Valsts prezidente:

— Latvijas sabiedrības Eiropas lietu forumā

Uzruna "Eiropas kustības Latvijā" rīkotajā Latvijas sabiedrības Eiropas lietu forumā 2000.gada 24.martā

Labrīt, dāmas un kungi! Man ir prieks jūs sveikt šajā saietā un novēlēt jums labas sekmes turpmākajās diskusijās.

Latvija pašlaik ir ļoti nozīmīgā vēsturiskās attīstības posmā. Mums ir aiz muguras ļoti intensīvs sagatavošanās darbs, kas vainagojās ar Eiropas Komisijas ļoti pozitīvu Latvijas izvērtējumu pagājušajā rudenī, kam sekoja Latvijas uzaicinājums uz iestāšanās sarunām Helsinku sanāksmē. Tie ir divi ārkārtīgi nozīmīgi soļi, tas ir liels sasniegums, un es vēlētos izteikt valsts vārdā savu atzinību visiem, kas piedalījās šajā ilgstošajā procesā: visiem diplomātiem, ierēdņiem, speciālistiem, konsultantiem, bet vairāk par visu — arī tautas noskaņojumam un tautas atbalstam šim mērķim kā Latvijas valstij nozīmīgam.

Mēs esam uzsākuši kritisku posmu, kura laikā mūsu nākotne tiks izlemta uz labu vai uz ļaunu, jo pašlaik esam vēl kandidātvalsts, durvis ir atvērtas sarunām. Uzņemšana nebūt nav garantēta, un, pirms tā kļūs par tādu, ir nepieciešami divi priekšnoteikumi. Pirmais ir — turpināt mūsu reformas, mūsu pārmaiņas, tuvošanos tiem standartiem, kas valda Eiropas Savienības valstīs, 31 sadaļā atklātās jomās, ko Eiropa dēvē par savu "acqui communautaire". Šis "acqui" ir vērtību un pamatprincipu likumu kopums, kas garantē visai Eiropas Savienībai kopēju vienotu, harmoniski saskaņotu vērtību sistēmu un juridisko bāzi, kuras ietvarā Eiropas Savienības valstis saskaņo savu rīcību, sadarbojas savā starpā, pēc kuriem vadoties tās veido savu attīstību. Šis "acqui" franču valodā nozīmē "ieguvumu", tas ir kopības, sabiedrības ieguvums, tas reprezentē visu iepriekš izstrādāto sasniegumu izkristalizāciju, formulējumu juridiskā valodā, bet arī visos no tā izrietošajos reglamentos un principos. Eiropas Savienība ir kopība, kurā valda šīs kopējās vērtības, ko ilgā laikā visas šīs valstis sadarbojoties ir kopīgi izveidojušas.

Mums, virzoties uz Eiropas Savienību, tāpat ir jāspēj nokļūt šādā attīstības līmenī, lai varam teikt: arī mēs piederam pie šīs kopības, ne visās detaļās, piemēram, ne jau tagad ar to pašu labklājības līmeni — uz to mēs vēl gaidīsim kādu laiku. Tomēr esmu pārliecināta, ka mēs to sasniegsim. Svarīgākais šajā brīdī — lai mēs būtu spējīgi pierādīt mūsu nākamajiem kopienas līdzlocekļiem, ka mēs iederamies viņu saimē, ka neesam tur svešķermeņi un neievedīsim tur tādas problēmas, bez kurām viņi, paldies, var ļoti labi iztikt. Jo katram savas problēmas, protams, ir tuvākas. Šajā procesā ir jāatceras arī tas, ka te nav runa par mūsu it kā aklu padošanos vai pakļaušanos pavēlēm vai diktātiem, ko citi mums būtu uzlikuši, kā tas diemžēl bija ilgajos Padomju savienības laikos, kad no Maskavas nāca direktīvas: tā tas būs, un punkts.

Eiropas Savienība ir valstu kopiena, kur nemitīgi notiek debates un dialogs starp dalībvalstīm. Iesaistoties šajā kopienā, mēs, Latvija, iegūstam savu līdztiesīgo balsi, līdzrunāšanas tiesības, līdzteikšanu nākotnes virzībā. Mēs to spēsim darīt vēl jo labāk, ja būsim pietiekami gudri un atjautīgi, lai saskaņotu savas vēlmes un viedokļus ar draugu un sabiedroto viedokļiem. Ja mēs, mazas un vēl attīstības procesā esošas valstis, varētu saskaņot savus viedokļus, pozīcijas sarunās ar lielākām un spēcīgākām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Gribu uzsvērt, ka mums nav jābaidās kā mazai valstij ienākt lielā kopienā, kur lielas valstis it kā automātiski nomāktu un sabradātu mūsu viedokli vai nobīdītu mūs ēnā, ka pēc vienas tirānijas Austrumos mēs automātiski tiktu pakļauti tirānijai Rietumos. Nekas tamlīdzīgs nedraud mūsu valstij. Eiropas Savienībā Latvijai būs iespējams piedalīties lemšanas procesos, turklāt, kā paredzams pēc Eiropas Savienības iekšējām reformām, katrai dalībvalstij būs savs komisārs. Katrai būt līdztiesīgai un, saskaņojot savus viedokļus ar citām, noteikti tikt uzklausītai un dzirdētai. Lielisks paraugs ir Somija kā relatīvi maza valsts, kā relatīvi vēl nesenā Eiropas Savienības locekle, kas savas prezidentūras laikā spoži pierādīja, cik nozīmīgi, cik būtiski tā ir spējusi ietekmēt visā ES notiekošos politiskos procesus un tur pieņemtos lēmumus.

Atgriežoties pie šī "acqui communautaire", es vēlētos vēlreiz uzsvērt: tas ir vērtību kopums, kas ar lielām pūlēm, ar smagu darbu ir izveidots un sagatavots. Mums ir bijusi izdevība to aplūkot, izvērtēt un par labu atrast. Mēs vēlamies tur pievienoties ne tamdēļ, ka kāds mums to uzspiež, bet tamdēļ, ka mūsu acīs tas ir labs un vēlams — tieši tādi arī mēs vēlētos būt. Tātad te ir tie principi, pēc kuriem Latvija savā dibināšanas posmā lielā mērā vadījās no pirmsākumiem. 1918.gadā dibinātā republika jau sevī iemiesoja ļoti daudzus no tiem fundamentāliem principiem, kas ir par cilvēka tiesībām: demokrātiju, vienlīdzību, tiesisku valsti. Tie ir paši galvenie stūrakmeņi Eiropas Savienības "acqui communautaire".

Mums šie drošie pamati jau ir likti, turklāt likti no paša sākuma. Mēs tātad nedarām neko nedabīgu un jaunu. Mēs atgriežamies pie tiem principiem, uz kuriem mūsu valsts tika būvēta. Mēs meklējam tagad vidi, kurā mēs varēsim tos turpināt izkopt, nostiprināt, lai veidotu tādu valsti, kurā katram būtu prieks un lepnums dzīvot.

Nākamo divu gadu laikā mūs sagaida intensīvas sarunas ar Eiropas Savienību. Ļoti smaga atbildība gulsies uz mūsu pārstāvju pleciem, kas ir nozīmēti no Ārlietu ministrijas, bet viņi jau nedarbosies vieni paši. Katrā no sadaļām tie piesaistīs attiecīgās jomas speciālistus, valsts pārstāvjus, un, protams, būtu ārkārtīgi svarīgi katrā no šīm sarunu fāzēm iesaistīt gan visu sabiedrību kopumā, gan nevalstiskās organizācijas.

Šī procesa galamērķis visai īsā laika sprīdī būtu atzinums no Eiropas puses, ka mēs esam gatavi, esam spējīgi, ka mūs var uzņemt. No mūsu puses būtībā jānotiek tieši tam pašam. Arī mums savā zemē ir jābūt pārliecinātiem: jā, mēs esam gatavi, mēs esam spējīgi dzīvot un pārdzīvot šajā jaunajā kontekstā. Esam apmierināti ar noteikumiem, pēc kādiem mēs tiekam uzņemti un saprotam, kurp mēs ejam un kāpēc. Kā vainagojumu šim procesam, šķiet, Latvija izvēlēsies referenduma ceļu, lai pilnīgi droši pārbaudītu un pierādītu visas tautas atbalstu šim ļoti svarīgajam vēsturiskajam lēmumam. Lai tiktāl nokļūtu, mums ir vajadzīga sagatavošanās gan juridiskā, gan sabiedriskā plāksnē.

Juridiski mūsu Satversme šādam referendumam būtībā nav gatava, jo, iestājoties Eiropas Savienībā, mums nāksies pieņemt vairāku Eiropas Savienības likumu prioritāti pār tiem principiem, kas ir izteikti un pausti Latvijas Satversmē. Tātad būs nepieciešami grozījumi Satversmē, un man šķiet svarīgi, ka mums būtu jāķeras jau tagad pie šī jautājuma risināšanas. Es personīgi vēlos jau tuvākā nākotnē konsultēties ar speciālistiem šajā jautājumā. Mums ir jāsaprot, tieši kādas izmaiņas mūsu Satversmē būs nepieciešamas, un jāsāk tām gatavoties.

Tikpat svarīga un varbūt pat vēl svarīgāka ir tautas sagatavošana gaidāmajam referendumam. Tauta būs tā, kas, ar savu balsi piedaloties, beigu beigās izlems, vai šī gatavošanās tiešām vainagosies ar mūsu iestāšanos vai ne. Dzīvojam demokrātijā, un izvēle vienmēr mums paliks. Mums izlemt dotajā brīdī — teikt "jā" vai "nē" šai pieņemšanai.

Mums ir brīva izvēle. Jautājums — kā mēs gatavosimies šim ļoti svarīgajam lēmumam, cik informēta ir un būs mūsu tauta, vai tās zināšanas ir pietiekami plašas visos jautājumos. Interesanti — ja Latvijā šāds referendums būtu noticis pagājušās vasaras beigās, tad mums par to vairs nebūtu jādomā, jo augusta beigās aptaujas rādīja, ka mēs jau būtu ieguvuši nepieciešamo balsu vairākumu, lai referenduma rezultāti būtu pozitīvi. Vēl zīmīgi — šajās aptaujās atklājās, ka atbalsts pievienošanās ES ir vienādi nozīmīgs latviešu un nelatviešu starpā, kaut arī procentuāli skaitļi ir lielāki latviešiem. Bet arī nelatviešu starpā šis atbalsts ir pietiekami liels un nozīmīgs. Tas man šķiet ārkārtīgi svarīgs faktors — šajā ziņā mūsu sabiedrība jau ir panākusi ļoti svarīgu un fundamentālu izejas bāzi, mums ir jau ļoti svarīga vienošanās un kopīga izpratne. Tas ir ļoti pozitīvs un nopietns "acqui", ļoti vērtīgs ieguvums mūsu gatavībai, virzoties uz ES.

Vēl ko gribētu uzsvērt — tautas atbalstu virzībai uz ES. Latvijā tas ir ievērojami lielāks nekā mūsu kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā. Kaut mēs vienmēr citējam, bieži pamatoti, savus ziemeļu kaimiņus, ka tie vairāk sasnieguši un tālāk gājuši (ar Igauniju sarunas ir sāktas agrāk nekā ar mums, un bravo viņiem par to, ka viņi to izdarīja), bet tautas atbalsts Igaunijā ir tikai nedaudz virs trešdaļas iedzīvotāju. Līdzīgi tas ir Lietuvā, kur, it sevišķi pēdējā laikā, manāmi ir pieaudzis eiroskeptiķu skaits. Latvijā eiroskeptiķi tagad, kad šis process ir kļuvis aktuāls, ir vairāk dzirdami un redzami nekā agrāk, un varbūt procentuālais atbalsts ir mazliet krities. Taču es nedomāju, ka tas ir nozīmīgs faktors.

Es domāju, ka eiroskepticisms attiecībā uz notiekošajiem procesiem kopumā ir veselīga lieta, tas nav tikai akls noraidījums, novēršanās vai demagoģiska nosodīšana, neiedziļinoties lietas būtībā. Veselīga demokrātija katram pilsonim ir nepieciešams veselīgs skepticisms par visu, kas notiek. Šī skepse palīdz viņam izvērtēt situāciju, pieejamo informāciju, izsvērt par un pret, izlemt pašam, kuri pozitīvie elementi viņam ir svarīgi, kādas ir prioritātes, katra ieguvuma cena, vai mēs esam gatavi to maksāt, ko mēs saņemsim pretī. Tie visi ir pragmatiski, objektīvi izvērtējami jautājumi, tie ir jautājumi, uz kuriem mēs esam pelnījuši atbildes, tie ir jautājumi, uz kuriem mums būtu jāgūst atbildes, pirms mēs varētu atbildīgi stāties pie urnām, kad nāks referenduma diena. Tā būs atbildība ne tikai mums pašiem, bet arī mūsu pēcnācēju priekšā tas būs ārkārtīgi svarīgs lēmums. Nedrīkstam to pieņemt akli kā aitu bars, sekodami cits citam, taisni otrādi — mums katram tajā svarīgajā vēstures brīdī būs jābūt pilnīgi, absolūti, pamatoti pārliecinātam, ka lēmums, ko pieņemam, ir tas labākais tajā brīdī pieņemamais. Tāds lēmums, kas nodrošina mūsu tautas attīstību, drošību, nākotnes izredzes.

Starp jautājumiem, kas šajā īsajā laika posmā būs jāiztirzā, būs tādi, kas būs viegli risināmi, par kuriem atbildes gandrīz ir rokā un likumdošana saskaņota. Tās ir tā sauktās vieglās sadaļas. Bet ir citi jautājumi, kas būs visai smagi, kuros mūsu sarunas ar ES balstīsies uz ļoti smagu un rūpīgu darbu, kas būs jāveic šeit pat Latvijā, mums pašiem izgudrojot, kādas ir mūsu prioritātes, mūsu nākotnes stratēģijas un kādu taktiku mēs vēlamies lietot dažādos sektoros, kā mums kurā brīdī rīkoties, kur būt stingrākiem savās prasībās, kur būt gataviem vieglāk pielāgoties, kur prasīt pārejas periodus utt.

Es domāju, visiem ir labi zināms, ka viens no grūtākajiem jautājumiem ir lauksaimniecība un tās attīstība. Lauksaimniecība ir bijusi klupšanas akmens gandrīz katrai jaunajai valstij, pievienojoties ES. Vēl vairāk — lauksaimniecība ir ārkārtīgi svarīga problēma visai ES eksistencei un tās pastāvēšanai. Vēstures gaitā ir ieviesušās paražas, reglamenti, nostājas, kam ir specifiskas vēsturiskas bāzes, kas pārstāv atsevišķu valstu specifiskās intereses, ko tās bija pratušas aizstāvēt un iestrādāt ES likumdošanā. Pašlaik ES šajā jautājumā risina ļoti dziļas, sāpīgas un asas debates. Gluži tādām pašām, es paredzu, būs jānotiek arī Latvijā. Mums šeit izlemt, kāda būs mūsu lauksaimniecības politika, kā mēs varam cerēt saskaņot to ar Eiropas Savienības politiku. Protams, arī pēc iestāšanās mums ir jāsaprot, ka šajā jautājumā ar iestāšanos viss nebūs atrisināts — būs jāturpina cīnīties tālāk. Ja, piemēram, padomājam, ka no "acqui", ko pilnībā pieņemam un kas attiecas uz vispārējiem principiem par demokrātiju, par tiesiskumu, domu un pulcēšanās brīvību utt. Paraudzīsimies konkrēti, piemēram, uz subsīdijām lauksaimniecības produktiem. Konstatējam, ka paši francūži atzīstas — lai vienu govi nogādātu līdz tirgus skārņa plauktiem, uz to subsīdiju lielums ir gandrīz tikpat liels kā tad, ja tas lops būtu aizvizināts uz Mēnesi un atpakaļ. Skaidrs, ka ir tādi aspekti no līdzšinējās attīstības, kas ir pamatoti zināmu attīstītu valstu vērtībās un specifikā, kas bija pamatoti politiskajā un vēsturiskajā kontekstā, bet kas nav ierakstīti, tā teikt cementā un iekalti granītā uz mūžiem un nākotnē var tikt nopietni pārvērtēti.

Jūs būsit arī dzirdējuši, ka pašlaik Eiropas Savienības valstu vidū rit nopietnas sarunas par to, kā saskaņot lauksaimniecības jautājumus starp jaunajām kandidātvalstīm Austrumeiropā, kurās lauksaimniecība ieņem ļoti ievērojamu vietu tautsaimniecībā, un dalībvalstīm Rietumeiropā, kur pieci procenti no visiem iedzīvotājiem ne tik vien apgādā savu zemi ar pārtiku, bet saražo ievērojamu pārtikas pārprodukciju. Jūs būsit dzirdējuši debates, ka Eiropas Savienība nez vai būs spējīga sniegt jaunajām kandidātvalstīm tās pašas subsīdijas tajos pašos, diezgan pasakainajos, apmēros, kādus tā līdz šim bija dāvājusi savām valstīm. Radīsies vesela virkne nopietnu problēmu, un es esmu pārliecināta, ka jūs par tām debatēsit arī vēlāk šajā konferencē. Tās ir konkrētas praktiskas lietas, kas būs daļa no mūsu dzīves tagad un vienmēr uz priekšu gan šajā sagatavošanās posmā, gan arī vēlāk pēc mūsu pievienošanās Eiropas Savienībai.

Nebūs tā, ka aizslēgsim vākus katrai sarunu sadaļai un tad priecīgi iesim mājās un dzīvosim tāpat tālāk laimīgi kā pasakās. Pats pielāgošanās, izvērtēšanas un pārdzīvošanas, kā arī konkurences moments būs daļa no mūsu dzīves. Tā būs mūžīgi mūžos, kamēr vien šī sistēma, kāda pašlaik valda Eiropā, pastāvēs. Mums jābūt gataviem pašiem būt skaidrībā par to, kas mēs esam, ko vēlamies un kā gribam attīstīties. Tas ir mūsu pienākums un mūsu privilēģija. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs, neuzminēs mūsu vēlmes, arī neuzspiedīs mums savas. Mums pašiem ir jātiek skaidrībā par savām prioritātēm un savu programmu. Mums jābūt gataviem šīs prioritātes aizstāvēt un īstenot programmu saskaņā, sadarbībā, dialogā, sāncensībā ar visiem citiem. Un tas nav nekas nenormāls, tas ir pilnīgi dabīgi. Tā ir dzīve, kas mūs sagaida.

Es priecājos par lielo interesi, kas ir izrādīta par šiem jautājumiem. Es apsveicu šo nevalstisko organizāciju par tās mērķiem un centieniem. Es apsveicu visus šīs konferences rīkotājus un dalībniekus. Es uzskatu — jūs darāt nepieciešamu, svarīgu un svētīgu darbu. Lai jums labi veicas. Lai mums visiem labi veicas!

— intervijā Latvijas radio vakar, 27. martā

Ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu 27. marta raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.30 sarunājas žurnāliste Ingvilda Strautmane

— Šodien, protams, pirmā pasaules ziņa ir Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultāti, kā mēs esam informējuši, pēc provizoriskiem rezultātiem ir skaidrs, ka Vladimirs Putins ir nākamais Krievijas prezidents, ieguvis 52,52 procentus balsu. Kā jūs vērtējat šo vēlēšanu iznākumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Viņš bija diezgan prognozējams, un redzams, ka visas prognozes ir arī piepildījušās. Katrā ziņā varam priecāties par to, ka vēlēšanas ir notikušas demokrātiski, normālā kārtā, Latvija pieņem šo krievu tautas demokrātiski izvēlēto rezultātu, un es šodien pat nosūtīšu jaunievēlētam prezidentam savu apsveikuma vēstuli.

— Ko, jūsuprāt, Putina ievēlēšana varētu mainīt ārpolitiskajās līnijās Krievijā, ko — Latvijas un Krievijas attiecībās?

V.Vīķe–Freiberga: — To mēs vēl redzēsim, katrā ziņā savā apsveikuma vēstulē es izsaku vēlmi, lai Krievijas un Latvijas attiecības uzlabotos tuvākā nākotnē.

— Un cik reāli jūs vērtējat iespējas, ka Krievija tomēr varētu ieviest ekonomiskās sankcijas pret Latviju, ko viņi it kā visu laiku sola?

V.Vīķe–Freiberga: — Te atkal, es domāju, dažas dienas mums jāpagaida, un tad redzēsim, kas notiks.

— Jā, šonedēļ ir paredzēti divi būtiski notikumi Latvijai. Trešdien Latvijā ieradīsies NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons, jums ir paredzēta arī tikšanās ar viņu, savukārt ceturtdien Viļņā tiksies Baltijas valstu prezidenti. Varbūt sāksim hronoloģiski par pirmo, tātad ar Robertsona vizīti. Kā jau esam informējuši, pagājušajā nedēļā Briselē tika pozitīvi novērtēts Latvijas Rīcības plāns dalībai NATO. Kāds ir NATO ģenerālsekretāra vizītes mērķis šobrīd?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, to var uztvert kā ļoti pozitīvu signālu, tas norāda uz NATO interesi par Latvijas gatavošanos pievienoties NATO aliansei. Mūsu pārstāvju sniegtā informācija ir tikusi atzinīgi novērtēta gan Briselē, gan Vašingtonā, gan citur, Robertsona kunga vizīte Latvijā tikai pasvītro to, cik NATO augstākos līmeņos ir pozitīva attieksme pret Latvijas kandidatūru.

— Un Baltijas valstu prezidentu tikšanās Viļņā ceturtdien, kas tajā būs galvenais?

V.Vīķe–Freiberga: — Vispirms jāatgādina, ka šīs tikšanās notiek regulāri, savā laikā ik pa sešiem mēnešiem, pēdējā laikā tikai reizi gadā. Tās ir svarīgas, lai saskaņotu trīs Baltijas valstu viedokļus tieši prezidentu līmenī, protams, dažāda sadarbība notiek gan starp ārlietu ministriem, gan citiem parlamentāriešiem, gan daudzos un dažādos līmeņos. Bet tieši prezidentu starpā tad ir izdevība pārrunāt zināmas vispārējas konceptuālas nostādnes, bet šeit brauc līdzi arī uzņēmēji no visām trim valstīm, tiksies kopā pie apaļā galda, varētu teikt, tā būtu arī sava praktiskā puse šai vizītei — mēģināt aktivizēt tieši mūsu trīs valstu saimnieciskās saites. Konceptuālā līmenī viens no jautājumiem, kas tiks apspriests, ir par kopējā enerģētikas tīkla izveidošanu visām trim Baltijas valstīm un arī tā iesaistīšanos un integrēšanos Eiropas enerģētikas sistēmās.

— Un šīs nedēļas beigās būs arī kāds interesants notikums — seminārs "Pretrunīgu Otrā pasaules kara vēstures jautājumu mācīšana skolā", tas notiks 1.aprīlī. Arī jūs tur piedalīsities un atklāsit to oficiāli, tātad šis seminārs ir likumsakarīgs solis tajā ceļā, ko jūsu vēsturnieku komisija ir ieteikusi, kā tad mācīt vēsturi skolā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tie ir ļoti svarīgi procesi, un vēsturnieku komisijas darbs līdz šim ir progresējis ļoti apmierinošā tempā, šis būs viens no tādiem nozīmīgiem ceļa stabiem šajā procesā, un uzsvars te ir tieši uz vēstures apgūšanu jau skolas bērnu līmenī. Vēsturnieku pienākums ir dziļāk izpētīt pagātnes notikumus ar visu zinātniecisko metodiku un speciālistu pieejām zināšanām, bet šeit notiks šo zinātnisko atziņu nodošana tālāk skolotājiem, un skolotājiem savukārt būs šī viela jāpasniedz skolas bērniem, jo, tikai tādā veidā visu šo ķēdi novedot līdz galam, mēs varam būt droši, ka valstī uzaugs jaunas paaudzes, kas pilnam izpratīs un sapratīs pagātnes notikumus, kas būs par tiem informēti pēc iespējas padziļinātā un izprotošā gaismā.

— Vēl par kādu pagātnes notikumu, par kuru Saeimā pagājušajā nedēļā notika plašas debates. Kā zināms, Saeima pagājušajā nedēļā konceptuāli atbalstīja 17.jūniju atzīmēt kā Latvijas Republikas okupācijas dienu, kaut gan tur viedokļi bija ļoti dažādi. Kāds ir jūsu viedoklis par šādu dienu?

V.Vīķe–Freiberga: — Kā jau esmu agrāk izteikusies, es uzskatu, ka būtu jābūt piesardzīgiem ar pārāk lielu atceres dienu skaita ieviešanu kalendārā. Jo vairāk būs to dažādo dienu, jo mazāk svarīgas būs tās, kas mums jau tur kalendārā ir. Tā ka es ieteiktu ļoti rūpīgi izsvērt jebkuras jaunas dienas ieviešanu kalendārā, bet tieši specifiski par šo dienu — es domāju, nogaidīsim un redzēsim, kā debates turpinās, pirms komentēt par to tālāk.

— Jūs esat atzinusi, ka būtu nepieciešami grozījumi Satversmē, sakiet, kādi konkrēti?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, mums ir jāsāk tagad jau domāt par to, ka, virzoties uz pievienošanos Eiropas Savienībai (ES), mums pēc pāris gadiem būs vēlams rīkot referendumu, tātad dot iespēju visai tautai izteikties par pievienošanos Eiropas Savienībai. Tas nav obligāts pieprasījums, bet man šķiet, ka tas būtu prātīgi, un vispār noskaņa Latvijā ir un ka mēs to darīsim, lai būtu pilnīgi droši, ka šim solim būs tautas atbalsts un katram būs iespēja tur izteikt savu viedokli. Bet, lai to darītu, lai šādu procesu ierosinātu, mums ir nepieciešams ieviest maiņas mūsu Satversmē, jo šādā jautājumā mums nav paredzēts to mehānismu vienkārši sākt, tas ir tīri tehniskas dabas jautājums, kas būtu jāatrisina juridiski, un es ceru, ka tuvākā nākotnē mēs varētu varbūt Valsts prezidentes pilī sasaukt ekspertus, kas sāktu debates par šo jautājumu, jo tas būtu ļoti rūpīgi jāizsver un jāizdebatē precīzi, kādā veidā mums būtu šīs maiņas Satversmē jāievieš. Bet ka tādas būs nepieciešamas, tas ir skaidrs jau šobrīd, tikai jautājums ir — kā precīzi būs jāformulē šīs izmaiņas.

— Varam runāt šobrīd par kādu citu iespējamo referendumu. Ir jau savākti 10 tūkstoši parakstu, lai ierosinātu referendumu pret "Latvenergo" privatizāciju. Vai, jūsuprāt, šis ir referenduma jautājums — par vai pret "Latvenergo" privatizāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, demokrātiskā iekārtā tautai ir iespēja, šī iespēja paredzēta mūsu Satversmē. Desmit tūkstošiem cilvēku vienoties par jebkuru jautājumu un nākt ar priekšlikumu par likuma grozījumu. Vispirms pēc tiem desmit tūkstošiem parakstu nākamā fāzē no vēlēšanu komisijas jānodod šis likuma grozījumu priekšlikums Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas tad to nodod tālāk, lai savāktu aptuveni 135 tūkstošus parakstu tieši par šo jautājumu, par proponēto likuma grozījumu — apturēt privatizāciju. Ja tas tiks savākts, tad tas kā likuma priekšlikums nonāks pie Valsts prezidentes, kas savukārt to nodos Saeimai, kas savukārt par to balsos.

— Tātad process vēl būs diezgan garš

V.Vīķe–Freiberga: — Ir garš un sarežģīts, jā.

— Jānis Naglis nosaucis šo dienu par lielo dienu Latvijas privatizācijai gan sakarā ar "Latvijas kuģniecības" stratēģiskā investora iespējamo pieteikšanos, "Latvijas gāzes" akcijām, bet varbūt mēs varam runāt par kādu privatizējamu uzņēmumu, tātad par Kuldīgas uzņēmumu "Vulkāns". Pēc nelaimīgā ugunsgrēka jūs izrādījāt ieinteresētību šajā lietā, pārstāvot jūs, ar kriminālpolicijas pārstāvjiem tikās Rita Aksenoka. Vai šobrīd jūsu rīcībā ir kāda informācija, kas viestu zināmu pārliecību, ka uzņēmuma darbība tiks atjaunota, ka cilvēki būs sociāli aizsargāti, ka izmeklēšana būs rezultatīva?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu to es patlaban apgalvot nevaru. Man gan ir nodota diezgan izsmeļoša informācija par izmeklēšanas gaitu un par notikumiem, un, tā kā patlaban šī izmeklēšana turpinās, es arī tuvākas detaļas un komentārus nevaru sniegt, tikai apstiprināt to, kas jau ir visiem zināms un presē parādījies: šeit ir notikusi ļaundabīga dedzināšana, šaubu nav, ka šī ļaundabīgā dedzināšana ir diezgan skaidri saistīta ar paredzēto uzņēmuma privatizāciju, arī tas ir diezgan skaidrs, bet, kādā veidā un kas varētu tikt saukts pie atbildības, tas patlaban vēl tiek izmeklēts, un savā ziņā nākotnes plāni par to, kas notiks nākotnē, daļēji ir saistīti ar to, kāda varētu būt eventuāla rīcība — teiksim, kriminālprocesu ierosināt un tamlīdzīgi. Tā ka patlaban diemžēl situācija vēl ir visai neskaidra. Es katrā ziņā tai sekoju ļoti tuvu, jo tas ir traģiski un arī skandalozi, ka tik nozīmīgs uzņēmums tiek šādā veidā ļaunprātīgi nodedzināts, ka tiek apdraudēta nākotne ļoti daudziem iedzīvotājiem, varētu gandrīz teikt, visai pilsētai. Es atrodu, ka tā ir tiešām skandaloza situācija, un ļoti ceru, ka izdosies šo izmeklēšanu sekmīgi pabeigt tādā veidā, ka tā vainagosies ar vainīgo saukšanu pie atbildības un sodīšanu ar visu iespējamo likuma bardzību.

— Neskaidra situācija tajā pašā laikā ir Daugavpilī ar uzņēmumu "Tolaram Fibers", un šī sociālā situācija laikam arī ir visbriesmīgākā Latvijas situācija bezdarba un vispār šīs sociālās neaizsargātības ziņā. Cik lielu atbildību, jūsuprāt, par notikušo vajadzētu uzņemties Privatizācijas aģentūrai, cik droši mēs esam šajā privatizācijas procesā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, redziet, ekonomikas ministrs ir pat izteicis kritiku un šaubas par to, cik efektīva varētu būt bijusi vispār Privatizācijas aģentūra savā līdzšinējā darbībā, jo kā nekā viņu pienākums un atbildība bija izraudzīt perspektīvākos kandidātus starp tiem, kas jebkuru uzņēmumu vēlējās privatizēt, un no daudziem un dažādiem bēdīgiem gadījumiem šķiet, ka ne vienmēr viņi ir bijuši savu uzdevumu augstumos. Tā ir nopietna lieta, jo tā savā ziņā jūs apdraudat darba izredzes atkal tūkstošiem cilvēku, ja tiek apdraudēta vispār visa ekonomiskā attīstība veselai pilsētai, tad es uzskatu, ka tā ir kriminālatbildība, tās sekas ir ārkārtīgi smagas, un nelaime ir tā, ka visā šajā privatizācijas procesā diemžēl pārāk bieži notikušas skaidri redzamas bezatbildīgas rīcības, bet šķiet, ka atkal un atkal mēs saduramies ar to, ka ļaudis par savu bezatbildību, lai neteiktu, noziedzīgo rīcību, nav tikuši saukti pie atbildības.

— Kādas sviras ir prezidentes rokās, lai kaut kādā veidā ietekmētu šo situāciju?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši precīzi sviras — absolūti nekādas, izņemot izdevību, piemēram, par to publiski runāt. Un, protams, arī tuvāk interesēties un prasīt tuvākus izskaidrojumus. Bet saprotiet, ka kaut kādā stadijā lietas būtu jānoved, piemēram, līdz kriminālprocesa ierosinājumam, un ne tikai šajos privatizācijas gadījumos. Man te ir vesels saraksts ar dažādiem citiem gadījumiem, kur notiek acīmredzamas nelikumīgas lietas, kuras būtu pelnījušas pēc dažādiem mūsu krimināllikuma noteikumiem, lai tiktu ierosinātas krimināllietas, piemēram, tās pašas valdības džakuzi, pirtis un vannas, kur gan ar Civildienesta pārvaldes lēmumu tiek atbrīvots viens ierēdnis, kurš acīm redzami jau nav tas, kas visu to lietu ir iniciējis, uzsācis, nedz arī parakstījis tos pasūtījumus, bet pavisam cita persona to ir darījusi. Es brīnos par to, ka krimināllieta nav ierosināta pret šo personu, kas ir visus tos parakstus sniegusi un kas galu galā ir vadījusi acīmredzot visus šos būvdarbus. Bet tāpat bija ar autobusa "Neoplan" iegādi Kultūras ministrijā, tika nopirkts "Navigators" Rīgas pašvaldības policijā, tie ir tādi gadījumi, kur bija acīmredzama ļaundabīga valsts un pašvaldības līdzekļu izšķiešana, korupcija, sauciet to, kā gribat, kā nu kurā gadījumā, un tur būtu bijis pietiekami pamata, lai ierosinātu krimināllietas. Es brīnos par to, ka atkal un atkal šādas lietas notiek, bet krimināllietas netiek ierosinātas.

— Pagājušajā nedēļā visai skaļi skanēja Latvijas televīzijas vārds un situācija ar līdzekļu trūkumu tur. Kā jūs domājat — kā tālāk atrisināsies Latvijas televīzijas jautājums?

V.Vīķe–Freiberga: — Neesmu pareģe, nemāku pateikt. Te ir risināmi divi dažādi jautājumi, ja ne trīs. Pirmais — televīzijas spēja šo valsts pasūtinājumu izpildīt, tiešām būt uzdevuma augstumos, lai atspoguļotu notikumus valstī, kultūras notikumus, politiskos notikumus, lai darītu to objektīvi, bez pakļaušanās politiskiem vai citādiem spiedieniem. Noskaidrot situāciju ar tādiem raidījumiem, kur īstenībā tiek prasīti maksājumi, kur būtībā būtu publiskā televīzijā jāsniedz informācija, kas ir objektīva un nav pasūtīta, ja tam, kas publiskā televīzijā uzstājas un sniedz ziņojumu, prasa par to maksāt, tā vairs nav brīvā televīzija, tas ir pilnīgi kas cits, saprotiet, tā jau ir reklāma. Tie ir ļoti svarīgi konceptuālie jautājumi, kas būtu ļoti nopietni vēl jānoskaidro un jāprecizē. Kāda veida televīzija tad tā beigu beigās ir, vai tā ir maksas reklāma, vai tā ir brīvā televīzija — tie ir tādi būtiski konceptuālie jautājumi, kas jānoskaidro. Un beidzot vispār par naudas apsaimniekošanu, tas ir pilnīgi tehniskas dabas jautājums, tīri par finanšu ieguldījumiem, ienākumiem, izdevumiem, menedžmentu, reklāmas ienākumiem, tie ir atkal pilnīgi cita veida jautājumi, kas patlaban visi ir vienā putrā samaisīti.

— Paldies jums par šīsdienas sarunu. Mēs gaidīsim, kā daudzas no šīm situācijām tiks atrisinātas, un lai jums veiksmīga šī nedēļa!

Pēc ieraksta "LV" diktofonā