Valsts prezidenta lēmums — nebraukt

Vakar, 3.aprīlī, Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis sniedza paziņojumu presei par savu lēmumu nepiedalīties Otrā pasaules kara nobeiguma 50.gadadienas svinību pasākumos Maskavā.

Guntis Ulmanis (attēlā pa labi) teica:

— Šādas ir manas pārdomas un mans lēmums, kas saistīts ar gaidāmajām svinībām, atceroties un atzīmējot 50 gadus, kopš beidzies Otrais pasaules karš.

Latvijai šis karš tika uzspiests, un Latvijas tautām kara sākums saistās ar Molotova un Rībentropa līgumu. Šis divu lielvalstu darījums un tā īstenošana apliecināja, ka nacionālsociālisms un komunisms ir vienlīdz nežēlīgi pret Latvijas valsti un tās tautu. Otrā pasaules kara beigas faktiski atkārtoja un nostiprināja Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā. Tas sašķēla mūsu tautu, nežēlīgi un uz daudziem gadiem izkropļoja mūsu tautas likteni, lielā mērā iznīcināja mūsu tautsaimniecību.

Baltijas valstīm ir tiesības uz īpašu attieksmi pret Otrā pasaules kara noslēgumu, jo Latvija, Lietuva un Igaunija ir vienīgās valstis, kuras pirmskara un pēckara izkārtojuma rezultātā zaudēja savu valstiskumu, nonākot svešas ideoloģijas un svešas mentalitātes verdzībā. Un tomēr piecdesmit gadus kopš Otrā pasaules kara beigām mēs Latvijā atzīmēsim 8.maijā kā tautu un valstu uzvaru pār fašismu, kā visu Otrā pasaules kara upuru piemiņu. Sagaidot šo gadadienu, domāsim ne tikai par vēsturiskām netaisnībām, bet domāsim arī par savas valsts nākotni. Nav mūsu spēkos atgūt zaudētās dzīvības kara un deportāciju rezultātā. Taču ir iespējams darīt visu, lai šie baismie notikumi nekad vairs neatkārtotos. Tāpēc mēs daudzkārt esam aicinājuši savas kaimiņvalstis godīgi izvērtēt pašreizējo situāciju un pēdējos gados padarīto.

Krievija bija viena no pirmajām valstīm, kas atzina Latvijas valstisko neatkarību. Tāpēc Baltijas valstis pamatoti cerēja, ka Krievija šīs vēsturiskās gadskārtas priekšvakarā nosodīs Padomju Savienības veikto Baltijas valstu okupāciju 1940.gadā un apstiprinās to, ka darīs visu, lai nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtotos. Krievijas valdībai ir bijis pietiekami daudz valstiskās atbildības un drosmes šādā veidā sakārtot savas attiecības ar citām Eiropas valstīm, un tas ievērojami stiprināja Krievijas valsts prestižu un autoritāti pasaulē. Mūsu valsts, Baltijas valstis šo skaudro patiesību vēl nav sagaidījušas. Tas liek vēlreiz padomāt, cik pamatotas ir mūsu lielās kaimiņvalsts vēlmes kļūt par vienu no pasaules stabilitātes balstiem, cik neatgriezeniska ir šīs valsts demokratizācija un demokrātiskie procesi tajā. Visi šie grūti atbildamie jautājumi liek mums un arī man būt sevišķi jūtīgiem pret katru signālu, kas varētu liecināt par jaunu līniju iezīmēšanu pasaules kartē, par pelēko drošības zonu Eiropā. Tas vēl sāpīgāk atgādina, ka šis karš latviešu tautai beidzās tikai pērn, kad pēdējais Krievijas armijas karavīrs atstāja Latviju. Un tomēr arī šobrīd Latvijā ir palikušas daudzas kara vātis. Tā ir Skrunda, tie ir tūkstošiem cilvēku, kas neuzskata Latviju par savu dzimteni.

Sadarbība ar Krieviju un tās demokrātiskajiem spēkiem — nevis pret tiem — ir arī Latvijas drošības atslēga. Latvija apliecina savu cieņu pret visu to Krievijas cilvēku piemiņu, kuri gāja bojā Otrajā pasaules karā, un mūsu tautai ir labi zināms, cik lielas ciešanas un kādus upurus Krievijas tautai ir nesis staļinisms. Tāpēc šodien mana izvēle apvieno gan sāpi par mūsu tautas vēsturisko traģēdiju, gan arī vēlmi darīt visu Latvijas nākotnes labā. Rūpīgi apdomājot un izsverot visus šos argumentus, esmu nācis pie secinājuma, ka man nav iespējams pieņemt Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina ielūgumu piedalīties svinībās Maskavā. Par šo savu lēmumu esmu informējis valdību, kā arī divus Baltijas valstu — Lietuvas un Igaunijas — prezidentus.

Turpinājumā Valsts prezidents Guntis Ulmanis atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums: — Prezidenta kungs, ko, lūdzu, šajā sakarā ir izlēmušas Lietuvas un Igaunijas valdības un prezidenti?

Guntis Ulmanis: — Šo valstu valdības, izvērtējot Otrā pasaules kara rezultātus un domājot par savu valstu nākotni, ir nonākušas pie kopīga slēdziena, ka triju Baltijas valstu vienotība ir pamats daudzām šo valstu aktivitātēm. Es, protams, neesmu pilnvarots ziņot Lietuvas un Igaunijas prezidentu vārdā, bet mūsu vienošanās ir tāda, ka svinības Maskavā nav iespējams apmeklēt.

Jautājums: — Ar ko var izskaidrot 2.aprīlī izskanējušo informāciju, ka Baltijas valstu prezidenti — visi trīs — brauks uz svinībām Maskavā?

Guntis Ulmanis: — Šajā sakarā atļaujiet izdarīt mazu atkāpi no šīsdienas temata un apsveikt jūs visus ar aizvadītajiem humora svētkiem pirmajā aprīlī. Daudzi preses izdevumi tiešām šos svētkus atzīmēja ar lieliskiem jokiem. Taču to, ko jūs pieminējāt, es subjektīvi vērtēju kā ļoti neveiksmīgu pirmā aprīļa joku, un tikai... Varu apliecināt, ka Baltijas valstu prezidenti nav apsprieduši šāda lēmuma pieņemšanu.

Jautājums : — Sakarā ar līdzīgām svinībām astotajā maijā Londonā nesen izskanēja informācija, ka jūs došoties uz Londonu atzīmēt piecdesmito gadskārtu kopš uzvaras Otrajā pasaules karā...

Guntis Ulmanis: — Šodien es jums nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Esmu devis solījumu astoto maiju, Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, atzīmēt Latvijā. Un šo solījumu centīšos izpildīt. Par iespējamo vai neiespējamo braucienu uz Londonu es presei ziņošu, tiklīdz šāds lēmums tiks pieņemts.

Jautājums: — Prezidenta kungs, vai šāds lēmums, atraidīt Krievijas prezidenta uzaicinājumu piedalīties svinībās, neietekmēs Latvijas un Krievijas turpmākās attiecības?

Guntis Ulmanis: — Mēs ceram uz Krievijas sapratni un pareizu situācijas izvērtējumu. Šis mūsu lēmums nav vērsts ne pret sadarbību ar Krieviju, ne pret Krievijas demokrātiskajiem spēkiem, vēl jo vairāk — ne pret Krievijas valdību, prezidentu un tā tālāk.

Es šajā savā paziņojumā aicinu uz progresīvāku, intensīvāku attiecību veidošanu starp Baltijas valstīm un Krieviju, tā, lai izveidotās attiecības ļautu nākotnē šādas svinības, ja tādas būs, atzīmēt kopā. Es nedomāju, ka Krievijai būtu iemesls uzskatīt šo manu paziņojumu kā protestu vai demonstratīvu aktu. Es vēlreiz paskaidroju, ka, novērtējot 1940., 1941., 1944. 1945. un 1949.gada notikumus Latvijā, man nav iespējams šajās svinībās piedalīties.

Vairis Ozols,

"LV" nozares redaktors

(izmantots "LV" diktofona ieraksts)

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"