska parlamentāra republika. Pirmoreiz vēsturē par neatkarīgu valsti Latvija kļuva 1918.gada 18.novembrī. Pirmajā Pasaules karā sagrautā un izpostītā Latvija ātri tika atjaunota. Lieli panākumi tika gūti ekonomikas, it īpaši lauksaimniecības attīstībā, uzplauka kultūra, māksla, zinātne. Lai gan pastāvēja arī dziļi sociāli kontrasti, kopumā Latvijas valsts bija nostājusies uz sociālās attīstības ceļa.

Saskaņā ar noziedzīgo Molotova — Ribentropa paktu, tā slepenajiem papildprotokoliem, Latvija tika iekļauta PSRS ietekmes zonā, anektēta un 1940.gada 17.jūnijā pēc PSRS iebrukuma zaudēja neatkarību. Visas trīs Baltijas valstis — Igaunija, Latvija, Lietuva — tika varmācīgi iekļautas PSRS sastāvā. Pretlikumīgā Padomju aneksija un pievienošana PSRS teritorijai turpinājās arī pēc fašistiskās Vācijas okupācijas (1941—1945) 46 gadu garumā (1945—1991). Nozīmīgs ir fakts, ka daudzas Pasaules valstis atteicās atzīt Baltijas valstu okupāciju. Progresīvas sociālās attīstības iespējas tika pārtrauktas.

Latviešu un visu citu brīvību alkstošu tautu atmoda PSRS sākās 20.gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē. Atmodas kulminācija Latvijā iestājās 1990.—1991.gadā. Gan 1990.gada 4.maijā pieņemtā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācija, gan 1991.gada 21.augusta deklarācija par de facto neatkarības atjaunošanu pasludināja Satversmes (Konstitūcijas) varu Latvijā. Augstākā vēlētā institūcija ir vienpalātas daudzpartiju Saeima (Parlaments), kuru ievēl uz trim gadiem tiešās, proporcionālās vēlēšanās.

Līdz ar to tika atjaunota Latvijas valsts kā parlamentāra republika, kas visus savus spēkus iegulda demokrātijas, brīvības, ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanā.

Neatkarīgā Latvijas valsts vienmēr kā ļoti būtisku ir uzskatījusi atrašanos kopējā visas pasaules tautu saimē, lai veicinātu sadarbību, mieru un progresīvu attīstību. Kopš 1922.gada Latvija ir Nāciju Līgas locekle.

1991.gada 17.septembrī Latvijas Republika tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā kā pilntiesīga dalībvalsts.

Pateicoties starptautiskās sabiedrības progresīvajiem spēkiem un Latvijas politiskajai gribai, 1995. ir pirmais gads, kad pēc 55 gadu pārtraukuma uz Latvijas zemes nav ārvalstu karaspēka.

 

Latvijas ģeogrāfiskais raksturojums

Latvija atrodas Ziemeļrietumeiropā. Latvija ir viena no Baltijas valstīm, kas atrodas pie Baltijas jūras.

Latvijas teritorija aizņem 64 000 kvadrātkilometrus. Teritorijas ziņā tā ir lielāka nekā Dānija, Holande, Beļģija un Šveice. Latvijas galvaspilsēta Rīga dibinātā 1201.gadā. Latvija robežojas ziemeļos ar Igauniju, dienvidos un dienvidrietumos ar Lietuvu, austrumos ar Krievijas Federāciju un dienvidaustrumos ar Baltkrieviju. Latvija vēsturiski ir sadalīta četros reģionos — Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale.

 

DEMOGRĀFISKAIS RAKSTUROJUMS

 

1995.gada sākumā Latvijas iedzīvotāju skaits ir aptuveni 2,530 miljoni. Vidēji uz 1 kvadrātkilometru dzīvo 39 cilvēki. Tāds iedzīvotāju blīvums ir mazāks nekā vairāku Eiropas valstu, tomēr tas ir lielāks nekā Ziemeļeiropas zemēs — Igaunijā, Islandē, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā.

Kopš 1990.gada iedzīvotāju skaits Latvijā samazinās. Kopumā samazinājums pēdējos piecos gados sastādīja 143 tūkstošus jeb 5,3 %. Tai skaitā iedzīvotāju dabiskā kustība devusi samazinājumu par 31 tūkstoti cilvēku, bet starpvalstu migrācija — par 112 tūkstošiem.

 

Latvijas pilsētās dzīvo 1 miljons 747 tūkstoši iedzīvotāju, laukos — 783 tūkstoši. Tātad pilsētnieki ir 69 % no visiem iedzīvotājiem. Lielākās Latvijas pilsētas ir Rīga (856 tūkstoši iedzīvotāju 1994.gada sākumā), Daugavpils (122), Liepāja (105), Jelgava (71), Jūrmala (60), Ventspils (47), Rēzekne ( 42), Jēkabpils, Valmiera (abās pa 29), Ogre (28) tūkstoši iedzīvotāju. Liels ir galvaspilsētas Rīgas īpatsvars iedzīvotāju skaita ziņā — 33 %. Latvijā ir diezgan daudz mazu pilsētiņu, kopējais pilsētu skaits — 76.

Nav iekļauts angļu tekstā

 

Latvijā tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu sieviešu (53,6 %) ir vairāk nekā vīriešu (46,4 %). Sievietes pārsvarā ir starp gados vecajiem iedzīvotājiem, bet vecumā līdz 30 gadiem vīriešu skaits pat nedaudz pārsniedz sieviešu skaitu.

50 gadi, kad Latvija bija PSRS sastāvā, ir atstājuši ļoti smagu mantojumu — gan ekonomisku, gan demogrāfisku. Apmēram 200 tūkstoši cilvēku, jeb pāri par 10 % no valsts iedzīvotājiem, tika deportēti uz PSRS Gulaga nometnēm, kur liela daļa no viņiem tika iznīcināta. Lai izvairītos no sarkanā terora, vēl apmēram 200 tūkstoši Latvijas pilsoņu otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Rietumiem. 40—tajos gados Latvijas iedzīvotāju zaudējumi relatīvi bija vieni no lielākajiem pasaulē. Un pašlaik Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā pamattautības iedzīvotāju ir mazāk nekā bija gadsimta sākumā. (20.gadsimta sākumā Latvijā bija gandrīz par 200 tūkstošiem latviešu vairāk nekā pašlaik.)

Pēckara gados PSRS varas institūcijas apzināti veica kolonizāciju, iepludinot Latvijā milzīgu skaitu cittautiešu, galvenokārt krievus, ukraiņus, baltkrievus. Imigrācijas intensitāte Latvijā bija visaugstākā Eiropā. Kopumā Latvijā pašlaik dzīvo apmēram 800 tūkstoši personu — svešas varas uzspiesti imigranti, kas nav Latvijas pilsoņi. Rezultātā notikušas lielas pārmaiņas nacionālajā sastāvā. Pirms okupācijas 1940. gadā apmēram 75 % no valsts iedzīvotājiem bija latvieši, bet 1989.gadā saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem latviešu īpatsvars bija samazinājies līdz 52 %. Kopš 1990.gada situācija ir nedaudz uzlabojusies un 1995.gadā latviešu īpatsvars pieaudzis līdz 55 %. Pārējās lielākās tautības ir krievi (33 %), baltkrievi (4 %), ukraiņi (3 %), poļi (2 %).

Latvijā nozīmīga sociālā un demogrāfiskā problēma ir ļoti zemais dzimstības līmenis. Vienkāršā iedzīvotāju paaudžu maiņa netika nodrošināta gandrīz visus pēckara gadus. Astoņdesmito gadu otrajā pusē summārais dzimstības koeficients vidēji vienai sievietei bija samērā augstākais pēckara periodā un sasniedza līmeni 2,0—2,1. Deviņdesmitajos gados noticis straujš dzimstības kritums. 1994.gadā šis koeficients samazinājās līdz 1,3 un ir kļuvis par vienu no viszemākajiem Eiropā. 1994.gadā Latvijā piedzima 24 tūkstoši, bet nomira 41 tūkstotis cilvēku.

Ilgstoši zemā dzimstība ir veicinājusi iedzīvotāju novecošanos. Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums — 36 gadi— ir viens no visaugstākajiem postsociālisma valstīs. Vienīgi Ungārijā iedzīvotāju novecošanās pakāpe ir vēl nedaudz lielāka.

Līdz 2.pasaules karam Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums bija lielāks, nekā caurmērā Eiropā. Līdz pat sešdesmito gadu vidum šie rādītāji Latvijā bija nedaudz labāki, nekā citur šī kontinenta austrumos vai dienvidos. Pēdējos gados strauji pieaugusi iedzīvotāju mirstība un vidējais mūža ilgums samazinās. 1993.gada vidējais rādītājs abiem dzimumiem — 67,2 gadi bija viens no zemākajiem Eiropā, turklāt vīriešiem — 61,6 gadi — tas ir daudz zemāks nekā sievietēm — 73,8 gadi. Pēdējos 5 gados vien vīriešiem vidējais mūža ilgums samazinājies par 5 gadiem, galvenokārt tādēļ, ka strauji pieaugusi vīriešu mirstība vecumā no 20 līdz 50 gadiem nedabisku nāves cēloņu dēļ. Mūža ilguma rādītājus negatīvi iespaido arī ierobežotās finansiālās iespējas uzlabot medicīnisko aprūpi valstī.

 

LATVIJAS EKONOMISKĀ SITUĀCIJA,

KĀ SOCIĀLĀS ATTĪSTĪBAS PAMATS

 

1991.gadā, kad Latvijas neatkarību atzina starptautiski, tika sperti pirmie soļi tirgus ekonomikas attīstības virzienā. Latvija, tāpat kā daudzas citas ekonomikas pārejas perioda valstis, saskārās ar klasiskajām problēmām (naudas pārpalikums, hiperinflācija, piedāvājuma un pieprasījuma krīze, utt.).

Sadarbībā ar Starptautisko Valūtas Fondu tika izstrādāta makroekonomikas stabilizācijas programma, kura paredzēja cenu liberalizāciju, stingru monetāro un fiskālo politiku. Šīs programmas ietvaros veikto pasākumu rezultātā sākuma periodā bija vērojama ražošanas apjomu samazināšanās un iedzīvotāju dzīves līmeņa krišanās.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) novērtējumi rāda, ka ražošanas apjomi ekonomikā 1991.gadā samazinājās par 8%, bet 1992. un 1993.gadā attiecīgi par 34% un 15%. Kumulatīvais IKP kritums 1991.—1993.gadā bija aptuveni 50%; tas ir viens no lielākajiem un straujākajiem kritumiem visās postkomunisma valstīs. Dažādās tautsaimniecības nozarēs aktivitāšu samazināšanās bija atšķirīga: lauksaimniecības ražošanas apjoms samazinājās par 40%, rūpniecības ražošanas apjoms — par 65%, pakalpojumu apjoms — par 33%. Svarīgākie faktori, kas izraisīja ražošanas apjomu samazināšanos bija:

• ekonomisko sakaru pārtrūkšana ar bijušajām PSRS republikām, kas bija galvenais izejvielu un gatavās produkcijas tirgus;

• vietējo ražotāju centieni iegūt monopolista peļņu, izmantojot preču deficītu;

• izejvielu cenu pieaugums, tām tuvojoties pasaules cenu līmenim;

• uzņēmumu savstarpējie parādi, t.i. maksājumu sistēmas sabrukums.

1994.gadā IKP samazināšanās tika apturēta, un tuvākajos gados gaidāms tā pieaugums.

Latvijas Ekonomikas ministrija sadarbībā ar Orhūsas (Dānija) universitāti izstrādājusi Latvijas Makroekonomiskās attīstības prognozi ar LDM modeļa (Latvian mackroeconometric model for the development of the economy) palīdzību. Šī prognoze izstrādāta vairākos variantos — gan pamatojoties uz scenāriju, ka 1995.gadā turpināsies stagnācija, gan, pamatojoties uz scenāriju, ka ekonomiskā reforma tiks īstenota veiksmīgi.

1.att.Iekšzemes kopprodukts 1993.gada salīdzināmās cenās

 

Straujais IKP kritums izraisīja bezdarbu. 1991.gada beigās, pretēji agrāk hroniskajam darbaspēka trūkumam, bezdarbs sasniedza 0,2% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita. 1992. un 1993. gadā reģistrēto bezdarbnieku skaits pieauga līdz attiecīgi 2,3% un 5,8%. 1994.gadā vidējais bezdarba līmenis bija apmēram 6,4%.

2.att. Bezdarba līmenis Nav iekļauts angļu tekstā

 

Ekonomiskās aktivitātes lejupslīdes rezultātā iedzīvotāju reālie ieņēmumi samazinājās. Strādājošo pirktspēja 1994.gada novembrī salīdzinājumā ar 1991.gada decembri bija kritusies par 11%. Reālās darba samaksas lejupslīde tika apturēta 1993.gadā un, sākot ar otro pusgadu, vidējās darba samaksas pieauguma tempi apsteidza cenu pieaugumu. Salīdzinot ar 1992.gada decembri, 1994.gada novembrī strādājošo vidējā pirktspēja bija pieaugusi par 20%.

Viens no ekonomiskās stabilizācijas pamatnoteikumiem ir cenu liberalizācija. Cenu atbrīvošana tika uzsākta 1991.gadā un turpināta arī 1992.gadā. Tā rezultātā inflācija 1991.gadā sasniedza 262%, bet 1992.gadā — 958%. Hiperinflāciju Latvijā izraisīja ne tikai cenu liberalizācija, kas sekmēja slēptās inflācijas pārtapšanu atklātajā, bet arī vispārējs inflācijas lēciens visā rubļa zonā (republiku centrālo banku monetārās ekspansijas dēļ). Tā kā Krievijas Centrālā banka nespēja nodrošināt visu rubļa zonu ar skaidro naudu, Latvijā izveidojās akūts skaidrās naudas trūkums darba algas izmaksāšanai. Tādēļ 1992.gada 7.martā Latvijas Banka laida apgrozībā Latvijas rubli (LVR), kas aizvietoja trūkstošos rubļus un tika apmainīts pēc kursa 1:1. Latvijas bankai īstenojot stingru monetāro politiku, inflācijas tempi Latvijā bija zemāki nekā pārējās bijušajās PSRS republikās. Tādēļ, izvairoties no importētās inflācijas, Latvijas Banka tā paša gada vasarā pasludināja LVR par vienīgo maksāšanas līdzekli ar peldošu apmaiņas kursu attiecībā pret ārvalstu valūtām.

Savas valūtas ieviešana ļāva Latvijas Bankai sekmīgi turpināt stingru monetāro politiku, kas strauji samazināja inflāciju (no 64,1% 1992.gada janvārī līdz 2,6% 1992.gada decembrī). Apmaiņas kursa stabilizēšanās pret ASV dolāru un inflācijas samazināšanās bija priekšnosacījumi Latvijas nacionālās valūtas — lata (Ls) — ieviešanai 1993.gada jūnijā, tādējādi sekmīgi noslēdzot naudas reformu. Īstenotās monetārās politikas rezultātā inflācija 1993.gadā sasniedza 35%, bet 1994.gadā aptuveni 25%, kas ir ievērojami zemāk nekā Igaunijā un Lietuvā. 1994.gada janvārī—novembrī inflācija Igaunijā bija 39,7%, bet Lietuvā 39,8%. 1995. un 1996.gadā inflācija Latvijā tiek prognozēta attiecīgi 12% un 9 procenti.

Inflācijas tempu samazināšanās un ekonomikas atveseļošanās pazīmes Latvijā, kā arī samērā drošā banku sistēma un augstās reālās procentu likmes sekmēja ārzemju kapitāla pieplūdumu. Tā rezultātā lata vērtība strauji auga, un 1993.gada laikā lata kurss attiecībā pret ASV dolāru pieauga par 29%. Tomēr pakāpeniska lata vērtības celšanās negatīvi ietekmēja Latvijas produkcijas konkurētspēju, tādēļ ar 1994.gada februāri lats neoficiāli tika piesaistīts SDR. Latvijas Bankas monetārā politika ir vērsta uz stabila valūtas kursa saglabāšanu, cenšoties noturēt stabilu arī cenu līmeni.

3.att. Lata kurss pret USD, DEM, SDR (01.01.94.—31.12.94.)

 

1990.gada pirmajā pusē tika akceptēta budžeta sistēma, kuru veidoja valsts budžets, pašvaldību budžeti, sociālās apdrošināšanas budžets un ārpusbudžeta fondi. Tika izstrādāta arī jauna nodokļu pakete, kas stājās spēkā ar 1991.gada janvāri. Neatkarīga budžeta izveidošana bija pamats neatkarīgas ekonomiskās politikas īstenošanai. 1991.gadā kopbudžeta ieņēmumi pārsniedza izdevumus par 6,4% no IKP. 1992.gadā valsts budžets sakarā ar straujās inflācijas radīto nestabilitāti tika sastādīts par katru pusgadu. 1992.gadā kopbudžetā izveidojās deficīts 1,4% apmērā no IKP. Inflācijas tempiem samazinoties, 1993.gada valsts budžets tika sastādīts par visu gadu; kopbudžeta ieņēmumi pārsniedza izdevumus par 1% no IKP. 1994.gada janvārī—novembrī valsts budžeta deficīts bija Ls 30,4milj. Līdz gada beigām valsts budžeta deficīts nedaudz pieaugs, bet nepārsniegs iepriekš noteikto maksimālo robežu 2% apmērā no IKP. Lai nodrošinātu makroekonomisko stabilitāti, ar 1995.gadu valsts budžeta deficītu paredzēts ierobežot 1,7% apmērā no IKP.

Valsts fiskālā politika ir vērsta uz ekonomikas stabilitātes saglabāšanu un sekmīgas attīstības nodrošināšanu. Mainoties ekonomiskajai videi, tiek izdarītas izmaiņas nodokļu likumdošanā. Jaunas, Eiropas Savienības standartiem atbilstošas nodokļu paketes stāšanās spēkā ir plānota 1995.gadā.

Viens no svarīgākajiem faktoriem ekonomikas pārstrukturizācijā ir privatizācija, tādēļ tās likumdošanas bāzes pamatprincipi tika izstrādāti jau 1991.gadā. Privatizācijas procesu var sadalīt divos posmos: bijušo īpašumu atgūšana un jaunu īpašumu iegāde. Līdz šim sekmīgāks bijis privatizācijas pirmais posms, otro posmu kavēja neizstrādātā likumdošana attiecībā uz ārpilsoņu tiesībām iegūt īpašumā zemi. Lai sekmētu privatizācijas procesa attīstību, 1994.gada sākumā tika izveidota Latvijas Privatizācijas aģentūra un Valsts Īpašuma fonds. Visnelabvēlīgākā situācija radusies lielajiem valsts uzņēmumiem, jo tikai neliela to daļa ir privatizēta. Veiksmīgāka ir bijusi vidējo un mazo pašvaldības uzņēmumu privatizācija — līdz 1994.gada aprīlim tika privatizēti apmēram 60%.

Lai radītu iespēju privatizācijas procesā piedalīties visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot ar 1993.gadu Latvijas iedzīvotājiem tika dota iespēja saņemt privatizācijas sertifikātus, kuru skaits bija atkarīgs no Latvijā nodzīvoto gadu skaita. Privatizācijas procesa aktivizēšanās ir sagaidāma 1995.gadā, kad paredzēts rīkot valsts īpašuma publiskas izsoles.

Aizvadītajos gados notikušās ekonomiskās pārmaiņas skaidri atspoguļojas Latvijas maksājumu bilancē. Tirdzniecības bilances eksporta un importa struktūras pārmaiņas liecina par Latvijas ražotāju orientāciju uz rietumvalstu tirgu. Proti, 1991.gadā Latvijas eksports uz NVS valstīm veidoja 88% no eksporta kopsummas un imports 72% no importa kopsummas, bet 1994.gada pirmajos 3 ceturkšņos atbilstoši 43% un 30%. Lielākais īpatsvars Latvijas importā ir energoresursiem, vērojama tendence pieaugt ražošanas līdzekļu importam. Eksporta struktūrā lielākais īpatsvars ir koksnei un tās izstrādājumiem, pārtikas produktiem, sauszemes transporta līdzekļiem.

Tirdzniecības bilance 1991.—1993.gadā bija negatīva un tāda ir sagaidāma arī tuvākajos gados. Tekošā konta pozitīvais saldo 1991.—1993.gadā bija attiecīgi 8%, 2% un 8% no IKP. Importa straujā pieauguma dēļ tuvākajos gados tiek prognozēts tekošā konta deficīts. Stabilizējoties vietējai valūtai, Latvijas Bankā strauji pieaugušas ārvalstu valūtas rezerves: 1992.gadā — 16 milj. USD, 1993.gadā — 281 milj. USD.

Kopumā Latvijas ekonomisko attīstību 1990.—1994.gadā var raksturot ar pāreju uz tirgus ekonomiku un ar to saistīto problēmu risināšanu. Pastāvošās attīstības tendences (zema inflācija, sabalansēts budžets un maksājumu bilance, stabila valūta) ļauj secināt, ka tiek sasniegta makroekonomiskā stabilitāte. Latvijas valdība uzskata, ka 1995.—1997.gadā gaidāma tautsaimniecības augšupeja un iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanās.

 

DARBA TIRGUS REGULĒŠANAS MEHĀNISMA LOMA

BEZDARBA SAMAZINĀŠANĀ UN PĀRKVALIFIKĀCIJAS

PROBLĒMU RISINĀŠANĀ, IEDZĪVOTĀJU

EKONOMISKĀS AKTIVITĀTES PAAUGSTINĀŠANĀ

 

Latvijā notiekošās kvalitatīvās makroekonomiskās pārmaiņas 1992.—1994.gadā saasināja iedzīvotāju nodarbinātības problēmas. No bezdarbnieku reģistrācijas uzsākšanas (pēc likuma "Par nodarbinātību" spēkā stāšanās) 1992.gada janvārī bezdarbnieku skaits turpināja pieaugt.

Vislielākais bezdarba procents tika reģistrēts 1994.gada aprīlī —6,6%. 1994.gada 1.novembrī Latvijā bija reģistrēti 79,2 tūkstoši bezdarbnieku jeb 6 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Vairāk nekā puse — 52,5 % no bezdarbniekiem ir sievietes.

No kopējā bezdarbnieku skaita 34,8 tūkstoši cilvēku atrodas uzskaitē kā ilgstošie bezdarbnieki. Viena trešā daļa no viņiem nevar atrast darbu jau vairāk nekā 12 mēnešus.

Bezdarbnieku sadalījums pēc vecuma un izglītības nepārtraukti mainās. Tomēr jau tagad var izdarīt secinājumu — bezdarbnieku rindas palielina jaunieši bez profesijas (vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem), bet samazinās bezdarbnieku skaits ar augstāko izglītību un arodizglītību.

Bezdarbs ir skāris visu tautību iedzīvotājus, pie kam bezdarbnieku sastāvs (procentos) pēc tautības praktiski atbilst LR darba resursu nacionālajam sastāvam, kas ir: latvieši — 48,2; krievi — 37,1; baltkrievi —5,8; ukraiņi — 3; poļi — 2,9; lietuvieši — 1,6; ebreji — 0,2; citas tautības — 1,2.

Visaugstākais bezdarba līmenis ir valsts dienvidaustrumos — Latgalē. Atsevišķos rajonos tas ir divas līdz trīs reizes augstāks nekā vidēji valstī.

Valstī pastāv arī "slēptais" bezdarbs, kas izpaužas kā uzņēmumu piespiedu dīkstāves, darbinieku piespiedu bezalgas atvaļinājumi, nepilns darba laiks strādājošajiem, kā arī otrās un trešās maiņas likvidēšana. Tas radies dažādu ekonomisku un finansiālu iemeslu dēļ — sakarā ar izejvielu un materiālo resursu trūkumu, produkcijas realizācijas grūtībām u.tml. Bezdarba situāciju Latvijā mīkstina tajā pastāvošais "melnais" darba tirgus.

Latvijai vēl jārēķinās ar turpmāko bezdarba līmeņa celšanos, kas ir sagaidāma lielo un vidējo uzņēmumu nesen uzsāktās privatizācijas rezultātā. 1995.gadā bezdarba līmenis pēc Labklājības ministrijas aprēķiniem vidēji gadā var sniegt 8 — 10 procentus. Lai aktivizētu valsts regulējošo lomu darba tirgū, 1991.gada decembrī tika pieņemts Latvijas Republikas likums "Par nodarbinātību".

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir izveidojusi Solidaritātes un labdarības fondu, kurš bezdarbniekiem un maznodrošinātajiem Latvijas iedzīvotājiem sniedz bezmaksas konsultācijas tiesiskajos jautājumos, kā arī materiālo palīdzību. 1994.gadā šis fonds ir apkalpojis 6,2 tūkstošus cilvēku.

Pievēršot lielu uzmanību darba tirgus regulēšanas mehānisma izveidošanai, valdība palielināja Nodarbinātības valsts dienesta (NVD) lomu un atbildību šā procesa norisē. Tas deva iespēju 1993. un 1994.gadā pabeigt plaša NVD tīkla izveidošanu valstī. Realizējot LR aktīvo darba politiku, Nodarbinātības valsts dienests vislielāko uzmanību pievērš aktīvajiem darba tirgus pasākumiem — bezdarbnieku un darba meklētāju iekārtošanai darbā, bezdarbnieku apmācībai un pārkvalificēšanai, kā arī viņu iesaistīšanai algotos pagaidu sabiedriskos darbos. 1994.gada desmit mēnešos ar NVD palīdzību darbā ar NVD palīdzību darbā iekārtojās 18,4 tūkstoši cilvēku jeb 1,6 reizes vairāk nekā iepriekšējā gada attiecīgajā laika posmā. 1994.gadā uz apmācību vai pārkvalificēšanu nosūtīti 4,8 tūkstoši cilvēku, kas ir divreiz vairāk nekā 1993.gadā.

 

NVD organizē savu darbu šādos virzienos:

— pārkvalificē tos bezdarbniekus, kuriem garantēta darba vieta pēc pārkvalificēšanās;

— organizē apmācību strādniekiem un kalpotājiem darba tirgū pieprasītajās profesijās;

— organizē apmācību bezdarbniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai.

Palielinājusies bezdarbnieku iekārtošana darbā pēc apmācības, un, kā rāda NVD pieredze, apmēram 70 % no apmācību izgājušajiem vairs neatrodas uzskaitē kā bezdarbnieki. Daudzi bezdarbnieki, kas ar NVD nosūtījumu pabeiguši mazā biznesa kursus, atver nelielus savus uzņēmumus, veikalus u.t.t. Viena no svarīgākajām aktīvajām darba tirgus formām nodarbinātības jomā ir pagaidu sabiedriskie darbi. Pagaidu sabiedriskie darbi ir sabiedrībai lietderīgu darbu veidi, kurus organizē, lai uz laiku nodarbinātu bezdarbniekus, un kuru izpildei nav nepieciešama speciāla izglītība vai kvalifikācija.

 

Plašs ir veicamo darbu loks — pilsētu un ciemu teritorijas labiekārtošana, apzaļumošana, pludmales kopšana, remonta un celtniecības darbi, malkas sagatavošana, siena novākšana, sanitāra un apkopējas darbs, maznodrošināto ģimeņu apsekošana u.c. darbi. Pagaidu sabiedriskie darbi tiek organizēti kā:

— algoti pagaidu sabiedriskie darbi — galvenokārt tiem bezdarbniekiem, kas nesaņem bezdarbnieka pabalstus, un ilgstošiem bezdarbniekiem, kas vairs nesaņem pabalstus;

— neapmaksātie pagaidu sabiedriskie darbi — bezdarbniekiem, kas vēlas un kuriem ir tiesības saņemt bezdarbnieka pabalsta pagarinājumu no 7. līdz 12.mēnesim tajās teritorijās, kurās bezdarba līmenis ir lielāks par vidējo valstī. Pēdējiem tādā gadījumā obligāti ir jānostrādā šajos darbos ne mazāk kā 20 stundas nedēļā.

Nav iekļauts angļu tekstā

 

Valsts loma darba tirgus regulēšanā pieaug ar katru gadu. Ja 1992.gadā no visiem līdzekļiem, kas valstī tika izmantoti bezdarba apkarošanai, "aktīvajiem" nodarbinātības pasākumiem izmantots tikai 4,1 %, tad 1993.gadā — 7,9 %, bet 1994.gadā — 21 %.

Ņemot vērā visos trijos gados veikto, var secināt, ka valstī ir izveidojies darba tirgus regulēšanas mehānisms. 1994.gadā bezdarbs stabilizējies pie 6 % atzīmes. Bezdarbnieku pārkvalificēšanai un citiem "aktīvajiem" nodarbinātības pasākumiem valsts izmanto jau vienu piekto daļu no visiem bezdarba apkarošanai paredzētajiem līdzekļiem.

Papildus veiktajiem pasākumiem, veidojot vienoto valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, ir izstrādāts likumprojekts "Par obligāto sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam", kuru ir akceptējis LR Ministru kabinets un Saeima pieņēmusi pirmajā lasījumā.

 

LATVIJAS SOCIĀLĀS DROŠĪBAS POLITIKA

UN TĀS LOMA SOCIĀLO PROBLĒMU RISINĀJUMĀ

UN MAZAIZSARGĀTO IEDZĪVOTĀJU GRUPU

AIZSARDZĪBĀ

 

Pārejas periodā no valsts plāna ekonomikas uz tirgus ekonomiku Latvijas iedzīvotājiem radās pamatotas ekonomiskās grūtības. Tās bija saistītas ar ražošanas samazināšanos, tai sekojošu bezdarbu, iedzīvotāju pirktspējas krišanos un dzīves līmeņa pazemināšanos lielākajai tautas daļai. Īsā laikā lielākā daļa iedzīvotāju zaudēja savus ietaupījumus un daudziem radās problēmas veikt pašus nepieciešamākos maksājumus — iegādāties pārtiku, apģērbu, samaksāt par mājokli u.c.

Šādā situācijā radās nepieciešamība pēc radikāliem pasākumiem, kas aizsargātu cilvēkus no nonākšanas pilnīgā trūkumā. Vēl kopš bijušās PSRS laikiem cilvēku domāšanā , diemžēl, ir saglabājies stereotips, ka valstij ir jārūpējas par katra iedzīvotāja materiālo nodrošinātību un labklājību, ka visiem sabiedrības locekļiem jābūt vienlīdzīgiem.

Sociālās drošības sistēmas reforma tika iesākta 1990. gadā, kad tika mainīti pensionēšanas principi, taču toreiz noteiktie kritēriji paredzēja pilnīgu valsts atbildību un bija daudz dāsnāki nekā bijušās PSRS likumos noteiktie kritēriji, uz kuru bāzes tie tika izstrādāti. Šie likumi tika pieņemti tā laika politiskās situācijas ietekmē bez ekonomiskiem un demogrāfiskiem aprēķiniem no iespējamo ilgtermiņa izmaksu apjoma viedokļa.

Latvijā 1994. gadā pensijas saņēma 661,6 tūkst. iedzīvotāju jeb 26% no iedzīvotāju kopskaita, to skaitā vecuma pensiju saņēma 498,6 tūkst., invaliditātes — 104,8 tūkst., apgādnieka zaudējuma — 28 tūkst., sociālo pensiju — 19,3 tūkst. u.c. Pensijas vecums Latvijā, tāpat kā visās bijušajās PSRS republikās, pagaidām ir saglabājies: 55 gadi sievietēm un 60 gadi vīriešiem.

Pensijas vidējais apmērs pārsniedz 40% no tautsaimniecībā strādājošo vidējās algas. 1994. gada decembrī vidējā pensija bija Ls 30,27.

Pastāvot pašreizējai demogrāfiskajai un ekonomiskajai situācijai, joprojām pasliktināsies pensionāru un sociāli mazaizsargāto cilvēku stāvoklis, tādēļ nepieciešami jauni, radikāli soļi reformu turpināšanā:

1) ar 1995. gada 1. jūliju valdība paredz pensiju vecuma paaugstināšanu par vienu gadu,

2) turpmāk — ieviest individualizētu sociālās apdrošināšanas maksājumu uzskaiti, pakāpeniski sasniedzot vīriešiem un sievietēm 65 gadu pensionēšanās vecumu,

3) palielināt darba ņēmēju sociālās apdrošināšanas maksājumus, proporcionāli samazinot maksājumus darba devējam.

Sociālās drošības politikas pamatā ir 2 principi:

1) aizsargāt darba nespējīgās cilvēku grupas, ar likumu nosakot sociālās garantijas, kas novērstu nabadzību šo iedzīvotāju grupu vidū;

2) attīstīt un paplašināt no pašvaldību resursiem finansētu sociālās palīdzības pakalpojumu un pabalstu sistēmu, kas ļautu uzlabot trūkumā un krīzes situācijā nonākušo personu dzīves apstākļus un dzīves kvalitāti, vienlaikus veicinot pašas personas atbildību par sevi un savu dzīvi.

Lai šos principus varētu realizēt, ir izstrādāta pensiju reformas koncepcija, kura paredz pāreju no pastāvošās paaudžu solidaritātes pensiju sistēmas uz jaukta tipa pensiju sistēmu, kurā būtu gan valsts garantētā pensiju daļa, gan iespējas fondētai uzkrājumu veidošanai, kā arī attīstības perspektīvas privātai brīvprātīgai apdrošināšanai.

Paralēli sociālās apdrošināšanas sistēmas reformai tiek attīstīta tāda sociālās palīdzības sistēma, kas spētu sniegt atbilstošu un savlaicīgu palīdzību krīzes situācijā nonākušām personām. Par pamatu tiek uzskatīta decentralizēta, uz pašvaldību bāzes izveidota sociālās palīdzības infrastruktūra, kas spētu nodrošināt iedzīvotājiem nepieciešamos sociālos pakalpojumus, piesaistot gan valsts, gan pašvaldības, gan pašu personu un biznesa struktūru līdzekļus. Tieši pašvaldības uz vietas vislabāk var pārzināt savu iedzīvotāju situāciju, kā arī izvērtēt nepieciešamāko un visatbilstošāko palīdzības veidu.

Pašvaldībām, organizējot sociālo palīdzību, rodas papildus grūtības:

1) vēl nav veikta pašvaldību teritoriālā reforma, kuras rezultātā plānots samazināt pašvaldību skaitu. Patlaban Latvijā ir 76 pilsētu un 493 pagastu pašvaldības, kuras ievērojami atšķiras teritoriju lieluma, iedzīvotāju skaita un pieejamo finansu resursu ziņā.

2) nav stabilu tradīciju pašvaldību darbā decentralizācijas apstākļos. Tikai 1994. gada jūnijā tika pieņemts likums "Par pašvaldībām", kurā pirmo reizi tika definētas pašvaldību funkcijas iedzīvotāju sociālajā aizsardzībā.

 

Pakāpeniski uzlabojoties valsts ekonomiskajai situācijai, samazināsies to personu skaits, kurām nepieciešama palīdzība, tādējādi varēs dažādot un uzlabot pakalpojumu veidus un kvalitāti. Šobrīd sociālās palīdzības sistēmas pilnvērtīgu un strauju attīstību kavē valsts un pašvaldību līdzekļu trūkums, lielais iedzīvotāju skaits, kuriem palīdzība nepieciešama, kā arī iedzīvotāju un daļēji arī sociālo darbinieku orientācija uz pasīvām darba metodēm. Tādēļ ne vienmēr par mērķi izvirzītā mazaizsargāto iedzīvotāju grupu integrācija un reintegrācija sabiedrības dzīvē ir sekmīga.

Nav iekļauts angļu tekstā

 

VESELĪBAS REFORMA LATVIJĀ.

VESELĪBAS AIZSARDZĪBAS VALSTS POLITIKA

 

Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpes dienestu vada Latvijas Labklājības ministrija ar Veselības departamenta starpniecību. Veselības departaments koordinē un vada Latvijas veselības aizsardzības iestāžu, ārstniecības, diagnostikas, profilakses, konsultatīvo un rehabilitācijas darbu. Labklājības ministrijas pārraudzībā ir 1113 ārstniecības iestādes ar kopējo stacionāro gultu skaitu 31 400 (122 uz 10 000 iedzīvotāju). Republikā strādāja 9349 ārsti — ieskaitot zobārstus (36 uz 10 000 iedzīvotāju), 22042 medicīniskās māsas. Pēdējā gada laikā šiem rādītājiem ir tendence samazināties.

Ambulatorisko dienestu Latvijā pārsvarā joprojām veic poliklīnikas. 1994. gadā sākās ambulatorā dienesta pārveide par vispārējām (privāt) ārstu praksēm, kas atbilstu Eiropā tradicionālajām ārstu praksēm. Tās realizācijai izstrādāti likumprojekti ""Par ārstu praksi"", ""Par ārstu pašpārvaldi"".

Sanitāro uzraudzību veic un par Latvijas iedzīvotāju slimību profilaksi rūpējas Vides veselības departaments. Katrā Latvijas reģionā ir savs vides veselības centrs, kas veic sanitāro uzraudzību savā rajonā.

Par farmāciju Latvijā atbild Farmācijas departaments. Zāļu reģistrāciju veic Farmācijas un farmakopejas pārvalde, narkotisko zāļu kontroli — Narkotiku kontroles komiteja. Visas šīs organizācijas strādā Labklājības ministrijas sastāvā.

Visiem Latvijas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības, materiālā un sociālā stāvokļa ir vienlīdzīgi pieejama bezmaksas veselības aprūpe valsts un pašvaldību aprūpes iestādēs.

Kopš 1994. gada sākuma republikas iedzīvotājiem tiek nodrošināts bezmaksas, ar veselības aprūpei atvēlētajiem budžeta līdzekļiem garantēts profilaktisko un ārstniecisko pasākumu komplekss, t.s., veselības aprūpes bāzes programma, kuru apstiprinājusi valdība. Ar Labklājības ministrijas starpniecību tiek apmaksātas arī Valsts programmas onkoloģijā, narkoloģijā, tuberkulozē, infekciju, seksuāli transmisīvo slimību un psihiskās veselības aprūpes jomā. Veselības aprūpei 1994. gadā vidēji vienam Latvijas iedzīvotājam valsts un pašvaldības iedalīja 33 Ls (aptuveni 60 USD).

Veselības aprūpei 1995.gadā budžetā paredzēti 94 milj. Ls (170,9 milj. USD) jeb 36 Ls (65,4 USD) uz 1 iedzīvotāju gadā. Veselības aprūpei paredzētā budžeta daļa sastāda 9 % no valsts kopējā budžeta. Valdība ir piešķīrusi arī papildus līdzekļus 14 milj. Ls apmērā veselības aprūpes finansēšanai un reformu nodrošināšanai, paredzot tos iegūt no alkohola akcīzes nodokļa. Šis kopējais līdzekļu apjoms (41 Ls uz vienu iedzīvotāju ) ļaus nodrošināt iedzīvotāju veselības aprūpi iepriekšējā gada līmenī. Taču tas ir nepietiekams, lai atjaunotu nolietotos pamatlīdzekļus, lai ieviestu jaunu un progresīvu medicīnisko tehnoloģiju un lai nodrošinātu pacientu ar Eiropas standartiem atbilstošiem diagnostikas un ārstniecības aparātiem un medikamentiem.

1994.gads Latvijā iezīmējās ar aktīvu veselības aprūpes reformu, īpaši veselības aprūpes, finansēšanas un pārvaldes jomās. Veselības aprūpes darbinieku un politisko spēku konferencē 1994.gada 30.novembrī tika pieņemta Latvijas veselības aizsardzības stratēģija nākošajiem 15 gadiem. Stratēģijā apkopoti veselības aprūpes pamatprincipi, kas veicinās iedzīvotāju veselības nostiprināšanu un uzlabošanu. Tā izstrādāta, par pamatu ņemot Pasaules Veselības Organizācijas stratēģiju Eiropas reģionam "Veselību visiem 2000.gadā".

Reformas būtība ir taktikas izmaiņa, stacionāro palīdzību sniedzošu veselības aprūpi pārorientējot uz primāro veselības aprūpi. Otrs veselības reformas stūrakmens ir finansēšanas pārkārtošana, nomainot līdzekļu piešķiršanu atbilstoši gultu skaitam un personāla daudzumam slimnīcā uz samaksu par konkrēti paveikto darbu tā kvalitatīvā un kvantitatīvā izpratnē.

Latvijā 1994. gadā pieņemts jumta likums ārstniecības sakārtošanai — ""Ārstniecības noteikumi"". Likumdošana ir pilnīgā saskaņā ar izstrādāto stratēģiju. Jaunie ārstniecības noteikumi prasa apmēram 30 citu likumu un normatīvo aktu sagatavošanu, pie kuriem darbs uzsākts un pamatā tiks pabeigts 1995. gadā. Kopā ar ANO ekspertiem uzsākts darbs pie obligātās apdrošināšanas likuma izstrādāšanas. Veselības aprūpes finansēšanas reforma uzsākta kopīgi ar dāņu un franču ekspertiem PHARE programmas ietvaros. Jau 1995.gadā paredzēta jauna finansēšanas kārtība, īpašas izmaiņas būs veselības aprūpes bāzes programmā.

Valdībai un parlamentam iesniegts likums par tabakas izstrādājumu ražošanu, tirdzniecību, lietošanu un reklāmas ierobežošanu. Šis likums paredz pasākumus cīņai pret vienu no galvenajiem veselību graujošajiem faktoriem, īpašu nozīmi piešķirot pasīvo smēķētāju aizsardzībai.

Pieaug saslimstība ar tuberkulozi, gada laikā nākuši klāt vairāk nekā 300 jauni slimnieki. Joprojām aktuāla ir mirstība no tuberkulozes.

Infekcijas slimības vairāk izplatītas rajonos pie Krievijas robežas. Latvijā pēdējā gada laikā pieaugusi saslimstība ar AIDS, kā arī AIDS izplatīšanās risks, ko pavairo aktīvā iedzīvotāju migrācija, prostitūcijas, narkomānijas un alkoholisma izplatība.

Vienā no vadošajām vietām Eiropā Latvija ir arī satiksmes traumatisma ziņā.

Palielinājies ielaistu onkoloģisku slimību diagnostikas procents, kas saistīts ar pāreju uz citu veselības aprūpes sistēmu un iedzīvotāju nespēju pašiem rūpēties par savu veselību, nesavlaicīgu griešanos pie ārsta.

Būtiskākā problēma Latvijas veselības aprūpē ir nepietiekams finansējums. Aparatūra un medicīnas tehnoloģijas ir novecojušas, bet investīciju trūkums nedod iespēju pāriet uz jaunām.

Risinājums ir uzsāktā veselības stratēģijas īstenošana. Primārās veselības aprūpes reorganizācijā uzsākti divi plaši projekti ar Dānijas un Norvēģijas speciālistu atbalstu. Tiek izvērtēti iespējamie veselības pasākumi un medicīnas tehnoloģijas, kā arī izstrādātas programmas speciālistu apmācībai un sagatavošanai. Veselības aprūpes plānotāju un vadītāju apmācībai izstrādāts un uzsākts PHARE projekts.

 

NARKOMĀNIJA, NIKOTĪNISMS UN ALKOHOLISMS KĀ NOPIETNA SOCIĀLA PROBLĒMA LATVIJĀ. Totalitārās sistēmas sabrukuma, 50 gadu okupācijas seku un jaunas, demokrātiskas sabiedrības veidošanās apstākļos valstī ir pasliktinājušies sociāli ekonomiskie apstākļi un pieaugusi noziedzība.

Republiku pārpludinājuši zemas kvalitātes kontrabandas alkoholiskie dzērieni, tabakas izstādājumi un citas narkotiskās vielas, jo valsts vēl tikai nostiprina savas robežas, muitu un kriminālpoliciju. Attīstot tirgus ekonomiku, valsts pavājināja savu monopolu pār alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu ražošanu un tirdzniecību, zemās cenas ievērojami palielināja to pieprasījumu un lietošanu.

Jau pirms neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotājiem bija ļoti augsta saslimstība ar alkoholismu, nikotīnismu un pat sāka izplatīties narkomānija.

Jaunie sociāli ekonomiskie apstākļi vēl vairāk palielināja sociālo slimību izplatību un to sociālās sekas:

— Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju 1993.gadā ir sasniedzis vismaz 16 l.

— Mirstība no nedabīgiem nāves cēloņiem (traumām, pašnāvībām, saindēšanās, noslīkšanām, slepkavībām utt.) pieauga līdz 213,7 uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir 1,43 reizes vairāk nekā 1980.gadā.

— Saslimstība ar alkohola psihozēm ir pieaugusi līdz 34 uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir 1,78 reizes vairāk nekā 1980.gadā.

— Ievērojami pieaugusi arī noziedzība, ko veicinājusi pārmērīga alkohola lietošana.

Izplatītās smēķēšanas dēļ pieaug saslimstība un mirstība ar elpošanas ceļu ļaundabīgiem audzējiem un sirds asinsvadu slimībām.

Pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana ir par cēloni vispārējas mirstības pieaugumam, kas 1993.gadā sasniedza jau nepieredzēti augstu rādītāju — 15,1 uz 1000 iedzīvotājiem.

Pēdējos gados turpina pieaugt narkotisko līdzekļu lietošana un atkarība no tiem, kas savukārt veicina noziedzības izplatību un mirstību narkomānu vidū.

Atkarības slimības veicina morālo lejupslīdi, tautas bezdarbu un nabadzību, kā arī sabiedrībā pieaugošo invalīdu skaitu.

 

VIDES VESELĪBAS STĀVOKLIS LATVIJĀ. Vides veselību raksturo ūdens, gaisa, pārtikas, augsnes, darba vides un radioloģiskās situācijas kvalitāte, kā arī stāvoklis ar infekcijas slimībām un nelaimes gadījumiem.

Latvijā dzeramā ūdens iegūšanai lieto gruntsūdeņus un virszemes ūdeņus, un tā piegādei izmanto centralizētas (ūdensvadus) un decentralizētas (akas) ūdens apgādes sistēmas. Tieši dzeramajam ūdenim izmantojamo virszemes ūdeņu masīvais ķīmiskais un mikrobioloģiskais piesārņojums, ūdensvadu sliktais tehniskais stāvoklis, kā arī dzeramā ūdens centralizētas padeves trūkums lauku iedzīvotāju vidū rada vislielākos draudus cilvēka veselībai. Ar to lielā mērā ir saistīta paaugstinātā saslimstība ar vīrusa hepatītu A, kas Latvijā pēdējos gados ir augstāka kā kaimiņvalstīs. Savukārt pazemes ūdeņos ir arkārtīgi zems fluora un paaugstināts dzelzs saturs, kas rada problēmas ikdienā.

Galvenie atmosfēras gaisa piesārņojuma avoti Latvijas pilsētās ir autotransports, katlu mājas un rūpniecības uzņēmumi. Pirmo divu avotu skaits pēdējos gados ir palielinājies sakarā ar mazo katlu māju un automašīnu skaita pieaugumu. Līdz ar to amonjaka, fenolu, slāpekļa dioksīda, formaldehīda un putekļu saturs gaisā bieži vien sasniedz tādas koncentrācijas, kas varētu radīt draudus cilvēka veselībai.

Pārtikas produktu kvalitātes analīzes liecina, ka apmēram 1.5—7% no tiem neatbilst sanitāri higiēniskajiem rādītājiem, savukārt 3—9% gadījumu tie neatbilst sanitāri bakterioloģiskajiem rādītājiem. Bez tam kopš 1988. gada republikas teritorijā bija vērojama salmonelozes infekcijas epidēmiskā procesa aktivizēšanās. Epidēmisko procesu uzturēja salmonelozes epizootijas putnkopības saimniecības, kā arī attiecīgie šo saimniecību pārtikas produkti. Tā kā tika novēroti arī vairāki saindēšanās gadījumi ar alkoholu, pašreiz tiek veikti atbilstoši pasākumi, t.sk. obligātā pārtikas un alkohola sertifikācija, lai nodrošinātu adekvātu kontroli pār pārtikas un alkohola tirgu.

Valstī ekonomiskajās aktivitātēs tiek nodarbināti apmēram 52% iedzīvotāju, un aptuveni puse no strādājošajiem strādā nelabvēlīgā darba vidē. Arodpatoloģiju primāro reģistrāciju veic Republikas Arodslimību centrā. Ilgus gadus biežāk sastopamā arodslimību grupa bija elpošanas orgānu slimības, bet pēdējā laikā biežāk sastopamas dzirdes un perifēro nervu un muskuļu slimības.

Dabiskais radiācijas fons valstī ir 1—2 mk Sv/g (mikro Zīverti gadā). Pētījumi šajā jomā būtu īpaši jāveic atsevišķās Krievijas armijas bijušajās izvietojuma vietās.

Tādu vakcīnatkarīgo infekciju kā masalas, masaliņas, poliomielīts un stinguma krampji apkarošanas rezultāti ir noturīgi, tajā pašā laikā difterija, kuras aktivizācija sākās pirms 10 gadiem, šogad sasniegusi visaugstāko līmeni. Vislielākais difterijas gadījumu skaits tiek reģistrēts tajos republikas rajonos, kas robežojas ar epidemioloģiski nelabvēlīgām valstīm — Krieviju un Baltkrieviju. Patlaban difterijas epidēmiskā situācija šajos rajonos kvalificējama kā ārkārtēja.

Īpašu vietu republikā ieņem dabas perēkļu infekcijas: leptospiroze un ērču encefalīts, saslimstība ar kurām ir liela un ik gadu konsekventi pieaug un raksturojas ar augstu letalitāti. Aktualitāti ieguvušas arī seksuāli transmisīvās infekcijas, lipīgās ādas slimības un tuberkuloze, kur novēro izteiktu saslimstības palielināšanās tendenci.

 

SABIEDRISKĀ DROŠĪBA UN SOCIĀLĀ AIZSARDZĪBA

 

Sabiedriskās drošības stāvokli Latvijā nosaka valsts kopējās kriminogēnās situācijas un sabiedriskās kārtības tendences, kriminālnodarījumu un citu antisociālo parādību struktūra, noziegumu atklāšanas līmenis, organizēto un transnacionālo noziedzīgo grupu darbība un citi faktori.

Sabiedriskās drošības līmenis parāda atsevišķu personu, dažādu grupu un valsts iekšējās drošības stāvokli kopumā kriminālapdraudējumu gadījumus un nosaka sociālās politikas prioritātes, virzienus un formas valsts iedzīvotāju tiesiskajā aizsardzībā.

Viena no būtiskākajām sabiedriskās drošības un kriminogēnajām tendencēm ir reģistrēto noziegumu skaita samazināšanās (1993.gadā, salīdzinot ar 1992.gadu, tas samazinājies par 14,6 %, bet 1994.gadā — par 22,4 %). Latvijā ir augsts sevišķi bīstamo un vardarbīgo noziegumu līmenis. 1994.gadā Latvijā tika izdarītas 375 slepkavības — 15 slepkavības uz katriem 100 000 iedzīvotājiem. Tas ir gandrīz astoņas reizes vairāk nekā Dānijā un Norvēģijā, septiņas reizes vairāk nekā Ungārijā, trīs reizes vairāk nekā Somijā.

Latvijā ik pēc 13 minūtēm tiek izdarīts viens noziegums, katrās 22 minūtēs — viens smags noziegums, turklāt bieži tiek lietoti šaujamieroči. Tādā nelielā valstī, kāda ir Latvija ar 2,5 miljoniem iedzīvotāju, tas liecina par augstu kriminogēno spriedzi un nepietiekošu sabiedriskās drošības stāvokli.

Nelabvēlīgas tendences ir vērojamas arī organizētās noziedzības jomā un transnacionālo grupējumu darbībā. Latvija ir kļuvusi par tranzītzemi nelegālo bēgļu transportēšanā, nozagto automašīnu izvešanā uz NVS un citām valstīm, narkotisko vielu transportēšanā, nelegālai kodolmateriālu izvešanai uz Rietumu valstīm utt.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Latvijā tiek izstrādāta sabiedriskās drošības un sociālās aizsardzības politika. Latvijas Republikas Valdība ir pasludinājusi cīņu ar noziedzību par prioritāti.

Sakarā ar to, ka sociālā aizsardzība aizvien vairāk iegūst transnacionālu raksturu, sabiedriskās drošības nostiprināšanai un noziedzības apkarošanai jākļūst par starptautisku problēmu. Latvija pilnībā atbalsta ANO un tās organizāciju centienus risināt šos jautājumus pasaules kontekstā.

 

BĒRNU TIESĪBU AIZSARDZĪBA UN NEPILNGADĪGO

LIKUMPĀRKĀPUMU PROFILAKSE

 

Īstenojot demokrātiskos pārkārtojumus bērnu tiesību aizsardzības politikā un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses jomā, Latvija 1991.gada 4.septembrī ir pievienojusies Apvienoto Nāciju organizācijas 1989.gada 2.novembra Konvencijai par bērnu tiesībām. 1993.gada septembrī Valsts prezidents G.Ulmanis parakstīja Vispasaules deklarāciju par bērnu izdzīvošanu, aizsardzību un attīstību. Latvija savā politikā konsekventi realizē arī citus starptautiskos tiesību dokumentus un normas par bērnu tiesību aizsardzību un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksi.

Izstrādājot valsts tiesiskās politikas pamatnostādnes un principus, valdība, atbilstošas iestādes un sabiedriskās organizācijas vadās no tā, ka bērnu tiesību pārkāpumi un nepilngadīgo likumpārkāpumi viskoncentrētākajā veidā atspoguļo visas sabiedrības problēmas, negatīvās iezīmes valsts ekonomikā, kultūrā un citās sfērās.

Kā liecina kriminālās statistikas dati, valstī katru piekto, sesto noziegumu izdara nepilngadīgais. 1994.gadā pusaudžu īpatsvars noziedzības kopskaitā bija 17,1 procents. Nepilngadīgo noziedzības struktūrā dominē mantiskie (īpašuma) noziegumi, kas veido 70 — 80 % no visiem katru gadu izdarītajiem un atklātajiem kriminālnodarījumiem. Vardarbīgo noziegumu īpatsvars nepilngadīgo noziedzībā ir 4 — 8%. 1994.gadā pieauga pusaudžu izdarīto slepkavību (+150%), laupīšanu (+27%) un smago miesas bojājumu (+21%) skaits.

Katru gadu par izdarītajiem kriminālnoziegumiem valstī tiek notiesāti vairāk nekā 1200 nepilngadīgie. Tiesu statistika liecina, ka vecumā no 14 līdz 18 gadiem, t.i. laikā, kad pusaudži ir pakļauti kriminālatbildībai, ik gadu tiek sodīts aptuveni divreiz vairāk personu uz 100 000 iedzīvotājiem nekā pieaugušo. (Ik gadu nepilngadīgo sodīto skaits uz 100 000 iedzīvotājiem vecumā no 14 līdz 18 gadiem sasniedz ap 700 personu, sodīto pieaugušo skaits uz 100 000 pilngadīgiem iedzīvotājiem — ap 300 — 350 personu).

Valstī ir tikai viena brīvības atņemšanas, audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem. Vairākums no tās 150 ieslodzītajiem (ap 90%) nāk no nelabvēlīgajām ģimenēm. Ir grūtības ar likumpārkāpēju resocializāciju: kolonijā trūkst psihologu, augsti kvalificētu audzinātāju un skolotāju. Nav pietiekoši izstrādātas pusaudžu attīstības korekcijas un sociālās rehabilitācijas programmas.

Latvija, nodrošinot nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksi un īstenojot bērnu tiesību aizsardzību, pievērš lielu uzmanību dažādu pusaudžu devianto uzvedības formu un antisociālo parādību profilaksei.

Viena no smagākajām problēmām nepilngadīgo un jauniešu vidū ir narkomānija un toksikomānija, kas ietver sevī sociālos, pedagoģiskos un ekonomiskos, medicīniskos un juridiskos aspektus. Starp diagnoscētajiem narkomāniem un toksikomāniem vidēji katrs septītais ir nepilngadīgais. Tomēr šie skaitļi neatspoguļo reālo stāvokli valstī, jo pastāvošā likumdošana, tiesiskā un medicīniskā prakse neveicina narkomānu un toksikomānu labprātīgu ārstēšanos. Aptauju dati liecina, ka valstī vidēji katrs piektais, sestais nepilngadīgais ir lietojis narkotiskās vai stiprās iedarbības vielas.

Latvijā krasi pieaug dzimumekscesu izplatība jaunatnes un pusaudžu vidū (prostitūcija, saslimstība ar venēriskajām slimībām, homoseksuālisms, vecāku seksuālā vardarbība pret bērniem utt.).

Lai veiktu savlaicīgu un efektīvu profilaktisko darbu, tiesību aizsardzības iestādēs tiek ņemtas uzskaitē sociāli nelabvēlīgas ģimenes (amorālas ģimenes vai ģimenes, kuras negrib vai nespēj normāli audzināt bērnus). Reālais nelabvēlīgo ģimeņu skaits ir vismaz 10 reizes lielāks nekā tas ir fiksēts tiesību aizsardzības iestādēs. Šādās ģimenēs pašlaik palielinās vardarbība pret bērniem. Nereti viņiem tiek nodarīti miesas bojājumi, arī seksuālā vardarbība utt. Lai normalizētu stāvokli ģimenēs, valdība ir izstrādājusi plašu sociālo pasākumu programmu, iecerējusi reāli paaugstināt iedzīvotāju un bērnu sociālo drošību, attīstīt sociālo dienestu darbību un sekmēt dažādu nevalstisko organizāciju darbību (UNISEF, "Glābiet bērnus", "Rūpju bērns" u.c.).

Latvija ir ieinteresēta iesaistīties ANO un citu starptautisko organizāciju projektos, kuri orientēti dažādu sociālo programmu, tajā skaitā bērnu tiesību aizsardzības jomā, izstrādei un realizācijai.

Veicot tiesisko reformu valstī, Latvijas valdība izstrādā pasākumu kompleksu, kurš pilnveidots bērnu tiesību aizsardzības un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses sistēmu.

Tā 1994.gada 15.martā ar Ministru kabineta rīkojumu tika izveidota Bērnu tiesību aizsardzības komisija, kuras galvenais mērķis ir realizēt bērnu tiesību aizsardzības politiku atbilstoši ANO un citu starptautisko organizāciju prasībām.

Pašreiz valstī pamatā ir izstrādāta Bērnu tiesību aizsardzības un nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses nacionālā programma. 1995.gadā to paredzēts akceptēt Ministru kabinetā. Šajā gadā valstī tiks izveidots pirmais Bērnu tiesību aizsardzības centrs, kura galvenais uzdevums būs bērnu veselības un tiesiskā stāvokļa stabilizācija. Valsts budžetā centra izveidei ir paredzēti pāri par 30 000 Ls (55 000 USD).

Valdība arī turpmāk palīdzēs daudzu nevalstisko organizāciju darbībai pusaudžu likumpārkāpumu profilaksē un viņu tiesību aizsardzībā: Latvijas Bērnu fonds, UNISEF Latvijas nacionālajai komisijai, organizācijām, "Glābiet bērnus", "Rūpju bērns", Latvijas jaunatnes Sarkanajam krustam, Skautu un gaidu organizācijai utt.

 

SOCIĀLĀ INTEGRĀCIJA

 

Demokrātiskā valstiskuma attīstībā Latvijā nozīmīgs ir integrācijas jautājums. Kopš neatkarības atgūšanas Latvija ir pievienojusies vairāk nekā 50 starptautiskajiem tiesību dokumentiem. Kopumā, balstoties uz Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (ANAP) ekspertu misijas galīgo ziņojumu, EPSA un EP ekspertu ziņojumiem, Latvijā nav konstatēti rupji, sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi, tāpēc nav pamata etnisko konfliktu iespējamībai mūsu valstī. Par valdības īpašo uzmanību tādam politikas objektam kā cilvēktiesības liecina arī tas, ka 1994.gada martā tika izveidots Cilvēktiesību valsts ministra instutūts. Tomēr, vērtējot faktisko cilvēktiesību stāvokli Latvijā, ir konstatējami atsevišķi individuāli cilvēktiesību pārkāpumi, kuri visbiežāk saistīti ar ierēdņu nekompetenci, neprofesionalitāti, godprātības trūkumu vai pārlieku politizāciju. Šāds stāvoklis ir vairāk vai mazāk raksturīgs visām postsociālisma valstīm, kas, atbrīvojoties no padomju birokrātijas darba stila, veido profesionālu ierēdniecību.

Latvija vēsturiski ir zeme, kurā līdzās latviešiem un lībiešiem dzīvo daudzas etniskās grupas: krievi, baltkrievi, lietuvieši, igauņi, poļi, ebreji, vācieši u.c. Valsts politika nacionālajos jautājumos tiek veidota, pamatojoties uz tādām vērtībām kā Latvijas nacionālā identitāte, kultūrautonomija, etniskā saskaņa. Valstī darbojas daudzas nacionālās kultūras biedrības, to skolas. Tādējādi tiek nodrošināta reāla etnisko minoritāšu iesaistīšana valsts dzīvē.

Ņemot vērā nepilsoņu (ārpilsoņu) lielo skaitu Latvijā, viens no būtiskākajiem sociālās integrācijas jautājumiem mūsu valstī ir Latvijas Republikas pilsonības iegūšanas problēmu risināšana. Latvijas valstij nozīmīga ir nepilsoņu (ārpilsoņu) iesaistīšana valsts un sabiedriskajā dzīvē.

Šajā sakarā 1994.gada 22.jūlijā Saeima pieņēma un 1.augustā Valsts prezidents izsludināja "Pilsonības likumu". Pirms likuma pieņemšanas Latvijas sabiedrībā valdīja pretrunīgi viedokļi pilsonības jautājumos, bet pieņemtais likums būtiski mazināja sasprindzinājumu sabiedrībā. Pilsonības likumā tika iekļauti daudzi starptautisko organizāciju un ekspertu ieteikumi, tādējādi minētais tiesību akts tika atzīts kā starptautiski pieņemams.

Pilsonības likums nosaka tiesības iegūt LR pilsonību naturalizācijas kārtībā. Valdība aktīvi strādā pie tā, lai naturalizācijas process būtu demokrātisks, ar to saistītie jautājumi tiktu vispusīgi izskaidroti un dokumentācija pilsonības jautājumos būtu pieejama ikvienam LR pilsonības kandidātam.

Saeima ir akceptējusi arī 1.lasījumā likumprojektu "Par bijušās PSRS pilsoņu, kuriem nav LR vai citas valsts pilsonības, statusu". (Pašlaik šis likumprojekts tiek gatavots 2.lasījumam.) Šis likums tieši un nepārprotami nosaka nepilsoņu tiesības un pienākumus attiecībā pret Latvijas valsti.

Sociālās garantijas ikvienam indivīdam nekādā ziņā netiek saistītas ar Latvijas pilsoņa statusu, jo legāla uzturēšanās valstī pati par sevi jau garantē arī sociālo nodrošinājumu.

Pilsonības jautājumu atrisināšana ir tikai viens aspekts, pēc kura var spriest par valsts politiku šajā jomā. Tāpēc, veidojot valsts politiku Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumos, valdība īpašu nozīmi piešķir tādu sociālo grupu integrēšanai sabiedrībā kā bērni, invalīdi, cilvēki ar intelektuālām vai psihiskām novirzēm.

Latvijā viena no sociāli visneaizsargātākām iedzīvotāju grupām ir ap 125.000 invalīdu. Lielākās invalīdu organizācijas Latvijā ir Latvijas Neredzīgo biedrība, Latvijas Nedzirdīgo biedrība, kurām ir mācību ražošanas uzņēmumu tīkls, un Latvijas Invalīdu biedrība. Tomēr invalīdu integrācija sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta.

LR 1990.gada 4.maijā pievienojusies ANO Invalīdu tiesību deklarācijai un 1992.gada 29.septembrī pieņēmusi likumu "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību".

1991.gadā ar arodbiedrības atbalstu tika izveidota sociālā darba un sociālā pedagoģijas augstskola "Attīstība", kas pirmo reizi Latvijā sāka gatavot profesionālus sociālos darbiniekus un sociālos pedagogus.

Tiek veikti socioloģiski apkopojumi par invalīdu nodarbinātību un rehabilitācijas problēmām. Tādējādi ir uzsākts darbs pie Nacionālās datu bankas veidošanas invaliditātes jomā. Pamatojoties uz socioloģiskajiem pētījumiem, tiks veikts invalīdu situācijas analītisks izvērtējums, veidotas konkrētas palīdzības programmas rehabilitācijā, nodarbinātībā, apmācībā un pārkvalifikācijā, tehnisko palīgierīču nepieciešamības novērtēšanā un sortimenta plānošanā.

Tiek veidota Nacionālā invalīdu lietu padome. Minētās padomes izveidošana ļaus pēc iespējas optimālāk vienoties ar organizācijām, kas pārstāv invalīdu intereses, par nacionālo prioritāšu izvirzīšanu, to realizēšanu, kā arī iespējami pilnīgākas invalīdu integrācijas sekmēšanu sabiedrības dzīvē.

Sabiedriskā doma Latvijā joprojām nav pietiekoši labvēlīga invalīdiem. Arī paši invalīdi nereti atrodas novecojušu (iepriekšējās sistēmas) stereotipu varā (piemēram, baidās atrasties sabiedrībā, ir nedroši darba meklējumos, ir zaudējuši ticību sev un saviem spēkiem utt.).

Lai iekļautos un sekmīgi konkurētu darba tirgū, invalīdiem svarīga ir atbilstošas kvalifikācijas iegūšana. Paralēli vispārējai un arodizglītības sistēmai valstī īpaši invalīdu vajadzībām ir nodibināti divi arodapmācības centri.1992.gadā noslēgts sadarbības līgums ar Vācijas Federālo darba un sociālo lietu ministriju. Šī sadarbības līguma ietvaros regulāri notiek likumdošanas aktu ekspertīze un darbinieku apmācība — ik gadu vidēji nodrošināta 2—3 speciālistu grupu apmaiņa, izmantojot vairākas Vācijas ministrijai pakļautas organizācijas (GVG u.c.). Vācijas ministrija finansējusi Starptautiskās Baltijas reģiona valstu sociālās apdrošināšanas konferences materiālu tulkošanu un materiālu apkopojuma izdošanu.

Kopš 1992.gada sadarbībā ar Vācijas Federālās darba un sociālo lietu ministrijas Hamburgas centru Jūrmalas pilsētā (Ķemeros) darbojas Republikāniskā invalīdu rehabilitācijas iestāde, kuru 1994.gada jūlijā absolvēja 20 invalīdi kā elektoniķa—mehāniķa un uzņēmuma komercdarbības speciālisti. Pašreiz centrā izglīto 90 rehabilitējamos invalīdus, bet uzsākti arī priekšdarbi centra ievērojamai paplašināšanai.

Bez Republikāniskā rehabilitācijas centra Jūrmalā, kurā pašlaik mācās 80 studenti, pastāv arī arodapmācības un rehabilitācijas centrs Alsviķos. Diemžēl šīs iestādes nespēj apmierināt visu invalīdu pieprasījumu pēc profesionālās rehabilitācijas. Nav speciālu profesionālu skolu personām ar garīgās attīstības traucējumiem.

Sadarbībā ar Uzņēmējdarbības atbalsta centru, organizēti kursi biznesa pamatos invalīdiem, kuri vēlas uzsākt patstāvīgu uzņēmējdarbību.

Sadarbībā ar Darba departamentu tiek plānota invalīdu — reģistrēto darba meklētāju pārkvalifikācija un apmācība. Šim nolūkam 1994.gada Valsts budžeta bija paredzēti papildus līdzekļi 129 600 Ls apmērā.

Īpaši grūtā situācijā pašlaik atrodas personas ar garīgiem traucējumiem. Šodien praktiski nav darbnīcu un uzņēmumu, kas spētu nodarbināt šo iedzīvotāju grupu.

Notiek daudzpusīga sadarbība ar dažādām invalīdu sabiedriskajām organizācijām. Valsts budžetā ir paredzēti līdzekļi Nedzirdīgo biedrībai, dotācijas Neredzīgo biedrībai. Invalīdi pēc palīdzības var griezties pašvaldību sociālās palīdzības dienestā.

Latvijā invalīdu sabiedriskās organizācijas aktīvi palīdz Valsts institūcijām un pašvaldībām risināt invalīdu medicīniskās un sociālās aizsardzības problēmas gan likumdošanas, gan invalīdu sociālās aprūpes jomā.

Otra sociāli mazaizsargātā iedzīvotāju grupa ir pensionāri. Pensionāru skaits Latvijā ir 656 tūkstoši. Latvijas pensionāru sociālās vajadzības un intereses aizsargā 1992.gadā dibinātā Latvijas Pensionāru federācija. Tā ir bezpartejiska, bezpeļņas sabiedriska organizācija, kas savu darbību veltī tam, lai pensionāri sasniegtu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus.

Latvijas Pensionāru federācija tagad ir iesaistījusies četrās starptautiskās veco ļaužu organizācijās: Eiropas valstu pensiju fondu klubā, Apvienoto Nāciju sociālās sekcijas veco ļaužu internacionālajā apvienībā, Eiropas Ziemeļvalstu pensionāru asociācijā NORSAM, kā arī Eiropas Senioru Organizācijas Platformā. Ievērojot to, ka LPF nav savu naudas līdzekļu, no Latvijas Pensionāru federācijas netika prasīta iestāšanās nauda, bet gan regulāra informācija par veco ļaužu sociālo stāvokli Latvijā, kura tiek pastāvīgi publicēta šo organizāciju izdevumos. Šie un citi materiāli tiek piesūtīti arī federācijai.

Sabiedrības demokratizācijas procesā liela loma ir Latvijas arodbiedrībām. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ir izveidota 1990.gadā, apvienojoties 32 patstāvīgām arodbiedrībām. Tās biedru kopskaits pārsniedz 400 tūkstošus, kas ir apmēram 98 procenti no visiem arodbiedrību biedriem Latvijā. Lai labāk vadītu un koordinētu arodbiedrību darbu, Latvijas reģionos ir nodibināti un aktīvi darbojas arodbiedrību koordināciju centri.

 

VALODAS SITUĀCIJA LATVIJĀ 1988. — 1994.

 

No tā, kā valstī atrisināta valodu eksistences un koeksistences problēma, atkarīga gan sabiedrības locekļu labsajūta un savstarpējās attiecības, gan valsts prestižs un stabilitāte.

Latviešu valoda ir viena no divām vēl dzīvajām baltu valodām, kas saglabājusi daudzas seniskas indoeiropiešu valodas īpatnības un tikusi izkopta līdz augstas kultūras valodas līmenim. Tajā ir bagāta leksika, labi izveidota normu sistēma, un tā spēj veikt visas sabiedrībai nepieciešamās funkcijas. To runā ap 1,5 milj. cilvēku Latvijā, ap 100 000 bijušās PSRS teritorijā un ap 150 000 dažādās valstīs Eiropā un citos kontinentos.

Patlaban Latvijas etniskais sastāvs nav labvēlīgs latviešu etnosam un latviešu valodai. Padomju okupācijas gados, kad visā PSRS teritorijā oficiālās divvalodības aizsegā tika īstenota rusifikācijas programma, valsts pārvaldes institūcijās dominēja krievu valoda, tikai krievu valoda funkcionēja militārajā sfērā, kuģniecībā, rūpniecības un transporta lietvedībā, sašaurinājās latviešu valodas mācīšana skolās. Tā kā tikai nepilna ceturtā daļa cittautiešu prata latviešu valodu, latvieši bieži bija spiesti arī sadzīves saziņā lietot krievu valodu. Tas ne vien radīja latviešiem distresa situāciju, bet arī bija drauds latviešu valodas un tautas iznīkšanai.

1988.gadā, kad PSRS okupētajās valstīs aktivizējās demokratizācijas un pašnoteikšanās procesi, valodas jautājums kļuva par vienu no nozīmīgākajiem politiskajiem jautājumiem. Plašā sabiedrības aptaujā 354 000 Latvijas iedzīvotāju (starp tiem arī daudzi cittautieši) ar saviem parakstiem apliecināja prasību latviešu valodai Latvijā piešķirt valsts valodas statusu. Politiķi un valodnieki izstrādāja valsts valodas koncepciju, kuras mērķis ir radīt lingvistiski normalizētu sabiedrību ar pamatnācijas valodu kā valsts valodu un lojālām bilingvālām minoritātēm legālas kultūras autonomijas ietvaros.

1988.gada 6.oktobrī, vēl pastāvot Latvijai kā PSRS republikai, latviešu valoda tika pasludināta par valsts valodu. Drīz tika pieņemts arī Latvijas PSR Valodu likums, un latviešu valodas juridiskās tiesības bija apstiprinātas. Šai likumā noteiktas valsts garantijas Latvijas vēsturiskās etniskās minoritātes — lībiešu — kultūras saglabāšanai un attīstībai lībiešu valodā.

Pēc Valodu likuma pieņemšanas Latvijā atjaunoja virkni skolu nacionālajām grupām (poļu, igauņu, lietuviešu, ebreju u.c.). Tika izstrādāta programma latviešu valodas mācīšanai cittautiešiem, lai dotu iespēju visiem, kam saskaņā ar valodu likumu jāprot un jālieto latviešu valoda, bez maksas to apgūt tādā apjomā, kāds nepieciešams viņu profesionālo pienākumu veikšanai. Tomēr daļai Latvijas cittautiešu, kas bija pieraduši izmantot tikai krievu valodu, vēl līdz šim ir neiespējami pārvarēt psiholoģisko barjeru. Latviešu valodas apguvei deviņdesmito gadu sākumā bija vājas sekmes, nebija arī vēl īsti izstrādāta arī valodas apguves pārbaudes sistēma. Plašu iespēju radīšana latviešu valodas apgūšanai cittautiešiem ir nozīmīga sociālās integrācijas sastāvdaļa, kuras atrisināšanai Latvija pievērš īpašu uzmanību.

Valodu likuma īstenošana aktivizējās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. 1992.gadā nodibināja LR Ministru kabineta Valsts valodas centru, kurā izveidoja Galveno atestācijas komisiju un Valsts valodas inspekciju. Tika labots un papildināts Valodu likums, kas atceļ krievu valodas īpašās tiesības attieksmē pret valsts valodu. Tika arī izstrādāts Valsts valodas atestācijas nolikums, izveidots mācību un atestācijas punktu tīkls, sagadāts pietiekams daudzums vārdnīcu un latviešu valodas mācībgrāmatu, noteiktas valodas prasmes 3 pakāpes atkarībā no cilvēka profesijas un ieņemamā amata.

Līdz 1993.gada 31.decembrim latviešu valodas atestācijas apliecības bez maksas ieguva ap 134 000 personu, t.i., apmēram puse no visiem, kam šī atestācija bija nepieciešama. Šī iemesla dēļ pamatnācijai Latvijā nav iespējams komunicēties savā dzimtajā valodā, īpaši sadzīves situācijās, jo daudzās profesijās, kas prasa sazināšanos ar klientiem, strādā latviešu valodas nepratēji. Atestācijas darbs tiek turpināts pastāvīgajās atestācijas komisijās, bet tajās par atestāciju ir jāmaksā, kaut arī simboliska summa. Paralēli tiek turpināts arī valsts valodas apmācības darbs.

Vēl joprojām nereti izplata domu, ka latviešu valodas tiesību prasība ir cilvēktiesību pārkāpums, kas atņem iespējas cittautiešiem lietot savu valodu. Gluži pretēji — Cilvēktiesību deklarācija uzsver, ka neaizskaramas ir savā etniskajā teritorijā dzīvojošās pamatnācijas valodas tiesības, bet tās līdz šim Latvijā nav ievērotas. Padomju varas gados baltiešu valodas praktiski ir kļuvušas par minoritāšu valodām savā etniskajā teritorijā, un tām vajadzīga tā aizsardzība, kas parasti nepieciešama apdraudētām nācijām. Tā kā 50 gadu laikā politiski mērķtiecīgas imigrācijas rezultātā Latvijā dzīvojošo krievu skaits pieaudzis no 8,8 % līdz 33,5 % un krievu valodā runā arī vairums citu tautību pārstāvju, krievu valodai faktiski ir bijušas vairākuma valodas tiesības, kuru zaudēšana daudziem ir nepatīkama. Saskaņā ar Eiropas Hartu par nacionālajām un mazākumtautību valodām, ko pieņēmusi Eiropas Padome, par minoritātes valodu atzīst valodu, kuru tradicionāli lieto attiecīgas valsts teritorijā citu tautību pilsoņi, kas lokalizēti vienā vai nedaudzās vietās. Latvijas Valodu likuma un Valsts valodas atestācijas nolikuma atbilstību starptautiskajām prasībām vairākkārt vērtējuši dažādu starptautisku organizāciju un institūciju (ANO, EDSA, Eiropas Padomes, Helsinku Nāciju attīstības padomes, ANO Lingvistisko cilvēktiesību komisijas u.c.) pārstāvji, un tie atzīti par korektiem.

Valsts valodas jautājums, iespējams, saasinājies sakarā ar Latvijas Republikas Pilsonības likuma prasībām, jo naturalizācijas procesā paredz valsts valodas zināšanu pārbaudi. Tas var sagādāt neērtības daudziem, kuri, nodzīvodami Latvijā pat vairākus gadu desmitus, nav gribējuši mācīties pamatnācijas valodu. Taču valsts valodas prasme tiek prasīta jebkurā demokrātiskā valstī, un ar valsts atbalstu šī prasība ir izpildāma. Patlaban sadarbībā ar Eiropas Padomi tiek izstrādātas latviešu valodas zināšanu līmeņa prasības, kādas nepieciešamas, lai cittautieši varētu integrēties latviešu sabiedrībā.

 

KULTŪRAS SITUĀCIJA LATVIJĀ

 

Latvijas kultūras dzīvei raksturīga daudzveidība un intensitāte, kā arī kopumā augsts profesionālais līmenis. Par to liecina kaut vai fakts, ka valstī darbojas desmit profesionāli, pilnīgi vai daļēji subsidēti teātri, divi profesionāli neatkarīgi teātri un vairāk nekā desmit pusprofesionālas teātra kopas. Ir divi profesionāli simfoniskie orķestri, trīs kultūras un mākslas augstskolas, 5 mākslas koledžas, vairākas speciālas mūzikas vidusskolas īpaši apdāvinātiem bērniem, kā arī baleta vidusskola. Gandrīz katrā pilsētā ir sava mūzikas vai mākslas skola, kas darbojas paralēli vispārizglītojošajai skolai.

Latvijā ir senas kordziedāšanas un tautas mākslas tradīcijas. Tāpēc nav brīnums, ka vai ik ciemā darbojas savs koris, deju kolektīvs, tēlotājas vai lietišķās mākslas studija. Tiesa, tagad tam pietrūkst masveidīga valsts atbalsta, tomēr cilvēki nevar iztikt bez mākslinieciskajām izpausmēm. Vairāk nekā simt gadu Latvijā pastāv tradīcija rīkot Dziesmu un deju svētkus, kas pulcina vairāk nekā 10 000 dalībnieku. Padomju okupācijas gados šie svētki bija savdabīga protesta forma pret padomju režīma praktizētajām unifikācijas un rusifikācijas metodēm. No šīs tradīcijas loģiski izauga t.s. Dziesmotā revolūcija, fenomens, kas rezultējās grandiozajā Baltijas ceļa akcijā, kura bija viens no tautas nelokāmās gribas apliecinājumiem ceļā uz Latvijas neatkarības atgūšanu.

Pēdējos gados aizvien plašāku popularitāti gūst Latvijas mākslinieki, kas stažējas vai viesojas ārzemēs. Šajā ziņā liela nozīme ir starptautiskās sabiedrības atbalstam, ko Latvijā sniedz dažādi fondi, institūti, bibliotēkas, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu Informācijas aģentūra (USIA), Gētes institūts (Vācija), Dānijas kultūras institūts, Britu Padome, Ziemeļvalstu informācijas birojs, Sorosa fonds u.c.

Radikālās pārmaiņas Latvijas valsts iekārtā sekmēja Latvijas teātru repertuāra bagātināšanos, tās ļauj Latvijas mākslas mīļotājiem viesizrādēs iepazīt virkni dramatisko kolektīvu un pasaules klases izpildītājmākslinieku. Tai pašā laikā aktivizējās interese par laikmetīgiem strāvojumiem plastiskajās mākslās un estētiskajā, kā arī filozofiskajā domā. Ir atvērtas daudzas mākslas galerijas (galvenokārt, privātās), darbu aktivizē un jaunas dialoga iespējas ar skatītāju meklē muzeji.

Taču kultūras darba jaunajām tendencēm šķēršļus rada valsts pārejas perioda ekonomiskās grūtības. Reljefi iezīmējas problēmas, kuras prasa drīzu atrisinājumu.

Teātru un bibliotēku ēkām vajadzīgs remonts, modernizācija, kas prasa lielus kapitāla ieguldījumus. Tā, piemēram, tiek pabeigta jaunas teātra ēkas celtniecība pilsētā Valmierā. Tās ilgi gaidītā atklāšana būs nozīmīgs solis pretī reģionālās kultūras dzīves aktivizēšanai. Nobeigumam tuvojas rekonstrukcijas darbi Latvijas Nacionālajā operā. Šogad tiks likts pamatakmens Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunajai ēkai Rīgā. Tā pēc pabeigšanas būs viens no izcilākajiem šāda veida objektiem Eiropā un lieliska dāvana Rīgai tās 800 gadu jubilejā, ko atzīmēsim laikā no 1998. līdz 2001. gadam.

Tomēr jāatzīst, ka minimālie asignējumi ieildzina celtniecības un restaurācijas darbus. Tai pašā laikā nepietiekošās valsts subsīdijas un neizstrādātā antreprīzes un mākslas menedžmenta sistēma neļauj adekvāti apmaksāt mākslinieku darbu. Ekonomisku apsvērumu dēļ ceļas ieejas biļešu cenas, tas liedz trūcīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, pie kuriem pašreizējā laikposmā pieder vairākums humanitāri izglītoto ļaužu, pietiekošā apjomā apmierināt savas kultūras prasības. Nedaudzie labdarības pasākumi, kuros palīdz bagātas firmas un bankas, būtiski ainu nemaina. Latvijā vēl ir daudz darāmā, lai normalizētu kapitāla un kultūras attiecības.

Nopietns jautājums, ar ko jāsaskaras visās tranzītsabiedrībās, arī Latvijā, ir masu kultūras nospiedošā uzkundzēšanās tās banālākajās formās. Lai pretotos masu kultūras invāzijai, ir jāizvērš bērnu un pusaudžu estētiskā un tikumiskā audzināšana, taču šajā sfērā ir ne mazums grūtību. Daudzu vecāku dzīves līmenis nereti ir zem vidējā iztikas minimuma, tādēļ atlicināt līdzekļus papildizglītībai, kā arī grāmatu iegādei ir visai problemātiski. Nepietiekošas ir arī valsts garantētās subsīdijas bibliotēku fondu papildināšanai.

Par nozīmīgu mūsdienu Lavijas demokrātisko tendenču izpausmi kļuvusi nacionālo kultūru autonomijas kustība, kuras darbību regulē 1991. gadā pieņemtais likums ""Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju"". Nacionālajās kultūras biedrībās galvenokārt apvienojas cilvēki, kuriem ir tuva šāda ideja "Integrēties, bet neasimilēties". Tagad Latvijā ir vairāk nekā 50 nacionālās kultūras biedrības. To darbs tiek daļēji finansēts no valsts budžeta. Pēdējā laikā biedrības iekļāvušas savas darbības lokā labdarību, meklē palīdzības formas nabadzīgām ģimenēm, piedalās humānās palīdzības sadalē, ja tā nonāk viņu rīcībā.

Nozīmīga ogranizācija ir Itas Kozakēvičas vārdā nosauktā Latvijas Nacionālo Kultūras Biedrību Asociācija (LNKBA). Tajā ietilpst 20 biedrības: poļu, ebreju, vāciešu, bulgāru, ungāru, tatāru, gruzīnu, armēņu u.c.

LNKBA interešu lokā ietilpst valodu zināšanu izplatīšana. Tā ar valsts palīdzību organizējusi poļu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, igauņu, ēbreju skolas, kā arī virkni svētdienas skolu — armēņu, azerbaidžāņu, tatāru, gruzīnu utt. Apmācība tajās ir bez maksas, kas ir ļoti svarīgi.

LNKBA veic radiopārraides (valsts budžeta finansētas) dažādās valodās, palīdz bibliotēku organizēšanā, izveido daudz mākslas pasākumu (kā piem., 1994. gadā festivālu "Mēs — visi", festivālu N.Rimska — Korsakova 150. gadu jubilejai, koncertu bērniem veltītu Ģimenes gadam). LNKBA mājā notiek visdažādākie kultūras pasākumi un sanāksmes.

Parasti visi LNKBA pasākumi (daudzi no tiem veltīti bērniem) ir bezmaksas. Tas palīdz iesaistīt tajos iedzīvotāju trūcīgos slāņus, nodrošina viņu kultūras interešu realizāciju.

LNKBA piedalās svarīgu valsts dzīves jautājumu apspriešanā (kā piemēram, jautājumā par pilsonību un nepilsoņu statusu), izvirza konkrētus priekšlikumus. LNKBA bieži tiekas ar starptautiskām delegācijām, kuras apmeklē Rīgu, izteicot tām savus uzskatus vienā vai otrā jautājumā. Šie uzskati balstīti uz centriskām pozīcijām un ievēro nepieciešamo pilsonisko saskaņu.

Kopumā LNKBA darbība, kā arī nacionālās kultūras organizācijas darbība, veicina cilvēku lielāku savstarpēju saprašanos, aktīvu sociālo integrāciju. Zināmā mērā tā mazina sociālo spriedzi, veido tolerantas un solidāras attiecības starp dažādu tautību cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā.

 

IZGLĪTĪBA LATVIJĀ

 

Izglītības nozīme Latvijā būtiski palielinās sakarā ar nepieciešamību pāriet uz sabiedrību, kurā izglītība reāli kļūst par personisku un sabiedrisku pamatvērtību un kura iekļaujas Eiropas valstu kultūras, izglītības un zinātnes kopībā. Valsts izglītības politika ir orientēta uz perspektīviem rezultātiem nākotnē. Aizsākta izglītības reforma, kuras īstenošanai nepieciešams gadu desmits, atbilstoši finansu un materiālie līdzekļi un intelektuālie resursi. Reforma paredz veidot vienotu sakārtotu sistēmu, kura ietver sevī pilnu izglītības spektru, sākot ar pirmsskolas izglītību un beidzot ar studijām augstskolas doktorantūrā. Problēmas Latvijas izglītībā ir līdzīgas citu postkomunisma zemju problēmām.

Izglītības ieguves pamatā tradicionāli ir pirmsskolas izglītības iestādes. Ekonomisko grūtību dēļ 1993.gada beigās vairs tikai 27% pirmsskolas vecuma bērnu apmeklēja bērnudārzus, bet tagad to īpatsvars pārsniedz 35%.

Pašreiz Latvijā joprojām pastāv skolu tips, kas nav raksturīgs Eiropas valstu izglītības sistēmām — vidusskolas , kurās mācās bērni no 7 līdz 18 —19 gadu vecumam. Izglītības reforma paredz pakāpeniski izdalīt pamatskolas. 1994.gadā valstī darbojās 371 vidusskola, 488 pamatskolas, 106 sākumskolas un 52 speciālās skolas. Papildus problēmas rodas lauku skolās mazā skolēnu skaita un finansiālo grūtību dēļ. Uzsākta skolu tīkla optimizācija. Tiek atvērts arvien vairāk privāto mācību iestāžu , kuras var pretendēt uz daļēju finansējumu no valsts budžeta. Darbojas vairākas kristīgās skolas un citas alternatīvās skolas.

Īstenojot multikulturālisma idejas izglītībā, Latvijā darbojas etnisko minoritāšu skolas . Lielāko daļu no tām veido skolas ar krievu mācību valodu un divplūsmu skolas. 1993./94.māc.g. Latvijas Republikā darbojās 189 krievu skolas, kurās mācījās 117 000 skolēni un 132 divplūsmu skolas, kurās krievu valodā mācījās 15 000 skolēni (neieskaitot speciālās skolas). Lai gan Latvijas skolas ar krievu mācību valodu tiek pieskaitītas etnisko minoritāšu skolām, tās atšķiras no šīm skolām to tradicionālajā izpratnē, jo mācību satura un metodiskā ziņā daudzas no tām joprojām ir "PSRS tipa" skolas. Daudzi krievu skolu skolotāji joprojām nepietiekami zina valsts valodu — 1994.gada vidū šādās skolās un pirmsskolas iestādēs strādāja ap 2000 pedagogu, kas nav nokārtojuši valsts valodas prasmes atestāciju savam amatam nepieciešamajā līmenī.

Pašreiz valstī darbojas 6 poļu skolas. Sadarbojoties ar etnisko dzimteni un atiecīgajām nacionālajām kopienām trešajās valstīs, radoši strādā ukraiņu, igauņu un ebreju skolas, darbojas lietuviešu, igauņu un čigānu klases. Funkcionē arī vairāk kā 20 minoritāšu svētdienas skolas, kurās bērni un pieaugušie apgūst lībiešu, poļu, baltkrievu, azerbaidžāņu, tatāru, ukraiņu, lietuviešu, vācu, gruzīnu, uzbeku, ebreju, armēņu, japāņu valodu un šo tautu kultūras pamatus. Šo skolu pastāvēšana Latvijā ir nozīmīgs pamats sociālās integrācijas veicināšanai, kā arī dažādu tautu kultūras sadarbības izkopšanai Latvijas vidē.

Speciālajās skolās un klasēs mācās 7436 skolēnu. Bērnu kontingents speciālajās izglītības iestādēs kļūst ar katru gadu aizvien smagāks. 70% bērnu ir ar vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, sagatavot audzēkņus patstāvīgai dzīvei un nodrošināt viņu iekārtošanu darbā pēc skolas beigšanas kļūst arvien sarežģītāk. Pieaug to bērnu skaits, kam jāizglītojas speciālajās skolās vai speciālajās klasēs. Daudzi no viņiem nāk no nelabvēlīgām ģimenēm.

Profesionālās izglītības attīstību nopietni traucē tautsaimniecības perspektīvās attīstības neskaidrības, kā rezultātā grūti prognozējams nepieciešamo profesiju spektrs. 1994./1995.mācību gadā arodskolās mācās 26401 audzēknis. Pedagogu tālākizglītošanai radīti un uzsākti sadarbības projekti ar Dāniju, Austriju, Vāciju un Zviedriju. Aktuāla ir vispārējās izglītības līmeņa celšana arodskolās, lai novērstu šauri specializētā darbaspēka ierobežoto konkurētspēju mainīgajā darba tirgū.

Augstākā izglītība nodrošina lielāku spēju piemēroties mainīgiem apstākļiem un rada pamatu sarežģītu tehnoloģiju un zinātņietilpības ražošanas attīstīšanai valstī. Latvijā darbojas 8 valsts dibinātas akadēmiskās augstskolas (t.sk., 5 universitātes) un 8 valsts dibinātas profesionālās augstskolas, kā arī vairākas privātās augstskolas. Augstākā izglītība palielina personas konkurences spējas darba tirgū. Zemāks bezdarbnieku procents Latvijā ir starp cilvēkiem ar augstāko izglītību (2,7%) nekā starp cilvēkiem ar vidējo izglītību (5,1%).

Tomēr studentu skaits Latvijā pašlaik strauji samazinās — valsts augstskolu dienas nodaļās no 33 tūkstošiem 1991.gadā uz 26,5 tūkstošiem 1993.gadā, turklāt samazinās arī studējošo īpatsvars attiecīgā vecuma grupā.

Līdztekus notiek kvalificētu augstskolu mācībspēku aizplūšana uz privātstruktūrām, pieaug profesoru vidējais vecums (Latvijas universitātē vien tas ir palielinājies no 59,0 gadiem 1991.gadā uz 60,9 gadiem 1993.gadā). Viens no noteicošajiem faktoriem augstskolu krīzē ir neatbilstoši zemais profesoru algu līmenis. Latvijas profesors saņem 10 —20 reižu mazāku algu nekā profesors rietumvalstīs.

Lai kaut daļēji uzlabotu augstskolu finansēšanu, paredzēts pakāpeniski ieviest mācību maksu. Līdz ar to ļoti aktuāla ir studentu kreditēšanas sistēmas izveide.

Pašlaik strādājošo skolotāju reālā kvalifikācija un piemērotība darbam tikai daļēji atbilst šodienas prasībām un izglītības reformas ievirzēm. No skolotājiem, kas sāka darbu skolā astoņdesmito gadu sākumā, ar augstāko izglītību bija aptuveni 87%, bet no skolotājiem, kas darbu skolās uzsāka 1993.gadā, ar augstāko izglītību ir tikai 58,7%. Pieaug kvalificētu skolotāju vidējais vecums. Pedagoģisko darbinieku izglītošanas un tālākizglītības kvalitāte ir noteicošais faktors izglītības sistēmas sekmīgā pārveidē.

Skolotāja profesijas prestižu galvenokārt pazemina tas, ka skolotāju algas ir zemākas nekā vidējā alga budžeta iestādēs strādājošajiem, kura jau tā ievērojami atpaliek no Latvijas tautsaimniecībā nodarbināto vidējās darba samaksas.

Pieaugušo izglītības iestādes lielākoties veidojas stihiski un haotiski, reaģējot uz valsts ekonomisko aktivitāšu maiņām un piedāvājuma un pieprasījuma struktūru darba tirgū. Tāpēc valsts iestādes uzsākušas darbu pieaugušo izglītības sistēmas sakārtošanā un attīstības stratēģijas izstrādē. Veidojas pieaugušo izglītības reģionālie centri, tautas skolas un citas izglītības iestādes, taču to bremzē nepieciešamo valsts resursu un iedzīvotāju brīvo naudas līdzekļu trūkums.

Viens no valsts demokrātiskas attīstības garantiem ir bērnu un jauniešu sabiedriskā aktivitāte, demokrātiskas kopdarbības pieredzes uzkrāšana. Bērniem un jauniešiem ir iespēja darboties dažādās interešu grupās un sekcijās, interešu centros, klubos, bērnu un skolēnu namos. Daudzu bērnu vecākiem nav iespējas segt pat nelielās mācību maksas, bet pēdējā laikā daudz vairāk kļūst tādu vecāku, kas nevelta pienācīgu uzmanību saviem bērniem. Parādās bērnu funkcionālais analfabētisms, pieaug to nepilngadīgo skaits, kuri regulāri neapmeklē skolu. Tomēr esošās iespējas aptver tikai nelielu daļu bērnu un jauniešu. Tāpēc Latvijā nepieciešams izveidot mērķtiecīgu politiku bērnu tiesību aizsardzībā un jaunatnes lietās, kas balstīta uz atbilstošu likumnodrošinājumu un finansu resursiem.

Kopš 1991.gada septembra Latvijas Republikai Eiropas Padomē ir speciālā viesa statuss, bet 1992.gada jūlijā Latvija parakstīja Eiropas Padomes Kultūras Konvenciju. Tas, saskaņā ar Eiropas Padomes Statūtiem un minēto Konvenciju, dod Latvijai iespēju pilnā mērā piedalīties Eiropas Padomes kultūras un izglītības projektos un programmās. Divu pēdējo gadu laikā Latvijā ir noorganizēta praktiski visu Eiropas Padomes Izglītības komitejas projektu un programmu darbība tādā mērogā, kādā to sedz Eiropas Padomes Izglītības komitejas paredzētās kvotas un Latvijas iespējas finansēt projektu un programmu izpildi.

 

RELIĢIJA LATVIJĀ

 

Latvija ir daudzkonfesionāla valsts. Valstī likuma ietvaros tiek garantēta apziņas un reliģijas brīvība dažādu pasaules uzskatu un reliģisko pārliecību paudējiem.

1994.gada 1.janvārī Latvijas Republikā bija reģistrētas 870 reliģiskās organizācijas, tai skaitā, 819 draudzes. Tabulā sniegtas ziņas arī par draudžu skaitu 1939.gadā, kā arī 1989.gadā, kad tas bija vismazākais:

 

Draudžu konfesionālā piederība 1939.g. 1989.g. 1994.g.

Luterāņu 319 202 291

Katoļu 194 182 192

Pareizticīgo 166 86 100

Vecticībnieku 88 64 56

Baptistu 108 60 70

Adventistu 28 23 33

Vasarassvētku (un piecdesmitnieku) * 2 49

Metodistu 27 — 3

Reformātu 2 — 2

Mozus ticīgo (jūdaistu) 221 4 5

Citas draudzes 12 — 18

KOPĀ DRAUDZES 1165 623 819

* Vasarassvētku draudzes pēc 1934.gada tika aizliegtas un darbojās kā reliģiskas apvienības.

 

Latvijas draudzēs darbojas aptuveni 500 tūkstoši katoļu, 300 tūkstoši luterāņu, 100 tūkstoši pareizticīgo, 70 tūkst. vecticībnieku, 6 tūkst. baptistu, 3 tūkst. adventistu, 3 tūkst. vasarassvētku draudzēs un vēl ap 4—5 tūkstoši piecdesmitnieku draudzēs, 5 tūkst. Mozus ticīgo, 3—5 simti metodistu u.c.

Latvijā aktīvi darbojas vecticībnieku Pomoras baznīca. Lai gan vecticībnieku draudžu skaits, salīdzinot ar 1989.gadu, ir samazinājies, Rīgas Grebenščikova draudze ar saviem 25 000 ticīgo uzskatāma par lielāko vecticībnieku draudzi pasaulē. Latvijas vecticībnieku baznīca ir nodibinājusi lietišķas attiecības ar ārvalstu, t.sk., Krievijas vecticībniekiem. Vecticībnieku baznīcas pastāvēšana Latvijā apliecina iespējas panākt krievu tautības cilvēku veiksmīgu un stabilu sociālo integrāciju valstī. Absolūtais vairākums vecticībnieku (ap 65 %) ir Latvijas pilsoņi, un vēl nepilni 20 % ir Lietuvas pilsoņi. Vecticībnieku baznīcas pastāvēšana valstī atklāj to unikālo faktu, ka senkrievu kultūras un ticības saglabāšanai ir iespējams radīt labvēlīgus apstākļus ārpus Krievijas. To nodrošinājusi Latvijas valsts tolerance un izpratne attiecībā pret citu tautu kultūras un reliģiskajām parādībām.

Latvijā dzīvojošās nacionālās minoritātes piekopj sev raksturīgās reliģijas. Pēdējo 3 gadu laikā reģistrētas 12 jaunas draudzes: Armēņu apustuliskās baznīcas, grieķu katoļu, musulmaņu u.c. Vairumu jauno draudžu veidojuši cittautieši — krievi, korejieši, tatāri, armēņi, moldāvi u.c. Dažas no tām izveidojušās ārvalstu misionāru darbības rezultātā.

1990.gadā Latvijā tika reģistrētas vairākas netradicionālo reliģiju draudzes, starp tām Krišnas apziņas biedrības Rīgas draudze un četras Dieva draudzes. Pēc izmaiņām likumdošanā nav reģistrētas šādas organizācijas: Baha—ulla, Mahi—Kari, Kristus baznīcas draudze, Mormoņi (Jēzus Kristus pēdējo dienu svēto baznīca), divas Krišnaītu draudzes, trīs Dieva draudzes; tika atteikta reģistrācija Mūniešiem (Apvienošanas baznīca pasaules kristiešu apvienošanai), Jaunās Derības baznīcas draudzei un Šri—Radžiniša kustībai.Periodiski Latvijā ir jūtamas arī Pastardienas baznīcas un Sātanistu aktivitātes.

Jāatzīst, ka netradicionālo un pseidoreliģisko strāvojumu invāzija grauj Latvijas garīgo dzīvi. Notiek vēršanās pret kultūras un reliģiskajām tradīcijām, mentalitāti, nacionālo pašapziņu, tradicionālajām kopdzīves normām.

Par milzīgu ieguvumu Latvijas garīgajā dzīvē jāuzskata Latvijas tradicionālo baznīcu savstarpējā tolerance un sadarbība, īpaši starp katoļiem, luterāņiem, baptistiem, pareizticīgajiem un vecticībniekiem. Latvijā nav iespējama Īrijas situācija. Latvijas valsts ar visiem spēkiem atbalsta baznīcas to ekumēniskajā kustībā.

Baznīcu un citu reliģisko organizāciju veiksmīgu ekumēnisko sadarbību atzīmēja arī pāvests Jānis Pāvils II savā vizītes laikā Latvijā 1993.gada septembrī.

Dažādu Latvijai tradicionālu konfesiju sadarbība visspilgtāk izpaudās latviešu tautas atmodas un Latvijas valsts atjaunošanas periodā. Latvijas baznīcu vadība ciešā savstarpējā kontaktā palīdzēja LR Augstākajai Padomei izstrādāt likumu "Par reliģiskajām organizācijām", kas pieņemts 1990. gadā.

Latvijā nodibināta Reliģijas lietu Konsultatīvā padome. Konsultatīvajā padomē ietilpst to baznīcu vadītāji (vai nozīmēti pārstāvji), kuras Latvijā pastāvēja jau 20.—30.gados un gadu simtiem veidojušas Latvijas kultūrvēsturisko vidi. Reliģijas lietu Konsultatīvā padome sadarbojas ar Latvijas Republikas Saeimu (Cilvēktiesību komisiju) kā likumdevēju varu un Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu nodaļu kā izpildvaru. Šo triju posmu sadarbība nodrošina korektas attiecības starp valsti un reliģiskajām organizācijām.

Reliģiskās organizācijas Latvijā veic nozīmīgu labdarības darbu. Reliģisko organizāciju skaits ir pieaudzis, salīdzinot ar 1989.gadu, kad Latvija vēl atradās PSRS sastāvā, taču tas joprojām ir mazāks nekā 1939. gadā, kad Latvija bija neatkarīga valsts.

 

Reliģisko organizāciju dinamika:

 

Nosaukums 1939.g. 1989.g. 1994.g.

Draudzes 1165 623 819

Reliģiskie centri 7 5 11

Klosteri * 1 3

Misijas * — 19

Mācību iestādes * 2 4

Citas organizācijas 18 — 14

KOPĀ: 1190 631 870

* 1940.gadā klasifikācija bija cita un tāpēc šīs organizācijas norādītas rindā "citas organizācijas".

Nav iekļauts angļu tekstā

 

Vienas no aktīvākajām misionārām un labdarības darba veicējām Latvijā ir baptistu draudzes. Par to liecina 7 misijas un to sociāli nozīmīgā darbība. Tikai labu var teikt par misiju "Pakāpieni", "Ora Internacional" filiāli Latvijā, kura sniegusi palīdzību bērnu namiem, internātskolām, pansionātiem un daudzbērnu ģimenēm. Misija izveidojusi arī bērnu namu, kurā var tikt uzņemti dažādu konfesiju bērni. Jāatzīmē arī Angļu Amerikas misiones biedrības darbs. Aktīvu darbību izvērsušas arī strapkonfesionālās misijas "Tabeja", Latgales kristīgā misija, "Gideons" u.c.

Misijas uztur plašus starptautiskus kontaktus ar Vāciju, ASV, Norvēģiju utt.

1991.gadā atjaunotā Latvijas Pestīšanas Armija veic plašus labdarības pasākumus. 1993.gadā tā sniedza materiālu palīdzību 7800 ģimenēm, izdalot drēbes, apavus, pārtikas produktus. Pestīšanas Armijas mātes un bērna aizsardzības centra medicīnisko aprūpi un palīdzību, kā arī bērnu barību, vitamīnus un apģērbu saņēmušas daudzas māmiņas un bērni, darbojas pirmā Bērnu patversme Latvijā, kas iekārtota ar Zviedrijas Pestīšanas Armijas palīdzību. Lielu darbu iedzīvotāju garīgajā un tikumiskajā audzināšanā veic arī Latgales Pareizticīgo Garīgais Centrs Daugavpilī, karitatīvā brālība "Ave Maria" Rīgā. Aprūpes darbus pie slimiem un veciem cilvēkiem veic Kalkutas Terēzas māsas.

Nekristīgo reliģisko un labdarības organizāciju vidū jāmin Krišnas apziņas biedrības Rīgas draudze, kas veic sociālās aprūpes darbu Rīgas pilsētā, barojot izsalkušos.

Nozīmīgs darbs tiek veikts garīgās izglītības veicināšanā. Latvijā sāk veidoties konfesionālo skolu tīkls. Patlaban Rīgā darbojas Katoļu ģimnāzija, 1.kristīgā skola (mācās pamatā luterāņi) un Adventistu skola, kura atvērta arī citiem bērniem. Šāda rakstura skolas veidojas vai strādā arī Rēzeknē, Liepājā, Dobelē un citur. Šo skolu darbību ļoti pozitīvi vērtē paši bērni un viņu vecāki. Piemēram, 1.kristīgajā skolā invalīdi mācās kopā ar citiem bērniem, tādējādi jau skolā tie var adaptēties normālā sabiedriskajā vidē.

1990.gadā tika atjaunota Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte. Patlaban tajā mācās 130 studenti. Pastāv Romas katoļu Garīgais seminārs, baptistu Teoloģijas seminārs, Vecticībnieku Pomoras baznīca izveidojusi divgadīgus sludinātāju kursus. Pareizticīgo baznīcas seminārs vēl atrodas dibināšanas stadijā. Ir izveidota Praktiskās teoloģijas augstskola "Latvijas diakonijas institūts", kas dod augstāko teoloģisko izglītību sociālajiem darbiniekiem un sociālās aprūpes darbiniekiem. Šajā augstskolā patlaban mācās 70 visu kristīgo konfesiju pārstāvji. Izveidota starptautiska koordinācijas padome institūtā, ko veido pārstāvji no Somijas Teoloģijas institūta, Oslo diakonijas augstskolas, Eiropas cilvēktiesību institūta, Kristīgās psiholoģijas akadēmijas un "Good News for Israel" ASV.

 

BALTIJAS UN ZIEMEĻU VALSTU DARBĪBA

SOCIĀLĀ PROGRESA JAUTĀJUMU RISINĀŠANĀ UN

INTEGRĀCIJA EIROPAS SAVIENĪBAS KONTEKSTĀ

 

Jau ar pirmajām neatkarības pasludināšanas dienām Ziemeļvalstis izrādījušas savu ieinteresētību sociālā progresa jautājumu risināšanā Baltijas valstīs. Šī sadarbība ietverta Latvijas Republikas Labklājības ministrijas un Ziemeļvalstu attiecīgo ministriju, kā arī pakļauto iestāžu sadarbības līgumos.

1994.gada 17.maijā starp Latvijas Republikas Labklājības ministriju un Dānijas Sociālo lietu ministriju noslēgts sadarbības līgums, kura ietvaros paredzēta divgadīga menedžmenta apmācības kursa organizēšana 56 vadītājiem Latvijas sociālās aprūpes iestāžu vadītājiem, kā arī 5—6 Latvijas speciālistu izglītošana Dānijā, lai varētu organizēt arodapmācības invalīdu palīgierīču ražotājiem.

Dānijas Sociālo lietu ministrijas eksperti palīdzēs likumdošanas izstrādāšanā programmas "Pensiju reforma" ietvaros.

Dānijas Sociālo lietu ministrijas eksperti kopā ar Nodarbinātības valsts dienesta darbiniekiem ES Phare programmas ietvaros izstrādā darba tirgus stratēģiju Latvijā, kā rezultātā paredzēta "Baltās Grāmatas" izdošana, kuras mērķis iepazīstināt ar nodarbinātības problēmām politiķus, sadarbības partnerus un visu sabiedrību.

Dānijas Sociālo lietu ministrijas Sociālo sistēmu eksporta daļa kopā ar Rīgas Ziemeļu rajona speciālistiem izstrādā sociālās aprūpes centra projektu, ko finansē Dānijas valdība. Sadarbība ar Dāniju notiek arī vairāku citu kopēju projektu izstrādāšanā un realizēšanā, kuri skar veselības aprūpes sistēmas reformu dažādos līmeņos un sociālās apdrošināšanas sistēmas kompjuterizāciju.

Dānijas karalistes Latvijas Republikas Īpašās palīdzības fonds sniedzis palīdzību veco ļaužu un invalīdu pansionātiem un aizbildniecībā esošajiem bērniem.

Sadarbībā ar Zviedriju noslēgts līgums ar Stokholmas un Gēteborgas universitātēm par sociālās palīdzības dienesta vadītāju un ministrijas darbinieku sagatavošanu sociālajam darbam. Šajās universitātēs divu gadu laikā izglītojušies 19 Latvijas speciālisti.

Ziemeļvalstu sabiedrības veselības skola (Gēteborgā) programmas BRIMHEALTH ietvaros piedāvājusi apmācību par sabiedrības veselību 24 Latvijas speciālistiem.

Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Zviedrijas Darba tirgus pārvaldi (AMS), kuras ietvaros notikuši trīs reģionāli semināri par vakanču prognozēšanu un darba tirgus pieprasījuma analīzi, kā arī seminārs par tēmu "Nodarbinātības valsts dienesta loma tirgus ekonomikas apstākļos, nodaļas darba organizācija un personāla vadība". Semināru programma veidota saskaņā ar dalībnieku izteiktajām reālajām problēmām, parādot to iespējamos risinājumus. Pagājušā gada 20.decembrī parakstīts jauns līgums ar Zviedrijas Pieaugušo apmācības pārvaldi (AMU — Internacional) par tehniskās palīdzības programmu pieaugušo bezdarbnieku apmācības pilnveidošanā. Abus iepriekšminētos sadarbības projektus finansē Zviedrijas fonds BITS.

Uzsākta sadarbība starp Latvijas Republikas Sociālās apdrošināšanas departamentu, Valsts sociālās apdrošināšanas fondu un Zviedrijas Austrumjetlandes lēņa sociālās apdrošināšanas organizācijas (Forsakringskassan) centrālo iestādi un lokālajām iestādēm. Drīzākajā laikā parakstīs līgumu, kas paredzēs sociālās apdrošināšanas speciālistu apmācību, palīdzību darba tehnoloģijas uzlabošanā un informācijas apmaiņu.

Ar Norvēģijas valdības un Norvēģijas Veselības ministrijas atbalstu Latvijā realizē veselības aprūpes sistēmas reformas projektu lokālā līmenī (Ogres rajonā).

Pēc Norvēģijas valdības iniciatīvas ir nodrošināta 3 gadu klātienes apmācība sociālajā darbā pieciem Latvijas studentiem (Oslo, Dioconia College Center, School of Social Work).

Notikušas sarunas ar Somijas Sociālo lietu un veselības ministriju par Somijas Republikas un Latvijas Republikas līguma sociālās drošības jomā izstrādāšanu.

Katru gadu notiek Starptautiska Baltijas reģiona valstu konference sociālās apdrošināšanas jomā. Pērn tā notika Rīgā, kur piedalījās gan Baltijas reģiona valstu speciālisti, gan arī starptautisku organizāciju pārstāvji.

Nozīmīgs notikums Baltijas valstu sociālās drošības sfērā bija Latvijas Labklājības ministrijas, Lietuvas Veselības ministrijas, Lietuvas Sociālās drošības ministrijas un Igaunijas Sociālo lietu ministrijas delegāciju tikšnās š.g. 15.maijā Tallinā—Lohusalu, kur apsprieda sociālās drašības jautājumus Baltijas valstīs un vienojās par sociālās politikas prioritātēm, uzsvēra nepieciešamību izveidot Vienotu Baltijas Sociālo sfēru.

Baltijas Ministru Padomes ietvaros strādājošā Vecāko amatpersonu Sociālo lietu komiteja uzsvērusi trīspusēju līgumu nepieciešamību sociālās drošības jomā, kas pamatojas uz noslēgtajiem divpusējiem līgumiem. Darba tikšanos rezultātā izvērtēta pastāvošā likumdošana sociālajā sfērā katrā Baltijas valstī, rasti vienojoši elementi un noskaidrotas atšķirības sociālās politikas īstenošanā.

Ziemeļvalstu Ministru Padomes 3.nodaļa piedāvājusi sadarbību ar Baltijas Ministru Padomes Vecāko amatpersonu Sociālo lietu komiteju un gatavojas organizēt kopīgu tikšanos 1995.gada aprīlī.

 

ANO UN TĀS SPECIALIZĒTO ORGANIZĀCIJU LOMA

SOCIĀLĀ PROGRESA STRATĒĢIJAS JAUTĀJUMU

RISINĀŠANĀ

 

1991.gada 17.oktobrī Latvija kļuva par Apvienoto Nāciju Organizāciju locekli un pakāpeniski arī iestājās ANO specializētajās organizācijās, tādējādi iesaistoties gan šo starptautisko organizāciju darbībā, gan arī piesaistot šo organizāciju uzmanību, lai ar to palīdzību varētu risināt aktuālas problēmas Latvijas Republikā pārejas ekonomikas periodā (economics in transition).

1992.gada 14.februārī Apvienoto Nāciju Attīstības Programmā (UNDP) Latvijai tika piešķirts oficiāls palīdzības saņēmēja statuss, bet tā paša gada 28.decembrī tika parakstīts divpusējs līgums starp Latvijas valdību un ANAP (UNDP). Līdz ar ANAP (UNDP) biroja atvēršanu un pastāvīgā pārstāvja ierašanos Latvijā sadarbība ar ANO specializētajām organizācijām kļuva koordinētāka un mērķtiecīgāka.

Sadarbību ar ANO specializētajām organizācijām var iedalīt trīs posmos:

1. Iepazīšanās un izziņas posms.

2. Projektu izstrādāšana un apstiprināšana.

3. Projektu ieviešana.

Pirmajā sadarbības posmā, saskaņojot vajadzības un palīdzības sfēras ar Latvijas valdības institūcijām, tika uzaicināti dažādu ANO specializēto organizāciju pārstāvji un eksperti, lai precīzāk palīdzētu mums apzināt mūsu vajadzības un pēc tam izstrādātu rekomendācijas, kā tālāk un sekmīgāk turpināt mūsu valsts pārveidošanas procesu un iekļaušanos starptautiskajā apritē un tirgus ekonomikā ar visām no tā izrietošajām sekām. Praktiski pirmais sadarbības gads ārvalstu speciālistiem pagāja, apzinot un iepazīstoties ar situāciju Latvijā un izstrādājot ieteikumus. Šajā laikā Latviju apmeklēja speciālisti eksperti no FAO, WHO, UNFPA, ECE, WMO, UPU, UNIDO, UNDP, UNICEF, UNESCO, ILO, UNDCP, UNEP u.c. organizāciju pārstāvji.

Jautājumi, kas tika apspriesti ar daudzām nozaru ministrijām, skāra veselības aizsardzību, izglītību, tirdzniecību, rūpniecību, lauksaimniecību, drošību, privatizāciju, narkotisko vielu legālo un nelegālo apriti, likumdošanu, cilvēktiesību problēmas u.c.

Šo misiju rezultātā izkristalizējās galvenie virzieni, kā plānot ANO specializēto organizāciju darbību Latvijā, vadoties gan no Latvijas valdības noteiktajām prioritātēm, gan arī ņemot vērā UNDP un citu organizāciju samērā ierobežotos finansiālos resursus paredzēto uzdevumu realizēšanai.

Tā pašreizējā posmā, ievērējot augstāk minētos faktorus, UNDP, sadarbojoties ar citām ANO specializētajām organizācijām, ir koncentrējis savus uzdevumus trijos galvenajos virzienos:

a) demokratizācija un sociālās integrācijas veicināšana,

b) administratīvā reforma un pārvalde,

c) sociālo faktoru ietekme uz pārejas periodu.

Pašreiz Latvijā jau darbojas galvenokārt otrais un trešais posms — projektu apstiprināšana un ieviešana.

Lai gan ir paveikts samērā liels darbs, lai atjaunotu demokrātiskās institūcijas, kuras eksistēja Latvijā pirms 1940.gada, tomēr šim sabiedrības demokratizācijas un attīstības procesam, kurš balstās uz likumdošanu, ir jāveltī īpaša uzmanība. Latvijai nepieciešamas stingras demokrātiskas institūcijas un sistēmas, jāpalielina sabiedrisko un nevalstisko organizāciju līdzdalība sabiedrības attīstības procesā. Lai gan līdz šim Latvijai tika izstrādātas pārejas perioda ekonomiskās palīdzības programmas, taču sadarbībā ar ANO — UNDP pārstāvniecību nonācām pie secinājuma, ka tā varētu sniegt arī palīdzību demokratizācijas procesu stabilizācijā pārejas periodā, kur lieti varētu noderēt ANO pieredze, it sevišķi pateicoties tās neitralitātei sadarbībā ar visiem civilās sabiedrības slāņiem. Šajā projektā galvenā uzmanība tiek vērsta uz cilvēktiesību aizsardzību un tās veicināšanu; latviešu valodas apmācības programmu kā neatņemamu sastāvdaļu un līdzekli sociālās integrācijas procesā; tiesnešu apmācību; dzimuma (gender) politikas attīstību; atbalstu nevalstisko organizāciju attīstībai Latvijā.

Pārejas process nav iedomājams bez administratīvās un pārvaldes reformas, ko Valsts reformu ministrija ciešā sadarbībā ar UNDP sāka un praktiski jau ir pabeigusi. Tika izstrādāts speciāls projekts, lai šī reforma ātrāk un precīzāk īstenotos. Pirmajā posmā kā neatņemama tā sastāvdaļa bija vadošo darbinieku apmācība, pēc tam ierēdņu reforma un viņu apmācības, ekonomiskās vadības sistēmas nostiprināšana, ārējo resursu pārvaldīšana, atbalsts nacionālajai sabiedrības attīstības veicināšanas programmai.

Pievēršoties sociālo faktoru ietekmei pārejas periodā, jāpiemin tādas ANO specializētās organizācijas kā UNDP un ILO, kuras ir palīdzējušas Latvijas Republikai izstrādāt un daļēji ieviest pensiju reformu, startēģisko atbalstu sociālās aizsardzības reformā, kas ietver gan pensiju reformu, gan īstermiņa skaidras naudas pabalstu, bezdarbnieku pabalstu, sociālo palīdzību.

Tiek strādāts arī pie sociālo faktoru ietekmju pārvaldīšanas problēmām pārejas posmā, kur svarīgi ir noteikt nabadzības slieksni, izdarīt socioloģiskos pētījumus un savākt statistiskos datus šajā jomā. Šāds darbs ir iesākts un turpināsies, sadarbojoties UNDP, UNICEF un Statistikas komiteju.

Jau tiek veikts darbs pie ģimenes plānošanas politikas ieviešanas sadarbībā ar UNFPA, WHO un Latvijas Republikas Labklājības ministriju.

Ļoti nozīmīga ir UNDP palīdzība, izstrādājot Nacionālo sabiedrības attīstības ziņojumu (National Human Development Report).

Ar Latvijas zinātņu akadēmiju tiek strādāts pie Latvijas zinātnes potenciāla izmantošanas iespējām. Ir jau izveidojusies zināma sadarbība starp WMO un Satiksmes ministrijas Hidrometeoroloģijas pārvaldi it sevišķi hidrometeoroloģiskā dienesta darbinieku izglītības jomā, kā arī tehniskā aprīkojuma iegādē.

ANO specializēto organizāciju, palīdzības izklāsts būtu nepilnīgs, ja neminētu, ka UNDCP jau sniedzis nozīmīgu konceptuālu atbalstu nacionālās likumdošanas izstrādē par narkotisko vielu legālo un nelegālo apriti, kā arī turpinot sniegt palīdzību muitas un policijas darbinieku apmācībā, tehniskā aprīkojuma iegādē.

Tādējādi varam droši teikt, ka ANO specializēto organizāciju loma Latvijas Republikā attiecīgajās nozarēs, izdarot ekspertīzi, lai palīdzētu formulēt stratēģiju, tehnisko vadību, novērtēšanu un specifisku tehnisko sastāvdaļu ieviešanu praksē, ir nenoliedzami nozīmīga.

Latvijas Nacionālā ziņojuma sagatavošanas komiteja