Ministru prezidents — Latvijas rūpnieku konferencē

Turpinājums no 1.lpp.

Šāda notikumu attīstība ļauj Latvijas industrijai piedalīties starptautiskajā darba dalīšanā un specializēties ražošanas procesu daļās, nevis pašos produktos.

Kāda ir rūpniecības politikas loma? Ja pieiet jautājumam konstruktīvi, tad ir viens viedoklis, kas saka — neiejaukšanās modelis. Valdība neiejaucas, bet konkurences spēki paši nodrošina ekonomikas efektīvu funkcionēšanu. Otrs viedoklis saka, ka valdībai ir tomēr kaut kāda loma. Politikas alternatīvas ir vairākas, katra sevi var attaisnot. Iejaukšanās politika attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem un neiejaukšanās politika attiecībā uz nelieliem uzņēmumiem.

Bet pirms tam es varētu apskatīt četrus rūpnieciskās politikas modeļus. Tradicionālais modelis ir tāds, ka ir tiešs atbalsts rūpniecības uzņēmumiem un ir tiešas subsīdijas. Otrais ir plānveida modelis, ko mēs labi pazīstam.

Trešais: pozitīvais rūpniecības politikas modelis, kurā galvenā doma ir sekojoša: piemēram, valdība veicina ražošanas faktoru attīstību, kā arī nostiprina institūcijas.

Ceturtais modelis ir tirgus orientēts rūpnieciskās politikas modelis, kurš paredz ieviest stingru konkurences politiku, paļaujas uz rūpniecības uzņēmumu automātisku pielāgošanos.

Tātad jāatbild uz jautājumu, kā organizēt rūpniecības vidi, lai starptautiski konkurētspējīgi uzņēmumi izvēlētos Latviju par pievilcīgu ražošanas vietu.

Kādi ir mūsu priekšlikumi?

Pirmkārt, ir jāpārkārto valdības darbs un tās organizatoriskā struktūra, lai rūpniecības attīstība kļūtu par vienu no svarīgākajām tās ikdienas funkcijām un lai valdībā būtu augsta līmeņa amatpersonas, kas būtu tieši atbildīgas par šī ikdienas darba organizāciju un vadību.

Runa ir par rūpniecības valsts ministra posteņa izveidošanu Ekonomikas ministrijā ar mērķi tālākā perspektīvā radīt Ārējās tirdzniecības un rūpniecības ministriju. Priekšlikums tātad ir nevis palielināt ministru skaitu, bet likvidēt pašreiz esošo privatizācijas valsts ministra posteni, kura vietā nāktu rūpniecības valsts ministrs. Šis nebūs kādreizējās Rūpniecības ministrijas prototips, bet gan principiāli jauna institūcija. Galvenais tās uzdevums būs turpināt uzsākto privatizācijas gaitu, jo valstī ar lielu valsts īpašuma daļu rūpnieciskajā sektorā ir ļoti svarīgi apzināties, ka rūpniecības politika nav atraujama no privatizācijas procesa.

Otrkārt, ministra posteņa vai pat jaunas ministrijas izveidošana pati par sevi vēl nevienā valstī rūpniecības apvērsumu nav radījusi. Nepieciešama rūpniecības attīstības koncepcija un praktiska valdības un rūpniecības darbības programma ilgam laika posmam. Es pat to nosauktu par valdības un rūpniecības sadarbības programmu. Domāju, ka no paša sākuma tai būtu jābūt kopīga darba rezultātam un šodienas konference arī varētu būt šī darba sākums. Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi šādas koncepcijas vai programmas pamatu. Mums vajadzētu to apspriest.

Nākošais uzdevums būtu palīdzēt uzņēmumiem iekļūt pasaules tirgū ar savu produkciju. Šodien pasaules tirgū neviens mūs ar atplestām rokām negaida. Tur neviens ražošanu neuzskata par problēmu. Problēma ir saražoto pārdot. Eiropas Savienības industrijas struktūras izpēte un mārketinga stratēģijas izstrādāšana ir prioritāte. Šis reģions ir tirgus ar 323 miljoniem iedzīvotāju un virzību uz standartizētu "Eiroproduktu" kā standartu harmonizācijas rezultātu. Šī iniciatīva veicinās jaunu produkcijas veidu attīstību un motivāciju ieguldīt līdzekļus pētnieciskajā darbā. Uzņēmumu stratēģijai Eiropas virzienā ir jāieņem sava vieta uzņēmuma globālajā plānā.

Treškārt, mēs valdībā esam sagatavojuši likumprojektu "Par Latvijas tautsaimniecības attīstības koordināciju". Šis likumprojekts paredz izveidot Valsts Ekonomisko padomi un Ekonomikas konsultatīvo padomi. Ar šo divu institūciju izveidošanu mēs vēlamies ievērojami uzlabot valsts varas un pārvaldes institūciju koordināciju, kā arī iesaistīt ekonomiskās un finansu politikas veidošanā valstī ievērojamākos profesionāļus, kuri nepārstāv pārvaldes struktūras.

Ceturtkārt, ir konsekventi jāturpina arī iepriekšējos gados uzsāktais. Tā ir aizkavētā privatizācija, jasakārto īpašuma tiesības, saimnieciskās darbības likumdošana.

Esmu apspriedies ar vairākām pasaulē vadošajām konsultantu firmām un nācis pie secinājuma, ka, piemēram, mūsu nodokļu likumdošana, neskatoties uz līdz šim izdarīto apjomīgo darbu, lielā mērā ir veidojusies, vadoties no budžeta ieņēmumu interesēm, bet ne no uzņēmējdarbības vitālajām interesēm, it īpaši, ja runājam par rūpniecisko ražošanu.

To pašu jāsaka par nodokļu parādu jautājumu risinājumu, kurš ir saistīts ar valsts pasūtījumu 1992. gadā. Valdībai savas kļūdas ir jālabo. Ir zināms, ka likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" pārejas noteikumos paredzētais kompensācijas mehānisms neapmierina uzņēmumu vadītājus. Te ir nepieciešams reāls rezultāts.

Esmu uzdevis saviem kolēģiem valdībā strādāt pie šiem jautājumiem un jau tuvākajā laikā iesniegt priekšlikumus par to, kas šajā jomā ir jādara.

Iepriekš teikto apkopojot, jāsaka, ka industrijas attīstību Latvijā virzīs tādi faktori kā darbaspēks, kapitāls, dabas resursi, energoresursu ietilpība, pagātnes ieguldījums pētnieciskajā darbā. Latvijas rūpniecībai jāiekļaujas Eiropas Savienības rūpniecības struktūrā un darba dalīšanā, kas izvirza prasības pievērst uzmanību Eiropas tirgus pētniecībai. Nākamajā gadsimtā ir paredzams, ka ekonomiskie reģioni, nevis valstis, sacentīsies savā starpā, tas nozīmē, ka Latvijas industrija uz planētas konkurēs kā Eiropas Savienības idustrijas integrāla sastāvdaļa.

Ceru, ka šī konference iezīmēs jaunas ēras sākumu sirmajā Latvijas rūpniecībā.

Paldies par uzmanību.