Ministru prezidents:

— uzrunājot Latvijas inteliģences 33. konferenci

Uzruna Latvijas inteliģences 33.konferencē "Tautsaimniecības attīstības problēmas valstī. Latvijas tēls un Latvijas prece pasaulē" Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijā, 2000.gada 24.martā

Labdien!

Reiz Kastanjolā, uz pastu iedams, Rainis atcerējās kādu igauņu pasaku. Pasaka bija par trim brāļiem un to, kā muļķākais brālis sasniedz vairāk nekā gudrie brāļi. Tā tapa viena no slavenākajām latviešu lugām — "Zelta zirgs".

Atcerējos to tādēļ, ka, gatavojoties šai runai, man daudz nācās domāt par Igauniju un par tiem ētiskajiem un intelektuālajiem faktoriem, kas nosaka valstu attīstības tempus. Katra parādība, katra vērtība atklāj sevi salīdzinājumā. Igaunijas ekonomika ir svarīgs piemērs salīdzinājumam, ja mēs gribam izprast situāciju Latvijas tautsaimniecībā, izprast to, kas tiek darīts, kas netiek darīts, ko esam sasnieguši, ko ne.

Pirmais, kas kļūst redzams šādā salīdzinājumā, ir tas, ka Latvija atpaliek problēmu izpratnes ziņā. Šī atpalicība ar katru gadu nedaudz, bet, manuprāt, palielinās.

Par kādu izpratni šeit ir runa?

Pats galvenais kritērijs šeit ir — valsts (varētu teikt arī — domāšanas) atvērtība tautsaimniecības globalizācijas faktam.

Otrs kritērijs, kas izriet no pirmā, ir uzņēmēju pozicionēšanās šauri specializētos, tā sauktajos nišas tirgos.

Tādās valstīs kā Latvija, Igaunija, arī Lietuva, kur ir iespējamas lielas fabrikas, bet pagaidām nav lielu uzņēmumu, kur vislielākais uzņēmums, pasaules un tirgus globalizācijas mērauklās mērot, pagaidām ir mazais uzņēmējs, vienlaikus ir jānotiek divām pretējām, bet vienai no otras izrietošām kustībām.

Valsts atveras, uzņēmējs it kā sašaurinās — specializējas.

Tikai tā globālās ekonomikas apstākļos, kurus nav iespējams ignorēt, var kļūt bagātāka valsts, tās uzņēmēji, iedzīvotāji, visi mēs.

Lai tas notiktu, ir nepieciešama izpratne par to un saprātīga, stabila valsts politika, kas tāpat ir samērā vienkārši aprakstāma: stingra fiskālā politika, zems protekcionisma līmenis, liberāls tirgus un investīcijas informācijas apstrādi veicinošos procesos (tajā skaitā, protams, izglītībā).

Kas ir par cēloni tam, ka mēs atpaliekam šajā procesā no mūsu kaimiņiem?

Vispirms jau tas, ka dažādi pseidoekonomisti un sludinātāji, kuri attaisno savu eksistenci, kaut ko kritizējot, ir radījuši ilūzijas, it kā būtu iespējams kāds cits ceļš.

Piedāvājums gan parasti aprobežojas ar lozungiem — darbavietas jārada, tekošā konta deficīts jāsamazina, eksports jāsubsidē, uzņēmējs jāaizsargā — un tamlīdzīgām neko neizsakošām tēzēm, uz katru no tām var pavaicāt — kā to izdarīt, un kas būs finansējuma avots?

Zemais uzticības reitings visām valsts varas formām rada vēl papildu apstākļus tam, lai kritisko domāšanu nomainītu vienkāršs bezdomu negatīvisms un noraidījums.

Kritizēt nozīmē domāt, iezīmēt robežas, spriest, taču tā vietā, lai mēs būtu domājoši un kritiski, izvērtējot gan valdības un parlamenta piedāvājumu, gan opozīcijas idejas, mēs bieži esam emocionāli un negatīvi. Valdība ir slikta tāpēc, ka mums nepatīk, bet tās kritiķi ir gudri tāpēc, ka kritizē valdību.

Tā rezultātā rodas tas, ko es saucu par latviešu vecākā brāļa politisko gudrību.

Latviešu politiskā gudrība saka — nevajag neko darīt, pietiek, ja parunāsim. Nevajag pieņemt lēmumus, vajag veidot darba grupas. Nevajag neko risināt, vajag uzklausīt. Ja nevar izvairīties no viedokļa paušanas, vajag minēt vairākus variantus. Ja liek izvēlēties vienu variantu, vajag atbildēt, ka katram variantam ir savi plusi.

Šādi mēs reģionālo reformu īstenojam jau devīto gadu, šādi mēs par bibliotēku spriežam septīto gadu, celulozes kombinātu gatavojām sešus gadus, par "Latvenergo" diskutēsim vēl sazin cik, un sazin cik mums tas vēl izmaksās.

Šādai situācijai piemīt it kā bezcerīgs abpusgriezīgs efekts — sabiedrība neuzticas politiķiem, un tāpēc politiķi izvairās pieņemt jelkādus lēmumus, jo zina, ka viņus par to tikai nosodīs. Nosodīs, lamās un pels neatkarīgi no tā, cik gudri būs šie lēmumi. Politiķi tā rezultātā izvairās pieņemt lēmumus, savukārt sabiedrība sāk cienīt viņus vēl mazāk.

Tad vēl pieliekam tam klāt nemitīgos skandālus, neticami izmisīgo cīņu par amatiem, neveselīgo spriedzi starp dažādām varām — likumdevēju un tiesu varu, valdību un Saeimu —, valsti apkaunojošas, provokatoru iedvesmotas izmeklēšanas komisijas, nemitīgas baumas par to, ko kurš un cik ir nozadzis, un mēs iegūstam to fonu, kas lielā mērā raksturo šodienas Latviju. Fonu, kas raksturo lēmumpieņemšanas vidi, fonu, kas galu galā raksturo mūsu visu dzīves kvalitāti.

Vairs neviens pat neskatās, kurš īsti ir vainīgs, nevienu neinteresē, kuru premjeru laikā kādas dušas uzceltas un kuram par to būtu jāvaicā, nevienu vairs neinteresē, kurš tieši kam draudējis, svarīgs ir fakts, ka vara dzīvo it kā savu noslēgtu un pietiekami netīru dzīvi. Neviens tur vairs nevar palikt balts neatkarīgi no tā, kāda ir viņa personīgā atbildība.

Taču vara nevar sevi realizēt bez zināmas autoritātes un uzticības, tāpat kā ārstēšanas process nav iespējams, ja pacients uzskata ārstu par slepkavu vai idiotu.

Kā rīkoties šādā situācijā?

Pirms es runāju par to, nedaudz par to, ko es pieteicu sākumā, proti, salīdzinājumu ar Igauniju. Latvija zaudē konkurences cīņā. Es atceros, kā man 1996. gadā nācās cīnīties par bezdeficīta budžetu. Un kāpēc man tas izdevās? Tāpēc, ka tiešām varēja strādāt ar metodēm, ko pie mums nezin kāpēc sauc par autoritārām.

Pretspars bezdeficīta budžetam bija tikpat liels, cik šobrīd pret bibliotēkas finansēšanas modeli. Dīvainākais, ka argumenti pat bija tieši tie paši — uz tautas rēķina, tam būs nez kādas sekas ekonomikā, mēs to nevaram atļauties.

Bet atcerēsimies — igauņi ideju par bezdeficīta budžetu bija spējuši pieņemt jau divus gadus agrāk par mums.

Teritoriālā reforma! Tipisks gadījums — kas tikai Latvijā nav jādzird, bezmaz vai demokrātija tiekot likvidēta. Politiskie spēki acīmredzami nav gatavi izšķirties ne par ko. Igauņi jau pirms vairākiem gadiem ir spējuši pabeigt valsts pārvaldes un reģionālo reformu, pieņemt visracionālāko risinājumu un šobrīd par to vairs galvu nelauza.

Ejam tālāk! Studentu kredītu galvošanas sistēma. Igaunijā tā strādā, pie mums jūs redzat, caur kādām diskusijām ir jāiziet un cik lēni mēs spējam virzīties uz priekšu šādās patiesībā vienkāršās lietās.

Tas pats attiecas uz tirgus liberalizāciju. Katrs, kas pie mums sāk runāt par tirgus atvēršanu, tiek uzskatīts par tautas ienaidnieku. Visi aģitē par aizvien stiprāku tirgus aizsardzību, jo tas ir populāri, un igauņi uz šī fona var Briselē kritizēt Latviju, demonstrējot, cik viņiem ir eiropeisks un atvērts tirgus.

Šādi varētu turpināt, bet es gribēju teikt ko citu.

Valdība šobrīd neseko vecāko brāļu politiskajai gudrībai, — nedarīt neko, lai tikai nesaņemtu kritiku, šī valdība ir pieņēmusi lēmumus, no kuriem daudzus es biju plānojis pieņemt jau 1997. gadā, ja vien nebūtu palūgts aiziet. Tikai šī valdība ir labāka par 1997. gada valdību, jo atšķirībā no Saeimas politiķu dažādajiem izgājieniem valdība strādā kā saliedēta un, es teikšu, ļoti profesionāla komanda. Valdība diskutē asi, bet ļoti kompetenti, ministri ir aktīvi, enerģiski un visi ir daudz mācījušies no iepriekšējo gadu pieredzes. Valdība pieņem lēmumus, risina problēmas, nebaidoties no atbildības.

Jā, kā katram, kas dara daudz un risina vissarežģītākās problēmas, gadās kļūdas, jā, ārsti savas kļūdas apbedī, arhitekti apaudzē ar efejām, komponisti liek klausīties vismaz saviem draugiem, bet politiķi liek apmaksāt visai sabiedrībai. Jā, tā gadās, bet šī valdība strādā un lielākoties veiksmīgi.

Mēs tiksim galā ar skolotāju algu reformu, ko nav darījis neviens nekad agrāk. Mēs esam atrisinājuši visus jautājumus, kas saistīti ar celulozes kombinātu, ko nespēja neviens agrāk. Mēs atrisināsim "Latvijas kuģniecības" privatizācijas un "Latvenergo" restrukturizācijas jautājumu, ko nespēja neviens agrāk. Mēs atkal nospiedīsim kredītlikmes, mēs panāksim kopprodukta pieaugumu, kas savukārt radīs darbavietas.

Jā, es esmu muļķis, ja gudrība ir neko nedarīt, un, kad es vakarā atbraucu mājās un man stāsta, kas bijis televīzijas ziņās, man nereti tiešām tas ienāk prātā — muļķis, kam tev tas vajadzīgs! Nebūtu aizticis ne izglītību, ne pensijas, ne budžetu, ne bibliotēku, būtu labs premjers.

Bet es turpināšu tieši šādi un vēl enerģiskāk, jo tikai tā var sasniegt rezultātu un tikai tad, ja būs rezultāts, ja dzīve kļūs atkal labāka, varēs atjaunot uzticību valsts varai. Ārstam ir jāvar ārstēt, lai cik nepatīkami tas būtu, un tikai atgūta veselība nodrošina uzticību ārstam.

Es esmu nolicis sev tādu kā karodziņu šī gada oktobrī. Ir pietiekami daudz laika, ir visi resursi un priekšnoteikumi, lai mēs līdz oktobrim savestu visas lietas atkal tādā kārtībā, ka tautsaimniecība un katrs no mums varēs uzelpot.

Līdz 1. oktobrim valdība iesniegs Saeimā nākamā gada budžetu.

Līdz oktobrim pamatrādītājiem ir jābūt stabili augšupejošiem, lai būtu pilnīga pārliecība, ka ir pārvarētas visas krīzes, visas problēmas un Latvija ir uz straujas attīstības ceļa.

Jau tagad mēs vērojam pirmās atdzīvošanās pazīmes. Latvijas Bankas refinansēšanās likmi 1997. gada sākumā, pateicoties valdības ārkārtīgi sekmīgajai un aktīvajai finansu politikai, izdevās samazināt līdz 4 procentiem. Tādā līmenī šī likme arī visus šos gadus turējās. Tagad tā atkal ir izkustējusies, samazinoties vēl par pusprocentu. Tā ir ļoti laba zīme.

Atcerēsimies — 1996. gadā manis vadītā valdība izlaida pirmās viena gada obligācijas. Izdevās pārdot tikai par pusmiljonu, ar likmi 17, 5 procenti. Pēc gada uzticība valdības īstenotajai fiskālajai politikai bija jau tik liela, ka mēs izlaidām divgadīgās obligācijas un pārdevām 17 miljonus ar likmi 9,5 procenti, tas bija lielākais un straujākais lēciens Latvijas ekonomikā, kāds līdz šim ir bijis.

Tagad es atkal esmu premjers, bet pa šo starpu mainījies nekas nebija, taču mēs sekmīgi atgriezāmies pie šī fiskālās politikas instrumenta un izlaidām jau trīsgadīgās obligācijas ar likmi 9,25.

Aizvakar notika jauna izsole, un mēs izsolījām jau piecgadīgās obligācijas ar likmi 9,125.

Līdz oktobrim mēs emitēsim desmitgadīgās obligācijas. Tas nozīmēs, ka uzticība Latvijas fiskālajai politikai būs ne tikai atjaunota, bet būs sasniegta kvalitatīvi jauna pakāpe. Tas nozīmēs, ka pamatnosacījumi ekonomikas attīstībai ir izpildīti jeb, citiem vārdiem, obligātajā programmā teicami rezultāti.

Šiem rezultātiem loģiski seko tādas labas zīmes kā ilgtermiņa kredītu parādīšanās tirgū. Jūs zināt — pirmo reizi komercbankas sāk piedāvāt ilgtermiņa kredītus uz 20 gadiem. Ja atceramies, 1996. gadā mēs cīnījāmies par to, lai zemniekam aizdod uz laiku, kas būtu vismaz gads. Ilgtermiņa kredītu parādīšanās un refinansēšanās likmes kritums, kā arī ekonomiskās aktivitātes indeksa pieaugums ir zīmes, kuras pareizi signalizēja par lūzumu ekonomiskajā dzīvē 1996. gadā un kurām mēs varam uzticēties arī šobrīd, un, ja mūs atkal nepārtrauks kāda Krievijas vai iekšēja politiska krīze, nākamā gada sākumā mēs jutīsimies daudz labāk. Un cita starpā varēsim teikt, ka no igauņiem ne tikai muļķīša tēlu latviešu literatūrā esam aizņēmušies.

Nobeigumā pāris vārdu par bibliotēku.

Jā, tas ir arī piemineklis. Es pats biju tas, kas teica — nevajag mums tik dārgas gaismas pilis, pietiks ar informātikas sadaļu un kādu angāru grāmatu glabāšanai. Bet toreiz nebija finansēšanas modeļa, toreiz nebija skaidrs, kāds labums no tā būs tiem, kas nedzīvo Rīgā. Tagad tas viss ir. Tēze, ka finansējums gulstas uz tautas pleciem, manuprāt, ir labākā ilustrācija tam, ko es teicu par kritiskās domāšanas aizstāšanu ar negatīvismu. Cilvēki, kas to saka, nepadomā, ka valstij teorētiski, pēc definīcijas nemaz nevar būt citas naudas, kā tā, kas tā vai citādi tiek paņemta no iedzīvotājiem, cilvēki nepadomā, bet ir pret, tāpēc ka viņiem nepatīk valdība, tāpēc ka viņiem nepatīk Šķēle. Tāpat tie, kas iesaka finansēt ar budžeta aizņēmumiem, ne mirkli nepadomā, ka tas rada budžeta deficītu, kuru šī valsts nekādā veidā nevar atļauties, vai arī, kad tiek ieteikts palielināt akcīzi, pirms tam netiek padomāts ne par to, kāds ir jau esošais akcīzes līmenis, ne par to, cik liela ir apliekamā bāze vispār. Kad par pārskaitījuma veidlapu bankā jāsamaksā desmit santīmu, tas nav nekas. Pēkšņi ir par grūtu bibliotēkai atlicināt vēl niecīgāku summu.

Tautai un valstij ir vajadzīgi savi simboli un savi pieminekļi. Šis konkrēti būs simbols mūsu zinātkārei un alkām pēc izglītības. Es esmu un būšu par to, lai būvētu bibliotēku. Es nezinu pagaidām citu pieņemamu veidu, kā mēs to varētu izdarīt. Es domāju, ka vai nu mēs izšķirsimies par to, vai arī mums nebūs bibliotēkas. Ja bibliotēkas nebūs, mēs vismaz zināsim, kāpēc mums nav, kāpēc mums nevajag un kāpēc mēs to negribam.

Un es gribu izmantot šo izdevību, lai vērstos arī pie visiem deputātiem. Šī mums visiem ir lieliska izdevība parūpēties par to, lai šī Saeima ieietu vēsturē nevis ar pedofilijas skandālu un nebijušu kaitējumu valsts starptautiskajam prestižam, bet ar ko lielu, pareizu un paliekošu.

Šeit jautājums ir: vai varam uzcelt bibliotēku vai ne. Es saku: varam. Būs grūti, bet mēs to spēsim, un es darīšu visu, lai to pierādītu.

Paldies par uzmanību!