25. martā — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā

Sestdien, 25.martā, pie Brīvības pieminekļa: Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, prezidentes adjutants Intars Jundze (pa kreisi) un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube

Šodien Latvija ar sēru dienu godina komunistiskā terora upurus, īpaši tos, kas tika izvesti 1949.gadā laikā no 24.–29.martam. Šajā īsajā laika sprīdī no Latvijas tika deportēti 42 975 nevainīgi cilvēki: bērni, jaunieši, zīdaiņi uz mātes rokām un nedzimušie mātēm klēpjos, pieaugušie, slimnieki, no nāves gultas izceltie. Tie visi bija nevainīgi cilvēki, bez tiesas prāvas notiesāti par to, ka piederēja pie šīs zemes, pie šīs tautas. Pēc 1948.gada ANO pieņemtās konvencijas šis notikums pēc visiem kritērijiem atbilst genocīdam pret latviešu tautu.

Atcerēsimies arī visus tos, kas tika izsūtīti arī okupācijas sākumā 1941.gada 14.jūnijā, kad vienā naktī tika arestēti un deportēti 12,5 tūkstoši cilvēku un dažas dienas vēlāk, Zāļu dienas vakarā, vēl vairāk nekā trīsarpus tūkstoši vīru, no kuriem daudzi pēc tam tika nošauti. Arī tas vērtējams kā genocīds. Proporcionāli tolaik Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju skaitam toreiz tika deportēti 1,9 procenti no Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8 procenti no Latvijā dzīvojošajiem latviešiem un 0,4 procenti krievu tautības iedzīvotāju. Arī pie citām tautībām piederīgie bija deportēto skaitā. Šie ļaudis nebija neko vairāk noziegušies, kā vien to, ka dzīvoja un strādāja neatkarīgā valstī. Viņi tika iznīcināti, lai varētu plaukt totalitārs režīms.

Šodien pieminam 34 tūkstošus, kas drīz pēc deportēšanas gāja bojā. Maz bija tādu, kas pārdzīvoja šo laiku, daudzi atgriezās ar sabeigtu veselību un drīz vien mājās izdzisa. Daudzi, atgriezušies atpakaļ, turpināja vajāti dzīvot ar sabeigtu veselību, bez izredzēm veidot savu dzīvi tā, kā būtu vēlējušies.

Pieminot šos notikumus, mēs nosodām komunismu un tā ieviesto teroru. Mēs brīdinām pasauli par komunisma atdzimšanu. Mēs brīdinām pasauli, ka neokumunisms tai rada tikpat lielas briesmas kā neonacisms. Neviens totalitārisms, neviena sistēma, kas kurina naidu, un neviena ideoloģija, kas citādi pasauli neprot veidot kā vien uz iznīcinātu cilvēku kauliem, nav pelnījusi, ka to piecieš. Tādēļ brīdinu Eiropu, pasauli — nebūsim vienaldzīgi pret draudiem, kas kurina naidu starp tautām, kas grib noslaucīt no zemes virsas mazas valstis un tautas! Būsim modri, būsim nomodā par to, kādu Eiropu un pasauli vēlamies šajā jaunajā gadsimtā veidot!

Šeit pulcējamies, lai noliektu galvas komunistiskā terora upuru priekšā un godinātu tos, kas pārdzīvojuši. Atcerēsimies arī ikdienā viņus godāt, veidosim tādu valsti, kurā rūpēsimies par represētajiem, lai vismaz tagad viņi atgūtu taisnību. Diemžēl ir vēl tādas pašvaldības, kas nevēlas represētajiem atdot viņu zemes īpašumus, tā nedrīkst turpināties. Cienīsim tos savā vidū, kas ir daudz cietuši un pārdzīvojuši, rūpēsimies par tiem, kam šodien vajadzīgs atbalsts. Mūsu tauta ir daudz cietusi, dziļas un sāpīgas rētas ir tai cirstas. Mums, dzīvajiem, ir pienākums šīs rētas dziedināt.

Atcerēsimies, ka iznīcināja mūsu valsti, bet tagad tā ir atdzimusi. Atcerēsimies, ka gribēja iznīcināt mūsu tautu, un tāpēc gādāsim par tautas atdzimšanu. Pēdējā laikā pār mūsu tautu un valsti ir mesta ēna. Nomazgāsim šos apmelojumus un iesim tālāk kā skaistajā dainā:

Visi vēji mani pūta,

Visi ļaudis aprunāja,

Balta biju vēju pūsta,

Balta — ļaužu aprunāta.

Iesim tālāk, veidosim savu valsti tālāk! Mūsu mērķis — lai Latvija būtu demokrātiska, suverēna un tiesiska valsts, valsts, kas kā līdzvērtīga iekļaujas Eiropas Savienības valstu saimē. Neļausim nevienam apturēt sevi ceļā, pa kuru ejam, un Dievs būs ar mums! Iesim tālāk saviem naidniekiem par spīti, sev par svētību!

Uzruna Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, 2000. gada 25. martā

... Rīgas domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš, priekšsēdētāja vietnieks Andris Ārgalis un Latvijas ļaudis

Piemiņas pasākumā piedalījās arī Nacionālo bruņoto spēku karavīri              &n