Valsts prezidents — pasaules galotņu konferencē

Gunta Ulmaņa runa Apvienoto Nāciju Organizācijas Sociālās attīstības problēmu konferencē Kopenhāgenā 1995. gada 12. martā

Godājamais priekšsēdētāja kungs, ekselences, dāmas un kungi!

Atļaujiet izteikt pateicību un atzinību Dānijas tautai un valdībai par viesmīlību un šīs konferences lielisko organizāciju.

Mūsu apspriede Kopenhāgenā — pilsētā, kur pirms 85 gadiem aizsākās kustība par sieviešu līdztiesību sabiedrībā, loģiski turpina iepriekšējos ANO forumos aizsākto diskusiju par cilvēka misiju un pienākumiem uz zemeslodes. Par cilvēktiesībām, par vides un ekoloģiskās drošības līmeņa uzlabošanu, par apdzīvotības jautājumiem. Informācijas un tehnoloģijas straujas attīstības laikmetā šie jautājumi zaudē savu šauri specifisko nozīmi. Tie iegūst eksistenciālu jēgu.

Stabilitāti pasaulē pirmām kārtām veido katra atsevišķa planētas iedzīvotāja labklājība un drošība. Taču jāatzīst arī atgriezeniskās saiknes nozīme. Bez stabilas politiskās vides nav iespējams veidot un attīstīt harmonisku sociāli ekonomisko modeli. Gan atsevišķas valsts, gan globālā mērogā. Tāpēc cilvēka sociālā labklājība galu galā jāuzskata par galveno politiskās un saimnieciskās sistēmas raksturojošo rādītāju.

Ekonomiskā, politiskā, ekoloģiskā un sociālā drošība un stabilitāte ir nedalāmi jēdzieni. Ne velti arvien biežāk starptautiskajās miera un drošības deklarācijās tiek iekļauta arī cilvēka dimensija. Masveida bads un nabadzība 20. gadsimta beigās ir jāatzīst par visu valstu kopēju problēmu. Un ne tikai šīs problēmas potenciāli destabilizējošā efekta dēļ. Te ir jārunā arī par vēsturisku un morālu atbildību. Un kopīgi jādomā par šīs parādības novēršanu. Par piemērotu pasākumu izstrādāšanu un līdzekļu meklēšanu.

Mūsu konferences dokumentos šai problēmai ir veltīts daudz ieteikumu. Tomēr bez vienotas un globālas ekonomiskās attīstības un harmonizācijas programmas šis jautājums nav atrisināms.

Priekšsēdētāja kungs,

Latvija ir aktīvi līdzdarbojusies Kopenhāgenas apspriedes un tās gala dokumentu sagatavošanā. Daudzi no šeit aplūkotajiem jautājumiem ilgstoši atrodas arī Latvijas valdības uzmanības centrā. Tam ir vairāki cēloņi, no kuriem nebūt ne mazsvarīgākais ir mūsu valsts pusgadsimtu ilgā okupācija un tās sekas.

Pirms Otrā pasaules kara iedzīvotāju labklājības līmeņa ziņā Latvija bija viena no visplaukstošākajām Eiropas valstīm. Kara gados un pēc pamatiedzīvotāju masveida deportācijām mēs zaudējām gandrīz pusi savas tautas. Septiņās Latvijas lielākajās pilsētās, galvaspilsētu ieskaitot, latvieši kļuvuši par minoritāti. Nevienā citā Eiropas valstī situācija nav tik dramatiska.

Latvija ir mantojusi ļoti sarežģītu iedzīvotāju vecuma struktūru — vairāk nekā ceturtā daļa valsts iedzīvotāju ir pensionāri. Tāpēc gandarījums par atgūto neatkarību un reformu temps mums jāapvieno ar centieniem rast saskaņu un izlīgumu sabiedrībā un ar rūpēm par katra cilvēka likteni.

Mēs apzināmies, ka ne tikai ekonomiskais uzplaukums, politisko procesu demokratizācija, bet arī solidaritāte, iecietība un cilvēktiesību ievērošana ir sociālās attīstības pamatā. Tāpēc Latvija viena no pirmajām izstrādājusi savu nacionālo cilvēktiesību aizstāvības un veicināšanas programmu.

Latvija pieder tām valstīm, kas atrodas pārejas posmā no centralizētas plāna saimniecības uz tirgus ekonomiku. Pusgadsimtu noslēgta saimnieciskā un politiskā sistēma mums dažu gadu laikā jāmaina atbilstoši tirgus likumiem. Krasi jāpārveido saimnieciskā sistēma, jāliberalizē cenas un tirdzniecība. Jārod sava vieta pasaules tirgū.

Tas rada virkni ekonomisku un sociālu problēmu valsts iedzīvotājiem. Sabiedrība strauji noslāņojas. Ekonomisko reformu kritiskākajā periodā dažkārt tiek izteiktas šaubas par politiskās izvēles pareizību. Šīs šaubas zudīs, ja spēsim nodrošināt Latvijas iedzīvotājiem sociālo aizsardzību un harmoniskas attīstības iespējas.

Latvijas sociāli ekonomisko reformu plāns balstās uz diviem pamatuzdevumiem.

Pirmais. Latvijas ekonomikas attīstības veicināšana ar plašu privatizācijas programmu, ārvalstu investīciju piesaistīšanu un īpašu uzsvaru uz maza un vidēja mēroga uzņēmējdarbības attīstību. Tas ļaus mums radīt jaunas darba vietas un nodrošināt pārkvalificēšanās iespējas darbaspējīgiem iedzīvotājiem, tai skaitā ilgstošiem bezdarbniekiem.

Otrais. Iedzīvotāju sociālās drošības sistēmas izveidošana, īpaši paredzot ar likumu noteiktas sociālās garantijas darba nespējīgiem iedzīvotājiem. Ir paredzēts attīstīt sociālās palīdzības pakalpojumu un pabalstu sistēmu, kas ļautu uzlabot trūkumā nonākušo cilvēku dzīves apstākļus. Tas veicinātu arī dažādu sociāli mazaizsargātu grupu integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Vienlaicīgi apzināmies nepieciešamību veicināt pašu cilvēku atbildību par sevi, savu dzīvi un veselību. Mūsu plāni par pensiju reformu paredz pāreju no paaudžu solidaritātes sistēmas uz jaukta tipa sistēmu, nosakot gan valsts garantētu pensiju daļu, gan iespējas fondētai uzkrājumu veidošanai, gan arī privātai brīvprātīgai apdrošināšanai.

Tamlīdzīgas reformas neviena valsts nav spējīga veikt bez citu palīdzības. Es gribu pateikties tām valstīm, it sevišķi mūsu Ziemeļu kaimiņiem, un ANO Attīstības programmai, kas mums krietni palīdzēja šajā darbā.

Priekšsēdētāja kungs,

Valstu un cilvēku savstarpējā solidaritāte pēdējo gadu laikā gūst jaunu saturisku piepildījumu. Tā kļūst par būtisku starptautiskās stabilitātes un labklājības priekšnosacījumu. Taču tikpat svarīga ir arī resursu nodrošināšanas problēma. Es gribu atbalstīt doktora Butrosa Butrosa Gali aicinājumu starptautiskajām finansu institūcijām aktīvāk iesaistīties globālos sociālajos projektos.

Jauns visaptverošs sociālais līgums nav iespējams bez mūsu kopīgas apņemšanās investīcijas un palīdzības programmas vērst uz valstu, vides un attiecību modernizāciju. Ar starptautiskās uzticības un stabilitātes pasākumiem jārod līdzekļi sociālās harmonijas veicināšanai. Jāpaaugstina šajā darbā iesaistīto starptautisko organizāciju efektivitāte. Jebkuras valsts centieni norobežoties no šī procesa ir lemti neveiksmei. Ne tikai mūsdienīga pieeja un domāšana, bet arī mūsdienu realitātes visas šīs problēmas ir padarījušas par visu valstu un tautu kopīgām problēmām.

Aktivizēsim darbu, lai apzinātu un rastu sociālajām programmām nepieciešamos līdzekļus. Baltijas valstis aicina nākamā gadsimta sākumā Rīgā sarīkot ANO Vispasaules galotņu konferenci "Atbruņošanās līdzekļus — videi un attīstībai", kurā valstu vadītāji apliecinātu apņēmību visus atbruņošanās rezultātā izbrīvētos līdzekļus izmantot vides aizsardzībai un sociālajai attīstībai.

Mums ir jābūt pārliecinātiem par mūsu kopīgo labklājību un stabilitāti. Un kopīgi jāstrādā tai, atceroties pirms 34 gadiem prezidenta Kenedija teikto: "Ja brīva sabiedrība nevar palīdzēt daudziem nabadzībā dzīvojošiem, tad tā nespēs glābt arī nedaudzus bagātos."

Paldies par uzmanību.