Saeimas priekšsēdētājs — Lietuvas neatkarības pasludināšanas gadadienā Viļņā

Anatolija Gorbunova uzruna Lietuvas Republikas Seima svinīgajā sēdē Viļņā 1995.gada 11.martā

Augsti godātais Lietuvas Seima priekšsēdētāja kungs,

godātie Seima deputāti, ekselences,

godātie viesi, dāmas un kungi!

Man kā Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam ir liels gods uzrunāt jūs šajā svinīgajā sēdē. Esmu pateicīgs jūsu Seima priekšsēdētājam Česlovam Juršena kungam par ielūgumu ierasties Lietuvā oficiālā vizītē, un esmu priecīgs, ka apciemojam Lietuvu tieši šodien — dienā, kas pirms pieciem gadiem bija izšķiroša ne tikai Lietuvai, bet visai Baltijai.

Man prieks arī par to, ka šodien Latvijas Saeimu pārstāv sešas frakcijas no deviņām. Lai tas ir apliecinājums mūsu tautu draudzīgajām kaimiņjūtām, apzinoties, ka esam vienīgās baltu tautu grupai piederīgās tautas, apliecinājums mūsu valodu un mūsu likteņu kopībai.

Lietuva, ejot soli pa priekšu savām kaimiņvalstīm, nebaidījās nostāties avangarda pozīcijās un saņemt pirmos triecienus. Domājot par laiku pirms pieciem gadiem un notikumiem, kuri bija izšķiroši visam turpmākajam, es atceros mūsu solidaritāti Maskavā — gan PSRS kongresos, gan PSKP plēnumos. Atmiņā spilgti iespiedusies arī Lietuvas nacionālā karoga uzvilkšana Ģedimina kalnā, ko parādīja Latvijas televīzija. Diemžēl jāatceras arī interfrontes mītiņi Rīgā, kuros tika skandēts — Latvija nav Lietuva, Latvija paliks PSRS sastāvā.

Mēs nekad neaizmirsīsim asiņainos notikumus Viļņā un par Lietuvas neatkarību bojā gājušos.

Cik daudz mūsu tautu dzīvē šajos piecos gados ir bijis tādu nozīmīgu pavērsienu, par kuriem varam teikt "mēs"?

Te jāmin kaut vai pirmās demokrātiskās vēlēšanas, mūsu valstisko institūciju izveidošana, — savas naudas ieviešana, diplomātijas un ārlietu darbības uzsākšana, bruņoto spēku, robežapsardzes un muitas izveidošana, kardināli pārkārtojumi saimniekošanā.

To visu esam paveikuši it kā katrs atsevišķi — un tomēr jūtot otra plecu un mācoties no otra pieredzes.

Neatkarības pirmie gadi ir bijuši liecinieki arī tam, kā attīstījusies un pamazām ieguvusi citu kvalitāti visu triju Baltijas valstu sadarbība.

Pirmajos gados politiskā situācija prasīja tūlītēju reakciju uz jebkurām situācijas pārmaiņām, īpaši attiecībās ar PSRS. Un šai nepieciešamībai atbilda Baltijas padomes darbība, kas gan pasaulei, gan visu triju valstu tautām apliecināja vienotas gribas spēku.

Šo tradīciju turpina mūsu valstu prezidenti. Manuprāt, Lietuvas un Latvijas parlamenti un valdības savukārt var izjust gandarījumu par to izaugsmi, kuru pieredzējusi Baltijas asambleja un Baltijas Ministru padome ar 19 nozaru komitejām tās sastāvā.

Nopietns solis drošības un aizsardzības jomā bija šā gada februāra beigās Viļņā parakstītais līgums par sadarbību aizsardzības jomā un militārajās attiecībās. Praktisks solis mūsu kopīgās drošības virzienā ir Baltijas bataljona izveidošana.

Savas darbības saskaņošanā mēs līdz šim esam balstījušies uz Ziemeļvalstu pozitīvo pieredzi un konkrētās sadarbības modeli. Tas mums, cerams, ļaus veiksmīgāk aktivizēt arī Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību pēc formulas 5 + 3.

Lietuva kļūs par nākamo prezidējošo valsti Baltijas Ministru padomē, tūlīt pēc Latvijas, un tas notiks jau šā gada jūlijā. Mēs novēlam Lietuvai iniciatīvas bagātu prezidēšanas gadu un vēl mērķtiecīgāku darbu, īstenojot Baltijas sadarbības idejas.

Šis ir bijis bezgala saspringts, bet arī bezgala interesants laiks, un kritērijs tā izvērtēšanai ir viens — cik lielā mērā šajos piecos gados esam spējuši nostiprināt savu neatkarību.

Patlaban Baltijas valstis ir nonākušas jaunā attīstības stadijā — mēs atgriežamies Eiropas politiskajā, ekonomiskajā un drošības apritē. 1995.gada 10.februārī Latvija ir pievienojusies Lietuvai un Igaunijai Eiropas Padomē. Vēlreiz gribu pateikties Lietuvas delegācijai par atbalstu, ko tā sniedza Latvijai iestāšanās procesa laikā. Savukārt mēs novēlam Lietuvai sekmīgi pabeigt sarunas ar Eiropas Savienību par asociatīvo līgumu, lai jau 1995.gada pirmajā pusē, Francijas prezidentūras laikā, visas trīs Baltijas valstis varētu parakstīt šo līgumu. Šā līguma noslēgšana būs mūsu nākamais solis, iekļaujoties Eiropas Savienības un Viduseiropas valstu saimnieciskajā un politiskajā dialogā.

Manuprāt, gan Latvijai, gan Lietuvai, ciešāk integrējoties Eiropā, arvien aktuālākas kļūst pārdomas par mūsu vietu vienotajā Eiropā, par mūsu nacionālajām īpatnībām, kultūras mantojumu, valodu vēsturiskajām tradīcijām, par visu to, kas nosaka mūsu identitāti. Tāpēc domāju, ka arī te mums lieti noderēs mūsu kaimiņu Ziemeļvalstu pieredze, — kā, piedaloties mums visiem kopīgu starptautisku uzdevumu risināšanā, vislabāk saglabāt savu unikālo mantojumu un bagātināt ar to Eiropas kopējo kultūrainu.

Būtiska nozīme Latvijas un Lietuvas tālākajā attīstībā ir mūsu valstu divpusējām attiecībām. Šo veiksmīgo sadarbību apliecina daudzie noslēgtie starpvaldību līgumi — to vidū — līgums par sadarbību sociālās nodrošināšanas jomā un līgums par sauszemes robežu, kas tuvākajā laikā tiks ratificēts Latvijas Saeimā. Diemžēl vēl līdz galam nav atrisisnāts jautājums par jūras robežu. 1994.gada 6.decembrī Latvijas un Lietuvas premjeri vienojās par iespējamo kompromisa risinājumu, kas, cerams, būs akceptējams abām pusēm.

Neapšaubāmi — būtiskas garantijas mūsu valsts drošībai ir iekšpolitiska stabilitāte.

Domājot par pieciem gadiem, kopš pieņemtas mūsu neatkarības deklarācijas, jājautā — cik attīstīta ir mūsu parlamentārās demokrātijas iekārta? Līdz ar iestāšanos Eiropas Padomē esam saņēmuši atzinumu, ka mūsu likumdošana atbilst Eiropas demokrātisko valstu standartiem. Bet vai mūsu iedzīvotāju lielākajā daļā ir nostiprinājusies pārliecība par demokrātiju kā vienu no optimālākajām sabiedrības pastāvēšanas formām?

Es varu spriest vienīgi par Latviju. Pašreizējais politiskais spektrs Latvijā vēl nav nostabilizējies, jo nav stabilu kreiso, centrisko un labējo partiju.

Reformas nedod tūlītējus rezultātus, tās drīzāk kā smags slogs ir uzgūlies lielākajai tautas daļai. Kaut arī ienākumi nedaudz apsteidz cenu kāpumu, vairumam cilvēku klājas grūti. Valdība un Saeima saņem daudz pamatotas un arī nepamatotas kritikas. Cilvēkiem rodas jautājums — ja agrāk es dzīvoju labāk, tad kāpēc pašreizējā iekārta būtu uzskatāma par pārāku?

Mūsu cilvēkiem vēl trūkst demokrātijas pieredzes, lai spriestu par likumdošanas darba niansēm. Drīzāk viņi emocionāli vērtē, vai dzīve kļūst vieglāka vai ne, vai problēmu valstī kļūst mazāk un vai valsts un sabiedrība kļūst sakārtotāka.

Faktiski mums savam darbam būtu jāizvirza viens galvenais kritērijs — vai spējam demokrātiski un līdzsvaroti rast risinājumus šodienas problēmām.

Latvijā līdztekus ekonomiskajām problēmām, kuras saistītas ar ražošanas attīstību pilsētās un laukos un ir pazīstamas tiklab jums, kā mums, pastāv arī politiski smaga problēma — latvieši Latvijā ir tikai 52 procenti no iedzīvotājiem, turklāt iedzīvotāju vidū ir aptuveni 700 000 cittautiešu, kuriem nav Latvijas pilsonības.

Tāpēc Latvijas valsts stabilitātes interesēs ir svarīgi panākt, lai pilsoņu kopums mainītos lēni un pakāpeniski, ļaujot nepilsoņiem patiesi integrēties Latvijas sabiedrībā, lai būtu drošība par to, ka latviešu valoda netiek nomākta un ka pilsoņu kopums papildinās ar Latvijas valstij uzticīgiem un par Latvijas valsti atbildīgiem pilsoņiem. Savukārt nepilsoņiem — citu tautību cilvēkiem — ir tikpat svarīgi, lai nebūtu apdraudēta arī viņu nacionālā identitāte un lai iespējas iegūt pilsonību būtu skaidras gan laika, gan prasību ziņā.

Naturalizācijas process būs pakāpenisks un lēns. Tikmēr to bijušās PSRS pilsoņu tiesisko statusu, kuriem nav Latvijas pilsonības, regulēs likums, kas nesen otrajā lasījumā apstiprināts Saeimā. Tā pieņemšana atrisinās daudzas problēmas, kuras radījušas satraukumu šo iedzīvotāju vidū, — viņu ekonomiskās un sociālās tiesības, tiesības brīvi izbraukt un atgriezties valstī.

Latvijas demogrāfiskā situācija ir sarežģīta. Bet varbūt tieši tāpēc gan latvieši, gan cittautieši apzinās atbildību par savu rīcību un tieši demokrātiska valsts attīstība ļaus arī nākotnē novērst konfliktus un uzturēt līdzsvaru.

Godātie deputāti! Es nevaru nerunāt arī par to, ka mūsu iekšpolitiskā situācija, mūsu valsts drošība ir atkarīga arī no kaimiņattiecībām ar Krieviju.

Domāju, būsim vienisprātis, sakot, ka gan Latvija, gan Lietuva ir ieinteresētas redzēt sev kaimiņos demokrātisku, miermīlīgu un ekonomiski attīstītu Krieviju. Savukārt Krievijai vajadzētu būt ieinteresētai robežoties ar kooperatīvu Eiropu. Paplašinoties Eiropas Savienībai un NATO, abpusēji jāmeklē jaunas sadarbības formas ar Krieviju: Krievijas un NATO līgums, stabilas konsultācijas Eiropas drošības un sadarbības organizācijā un citos forumos.

Mūsu divpusējās attiecības pamazām uzlabojas un tas ļauj cerīgāk skatīties nākotnē.

Godātais priekšsēdētāja kungs! Noslēdzot savu uzrunu, gribētu pateikties jums par laipno uzņemšanu un izteikt cerību, ka varēsim jūs tikpat laipni uzņemt Latvijā.

Mūsu valstis un mūsu tautas vieno cieša sadarbība dažādās jomās. Bet līdzās tam ir mūsu tautu tuvības izjūta un savstarpējais atbalsts. Latvijā ar lepnumu un pateicību uztver to uzmanību, ar kādu pret Latvijas tautu un valsti izturas Lietuvas vadītāji, kā arī to aktīvo lomu, kuru viņi ir uzņēmušies, veicinot mūsu kontaktus.

Man ir arī prieks apliecināt, ka Latvijā ar interesi seko visam tam, kas veicina Lietuvas attīstību. Tāpēc atļaujiet izmantot šo izdevību un, uzrunājot jūs, godātie Seima deputāti, jūsu personā sveikt visu Lietuvas tautu un novēlēt labklājību un uzplaukumu Lietuvas valstij un tautai!

Paldies par uzmanību!

Turpinājums 7.lpp.

Attēlos: 1. — Anatolijs Gorbunovs Lietuvas Seima tribinē; 2. — Latvijas velte Lietuvai — Lietuvas Seima priekšsēdētāja Česlova Juršēna rokās; 3. — Lietuvas Seims sagaida Latvijas Saeimas priekšsēdētāju.

Foto: Uldis Pāže, SZD