Projekts

Aizsardzības ministrijas izstrādāts un aizsardzības ministra

Jāņa Arveda Trapāna iesniegts Ministru kabineta apstiprināšanai

Par Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienestu

Saskaņā ar likuma "Par 1925.gada 1.aprīļa likuma

"Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu" 14.panta 3.punktu

I. Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi nosaka Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta (tālāk tekstā — "Drošības dienests") darbības tiesiskos pamatus, uzdevumus, tā amatpersonu statusu, tiesības, pienākumus un atbildību, dienesta finansēšanu, tā darbības uzraudzību.

2. Drošības dienests ir militāra struktūra Aizsardzības ministrijas pakļautībā.

Drošības dienests ir juridiska persona, tai ir savs zīmogs ar papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēlu un pilnu dienesta nosaukumu, dienesta karogs un budžets, kā arī savi konti bankā.

3. Drošības dienesta darbības tiesiskos pamatus nosaka Satversme, likums "Par valsts aizsardzību", likums "Par Aizsardzības spēkiem" un šie noteikumi.

4. Drošības dienesta pamatuzdevumi:

4.1. Valsts prezidenta, Valsts prezidenta rezidences un Valsts prezidenta Kancelejas, Saeimas deputātu un Saeimas objektu drošības garantēšana;

4.2. apsargājamo objektu apdraudējumu prognozēšana un to novēršana.

5. Drošības dienests tam uzdoto uzdevumu izpilda sadarbībā ar citām valsts pārvaldes iestādēm, pašvaldību iestādēm, iedzīvotājiem un ārvalstu institūcijām.

6. Drošības dienests koordinē savu darbību ar valsts drošības iestādēm.

7. Drošības dienests ir tiesīgs pieprasīt no valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijām nepieciešamo informāciju par apsargājamiem objektiem, kā arī ar minēto iestāžu amatpersonām saskaņot veicamos pasākumus.

II. Apsargājamie objekti un apsardzes organizācija

8. Objektu apsardzība saskaņā ar šiem noteikumiem ir režīma, apsardzes, tehnisku un citu pasākumu kopums, ko veic Valsts prezidenta, Valsts prezidenta rezidences un Valsts prezidenta Kancelejas, Saeimas deputātu un Saeimas objektu drošībai.

9. Drošības dienests personu un objektu apsardzi realizē:

9.1. nodrošinot noteikumos norādītās personas ar personisko apsardzi;

9.2. nodrošinot objektu apsardzi, uzturot apsargājamo objektu ēkās, būvēs un teritorijās noteikto drošības režīmu.

10. Drošības režīmu apsargājamos objektos un teritorijās atkarībā no to piederības nosaka Valsts prezidents vai Saeimas priekšsēdētājs.

11. Apsargājamo objektu kopums:

11.1. Valsts prezidents;

11.2. Valsts prezidenta rezidence;

11.3. Valsts prezidenta Kanceleja;

11.4. Saeimas deputāti;

11.5. Saeimas objekti.

Apsargājamo objektu kopumu var mainīt Ministru kabinets saskaņā ar Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja priekšlikumiem.

12. Valsts prezidentam no ievēlēšanas brīža tiek nodrošināta apsardze viņa pastāvīgās un īslaicīgās uzturēšanās vietās.

13. Valsts prezidenta amata pilnvaru laikā tiek nodrošināta Valsts prezidenta ģimenes locekļu apsardze.

14. Drošības dienesta Valsts prezidenta apsardzes priekšnieks ir Valsts prezidenta operatīvā pakļautībā.

15. Ar apsardzi tiek nodrošināts Saeimas priekšsēdētājs tā pastāvīgās un īslaicīgās uzturēšanās vietās visu viņa amata pilnvaru laikā.

16. Drošības dienesta Saeimas apsardzes priekšnieks ir Saeimas priekšsēdētāja operatīvā pakļautībā.

III. Drošības dienesta karavīru pienākumi un tiesības

17. Drošības dienesta karavīru pienākumi:

17.1. Valsts prezidenta, Valsts prezidenta rezidences un Valsts prezidenta Kancelejas, Saeimas deputātu un Saeimas objektu, kā arī citu Ministru kabineta noteikto personu un objektu apsardzes nodrošināšana;

17.2. objektu drošību garantējošo speciālo pasākumu izstrāde, to organizēšana un veikšana;

17.3. sadarbība objektu apsardzībā ar valsts un pašvaldību institūcijām, valsts iedzīvotājiem, kā arī atsevišķos gadījumos ar ārvalstu speciālajiem dienestiem.

18. Drošības dienesta karavīriem ir tiesības:

18.1. veikt apsardzes, tehniskos un citus pasākumus amatpersonu un objektu drošības garantēšanai;

18.2. iesaistīt šajos pasākumos nepieciešamos citu valsts institūciju spēkus un līdzekļus;

18.3. prasīt, lai personas un amatpersonas pārtrauc darbības, kas traucē Drošības dienesta karavīriem izpildīt pienākumu un apdraud apsargājamo objektu drošību;

18.4. veikt dienesta darbības informatīvi analītisko nodrošinājumu;

18.5. nodrošināt Drošības dienesta un tā struktūru apsardzi un drošību;

18.6. savas kompetences ietvaros sadarboties ar ārvalstu oficiālajām iestādēm un speciālajiem dienestiem;

18.7. veicot goda vai drošības eskortēšanu ar autotransportu, izmantot likumdošanas aktos noteiktos speciālos gaismas un skaņu signalizācijas līdzekļus un izmantot attiecīgo transporta līdzekļu tiesības.

19. Drošības dienesta karavīriem ir tiesības glabāt un nēsāt šaujamieroci, kas viņam izsniegts lietošanai dienesta pildīšanas laikā saskaņā ar attiecīgajiem militārajiem reglamentiem.

20. Drošības dienesta karavīra rīcībā esošo šaujamieroču glabāšanas un nēsāšanas noteikumus un kārtību nosaka aizsardzības ministrs.

21. Par šaujamieroča lietošanu uzskatāms mērķtiecīgs šāviens.

22. Drošības dienesta karavīrs ir tiesīgs lietot šaujamieroci galējas nepieciešamības situācijā šādos gadījumos:

22.1. aizsargājot apsargājamās personas no uzbrukuma, kas reāli apdraud dzīvību vai var nodarīt kaitējumu veselībai;

22.2. atvairot grupveida vai bruņotu uzbrukumu Drošības dienesta karavīriem, kas pilda dienesta pienākumus, kā arī novēršot mēģinājumu vardarbīgi iegūt šaujamieroci;

22.3. lai apturētu transportlīdzekli, nodarot tam bojājumus, ja tā vadītājs ar savu rīcību rada reālus draudus apsargājamo personu dzīvībai;

22.4. lai dotu trauksmes signālu vai izsauktu palīdzību.

23. Aizliegts lietot šaujamieročus vietās, kur, tos lietojot, var ciest citas personas, kā arī aizliegts lietot šaujamieročus pret sievietēm un nepilngadīgām personām, izņemot gadījumus, kad tās izdara bruņotu uzbrukumu, izrāda bruņotu pretošanos vai ar grupveida uzbrukumu apdraud citu personu vai Drošības dienesta darbinieku dzīvību.

24. Visos šaujamieroču lietošanas gadījumos Drošības dienesta karavīram jādara viss iespējamais, lai garantētu citu personu drošību, kā arī sniegtu cietušajiem nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Par katru šaujamieroča lietošanas gadījumu atbildīgajai Drošības dienesta amatpersonai jāziņo prokuroram.

25. Drošības dienesta karavīrs ir tiesīgs lietot fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus un speciālos līdzekļus šādos gadījumos:

25.1. atvairot uzbrukumu Drošības dienesta karavīriem, kas pilda dienesta pienākumus;

25.2. atvairot uzbrukumu apsargājamām personām un objektiem;

25.3. pārtraucot ļaunprātīgu nepakļaušanos likumīgām prasībām, ko izvirza Drošības dienesta karavīri, pildot dienesta pienākumus.

26. Speciālo līdzekļu veidu, fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošanas intensitāti nosaka, ņemot vērā konkrēto situāciju, pārkāpuma raksturu un pārkāpēja individuālās iezīmes, maksimāli ierobežojot šo līdzekļu nodarīto kaitējumu. Ja fiziska spēka vai speciālo līdzekļu lietošanas dēļ ir cietušie, Drošības dienesta karavīra pienākums ir nekavējoties sniegt medicīnisko palīdzību cietušajiem un par notikušo ziņot savam tiešajam priekšniekam, kas par to paziņo prokuroram. Par visiem speciālo līdzekļu lietošanas gadījumiem Drošības dienesta karavīram rakstveidā jāziņo tiešajam priekšniekam.

27. Aizliegts lietot speciālos cīņas paņēmienus pret sievietēm, pret personām ar redzamām invalididātes pazīmēm un mazgadīgām personām, izņemot gadījumu, kad tās izdara grupveida uzbrukumu, apdraud apsargājamo personu un Drošības dienesta darbinieku dzīvību vai veselību vai izrāda bruņotu pretošanos.

28. Speciālos līdzekļus nosaka saskaņā ar aizsardzības ministra apstiprinātajām materiāltehniskā nodrošinājuma tabulām.

29. Drošības dienesta karavīri par prettiesisku rīcību ir atbildīgi likumā un attiecīgajos militārajos reglamentos noteiktajā kārtībā.

30. Dienesta pienākumi izpildes laikā. Drošības dienesta karavīri darbojas saskaņā ar šiem noteikumiem, Latvijas Republikas likumiem, citiem normatīvajiem aktiem un pakļaujas savam tiešajam priekšniekam. Ja saņemtais uzdevums vai rīkojums ir nelikumīgs, karavīram ir jāievēro likuma prasības. Ja, izpildot uzdevumu vai rīkojumu, var tikt izdarīts noziegums, karavīram par to nekavējoties jāziņo augstākam priekšniekam.

31. Nevienam nav tiesību iejaukties Drošības dienesta legālā darbībā, izņemot amatpersonas, kas pilnvarotas saskaņā ar tiesiskajiem aktiem un šiem noteikumiem.

32. Drošības dienesta aktīvā militārā dienesta karavīru sociālās garantijas un tiesības nosaka likums "Par Aizsardzības spēkiem", cti likumi un tiesību akti.

IV. Drošības dienesta personālsastāvs

33. Drošības dienesta personālsastāvā ir aktīvā militārā dienesta karavīri un valsts kalpotāji.

34. Personālsastāva komplektēšanu ar aktīvā militārā dienesta karavīriem, to iecelšanu amatā un pārcelšanu, dienesta pakāpes piešķiršanu un karavīru paaugstināšanu dienesta pakāpē un amatā, kā arī citus ar aktīvo militāro dienestu saistītos jautājumus nosaka likums "Par valsts aizsardzību", "Par Aizsardzības spēkiem", kā arī citi tiesību akti.

35. Drošības dienesta karavīru kvalifikācijas eksāmenu noteikumus, to kārtošanas un kvalifikācijas celšanas kārtību izstrādā Drošības dienesta priekšnieks un iesniedz apstiprināšanai aizsardzības ministram.

36. Drošības dienesta skaitlisko sastāvu nosaka Ministru kabinets, bet tā struktūru un amatu sarakstu — aizsardzības ministrs.

37. Drošības dienesta priekšnieks ir tieši pakļauts aizsardzības ministram vai ministra pilnvarotai ministrijas amatpersonai.

38. Drošības dienesta priekšnieku ieceļ amatā un atbrīvo no amata aizsardzības ministrs pēc Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja ieteikuma.

39. Drošības dienesta priekšnieks savas kompetences ietvaros:

39.1. izstrādā priekšlikumus par dienesta struktūru, personāla skaitlisko sastāvu, amatu sarakstu un iesniedz tos aizsardzības ministram;

39.2. nosaka struktūrvienību pienākumu un funkciju sadali;

39.3. nosaka finansu, tehnisko un citu līdzekļu izlietošanas un iekšējās kontroles kārtību;

39.4. pieņem darbā, pārceļ darbā, atlaiž no darba valsts kalpotājus un kārto citus darba jautājumus. Valsts kalpotāju darba tiesiskās attiecības saskaņā ar likumu "Par Aizsardzības spēkiem" regulē Latvijas darba likumu kodekss.

40. Jautājumos, kas tieši attiecas uz apsargājamo objektu drošību, Drošības dienesta priekšnieks ir Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja operatīvā pakļautībā.

41. Drošības dienesta karavīriem bez maksas tiek izsniegts ekipējums un aizsardzības ministra apstiprināti formas tērpi, kuru apraksts publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

42. Drošības dienesta karavīri, kas izpilda speciālas funkcijas, saņem arī civilapģērbu vai naudu tā iegādei aizsardzības ministra noteiktajā apjomā un kārtībā.

43. Drošības dienesa karavīriem, kurus atbrīvo no dienesta, jānorēķinās ar Drošības dienestu pa saņemtajām materiālajām vērtībām.

V. Drošības dienesta darbības finansēšana

un materiāli tehniskā nodrošināšana

44. Drošības dienesta darbība tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem Aizsardzības ministrijas budžeta ietvaros. Šo līdzekļu izlietošanas kārtību pēc saskaņošanas ar Finansu ministriju nosaka Drošības dienesta priekšnieks.

45. Drošības dienesta darbību materiāli tehniski nodrošina attiecīgie Aizsardzības ministrijas dienesti.

Par dokumenta projektu

1991.gadā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu bija izveidots "Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienests".

1992.gadā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta pārdēvēšanu. Jaunais nosaukums — "Latvijas Republikas Drošības dienests".

1994.gada maijā Saeima pieņem un Valsts prezidents izsludina Valsts drošības iestāžu likumu, kura pārejas noteikumu 2.punkts uzdod Ministru kabinetam pārņemt Latvijas Republikas Drošības dienestu savā pakļautībā, izstrādājot jaunu Drošības dienesta nolikumu.

1994.gada 6.jūnijā Nacionālās drošības padome pieņem lēmumu ieteikt Ministru kabinetam "izveidot Aizsardzības ministrijas sastāvā Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienestu".

1994.gada 28.jūnijā Ministru kabinets uzdod Aizsardzības ministrijai izstrādāt Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienesta nolikumu.

1994.gada 22.novembrī Ministru kabinets ar rīkojumu nr.509–r uzdod Aizsardzības ministram iesniegt apstiprināšanai Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienesta nolikumu.

Pildot šos uzdevumus, izskatāmajiem Ministru kabineta noteikumiem arī ir dots nosaukums "Valsts prezidenta un Saeimas Drošības dienesta noteikumi".

Izmainot dienesta nosaukumu uz "Valsts prezidenta un Saeimas Apsardzes dienests" Latvijas Republikā būs stāvoklis, ka gan Iekšlietu ministrijas sastāvā, gan Aizsardzības ministrijā būs apsardzes dienesti, tikai viena dienesta pilns nosaukums — Valsts Apsardzes dienests, bet otra — Valsts prezidenta un Saeimas Apsardzes dienests, kas var novest pie pārpratumiem.

Aizsardzības ministrija uzskata, ka nosaukuma izmaiņa var aizkavēt noteikumu pieņemšanu un novest pie nepamatotas naudas līdzekļu izdošanas.

Aizsardzības ministrs Jānis Arveds Trapāns