Lai pasaule zina un daudzina Liepājas vārdu!

Aizvadītajā sestdienā, 18. martā, liepājnieki un pilsētas viesi atskatījās uz Latvijas trešās lielākās pilsētas 370. gadskārtu

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Cienījamie Latvijas ļaudis!

Cienījamie liepājnieki!

Šeit mēs esam visi kopā par godu dienai, ko jūs veltījat savai pilsētai — Liepājai. Mēs braucām šodien ar zināmu satraukumu un domām par to, kas tad Liepāja ir mūsu Latvijai, latviešiem? Kas ir šī skatuve, kas ir šis teātris, kas ir šīs ielas, pa kurām mēs šodien gājām, priedes un jūra, svētā Anna, kas gadusimteņiem ir sargājusi jūrniekus, jūrnieku dvēseles? Kas ir Liepājas Trīsvienības baznīcā, kur mēs šodien atradāmies? Man tur gribējās kavēties vēl un vēl, jo tā ir svēta vieta. Tā ir Liepāja. Kas Liepāja bija gadsimta sākumā, kad Latvijai draudēja vislielākās briesmas? Kas ir šī Liepāja, kas uz savas māmuļas—Latviešu biedrības nama fasādes — uzrakstījusi: "Mēs pretosimies un kopsim savu tautību!" Mēs to kopsim, kopsim visai Latvijai, jo Liepāja vienmēr bijusi stipra. Un visstiprākā tā bija tad, kad palika kā mazs zemes stūrītis, kā spēcīgs atbalsts tai Latvijai, kas veidojās. Tai Latvijai, kas izveidojusi arī mūs.

Šajā svētku dienā es gribētu minēt divas lietas, kas saistītas ar mūsu šīsdienas dzīvi — mūsu kultūru un mūsu cilvēkus. Ja nebūs mūsu kultūras, tad nebūs arī Latvijas, bet cilvēki mums ir jāsargā un kopīgi visiem jāveido tā jaunā Latvija, par ko mēs sapņojam. Un es aicinu jūs visus šodien nevairīties sapņot, jo tikai no sapņiem dzimst domas, domas, kas vēlāk realizējas dzīvē. Latvieši ir tādi sapņotāji, kas pēc darba ar sūri sastrādātām rokām bieži vien paveic to, kas citās valstīs nav pat īsti saprotams.

Es gribētu šodien vēlreiz atkārtot tos vārdus, ko es nesen teicu Kopenhāgenā — ja mēs nespēsim palīdzēt nabadzīgākajiem, nespēs izdzīvot arī bagātie. Tāpēc mums ir jādara viss, lai mūsu zeme kļūtu par labklājības zemi. Vai spēsim, vai varēsim? Tas ir jautājums. Bet vienu gan man tomēr šodien gribētos novēlēt visiem klātesošajiem. Strādāt, domāt un rīkoties tā, lai arī mums pienāk kāds laimes brīdis! Tas varbūt tomēr nebūs pats galvenais. Galvenais ir likt pamatus laimei mūsu nākamo paaudžu, mūsu bērnu un mazbērnu laimei. Tāpēc mēs šeit visi arī esam. Paldies!

Ministru prezidents Māris Gailis:

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Augsti godātais Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja kungs!

Cienījamie liepājnieki un Liepājas viesi!

Dāmas un kungi!

Šodien visi atceras dienu pirms 370 gadiem, taču liepājniekiem būtu nopietns pamats svinēt pat divreiz lielāku jubileju. Tiešām, Līvu ciems un Līvu osta rakstos minēti jau XIII gadsimta vidū. Ja arī mēs, rīdzinieki, būtu tik kautrīgi, uz apaļām jubilejām mums nāktos gaidīt vēl ilgi. Tas, ka tikai 1625.gada 18.martā Liepāja saņēma pilsētas tiesības, netraucēja liepājniekiem jau simtiem gadu pirms tam braši kuģot un tirgoties.

Laiki pirms 370 gadiem gan Liepājai, gan visai Livonijai bija vēl daudz grūtāki un nedrošāki nekā pašreizējie. Un liepājniekiem tad bija vēl lielāks pamats būt neapmierinātiem ar centrālo valdību, kurai vienmēr trūcis un trūks naudas. Lai iegūtu līdzekļus karam pret Jāni Briesmīgo, Gothards Ketlers 1560.gadā ieķīlāja Grobiņas apgabalu ar visu Liepāju Prūsijas hercogam. Un tikai 70 gadus vēlāk Vilhelms, hercoga Gotharda dēls un hercoga Jēkaba tēvs, apprecot Prūsijas princesi Sofiju, atdabūja Liepāju. Taču viņam drīz vien nācās pārcelties uz Roņu salu, jo viņš neprata saturēt savu valsti ķīviņos ar vietējiem muižniekiem, kā arī poļu un zviedru asiņainajās cīņās par ietekmes sfērām. Mazliet veiksmīgāks bija viņa brālis Frīdrihs, kurš arī ir mūsu šīsdienas svinību tiešais vaininieks.

Tad Liepāja, nu jau kā oficiāla pilsēta, ilgi un rūpīgi veidoja savu ostu, kura savulaik bija ērtākā visā Baltijas jūrā. 1906.gadā regulāri tvaikoņu reisi savienoja Liepāju ar Ņujorku, Hamburgu, Kopenhāgenu, Londonu un citām tālām un tuvām ostām. Vai nebūtu jādomā par šo tradīciju atjaunošanu?

Liepāja vienmēr bijusi liela un svarīga pilsēta. Vai neesam aizmirsuši, ka 1915.gadā un arī vēlāk, Latvijas Pagaidu valdības laikā, Liepājas pilsētas valde izlaida arī savu naudu, gandrīz 3 miljonus rubļu. Tā tika oficiāli lietota līdz pat 1925.gadam. Šo tradīciju atjaunot gan laikam būs grūtāk — un nez vai ir vajadzīgs.

Liepāja Latvijai vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga arī politiski. Atcerēsimies tvaikoni "Saratova" Liepājas reidā, kur paglābās mūsu valsts neatkarība. Atcerēsimies "Helsinki — 86" grupu, kura palīdzēja aizsākt mūsu tautas trešo atmodu.

Bet Liepāja mums visiem saistās arī ar kultūru un izglītību. Teātris un mūzika no Liepājas pārskan visu Latviju. Šorīt dievkalpojumā mēs dzirdējām jūsu simfonisko orķestri. Un pilnskanīgās Svētās Trīsvienības baznīcas ērģeles, šobrīd pasaules lielākās mehāniskās ērģeles, pelna ne tikai mūsu apbrīnu, bet arī atjaunošanas darbu.

Taču pat jubilejā nedrīkstam aizmirst arī dzīves prozu. Kā bijušo Padomju Savienības kara ostu pārvērst Latvijas miera ostā? Kā sakopt šo kara ostas rajonu, kurš pēc Krievijas armijas aiziešanas atgādina daudz cietušo Grozniju? Kā attīrīt mežonīgi piesārņoto kara ostas kanālu?

Tās ir problēmas, par kurām jādomā ne tikai Liepājniekiem!

Mīļie Liepājnieki! Jūsu pilsētas slavenā pagātne var Jūs iedvesmot, bet nākotne ir atkarīga tikai no Jums pašiem, no Jūsu zināšanām un darba mīlestības. Tāpēc es gribu Jums šodien pasniegt mazu simbolisku dāvanu, kura arī vērsta nākotnē.

Lai šī kompaktdisku ierīce un arī paši kompaktdiski, kuros ierakstītas enciklopēdijas, pasaules mākslas šedevru attēli un cita noderīga informācija, stimulē Jūs plašāk izmantot moderno informācijas tehnoloģiju. Lai tā Jums ir laba ceļa maize!

Vēlu sekmes! Lai pasaule zina un daudzina Liepājas vārdu arī turpmākos gadu simtos!

Paldies par uzmanību!

Foto: Juris Krūmiņš, VPK

un Uldis Pāže, VPD

Skat arī 7.lpp.