Laika maz, problēmu daudz

Veselības aizsardzības valsts ministrs Pēteris Apinis — speciāli "Latvijas Vēstnesim"

Ministram darbadiena bija iesākusies pulksten septiņos no rīta, bet mūsu sarunas sākumā pulkstenis jau rādīja pusseptiņi vakarā. Uz viņu vēl gaidīja Aizputes slimnīcas galvenā ārste Ingrīda Circene, kuru, tāpat kā daudzu citu slimnīcu vadītājus, strupceļā bija iedzinis valstij nenomaksātā sociālā nodokļa parāds.

Tādēļ saruna ar Pēteri Apini, kurš veselības aizsardzības ministra amatā ir nedaudz vairāk par mēnesi un kuram atvēlētais laiks līdz 6.Saeimas vēlēšanām ir nedaudz vairāk par septiņiem mēnešiem, ir steidzīgi aprauta un bez skaistām, daudzsološām frāzēm.

— Uz jūsu pirmo jautājumu atbildēšu reportieru stilā: esmu dzimis 1958.gadā, beidzis Rīgas 5.vidusskolu, Rīgas Medicīnas institūtu — 1982.gadā, internatūru — 1983.gadā; tad bija trīsarpus gadi Tjumeņas apgabalā par Latvijas celtnieku un ceļu būvētāju ārstu, vienlaikus veicu arī pilsētas galvenā ārsta pienākumus. Pēc atgriešanās Rīgā no 1986. līdz pagājušā gada vidum strādāju Rīgas pilsētas 7.slimnīcā Gaiļezerā par anesteziologu reanimatologu. 1988.gadā piedalījos Latvijas Ārstu biedrības dibināšanā, bet 1991.gadā kļuvu par LĀB prezidentu, vēlāk — par viceprezidentu.

— Jūs esat ārsta praksi apvienojis arī ar žurnālistiku...

— Jā, es esmu žurnālists un žurnāla redaktors. Es uztaisīju žurnālu "Sveiks un Vesels", tad Farmācijas žurnālu; Latviešu ārstu kongresa laikā tapa pirmais "Latvijas Ārsta" numurs. Toreiz es darbu žurnālistikā savienoju ar dežurējošā anesteziologa reanimatologa pienākumiem.

— Līdz 6.Saeimas vēlēšanām un jaunas valdības veidošanai ir atlikusi īsa sprinta distance. Ko jūs esat iecerējis veikt un kādi ir jūsu pirmie secinājumi, veicot ministra darbu?

— Šī laika distance ir īsa no politiskā un birokrātiskā viedokļa. Taču laika ir pietiekami daudz, lai kaut ko varētu tajā izdarīt, vienlaikus zinot, ka visu paveikt, vienalga, nevarēs. Mans priekšgājējs Normunds Zemvaldis veidoja veselības aizsardzības stratēģiskās līnijas, turpretī mana uzmanība galvenokārt ir pievērsta veselības aizsardzības ikdienas darbam. Pirmkārt, jāsakārto likumdošana trīs virzienos — ārstu prakse, ārstu pašpārvalde, medicīniskās apdrošināšanas sistēmas ieviešana Latvijā, kā arī jāatrisina dažādu medikamentu ražošana un tirdzniecība Latvijā, jāizvērš alkoholisma un narkomānijas apkarošana.

Es nodarbojos ar akreditācijas jautājumiem, proti, ir jāizveido tāda sistēma, lai mēs precīzi varētu akreditēt medicīnas iestādes. Ja reiz pastāv kāda medicīniska iestāde vai nodaļa, tad ir jābūt kritērijiem, pēc kuriem tā strādā. Tādi kritēriji parasti ir trīs: pirmais — sanitāri epidemioloģiskais stāvoklis; otrais — personāla kvalifikācija, proti, tas jau ir ārstu sertifikācijas jautājums; trešais — tehniskais aprīkojums un iespējas jeb medicīniskā tehnoloģija: vai tā atbilst Latvijā izvirzītajiem kritērijiem?

Pirms jums no mana kabineta izgāja liels pulks neiroķirurgu. Es viņus saaicināju, lai kopīgi izanalizētu situāciju un noteiktu akreditācijas virzību, proti, atrast akreditācijas noteikumus, kas ļautu normāli strādāt neiroķirurģijas nodaļai.

Mani pirmie secinājumi ministra darbā — visur, visos līmeņos pārāk ilgi risinās saskaņošanas procesi. Aizvadītajā laikā vēl neko reālu neesmu varējis dabūt gatavu.

— Jūsu pirmās vizītes ministra rangā?

— Pirmā vizīte jau bija pirmajā darba dienā tūlīt pēc Saeimas balsojuma — devos uz Latvijas Medicīnas akadēmiju. Tas ir manu pedagogu un skolotāju kolektīvs. Esmu nācis no Medicīnas akadēmijas ar tās dotajām zināšanām, tās devuši mūsu pašu speciālisti. Šoreiz no viņiem guvu sev nepieciešamo morālo atbalstu.

Pirmā vizīte lauku rajonos bija Talsos — draugs tur ir slimnīcas galvenais ārsts, un Talsu tipogrāfijā tika iespiesti visi mani žurnāli. Es neesmu nekāds vienpatnis, tāpēc, sākot ministra darbu, vispirms tikos ar cilvēkiem, no kuriem nesagaidu lielu opozīciju.

Nākamajās vizītēs braucu uz Liepāju, Venstspili, Skrundu. Pēc tam — Latgali.

— Kādi bija jūsu vērojumi un secinājumi par mazajām lauku slimnīcām?

— Pastāv milzīga atšķirība starp dažādu slimnīcu personālijiem. Gribu teikt, ka Latvijā ir daudz ārstu, kas cīnās, dara, veido, bet arī pietiekami daudz tādu, kas prot tikai raudāt un prasīt naudu. Tāds ir viens secinājums.

Otrs, praktiskāks, — tādām slimnīcām, kas atrodas lielu ceļu krustojumos, piemēram Skrundā, Maltā un citur, ir jābūt spējīgam realizēt pirmo medicīnisko palīdzību gadījumos, kad uz ceļiem notikusi avārija, lai saglabātu slimnieka dzīvību. Šobrīd šīs slimnīcas nav piemērotas šādas palīdzības sniegšanai, tās ir orientētas lēnai terapeitiskai ārstēšanai.

— Kādā veidā jūs domājat labot situāciju šajās slimnīcās?

— Ar uzņemšanas nodaļu akreditāciju. Es personiski nepieļaušu tādu slimnīcu akreditāciju, kuru uzņemšanas nodaļas nespēs sniegt normālu pirmo medicīnisko palīdzību. Viss būs stingri pa punktiem noteikts, kas šādās nodaļās ir nepieciešams. Arī personālam vajadzēs atsvaidzināt zināšanas, kas piemirsušās.

— Daudzi palīdzību meklē ārzemēs...

— Uzskatu, ka pienāks laiks, kad ārzemnieki pēc palīdzības griezīsies pie mums, jo Latvijā medicīna ir labā līmenī. Ir vairākas specialitātes, kuras ārzemēs ir daudz vājāk attīstītas nekā pie mums. Piemēram, kaulu tuberkulozes ārstēšana nekur Eiropā nenotiek tik efektīvi kā Latvijā. Artoskopiju brauc mācīties pie mums no visas Austrumeiropas. Es pats, piemēram, kā anesteziologs varu droši strādāt kaut vai Vācijā ar viņu aparatūru, turpretim, ja viņiem nāktos kaut vai mēnesi pastrādāt ar RO 6, tad nepatīkamas sekas ilgi nebūtu jāgaida. Taču pie mums mirstība no narkozēm nav lielāka kā ārzemēs. Atliek jautāt — kuri speciālisti ir labāki?

— Kaut jūs esat ārsts, jums droši vien, šajā amatā esot, par kaut ko ik dienas sāp galva...

— Esmu daudziem kļuvis slikts cilvēks. Kāpēc? Uzskatu, ka Rīgā jāizveido vieta, kur ārstēt psihiski slimos cilvēkus, kuri ir notiesāti. Agrāk viņus izsūtija ārpus Latvijas uz Čerņahovsku. Turpretim tagad viņi ārstējās parastajās psihiatriskajās nodaļās, bet šie cilvēki ir agresīvi, maniakāli, lielākai daļai no tiem ir tendence uz slepkavībām. Šādu slimnieku ir daudz. Tāpēc steidzīgi vajadzīga nodaļa, kur tiem ārstēties. Tādu varētu izveidot uz bijušā kara hospitāļu bāzes, taču ir vajadzīga apsardze un nauda, kuras mums nav. Vēlējos nedaudz noņemt no naudas, kas paredzēta 6.bērnu poliklīnikas celtniecībai Imantā. Tā ir liela, pamatīga celtne, tā kā agrāk cēla — priekš pus Rīgas. Domāta 19,5 tūkstošiem bērnu — visiem bērniem, kas dzīvo no Imantas līdz Iļģuciemam, kaut attālums sasniedz pat piecus kilometrus. Taču, tā kā ar to vien ir par maz, lai piepildītu lielo monstru, tad ticis izdomāts, ka te var iekārtot arī rehabilitācijas centru un bērnu invalīdu skolu. Taču lifti ir tik šauri, ka tajos ar invalīdu ratiņiem nav iespējams iebraukt un bērns lifta pogu nevar aizsniegt. Vārdu sakot, tādām nejēdzībām es naudu nedošu, jo vairāk tāpēc, ka ir apjaušami spēki, kas gribēs pierādīt, ka medicīnas vajadzībām šis monstrs neder, lai pēc tam to privatizētu savām interesēm. Šo ēku, domāju, atdosim Latvijas Medicīnas akadēmijai, lai tur izvietotu ambulatorās medicīnas apmācības katedru un tā sniegtu normālu kvalificētu palīdzību Imantas iedzīvotājiem, vienlaikus apmācot studentus. LMA tur varēs sagatavot arī rehabilitācijas speciālistus.

Galva sāp arī par Ludzas tuberkulozes slimnīcu, par Gulbenes tuberkulozes slimnīcu, par psihiatriskajām slimnīcām Daugavpilī un Liepājā. Tādas un citādas problēmas ir arī citur.

— Cik daudz laika jums vajadzēs, lai atrisinātu šos samezglojumus? Vai atlikušais laiks būs pietiekami?

— Astoņi mēneši ir daudz.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors