Ministru prezidents — Latvijas rūpnieku konferencē

Māra Gaiļa uzruna konferencē "Latvijas rūpniecības politika" Rīgā 1995. gada 11. martā

Dāmas un kungi,

cienījamie klātesošie!

Sveicu konferences "Latvijas rūpniecības politika" dalībniekus un organizatorus. Man ir patiess prieks piedalīties šajā svarīgajā pasākumā. Šim notikumam ir trīs nozīmīgi aspekti.

Pirmkārt, šī ir pirmā reize, kad Latvijā tiek apzināti rūpniecības politikas tuvāki un tālāki mērķi un tās loma tautsaimniecības attīstībā.

Otrkārt, šī ir iespēja pārrunāt sasāpējušos jautājumus par rūpniecības uzņēmumu privatizāciju, par nodokļu sistēmas trūkumiem, kā arī uzņēmumu parādu lietas. Tātad ir iespēja izvērtēt šos visus jautājumus atsevišķi un kopumā, tādējādi iezīmējot Latvijas rūpniecības politikas kontūras.

Treškārt, es varu droši apgalvot, ka Latvijā veidojas tautsaimniecības pētniecības tradīcijas.

Latviešu tautsaimnieki turpina būvēt pamatus, kurus savulaik aizsāka Kārlis Balodis, Arnolds Aizsilnieks un profesors Jānis Apsītis. Pirmās Republikas laikā tautsaimniecība bija prioritāra nozare. Arī šodien tautsaimniecības attīstība ir prioritāra. Latvijas ekonomiskās attīstības pamatā ir mūsu ekonomikas vispusīga izpēte un izvērtēšana.

Pētot situāciju Latvijā, var atzīmēt rūpnieciskās lejupslīdes specifiskus cēloņus. Latvijā vēsturiski, vēl XIX gs., sāka veidoties attīstīta rūpniecība. Neskatoties uz straujo rūpniecības attīstību Latvijā PSRS laikos, tā saglabāja ievērojamu daļu pagājušā un šā gadsimta sākumā radīto pamatfondu. No šī viedokļa Latvijas rūpniecība pašlaik ir uzskatāma par vienu no visvecākajām un nolietotākajām visā Eiropā. Dažas ražotnes droši vien varētu kaut ko pelnīt, vadājot pa saviem cehiem tūristus — antīko priekšmetu mīļotājus. Ņemot vērā pašreizējo, joprojām kritisko stāvokli Latvijas rūpniecībā, mēs uzskatām, ka, lai šo stāvokli ātrāk uzlabotu, nepieciešama pilnīgi jauna pieeja, konceptuāli jauna politika rūpniecības attīstībā.

Tas nenozīmē, ka mūsu valdība tūlīt pasludinās rūpniecību par galveno tautsaimniecības prioritāti. Mēs šīs prioritātes atceramies vēl no padomjlaikiem, kad piecgadu plānos par tādām deklarēja gan ķīmiju, gan lauksaimniecību, gan kvalitāti. dalīja gan subsīdijas, gan lētus kredītus.

Diemžēl mēs nesagaidījām nedz pasaules līmeņa ķīmiju, nedz pārtikas produktu pārpilnību, nedz arī kvalitatīvu produkciju. Viss, ko mēs sagaidījām, bija šīs dalīšanas un pārdalīšanas sistēmas sabrukums.

Es ceru, ka Latvijā neviens nevēlas vēlreiz mēģināt iet pa šo veco ceļu, lai vēlreiz nonāktu pie tāda paša rezultāta, kaut arī šis ceļš dažiem varbūt vēl liekas ierasts un ērts. Bet mēs saprotam arī to, ka rūpniecībai tik mazā valstī kā Latvijā ar šauru iekšējo tirgu būs neizsakāmi grūti piecelties kājās bez valdības atbalsta, bez rūpīgi izsvērtas rūpniecības politikas.

Moderna ražošana ir mērķis pats par sevi saprotams. Uz šo mērķi ejot, būtu jānorāda alternatīvas politikas izvēles iespējas. Bet ir jāapzinās rūpnieciskās politikas mērķis, kas īstenībā ir stimulēt darba ražību, efektivitāti un izaugsmi, un arī nostiprināt nācijas konkurētspēju.

Rūpniecības politika ir jāizvērtē atbilstoši situācijai, kuru raksturo Latvijas iesaistīšanās strauji mainīgajā pasaules apritē. Šeit es domāju iespēju kļūt par globālās tirdzniecības sistēmas dalībvalsti (GATT/WTO), kā arī starptautiskās ekonomiskās integrācijas līgumus: Brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību, Asociatīvo līgumu un tālākā nākotnē — arī Eiropas Savienības dalībvalsts statusu.

Šāda notikumu attīstība ļauj Latvijas industrijai piedalīties starptautiskajā darba dalīšanā un specializēties ražošanas procesu daļās, nevis pašos produktos.

Kāda ir rūpniecības politikas loma? Ja pieiet jautājumam konstruktīvi, tad ir viens viedoklis, kas saka — neiejaukšanās modelis. Valdība neiejaucas, bet konkurences spēki paši nodrošina ekonomikas efektīvu funkcionēšanu. Otrs viedoklis saka, ka valdībai ir tomēr kaut kāda loma. Politikas alternatīvas ir vairākas, katra sevi var attaisnot. Iejaukšanās politika attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem un neiejaukšanās politika attiecībā uz nelieliem uzņēmumiem.

Bet pirms tam es varētu apskatīt četrus rūpnieciskās politikas modeļus. Tradicionālais modelis ir tāds, ka ir tiešs atbalsts rūpniecības uzņēmumiem un ir tiešas subsīdijas. Otrais ir plānveida modelis, ko mēs labi pazīstam.

Trešais: pozitīvais rūpniecības politikas modelis, kurā galvenā doma ir sekojoša: piemēram, valdība veicina ražošanas faktoru attīstību, kā arī nostiprina institūcijas.

Ceturtais modelis ir tirgus orientēts rūpnieciskās politikas modelis, kurš paredz ieviest stingru konkurences politiku, paļaujas uz rūpniecības uzņēmumu automātisku pielāgošanos.

Tātad jāatbild uz jautājumu, kā organizēt rūpniecības vidi, lai starptautiski konkurētspējīgi uzņēmumi izvēlētos Latviju par pievilcīgu ražošanas vietu.

Kādi ir mūsu priekšlikumi?

Pirmkārt, ir jāpārkārto valdības darbs un tās organizatoriskā struktūra, lai rūpniecības attīstība kļūtu par vienu no svarīgākajām tās ikdienas funkcijām un lai valdībā būtu augsta līmeņa amatpersonas, kas būtu tieši atbildīgas par šī ikdienas darba organizāciju un vadību.

Runa ir par rūpniecības valsts ministra posteņa izveidošanu Ekonomikas ministrijā ar mērķi tālākā perspektīvā radīt Ārējās tirdzniecības un rūpniecības ministriju. Priekšlikums tātad ir nevis palielināt ministru skaitu, bet likvidēt pašreiz esošo privatizācijas valsts ministra posteni, kura vietā nāktu rūpniecības valsts ministrs. Šis nebūs kādreizējās Rūpniecības ministrijas prototips, bet gan principiāli jauna institūcija. Galvenais tās uzdevums būs turpināt uzsākto privatizācijas gaitu, jo valstī ar lielu valsts īpašuma daļu rūpnieciskajā sektorā ir ļoti svarīgi apzināties, ka rūpniecības politika nav atraujama no privatizācijas procesa.

Otrkārt, ministra posteņa vai pat jaunas ministrijas izveidošana pati par sevi vēl nevienā valstī rūpniecības apvērsumu nav radījusi. Nepieciešama rūpniecības attīstības koncepcija un praktiska valdības un rūpniecības darbības programma ilgam laika posmam. Es pat to nosauktu par valdības un rūpniecības sadarbības programmu. Domāju, ka no paša sākuma tai būtu jābūt kopīga darba rezultātam un šodienas konference arī varētu būt šī darba sākums. Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi šādas koncepcijas vai programmas pamatu. Mums vajadzētu to apspriest.

Nākošais uzdevums būtu palīdzēt uzņēmumiem iekļūt pasaules tirgū ar savu produkciju. Šodien pasaules tirgū neviens mūs ar atplestām rokām negaida. Tur neviens ražošanu neuzskata par problēmu. Problēma ir saražoto pārdot. Eiropas Savienības industrijas struktūras izpēte un mārketinga stratēģijas izstrādāšana ir prioritāte. Šis reģions ir tirgus ar 323 miljoniem iedzīvotāju un virzību uz standartizētu "Eiroproduktu" kā standartu harmonizācijas rezultātu. Šī iniciatīva veicinās jaunu produkcijas veidu attīstību un motivāciju ieguldīt līdzekļus pētnieciskajā darbā. Uzņēmumu stratēģijai Eiropas virzienā ir jāieņem sava vieta uzņēmuma globālajā plānā.

Treškārt, mēs valdībā esam sagatavojuši likumprojektu "Par Latvijas tautsaimniecības attīstības koordināciju". Šis likumprojekts paredz izveidot Valsts Ekonomisko padomi un Ekonomikas konsultatīvo padomi. Ar šo divu institūciju izveidošanu mēs vēlamies ievērojami uzlabot valsts varas un pārvaldes institūciju koordināciju, kā arī iesaistīt ekonomiskās un finansu politikas veidošanā valstī ievērojamākos profesionāļus, kuri nepārstāv pārvaldes struktūras.

Ceturtkārt, ir konsekventi jāturpina arī iepriekšējos gados uzsāktais. Tā ir aizkavētā privatizācija, jasakārto īpašuma tiesības, saimnieciskās darbības likumdošana.

Esmu apspriedies ar vairākām pasaulē vadošajām konsultantu firmām un nācis pie secinājuma, ka, piemēram, mūsu nodokļu likumdošana, neskatoties uz līdz šim izdarīto apjomīgo darbu, lielā mērā ir veidojusies, vadoties no budžeta ieņēmumu interesēm, bet ne no uzņēmējdarbības vitālajām interesēm, it īpaši, ja runājam par rūpniecisko ražošanu.

To pašu jāsaka par nodokļu parādu jautājumu risinājumu, kurš ir saistīts ar valsts pasūtījumu 1992. gadā. Valdībai savas kļūdas ir jālabo. Ir zināms, ka likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" pārejas noteikumos paredzētais kompensācijas mehānisms neapmierina uzņēmumu vadītājus. Te ir nepieciešams reāls rezultāts.

Esmu uzdevis saviem kolēģiem valdībā strādāt pie šiem jautājumiem un jau tuvākajā laikā iesniegt priekšlikumus par to, kas šajā jomā ir jādara.

Iepriekš teikto apkopojot, jāsaka, ka industrijas attīstību Latvijā virzīs tādi faktori kā darbaspēks, kapitāls, dabas resursi, energoresursu ietilpība, pagātnes ieguldījums pētnieciskajā darbā. Latvijas rūpniecībai jāiekļaujas Eiropas Savienības rūpniecības struktūrā un darba dalīšanā, kas izvirza prasības pievērst uzmanību Eiropas tirgus pētniecībai. Nākamajā gadsimtā ir paredzams, ka ekonomiskie reģioni, nevis valstis, sacentīsies savā starpā, tas nozīmē, ka Latvijas industrija uz planētas konkurēs kā Eiropas Savienības idustrijas integrāla sastāvdaļa.

Ceru, ka šī konference iezīmēs jaunas ēras sākumu sirmajā Latvijas rūpniecībā.

Paldies par uzmanību.

Turpinājums 7.lpp.