Projekts

Valsts reformu ministrijas izstrādāta un pamatā akceptēta Ministru kabineta 1995. gada 28. marta sēdē

Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcija

 

1. Latvijas valsts un pārvalde patlaban atrodas pārejas posmā no totalitāra režīma uz demokrātisku un tiesisku valsti. Valsts pārvaldes reformas mērķis ir attīstīt no Satversmē paredzētās valsts iekārtas atvasinātu valsts pārvaldes sistēmu, lai tā godīgi, efektīvi un taisnīgi pildītu sabiedrības uzticētās funkcijas (valsts tiesību pamatprincipi, kuri ir nozīmīgi valsts pārvaldes reformu kontekstā, kā arī izmantoto terminu definīcijas šīs koncepcijas izpratnē ir izklāstīti šīs koncepcijas 1. pielikumā "Latvijas valsts pārvaldes pamati").

2. Galvenie valsts pārvaldes reformu virzieni ir:

- reforma attiecībās starp sabiedrību (sabiedrība šīs koncepcijas nozīmē sastāv no elementiem, to skaitā no indivīda, ģimenes un citas kopas, pie kuras indivīds pieder) un valsti;

- reforma valsts pārvaldes funkcijās;

- reforma valsts pārvaldes sistēmas uzbūvē;

- valsts pārvaldes darbības pamatprincipu reforma;

- reforma valsts pārvaldes galvenajos instrumentos: finansu resursu izmantošanā un personālā, normatīvo aktu izstrādāšanā un piemērošanā valsts pārvaldē.

3. Galvenie reformu gaitā izmantojamie instrumenti ir:

- likumi un citi tiesiski akti;

- sistēmu analīze un no tās izrietošās darbības izmaiņas;

- finansiālie līdzekļi;

- personāla izglītošana;

- informācija sabiedrībai un valsts pārvaldes darbiniekiem.

4. Šī koncepcija (ar pielikumiem) iezīmē Ministru kabineta apstiprinātās nostādnes, realizējot valsts pārvaldes reformu. Tā tiek piedāvāta sabiedrībai un valsts pārvaldes iestāžu pārstāvjiem, lai panāktu izpratni par reformām un attīstītos atklātas diskusijas par valsts pārvaldes reformu saturu. Valsts pārvaldes reformu koncepcija ir darba dokuments, pēc kura vadās valsts pārvaldes iestādes, veicot ar valsts pārvaldes reformām saistītus uzdevumus (pašvaldību reformu koncepciju ir apstiprinājis Ministru kabinets 1993. gada 28. septembrī).

 

I. Reforma attiecībās starp sabiedrību un valsti

5. Optimāls funkciju sadalījums starp sabiedrību un valsti ir tāds, kas pakāpeniski decentralizē funkcijas un paplašina sabiedrības lomu jautājumu risināšanā (mērķis šīs koncepcijas izpratnē ir sasniedzamais stāvoklis; funkcija ir patstāvīga rīcība šī mērķa sasniegšanai; uzdevums - konkrēts un noslēgts pasākums funkciju ietvaros).

6. Nosakot optimālu funkciju sadali starp valsts pārvaldi un sabiedrību, ir jāizdala:

- tikai valsts pārvaldei piemītošās funkcijas;

- funkcijas, kuras var veikt gan valsts pārvalde, gan sabiedrība ar savām organizācijām;

- valstij neraksturīgas funkcijas.

7. Valsts pārvaldes reformām ir jāveicina sabiedrības iedrošināšana, panākot, lai:

- ikviens indivīds jūt, ka viņš un sabiedrība kopumā nosaka valsts darbību un veicina tās attīstību;

- indivīdi un sabiedrība zina, ka viņiem ir tiesības un pienākums piedalīties valsts pārvaldē un iestāties par savām tiesībām;

- indivīdi un sabiedriskās organizācijas pārstāv savas intereses likumdevēju un izpildvaras orgānu priekšā un to intereses tiek ievērotas, pieņemot lēmumus;

- sabiedrība uz brīvprātības pamata pārņem līdzšinējos valsts pārvaldes veiktos uzdevumus piemērotās jomās, piemēram, sociālajā aprūpē.

8. Sabiedrības informēšana ir valsts pārvaldes pienākums. Tai jānodrošina maksimāla informētība par valsts pārvaldes darbu, tiesībām attiecībās ar sabiedrību un par sabiedrības tiesībām un pienākumiem attiecībās ar valsti.

9. Reformu pasākumi attiecībās starp sabiedrību un valsti ir orientēti, lai:

- veicinātu sabiedrisko organizāciju attīstību un darbību;

- decentralizētu pēc iespējas vairāk funkciju, nododot tās centrālās valsts pārvaldes pašvaldībām, sabiedriskām organizācijām un beidzot sabiedrībai;

- palielinātu sabiedrības organizāciju īpatsvaru, pārstrukturējot valsts pārvaldi;

- attīstītu konsultatīvās padomes, kas piedalītos koncepciju, programmu un stratēģiju izstrādāšanā, izvērtēšanā, vai arī sagatavotu un pieņemtu lēmumus noteiktās jomās;

- nodrošinātu iespēju katram sabiedrības loceklim viegli iegūt aktuālu, skaidru, uztveramu un precīzu informāciju par valsts pārvaldes darbību un par attiecībām starp valsts pārvaldi un sabiedrību;

- nodrošinātu tiesiskā ceļā indivīda un sabiedrības tiesības uz šādu informāciju.

10. Tuvākā laikā veicamie pasākumi, kas iezīme minētās reformas, ir:

- visu ministriju nolikumu izstrāde atbilstoši šai koncepcijā minētajām orientācijām;

- valsts pārvaldes lēmumu monitorings, lai koncepcijā ietvertie principi atspoguļotos reālos lēmumos;

- atteikšanās no valstij neraksturīgām funkcijām; daļa no tām, kur tas iespējams, nododamas sabiedrībai, daļa - izbeidzama;

- konsultatīvo padomju darba uzsākšana un aktivizēšana;

- valsts pārvaldes lēmumu pieņemšanas kārtībā nodrošināt vietu sabiedrisko organizāciju viedokļiem;

- tiesiskajos aktos ietvert informācijas atklātības principu;

- izpildinstitūcijās nodrošināt atklātības principa ievērošanu, izveidojot atbilstošu kārtību, piemēram, kā indivīdam un sabiedrībai piekļūt informācijai;

- attīstīt Valsts reformu ministrijas programmu "Saikne ar pilsoni", kas no valsts pārvaldes puses gādātu konspektīvu, skaidru informāciju par pilsoņa tiesībām un pienākumiem pret valsti;

- paplašināt programmu "Saikne ar pilsoņi", lai tās principi un aktivitātes iekļaujas visu ministriju un citu pārvaldes institūciju darbībā.

 

II. Reforma valsts pārvaldes funkcijās

11. Funkciju sadalei starp sabiedrību un valsti, starp centrālo valsts pārvaldi un pašvaldībām, kā arī starp valsts pārvaldes iestādēm ir jābūt skaidrai un nepārprotamai, tai ir jāiegūst optimāls decentralizācijas līmenis. Ņemot vērā, ka, sabiedrībai attīstoties, mainās funkciju nepieciešamība, jāattīsta sistemātiska pieeja funkciju nepieciešamības un atbilstības izvērtēšanai.

12. Funkcijas jāsašaurina tā, lai nodokļu maksātājs finansētu tikai sabiedrībai un valstij nepieciešamos izdevumus.

13. Funkcijas jānovirza tā, lai tās veiktu tā struktūra, kura indivīdam ir vispieejamākā. Funkcijas ir virzāmas:

- no centrālās valsts pārvaldes uz pašvaldībām;

- daļa funkciju no centrālās valsts pārvaldes uz pakļautajām valsts pārvaldes institūcijām;

- centrālās valsts pārvaldes ietvaros nododot funkciju izpildi uz līguma pamata privātsektoram;

- no centrālās valsts pārvaldes uz sabiedrības organizācijām;

- no valsts pārvaldes uz pilnvarotām sabiedriskām organizācijām.

14. Tuvākajā laikā veicamie pasākumi, lai nodrošinātu valsts pārvaldes funkciju reformu, ir:

- attīstīt mehānismu funkciju nepieciešamības un atbilstības izvērtēšanai, saskaņojot to ar gadskārtējo budžeta procesu;

- attīstīt procesu, kā funkcijas plānveidīgi un reāli tiktu virzītas uz indivīdam tuvāk esošu iestādi, tās struktūru;

- katru jaunu valsts pārvaldes institūciju dibināt, balstoties tikai uz izklāstītiem principiem.

 

III. Reforma valsts pārvaldes uzbūvē

15. Reformas valsts pārvaldes uzbūvē panāk viengabalainību un pēctecību institucionālajā sistēmā, šīs sistēmas struktūrās un darba organizācijā. (Tuvāku izklāstu par valsts pārvaldes struktūru tipiem, funkcijām, savstarpējām attiecībām skatīt šīs koncepcijas 1.pielikumā "Ministru kabineta institucionālās sistēmas uzbūve".)

16. Viengabalainība izpaužas stratēģiskā plānošanā, kas ietver valsts pārvaldes darbību kopumā.

17. Katrai struktūrai jānorobežo piemērots funkciju tips:

- lēmumu pieņemšana politiskajā līmenī notiek Ministru kabinetā;

- ministrija ir galvenā nozaru vadītāja un politikas veidotāja;

- pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju (pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju definīcija ir atrodama šīs koncepcijas 4. pielikumā "Latvijas valsts pārvaldes pamati" un 1. pielikumā "Ministru kabineta institucionālās sistēmas uzbūve") galvenie uzdevumi ir nozares politikas administrēšana vai kontroles funkciju pildīšana.

18. Uzņēmējdarbība vispār nav valsts pārvaldes funkcija, no kuras ir jāatsakās valsts pārvaldes reformu gaitā.

19. Institucionālā sistēma balstās uz skaidrām hierarhiskām attiecībām, tādēļ jānodrošina valsts pārvaldes iestāžu iekļaušanās kopīgā hierarhiskajā struktūrā. Vienlaicīgi jānodrošina minimāls hierarhisko pakāpju skaits starp iestādēm un iestāžu ietvaros.

20. Sistēmas optimizācijai ir jāveicina dzīvas horizontālās saites starp valsts pārvaldes struktūrām, kas nodrošinātu informācijas apmaiņu un konsultācijas iespējas un novērstu resorisku pieeju valsts darbā.

21. Kontroles un izvērtēšanas jomā jāpanāk, ka tiek savlaicīgi konstatēts, vai valsts pārvaldes darbība efektīvi sasniedz noteiktos mērķus un dod iespēju izdarīt korekcijas darbībā vai pašā mērķī. Jāpanāk, lai katrā darba vietā izmanto kontroli un izvērtēšanu darba organizācijas ciklā.

 

IV. Reforma valsts pārvaldes darbībā ievērotajos principos

22. Valsts reformu pasākumiem cauri vijas līdz šim novārtā atstāti principi: tiesiskums, taisnīgums, atklātība, cieņa pret personu, efektivitāte, rīcības brīvība ar atbildību, racionālisms.

23. Tiesiskumu valsts pārvaldē garantē tas, ka valsts pārvalde pamatojas uz likumu, tā darbojas saskaņā ar likumu, un tās darbība ir pārbaudāma attiecībā pret likumu.

24. Tiesiskumu panāk:

- nodrošinot likumīgu lēmumu pieņemšanu un ievērošanu;

- nostiprinot un panākot reālu iespēju ikvienam pārsūdzēt valsts pārvaldes lēmumu.

25. Taisnīgums izpaužas valsts pārvaldes iestādes vai amatpersonas darbībā un darbības rezultātā, ko sabiedrība kopumā uzskata par ētiski pareizu.

26. Taisnīgumu panāk ar:

- informācijas pieejamību un atklātību;

- godīgu sacensību jebkurā valsts pārvaldes darbībā, tai skaitā valsts pasūtījumos un iestāšanos civildienestā;

- ētikas sistēmas attīstību;

- realizējot ierēdņu objektivitātes principu, ietverot antikorupcijas pasākumus un kontroli pār interešu konfliktu.

27. Atklātības princips izpaužas:

- ieinteresētās puses iespējā iepazīties ar visu administratīvā procesa gaitu par sevi;

- valsts pārvaldes pienākumā sniegt sabiedrībai vispārēja rakstura informāciju par iestāžu struktūrām, savstarpējām attiecībām, kompetenču sadalījumu, konkrētām darbībām;

- valsts pārvaldes pienākumā nodrošināt informētību sabiedrībā par indivīdu tiesībām un pienākumiem pret valsti.

28. Atklātība tiek veicināta ar:

- nosacījumiem, ka indivīdam ir tiesības piekļūt un iepazīties ar informāciju par sevi;

- valsts informācijas sistēmu, lai katra valsts pārvaldes iestāde veiktu pienākumu sagatavot sabiedrībai viegli pieejamu informāciju par tās struktūru un uzdevumiem;

- informāciju par valsts darbību, lai rastos ticība, ka lēmumi tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principus, un samazinātos interešu konflikta iespējas;

- informāciju par valsts līdzekļu izmantošanu nodokļu maksātājam viegli saprotamā veidā, saistītu ar valsts pārvaldes mērķiem un pasākumiem mērķu sasniegšanai.

29. Valsts pārvaldes sistēmas pamatā ir cieņa pret personu, kas izpaužas publiskās kalpības garā, tas ir, personas godīguma prezumpcijā un pieklājīgā attieksmē pret personu bez pārspīlētas sīkumainības vai birokrātiskas attieksmes.

30. Cieņa pret personu tiek veicināta:

- vienkāršojot un samazinot birokrātisko procedūru klietnu ērtību labā;

- uzdodot valsts pārvaldes darbiniekam pienākumu palīdzēt pilsonim arī tādā gadījumā, ja jautājums nav tieši viņa kompetencē;

- samazinot jomas, kurās valsts pārvalde var iejaukties indivīda lietās;

- organizējot valsts pārvaldes darbu, telpu un laiku tā, lai indivīdam būtu ērti un patīkami kārtot savas attiecības ar valsti;

- nostiprinot laipnību kā valsts pārvaldes darbinieka profesionalitātes kritēriju.

31. Efektivitāte ir uzdevumu optimāla veikšana ar minimāliem sabiedrības līdzekļiem. Valsts iestāžu sistēmas efektivitāte prasa lietderīgu un mērķtiecīgu laika, līdzekļu un citu resursu izmantošanu.

32. Efektivitāti sasniedz:

- katrai iestādei noformulējot tās pastāvēšanas mērķi un darot to zināmu visiem iestādes darbiniekiem un sabiedrībai;

- nodrošinot situāciju, ka iestādēm, struktūrvienībām un ierēdņiem ir skaidri darba uzdevumi, mērķi un atbildība par noteikto mērķu sasniegšanu;

- ieviešot stratēģisko plānošanu visos pārvaldes līmeņos;

- izmantojot programmu un projektu principus darba plānošanā;

- izvērtējot un koriģējot jebkuru darbību;

- attīstot ātru nepieciešamās informācijas pieejamību optimāla lēmuma pieņemšanai.

33. Valsts iestādēs ir maksimāli jāpaplašina gan iestādes, gan ierēdņa rīcības brīvība izmantot dotos resursus noteikto mērķu sasniegšanai. Rīcības brīvības dēļ līdztekus ir jāpaplašina iestādes un ierēdņa atbildība par mērķa sasniegšanu un resursu likumīgu, lietderīgu un mērķtiecīgu izmantošanu.

34. Rīcības brīvība ir jādod līdz ar pastiprinātu atbildību par mērķa sasniegšanu - gan iestādei kopumā, gan katrai amatpersonai, gan katram valsts darbiniekam. Atbildība un rīcības brīvība ir panākama, izveidojot mērķtiecīgu budžeta sistēmu, kura neiegrožo naudas izmantotāju mērķu sasniegšanā, un pilnvarojot priekšniekus prasīt atbildību no saviem padotajiem par šo mērķu sasniegšanu. Atbildībai par mērķu sasniegšanu un finansiālo resursu izmantošanu mērķa sasniegšanas labad ir jābūt vienās rokās.

35. Racionālisms ir mērķa un līdzekļa samērojamība, nosakot veicamos uzdevumus un pastāvīgi no jauna vērtējot samērojamību.

36. Racionālisms valsts pārvaldes darbībā izpaužas neefektīvu (neefektīva iestāde vai funkcija ir tāda, kuras mērķis vairs nav attaisnojams) vai savu uzdevumu izpildījušu iestāžu vai funkciju likvidācijā, atsakoties no neefektīvāmdarbībām. Tādēļ jāveicina tādu mehānismu attīstība, kas panāktu periodisku iestāžu un funkciju analīzi, kurā galvenais kritērijs - racionālisms.

 

V. Reforma valsts pārvaldes galvenajos instrumentos

37. Reforma finansu resursu pārdalē un izmantošanā tiek veikta, lai:

- valsts pārvalde veiktu nepieciešamo darbu ar minimāliem izdevumiem;

- līdzekļus piešķirtu vienīgi konkrētu mērķu sasniegšanai;

- atbildīgai amatpersonai par mērķu sasniegšanu dota iespējama maksimāla rīcības brīvība finansu resursu izmantošanā;

- atbildīgajām amatpersonām varētu uzlikt sankcijas par budžeta līdzekļu nelietderīgu izmantošanu un mērķu nesasniegšanu;

- budžeta pārdales un izmantošanas informācija būtu plaši pieejama sabiedrībai skaidri saprotamā veidā.

38. Lai šo reformu finansu līdzekļu izmantošanā panāktu, ir veicami pasākumi, kas:

- pilnveidotu esošo valsts budžeta procesu;

- padarītu saprotamu un taisnīgu budžeta sastādīšanas kārtību;

- iestrādātu esošā budžeta sistēmā izpildes un kontroles elementus;

- iemācītu ierēdņiem efektīvi apieties ar budžeta līdzekļiem. (Reformas finansu resursu pārvaldīšanā un izmantošanā ir Finansu ministrijas kompetencē. Valsts reformu ministrija var veicināt ierēdņu apmācību un konsultēt Finansu ministriju pārējos jautājumos.)

39. Valsts pārvaldes reformu mērķis valsts civildienestā ir panākt profesionālu, kvalificētu ierēdniecību, kura strādā pēc noteiktiem principiem un pret kuru tiek izvirzītas stingras prasības. (Skatīt šīs koncepcijas 3.pielikumu "Civildienesta sistēmas ieviešana un attīstība".) Jāpanāk, lai valsts pārvaldes darbinieks rīkojas atbilstoši likumiem un viņa rīcība ir pārsūdzama.

40. Valsts pārvaldes darbinieku primārais uzdevums ir kalpot valstij. Viņu darbība jāmaina tā, lai tajā būtu ievēroti šādi principi:

- uzticības princips;

- universālās darbības princips: darbiniekam jāspēj orientēties daudzās jomās;

- karjeras princips: pastāvīga kvalifikācijas celšana;

- aprūpes princips: valsts gādā par saviem darbiniekiem;

- ētikas princips: valsts intereses tiek ievērotas pāri personīgajām interesēm.

41. Lai panāktu izmaiņu personālā, ir jāveic pasākumi:

- atdalot politisko amatpersonu no valsts pārvaldes ierēdņa;

- norobežojot valsts pārvaldes iestāžu administratīvo darbu no uzņēmējdarbības;

- ieviešot likumu "Par valsts civildienestu", kas nosaka valsts civildienesta ierēdniecības robežas;

- attīstot Disciplinārsoda likumu un sagatavojot Interešu konfliktu likumu, Informācijas atklātības un aizsardzības likumu un citus normatīvus aktus, kas nosaka valsts civildienesta darbinieku rīcības loku;

- nostiprinot Valsts civildienesta pārvaldes darbību, kurā izvēlētos kandidātus atbilstoši šim principam, attīstītu karjeras principu un nodrošinātu vienotu sistēmu kandidātu aprūpē;

- attīstot Valsts administrācijas skolas ar ierēdņu apmācības programmu, kas veiks nepieciešamās apmācības, nodrošinot universālās darbības principu, karjeras izaugsmi un profesionalitāti;

- sagatavojot un ieviešot Administratīvā procesa likumu, kas noteiks kārtību, kādā ierēdnis pieņems lēmumu un paredzēs pārsūdzēšanas iespējas.

42. Lai realizētu reformu normatīvo aktu izstrādāšanā un piemērošanā valsts pārvaldē, nepieciešams:

- izstrādāt valsts ierēdņu veicamās tiesību aktu pareizas piemērošanas un interpretācijas procedūru;

- reglamentēt likumpamatoto tiesību aktu izstrādāšanas un pieņemšanas procedūru.

VI. Noslēgums

43. Valsts pārvaldes reformas gaitu nodrošina Ministru kabinets ar sev pieejamiem resursiem un instrumentiem.

44. Valsts pārvaldes reforma nav pašmērķis, bet līdzeklis valsts uzdevumu izpildei.

 

 

1.pielikums

Ministru kabineta institucionālā sistēma

 

1. Ministru kabineta institucionālo sistēmu veido:

- Ministru kabineta apkalpojošā iestāde - Valsts kanceleja;

- ministrijas;

- ministriju padotībā (pakļautībā un pārraudzībā) esošās iestādes;

- sadarbības organizācijas;

- Ministru kabineta pilnvarotas sabiedriskās organizācijas.

2. Ministru kabinets savas funkcijas sadala starp ministrijām. Nav tādas atbildības, kas neattiektos uz atbilstošu ministriju. Nav tādas funkcijas, kura netiktu veikta vairāk kā vienas ministrijas sistēmā.

3. Ministrija ir centrālā izpildvaras iestāde, ar kuras palīdzību Ministru kabinets realizē Satversmē un likumos noteiktos uzdevumus. Tās uzdevums ir veidot nozares politiku, izstrādāt tās stratēģiju, nodrošināt politiku stratēģijas īstenošanai.

4. Ministrijas darbību nosaka ministrijas nolikums, ko apstiprina Ministru kabinets. Par ministrijas darbu kopumā politiski atbild ministrs, administratīvi - valsts sekretārs. Par ministrijas kompetencē esošiem atsevišķiem jautājumiem politiski var atbildēt arī valsts ministrs.

5. Ministrija ir juridiska persona, kura atbilstoši savai kompetencei darbojas Latvijas Republikas vārdā, un tās darbība ir saistoša Latvijas Republikai un Latvijas Republikā. Ministrijas struktūrvienības - departamenti un nodaļas - nav juridiskas personas.

6. Ministrijai padotībā ir pakļautībā esošās un pārraudzībā esošās valsts pārvaldes iestādes. (Skatīt tabulu (2.pielikums).)

7. Ministrijas pakļautībā esošās iestādes tām nodotās kompetences ietvaros realizē ministrijai uzticētās valsts funkcijas un atbild par to izpildi.

8. Pakļautībā esošu institūciju dibina un likvidē Ministru kabinets, kas apstiprina attiecīgās institūcijas nolikumu, kā arī ieceļ amatā un atbrīvo no amata tās vadītāju vai pilnvaro kādu amatperspnu veikt tās funkcijas. Iestādes vadītājs ir tieši pakļauts ministram, valsts ministram vai to pilnvarotai ministrijas amatpersonai. Pakļautās iestādes administratīvi nodrošina valsts funkciju realizāciju, piemēram, programmu vadību, ekspertīzi, kontroli un tamlīdzīgi. Pakļautības iestādes var saņemt tiešus norādījumus no ministrijas.

9. Ministrijas pārraudzībā esošās iestādes patstāvīgi veic ar likumu noteiktās funkcijas un atbild par to izpildi.

10. Pārraudzībā esošās iestādes dibina, pamatojoties uz likumu. Tās vadītāju saskaņā ar likumu apstiprina un atbrīvo Ministru kabinets vai Saeima. Pārraudzību, ja likumā nav noteikts citādi, veic ministrs vai valsts ministrs, vai to pilnvarota ministrijas amatpersona. Pārraudzība izpaužas divējādi:

- kā ieteikums Ministru kabinetam vai Saeimai par pārraudzībā esošās iestādes vadītāja iecelšanu amatā vai atbrīvošanu no amata;

- kā ieteikums par finansiālo līdzekļu piešķiršanu vai nepiešķiršanu no valsts budžeta.

Ministrs, valsts ministrs vai pilnvarotā amatpersona var atcelt pārraudzībā esošās iestādes vadītāja rīkojumu vai apturēt šīs iestādes darbību tikai tad, ja rīkojums vai iestādes darbība ir prettiesiska. Likums neparedz iespēju citādi iejaukties pārraudzībā esošas iestādes darbībā.

11. Turklāt ministrijas pārziņā var būt arī citas iestādes un organizācijas, kas nav valsts pārvaldes iestādes. Tās darbojas attiecīgās ministrijas vadībā un pilnībā vai daļēji tiek finansētas no valsts budžeta.

Šī definējuma ietvaros ar jēdzienu vadība jāsaprot finansu procesa vadība un kontrole.

12. Sadarbības organizācija ir tāda publisko vai privāto tiesību juridiska persona, kurā piedalās gan valsts varas, gan sabiedrības pārstāvji un kurai tiek deleģēta publiska vara konkrētas kompetences ietvaros vai deleģēts noteikts valsts pārvaldes uzdevums vai valsts funkcija. Valsts pārvaldei ir ietekme šādās institūcijās, bet lemšanā piedalās arī ārpus valsts pārvaldes esošas organizācijas vai indivīdi.

13. Valsts pārvaldes ietekme lēmumu pieņemšanas procesā, kadru izvēlē vai finansiālajā sadalījumā ir noteikta sadarbības organizācijas dibināšanas dokumentos.

14. Publisko tiesību juridiskās personas tiek dibinātas uz tiesību akta pamata. Privāto tiesību juridiskās personas tiek dibinātas uz līguma un citos tiesību aktos paredzētu dokumentu pamata.

15. Valsts pilnvarotās organizācijas ir privāto tiesību juridiskās personas, kurām valsts noteiktā jomā deleģē valsts varu noteiktas funkcijas vai uzdevumu veikšanai. Deleģēšana notiek ar tiesību aktu. Valsts pārvaldei nav citas ietekmes pilnvarotās organizācijās.

16. Finansu resursi Ministru kabineta institucionālajā sistēmā ir dažādi. Ministrija tiek finansēta pilnībā no budžeta līdzekļiem. Padotībā esošas iestādes var tikt finansētas kā budžeta iestādes vai darboties uz bezpeļņas organizācijas principa, izmantojot uzņēmējdarbības principus, budžetam sedzot vajadzības gadījumā tikai daļu no izdevumiem. Sadarbības organizācijas līdzekļus savai darbībai iegūst no saimnieciskās darbības, ziedojumiem un iespējamām, bet ne obligātām budžeta dotācijām. Līdzīgi līdzekļus iegūst valsts pilnvarotās organizācijas sev deleģētās funkcijas veikšanai.

17. Ministriju un citu institūciju iekšējā hierarhiskā uzbūve ir veidota tā, lai saglabājas optimālais minimums hierarhisko pakāpju. Šāda horizontāla hierarhiska struktūra nodrošina valsts funkciju izpildi maksimāli tuvu indivīdam, veicina atbildību par darba rezultātiem un mazina izdevumus valsts pārvaldes struktūru uzturēšanai.

18. Sadarbība Ministru kabineta institucionālajā sistēmā notiek gan vertikālā līmenī saskaņā ar hierarhiskajām attiecībām, gan horizontālā līmenī.

19. Sadarbība horizontālā līmenī ir gan formāla daļa no lēmumu pieņemšanas procesa un funkciju realizēšanas mehānisma, gan neformāla sastāvdaļa no ikdienas informācijas plūsmas un valsts funkciju nodrošināšanas darba.

20. Ministru kabineta institucionālās sistēmas pamati ir ietverti tiesību aktos:

- likumā "Par Ministru kabineta iekārtu";

- noteikumos "Par ministriju iekārtu" (pieņemti Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā);

- ministriju un citu institūciju nolikumos un dibināšanas dokumentos.

21. Tuvākajā laikā pasākumi institucionālās sistēmas sakārtošanā ir:

- ministriju nolikumu apstiprināšana, ievērojot minētos principus;

- ministriju un padotībā esošo iestāžu savstarpējā sadarbība;

- valsts pārvaldes un sadarbības organizācija, kā arī valsts pārvaldes un pilnvaroto organizāciju savstarpējā sadarbība;

- sistēmu analīze, rekomendācijas un rekomendāciju ieviešana valsts pārvaldes struktūrās, ņemot vērā šajā koncepcijā ietvertos principus;

- horizontālo saišu paplašināšana starp Ministru kabineta institucionālajā sistēmā ietvertajām iestādēm, izmantojot savstarpēji saderīgu informātikas sistēmu valsts pārvaldē kopumā, darba grupas un citas koleģiālas struktūras, kā arī civildienesta sistēmu, kas paredz un veicina darbinieku rotāciju no viena resora uz otru.

 

3.pielikums

Civildienesta sistēmas uzbūve un ieviešana

 

1. Valsts civildienests, valsts ierēdņu kopums, ir profesionāli sagatavots apolitisks valsts instruments, ar kura palīdzību tiek panākta uzdoto valsts funkciju un politisko lēmumu realizācija. Politiskā valdība mainās, bet apolitisks civildienests ir pastāvīgs un uzkrāj sevī pieredzi, praksi un pastāv kā valsts pēctecības garants.

2. Valsts civildienesta uzbūve un regulējošās normas ir ietvertas likumā "Par valsts civildienestu".

3. Valsts civildienests veidots, ņemot vērā šādus pamatprincipus:

- uzticības principu;

- universālās darbības principu;

- karjeras principu (pastāvīgā kvalifikācijas celšana);

- aprūpes principu;

- ētikas principu (valsts intereses vienmēr tiek ievērotas pāri personīgajām interesēm).

4. Valsts pārvaldes darbību kopumā un katra ierēdņa darbu atsevišķi kontrolē tiesa, izmantojot administratīvā procesa normas.

5. Valsts ierēdnis ir persona, kas saskaņā ar likumu "Par valsts civildienestu" iecelta valsts ierēdņa amatā. Valsts ierēdņa amatu uzskaitījumu nosaka tiesību normas.

6. Valsts ierēdņu amati ir tie, kuri saskaņā ar tiesību normām attiecīgajai personai uzliek par pienākumu vai dod tiesības sagatavot un pieņemt lēmumus, kas ir saistoši vai obligāti izpildāmi noteiktam personu lokam.

7. Valsts iestādes darbinieks, kuram deleģēta valsts vara valsts uzdevumu veikšanai, ir amatpersona.

8. Politiskā amatpersona ir saskaņā ar tiesību normām ievēlēta vai iecelta persona, kas pilda uzdoto valsts uzdevumu noteikto pilnvaru laikā. Tie ir ministri, valsts ministri, parlamentārie sekretāri, valsts kontrolieris, ģenerālprokurors, pašvaldību vēlētas amatpersonas un citas amatpersonas. Politiskas amatpersonas nav valsts ierēdņi.

9. Valsts iestādēs var strādāt arī personas uz darba līguma pamata. Politisko amatpersonu padomnieki un palīgi parasti ir līgumdarbinieki, kuri pārtrauc darbu iestādē līdz ar politisko amatpersonu. Tehniskās un saimnieciskās funkcijas iestādē parasti pilda līgumdarbinieki, nevis ierēdņi.

10. Augstākais valsts ierēdnis ministrijā ir valsts sekretārs, kas vada ministrijas administratīvo darbu. Mainoties politiskajai valdībai, valsts sekretārs nodrošina valsts iestādes nepārtrauktu darbību.

11. Valsts sekretārs ir vienīgais ierēdnis, ko var nomainīt, mainoties politiskai valdībai. Pastāvot neuzticībai vai nesaskaņām, ministrs var nomainīt valsts sekretāru. Ministram nav tādu tiesību attiecībā uz jebkuru citu valsts ierēdni. Valsts sekretārs, kurš šādi zaudējis amatu, paliek civildienesta sistēmā (Civildienesta pārvalde piedāvā viņam jaunu amatu).

12. Valsts ierēdnim tiek izvirzītas noteiktas prasības:

- nedrīkst būt sodīts;

- jāatbilst kvalifikācijas prasībām;

- jāatbilst likumā "Par valsts civildienestu" noteiktajam vecumam;

- jābūt Latvijas pilsonim;

- jāapliecina lojalitāte valstij;

- nedrīkst būt saistīts ar bijušās padomju sistēmas drošības iestādēm.

13. Civildienestā ar ierēdņa uzticības zvērestu tiek apstiprināts uzticības princips, kas ir valsts pārvaldes pēctecības garants Latvijas valstij, kā arī Latvijas valsts uzticībā valsts ierēdņu korpusam kopumā.

14. Universālas darbības princips civildienestā prasa, lai valsts ierēdņiem būtu tāda profesionālā kvalifikācija, kas atļautu viņiem karjeras laikā strādāt ne tikai vienā resorā, bet arī citās valsts pārvaldes institūcijās. Universālās darbības princips garantē augstākas profesionālas prasības ierēdņiem, kā arī novērš resorismu valsts pārvaldē kopumā.

15. Veidojot valsts civildienestu, ievērojot karjeras principu, valsts nodrošina saviem ierēdņiem patstāvīgu kvalifikācijas celšanu atbilstoši sistēmai. Valsts arī iegulda līdzekļus ierēdniecības kvalifikācijas celšanā, nodrošinot valsts civildienesta aktīvu konkurētspēju darba tirgū.

16. Valsts civildienesta sistēma garantē pienācīgu aprūpes līmeni tiem, kuri spēj iegūt valsts ierēdņa statusu. Sociālās garantijas: darba drošība, pensiju sistēma, pabalsti ir vispārējās apmaksas sistēmas neatņemama sastāvdaļa civildienestā. Valsts budžeta iestādes, nespējot konkurēt darba tirgū algu ziņā, ceļ savu konkurētspēju ar stiprām sociālām garantijām.

17. Ētikas princips nosaka, ka valsts civildienesta sistēmā kopumā un katra ierēdņa darbībā valsts intereses ir pāri personīgajām. Valsts civildienesta sistēmā tas izpaužas, garantējot ierēdņiem darbavietu, bet ne konkrētu amatu (lai ierēdni varētu brīvi izmantot valsts interesēs). Katra ierēdņa darbībā ētikas principa ievērošanas garants ir stingra disciplinārsodu sistēma, ētikas kodekss un interešu konflikta ierobežošana.

18. Valsts civildienesta sistēmas ieviešanu panāk ar tiesiskajiem aktiem:

- likumu "Par valsts civildienestu";

- disciplinārsodu likumu;

- ētikas kodeksu;

- interešu konflikta likumu;

kā arī ar:

- Valsts civildienesta pārvaldes dibināšanu;

- ierēdņu atlasi;

- Valsts administrācijas skolas dibināšanu;

- ierēdņu izglītošanu.

4.pielikums

Latvijas valsts pārvaldes pamati

I. Sabiedrība un valsts

1. Latvija ir unitāra, demokrātiska valsts, un tās suverēnā vara pieder tautai. Tauta pati lemj, kādu sabiedrības uzdevumu daļu nodot valstij un kādu atstāt sabiedrības ziņā. Valsts veic tos uzdevumus, kurus nespēj veikt pati sabiedrība. Sabiedrības spēja kārtot savas lietas bez valsts līdzdalības ir viena no demokrātijas pazīmēm.

2. Sabiedrība pašpārvaldi īsteno ar dažādu nevalstisku institūciju starpniecību: sabiedriskajām un reliģiskajām organizācijām, profesionālām un citām biedrībām, politiskām partijām, uzņēmējsabiedrībām un to apvienībām.

3. Padomju totalitārā vara regulēja un kontrolēja visas sabiedrības pašpārvaldes organizācijas. Tādēļ Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā valsts funkcijas ietvēra sevī gandrīz visas sabiedrības dzīves jomas. Līdz 5 Saeimas ievēlēšanai izpildvara centās regulēt pārāk lielu sabiedrības uzdevumu daļu, padarot savu darbību neefektīvu un neracionālu.

4. Funkciju sadalījuma proporcijas starp sabiedrību un valsti ir svarīgs sabiedrības demokrātiskā brieduma rādītājs. Demokrātiskā valstī jācenšas samazināt valsts regulējamo funkciju īpatsvaru, visādi veicinot sabiedrības pašpārvaldi un padarot valsts pārvaldi efektīvāku.

5 Galvenās valsts funkcijas (Mērķis šīs koncepcijas izpratnē ir sasniedzamais stāvoklis, funkcija - patstāvīga rīcība šī mērķa sasniegšanai, uzdevums - konkrēts un noslēgts pasākums funkciju ietvaros.) ir:

- kārtība un drošība;

- valsts aizsardzība;

- starptautiskās attiecības;

- infrastruktūras apsaimniekošana;

- izglītības un kultūras organizācija;

- sociālā drošība.

6. Valsts aizsardzības, kārtības un drošības un starptautisko attiecību funkcijas pamatā pilda tikai valsts, kamēr pārējās funkcijas ir optimāli jāsadala starp valsi un sabiedrību. Ir iespējams arī valsts pamatfunkcijas daļēji deleģēt sabiedrībai.

7. Valsts uzdevumi un funkcijas no sabiedrības pašpārvaldes tiesiskā valstī tiek nošķirti ar likumu. Savukārt likumus pieņem tautas priekšstāvji, kurus tā ievēlē regulārās un brīvās vēlēšanās.

 

II. Latvijas valsts iekārta

(Valsts iekārtas skaidrojums ir dots tik tālu, cik ir nepieciešams, lai rastu valsts pārvaldes uzbūves un valsts pārvaldes reformu skaidrojumu. To nevar uzskatīt par visaptverošu.)

 

Publiskās un privātās tiesības

8. Atbilstoši funkciju sadalījumam starp valsti un sabiedrību arī visas tiesības dalās publiskās tiesībās un privātās tiesībās.

9. Publiskās tiesības regulē attiecības starp valsti un personu, kā arī nosaka valsts iekšējo uzbūvi un regulē tās darbību. Tām raksturīga vienpusīga personas pakļaušanās valsts rīkojumam. Pie tām pieder, piemēram, dažādās tiesību normās noteiktie personu pienākumi (nodokļu maksāšana, būvnoteikumu ievērošana, obligātās pamatizglītības iegūšana u.c.) un tiesības pret valsti (tiesības vēlēt un tikt ievēlētam, tiesības uz sociālo nodrošināšanu u.c.).

10. Privātās tiesības regulē attiecības starp personām uz vienlīdzības principa pamata. Pie tām pieder visas civiltiesiskās attiecības saskaņā ar Civillikumu (piemēram, saistību tiesības, to skaitā arī darba tiesības). Privāttiesību raksturīgākā forma ir līgums. Valsts var arī veidot privāttiesiskas attiecības ar fiziskajām un juridiskajām personām.

Satversmē noteiktā valsts iekārta

11. Latvijas valsts ir publisko tiesību juridiska persona, t.i., publisko tiesību subjekts. Juridiska persona ir fizisku vai vairāku juridisku personu apvienība, kurai ir tiesībspēja. Publisko tiesību juridiska persona tiek veidota ar publisko tiesību aktu (likumu, Ministru kabineta noteikumiem, administratīvu aktu), bet privāto tiesību juridiska persona - uz privāttiesiskas gribas izpausmes pamata (līgums, dibināšanas sapulce).

12. Latvijas valsts ir sākotnējā publisko tiesību juridiskā persona, no kuras ir atvasinātas visas pārējās publisko tiesību juridiskās personas. Šī atvasināšana notiek ar likumu, Ministru kabineta noteikumiem vai administratīvo aktu, kas rada jaunu publisko tiesību juridisko personu.

13. Satversme nosaka Latvijas valsts iekšējās struktūras pamatus. Valsts darbojas ar savu institūciju starpniecību, tas ir, darbojas attiecīgā institūcija, bet tās darbība tiek pieskaitīta valstij. Institūcija ir juridisks veidojums, kuram ir dotas tiesības pārstāvēt un rīkoties juridiskas personas vārdā. (Juridiskās personas definīcija šīs koncepcijas ietvaros atšķiras no LPSR jurisprudencē izmantotās definīcijas.)

14. Satversme nosaka piecas Latvijas valsts varas institūcijas, kuras katra savas kompetences ietvaros nepastarpināti rīkojas Latvijas Republikas vārdā: Saeima, Ministru kabinets, Valsts prezidents, tiesa un Valsts kontrole.

15. Šīm institūcijām ir piešķirta valsts vara, t.i., tiesības rīkoties, lai veiktu tos uzdevumus, kurus tauta ir uzticējusi valstij. Katrai no šīm institūcijām ir piešķirta valsts varas daļa. Valsts varas dalīšana ir nepieciešama, lai novērstu sabiedrības uzdevumu iespējamu uzurpēšanu un valstij uzticētās varas ļaunprātīgu izmantošanu. Šīs valsts varas sastāvdaļas nav izolētas, tās viena otru papildina un kontrolē.

16. Funkcionāli atšķiramas trīs valsts varas sastāvdaļas: likumdevēja vara, tiesu vara un izpildvara.

17. Likumdevēja varu īsteno Saeima. Likumdevēja varai ir tiesības un pienākumi pieņemt likumus kā augstākās tiesību normas, kas var regulēt jebkuru dzīves jomu. Likumdevējs nosaka valsts funkcijas un uzdevumus. Likuma satura robežas nosaka vienīgi Satversme, kura savukārt ir grozāma Satversmē noteiktajā kārtībā. Satversmē paredzētajos gadījumos un kārtībā likumdevēja tiesības var pildīt arī tauta (pilsoņu kopums) un atsevišķos gadījumos - Ministru kabinets (Satversmes 81.pants).

18. Izpildvaru īsteno Ministru kabinets ar valsts pārvaldes institūciju palīdzību. Valsts pārvalde ir Ministru kabinetam padots (Satversmes 58.pants) instruments valsts funkciju veikšanai un uzdevumu realizācijai. Izpildvarai ir tiesības un pienākums izpildīt likumdevēju pieņemtos likumus.

19. Tiesu varu īsteno tiesas. Tiesu varai ir tiesības un pienākums izšķirt konkrētus strīdus starp tiesību subjektiem (fiziskām un juridiskām personām). Līdz ar to tiesu vara izšķir arī strīdus starp pārvaldi un personām, tādējādi kontrolējot pārvaldes darbību. Lai nodrošinātu likumdevēja kontroli, nepieciešama Satversmes tiesa, kura lems arī par likumu atbilstību Satversmei.

20. Ar Satversmi piešķirto valsts varu Valsts prezidentam un Valsts kontrolei veido no iepriekš minēto triju funkcionālo valsts varu atsevišķiem elementiem.

 

Cilvēka pamattiesības

21. Cilvēka pamattiesības (t.i., cilvēka un pilsoņa tiesības) nosaka tās dzīves jomas, kurās valsts vara nedrīkst iejaukties vai drīkst to darīt tikai likumā noteiktā veidā un gadījumos. Šajā sfērā indivīds ir tiesīgs rīkoties atbilstoši savai brīvajai gribai.

22. Tiesiskā valstī pamattiesībām ir jāpieder pie konstitucionālo tiesību normām, kuras ir prioritāras attiecībā pret visiem pārējiem likumiem. Latvijā cilvēka pamattiesības nav ietvertas Satversmē, tādēļ nepieciešams Saeimā apstiprināt Satversmes otro daļu par cilvēka un pilsoņu tiesībām.

 

III. Latvijas valsts pārvalde

Valsts pārvaldes uzdevumi

23. Valsts pārvaldes uzdevums ir nodrošināt valsts funkciju realizāciju. Valsts funkcijas nosaka likumdevējs. Tās realizē ar valsts pārvaldes palīdzību, bet ne visas valsts funkcijas realizē valsts pārvalde.

24. Valsts pārvalde var arī uzticēt valsts funkciju pildīšanu sabiedriskiem vai daļēji valstiskiem veidojumiem (Daļēji valstiski veidojumi ir institūcijas, kurās kā līdzvērtīgi partneri piedalās gan valsts, gan sabiedrība, gan juridiskas vai fiziskas personas. Sadarbības organizācija kā publisko tiesību juridiskā persona ir daļēji valstisks veidojums. Daļēji valstiski veidojumi ir privāttiesiskas juridiskas personas, kurās valsts piedalās ar savu daļu. Piemēram, bezpeļņas organizācija.), pilnvarojot tās konkrētu funkciju veikšanai. Valsts funkciju pildīšanai vispiemērotākā forma ir tā, kas, nodrošinot efektivitāti un racionalitāti, maksimāli atļauj sabiedrībai pašregulēties vai valsts pārvaldes ietvaros tikt regulētai vistuvāk sabiedrībai - pašvaldībā vai centrālās pārvaldes viszemākajā līmenī.

 

Valsts pārvaldes uzbūve

25. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pēc pilnvaru apjoma veido centrālā pārvalde, vietējā pārvalde (pašvaldības), kā arī sadarbība starp organizācijām un valsts pilnvarotām organizācijām.

26. Centrālo pārvaldi veic Ministru kabinets un tā padotībā (pakļautībā vai pārraudzībā) esošās iestādes, kuru darbības teritorija aptver visu valsti. Vietējās pārvaldes iestāžu darbība aprobežojas ar noteiktu administratīvo teritoriju.

27. Pašvaldība ir valsts vietējā pārvalde, kas ar vēlētu pārstāvniecību palīdzību nodrošina likumos noteikto funkciju izpildi attiecīgajā administratīvajā teritorijā, ievērojot tās iedzīvotāju intereses.

28. Sadarbības organizācija ir publisko vai privāto tiesību juridiska persona, kurā piedalās gan valsts, gan sabiedrības pārstāvji un kurai tiek deleģēta publiska vara konkrētas kompetences ietvaros vai deleģēts noteiktā jomā valsts pārvaldes uzdevums vai funkcija. Valsts pārvaldei ir ietekme šādās institūcijās, bet lemšanā piedalās arī ārpus valsts pārvaldes esošas organizācijas vai indivīdi.

29. Valsts pilnvarotas organizācijas ir privāto tiesību juridiskas personas, kurām valsts noteiktā jomā deleģē valsts varu noteiktas funkcijas vai uzdevumu veikšanai.

30. Šo institūciju sadarbība izpaužas hierarhiski vienā vienotā valsts pārvaldes veselumā, kurš saistīts ar horizontālām sadarbības saitēm un iekšējiem kontroles mehānismiem. Valsts pilnvarotās organizācijas ir piesaistītas šai valsts pārvaldei ar pilnvarojuma akta formu un saturu.

31. Valsts pārvaldes iestādes un amatpersonas atrodas padotības attiecībā (saskaņā ar Satversmes 58.pantu). Līdz ar to tās veido hierarhisku sistēmu. Ir divas padotības formas - pakļautība un pārraudzība.

32. Valsts pārvaldes iestāde ir valsts izveidota organizatoriska struktūra, kurai ir tiesību aktā noteikts statuss un uzdevumi, kurai ir savs personāls un materiālie līdzekļi.

33. Visas valsts pārvaldes iestādes ārpus ministrijām, izņemot Saeimas kanceleju un Valsts prezidenta kanceleju, tiesu un Valsts kontroli, atrodas Ministru kabineta padotībā. Ministru kabinets šo padotību (pakļautību vai pārraudzību) realizē ar attiecīgas ministrijas starpniecību.

34. Ministrija ir centrālā izpildvaras iestāde, ar kuras palīdzību Ministru kabinets realizē Satversmē un likumos noteiktos uzdevumus. Tās uzdevums ir veidot nozares politiku, izstrādāt tās stratēģiju, nodrošināt politiku tās īstenošanai. Atbilstoši savai kompetencei ministrija darbojas Latvijas Republikas vārdā, un tās darbība ir saistoša Latvijas Republikai un Latvijas Republikā.

35. Ministrijas pakļautībā esošās iestādes tām nodotās kompetences ietvaros realizē ministrijai uzticētos valsts uzdevumus un atbild par to izpildi.

36. Ministrijas pārraudzībā esošās iestādes patstāvīgi veic ar likumu noteiktos uzdevumus un atbild par to izpildi.

37. Bez hierarhiskas sadarbības valsts iestādēm un organizācijām valsts funkciju efektīvākai veikšanai ir pienākums sadarboties arī horizontālā līmenī.

38. Lai nodrošinātu valsts pārvaldes institucionālās sistēmas mērķtiecīgu, efektīvu un taisnīgu uzdevumu izpildi, ir nepieciešama iekšēja kontrole gan valsts pārvaldes sistēmā kopumā, gan atsevišķās iestādēs.

39. Rezultāta kontrole pārbauda, vai uzdevums ir izpildīts un mērķis ir sasniegts. Darbības kontrole (izvērtēšana) izvērtē uzdevuma veikšanas procesu, lai panāktu tā uzlabošanu.

40. Valsts pārvaldes galvenie instrumenti ir tehniskie līdzekļi un personāls.

 

Par dokumentu

Valsts reformu ministrija sagatavojusi Latvijas valsts pārvaldes reformas koncepcijas projektu iesniegšanai Ministru kabinetā saskaņā ar 1995.gada 16.februāra valsts sekretāru sanāksmes protokolu nr.7 (paragrāfs 26).

Koncepcijas projekts izskatīts un konceptuāli akceptēts 1995.gada 10.janvāra Ministru kabineta sēdē (protokols nr.4, paragrāfs 11). Līdz 24.janvārim ministrijām tika uzdots iesniegt Valsts reformu ministrijai priekšlikumus par koncepciju izvērtēšanai un koncepcijas precizēšanai.

Atzinumi saņemti no:

- Tieslietu ministrijas - 03.02.95.

- Ekonomikas ministrijas - 25.01.95.

- Labklājības ministrijas - 26.01.95.

- Iekšlietu ministrijas - 30.01.95.

- Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes - 25.01.95.

Valsts reformu ministrija izskatīja saņemtos ierosinājumus un iekļāva tos priekšlikumus, kuri saskaņā ar darba grupas vērtējumu negrozīja Ministru kabineta akceptētās pamatnostādnes.

Valsts reformu ministre V.A.Tērauda

 

2.pielikums

Valsts pārvaldes struktūras pazīmju salīdzinošā tabula

 

		Ministrijas	padotība
	Ministrijas struktūrvienība	Ministrijas pakļautība	Ministrijas pārraudzība	Sadarbība	Pilnvarotā institūcija
Statuss	nav juridiska persona	juridiska persona	juridiska persona	juridiska persona	juridiska persona
Funkciju tipi	nozares politikas veidošana	administr.pakalpojumi,	ar likumu uzdota	statūtos definēti mērķi	ar likumu uzdota valsts
		piem., ekspertīze,	valsts funkcija	un funkcijas	funkcija vai uzdevums
		kontrole, revīzija
Darbības noteicējs	Ministru kabineta apstiprināts	Ministru kabinetā	likums	statūti vai likums	tiesību akts
	ministrijas nolikums, ministrs	apstiprināts nolikums
	kopīgi ar valsts sekretāru
Vadības iecēlējs amatā	valsts sekretārs saskaņā ar	ministrs vai	Ministru kabinets vai Saeima	saskaņā ar statūtiem	saskaņā ar statūtiem
un atbrīvotājs no amata	civildienesta likumu	Ministru kabinets	(saskaņā ar likumiem)
Struktūras apstiprinātājs	Ministru kabinets	ministrija	ministrijas vadība	institūcijas vadība	institūcijas vadība
Darbinieku pieņēmējs	valsts sekretārs	institūcijas vadība saskaņā	institūcijas vadība saskaņā	institūcijas vadība	institūcijas vadība
darbā	saskaņā ar ministru	ar civildienesta likumu	ar civildienesta likumu
Darbinieku kategorijas	- ierēdņi	- ierēdņi	- valdība - var būt ierēdnis	līgumdarbinieki	līgumdarbinieki
	- ierēdņu kandidāti	- ierēdņu kandidāti	vai ierēdņa kandidāts
	- līgumdarbinieki	- līgumdarbinieki	- līgumdarbinieki
Darbību finansētājs	budžets	- budžets	- budžets	- saimnieciskā darbība	- saimnieciskā darbība,
		- maksa par pakalpojumu	- maksa par pakalpojumu	- dotācijas no valdības	dotācijas no valdības un citu
				un citiem dalībniekie	dalībnieku ziedojumi
				- ziedojumi
Atbildīgais par darbību	ministrs, kas atbild par	ministrs	ministrs	padome, kuru veido	institūcijas vadība
	ministriju kopumā		saskaņā ar statūtiem
Iespējamās sankcijas	- administratīvi rīkojumi	- atcelt vadību	- ietekmēt caur budžetu	- rīkoties kopīgi ar valdības	- ietekmēt, atņemot
	un sankcijas	- samazināt budžetu,	- ieteikt valdībai vai	pārstāvniecību padomē	dotācijas
	- saskaņā ar disciplinārsoda	- administratīvi rīkojumi	Saeimai nomainīt vadību	- ietekmēt, atņemot	- atņemot pilnvarojumu
	noteikumiem un citu	un sankcijas		dotāciju
	likumdošanu
Iespējamie nosaukumi	- departaments	pārvalde, dienests,	pārvalde, dienests, inspek-	aģentūra, fonds u.c.	jebkuru privāto tiesību
	- nodaļa	inspekcija, centrs, fonds u.c.	cija, centrs, fonds

u.c.

juridiska persona