Latvijas Pensionāru federācijas 2. kongresā

Par LPF un kongresa darbu

Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) mūžs nav garš, tikai trīs gadi. Taču LPF jau paspējusi panākt to, ka šīs sabiedriskās demokrātiskās nepolitiskās organizācijas pārstāvji regulāri piedalās Saeimas, valdības, Labklājības ministrijas un citu valsts vadības iestāžu pastāvīgo komisiju darbā, neatlaidīgi aizstāvot pensionāru sociālās intereses.

Savukārt mūsu federācijas pastāvīgās komisijas rūpīgi izskata visus svarīgākos pensiju, privatizācijas sertifikātu, medicīniskās aprūpes likumprojektus un citus normatīvo dokumentu sākotnējos variantus, dodot savu prasību, priekšlikumu un ieteikumu paketes to papildināšanai, atbilstoši pensionāru vietējo apvienību izteiktajiem apsvērumiem.

Tagad LPF jau iekļāvušās 17 rajonu, 33 pilsētu, 11 pagastu, 6 pensionāru profesionālās vietējās apvienības un trīs veco ļaužu klubi. Tikai šī gada pirmajā ceturksnī vien mūsu federācijā iestājās 13 jaunas vietējās apvienības.

Tādējādi LPF kļuvusi par nozīmīgu sabiedrisku spēku veco ļaužu interešu aizstāvēšanai.

Šī doma tika uzsvērta arī LPF otrā kongresa delegātu runās debatēs, tāpat to atzīmēja arī mūsu viesi — Valsts prezidents Guntis Ulmanis, premjerministrs Māris Gailis, "Latvijas ceļa" frakcijas vadītājs Saeimā Andrejs Panteļējevs.

Kongresa ārzemju viesi — Eiropas Ziemeļvalstu pensionāru starptautiskās apvienības NORSAM prezidents Arne Ginge, tās koordinators Dānijas pārstāvis Rolfs Dreslers, Austrumeiropas valstu pensionāru organizāciju koordinācijas centra vadītājs Polijas pensionāru pārstāvis Jaceks Pucs, kā arī Somijas un Igaunijas pensionāru pārstāvji uzsvēra to nozīmīgo faktu, ka mūsu LPF jau piedalās veco ļaužu piecu nozīmīgu starptautisku organizāciju, tostarp ANO ietvaros funkcionējošo "Help Age International", Eiropas Pensionāru federācijas EURAG, Starptautiskās apvienības EPSO, kā arī Eiropas Pensiju fonda kluba darbā.

Kongresa delegāti izteica arī vairākas kritiskas piezīmes un priekšlikumus LPF darbības turpmākai uzlabošanai un paplašināšanai. Daži no tiem — plašāk informēt LPF vietējās apvienības par federācijas valdes un domes kārtējo darbību, organizēt šo apvienību pieredzes apmaiņas semināru, aktivizēt LPF juridiskās komisijas darbu, un citi.

Kongresa delegāti ierosināja arī panākt, lai vienīgo pilnīgās oficiālās informācijas sniedzēju — laikrakstu "Latvijas Vēstnesis" saņemtu arī visas vietējās pašvaldības un lauku bibliotēkas, lai arī pensionāriem atvieglotu bieži vien tik ļoti nepieciešamās juridiskās informācijas iegūšanu.

LPF otrais kongress sākās ar Jūrmalas pilsētas pensionāru ansambļa un delegātu kopīgi skandēto dziesmu par mazo tēva novadiņu, kurš tomēr turas tik diženi, kā arī ar iemīļotās aktrises Elzas Radziņas uzmundrinošo Ārijas Elksnes dzejas lasījumu.

Tā uzmundrināti, kongresa delegāti no visiem Latvijas novadiem strādāja tik ražīgi, ka LPF turpmākajam darbam tika pieņemta plaša Darba programma. Rezolūcija par darbības pamatvirzieniem, lēmumu pakete Saeimai, valdībai, vietējām pašvaldībām, kā arī jaunievēlētajai domei un valdei.

Taču par šiem svarīgajiem dokumentiem — kādā no turpmākajiem "Latvijas Vēstneša" numuriem atsevišķi.

Tādā kārtā LPF otrais kongress deva federācijai ne vien sportā, bet arī sabiedriskās darbības aktivizēšanai tik nozīmīgo otro elpu, lai jaunievēlētā dome un valde vēl daudz enerģiskāk aizstāvētu Latvijas pensionārus, to sociālo grupu, kura taču ir ceturtā daļa no visiem mūsu valsts iedzīvotājiem.

Jānis Porietis,

LPF priekšsēdētājs

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

Piektdien, 7. aprīlī, Valsts prezidents Guntis Ulmanis piedalījās Latvijas Pensionāru federācijas kongresā. Uzrunājot kongresa delegātus un viesus, viņš teica:

Katrreiz, kad dodos uz kādu lielāku vai mazāku sanāksmi, domāju — kāpēc es tur eju. Un vienmēr ir divi varianti: varu ierasties, lai kaut ko pateiktu, un varu piedalīties, lai uzklausītu, lai ieklausītos un mēģinātu saprast, izdarītu secinājumus un censtos izdarīt kaut ko labāk. Tieši tāpēc sākumā atteicos no sveiciena vārdiem, ko parasti saka šādu sanāksmju ievadā. Biju domājis nobeigumā pateikt, ka esmu jūsu domas dzirdējis, centies svarīgāko atzīmēt un saprast, kas ar mums pašlaik notiek un kādas ir mūsu kļūdas.

Pats vārds pensionārs mani reizēm mazliet kaitina, jo — kas tas par pensionāru, kas nesaņem pensiju! Ja mēs sakām — 26 un pat vairāk procenti pensionāru, mēs bieži vien domājam kādu gados vecu, strādāt un domāt nespējīgu cilvēku kopumu, kam tikai kaut kas jādod. Bet tā taču nav! Es šeit redzu ļoti daudzus pazīstamus cilvēkus, esmu pārliecināts par viņu spējām un varēšanu, par viņu apņēmību un pašaizliedzību. Un es uzskatu, ka ir aplam vienmēr minēt šos 26 procentus pensionāru, un to nolikt malā kā kaut kādu nastu. Tā taču ir mūsu nacionālā bagātība, es teiktu, jo jūsu dzīves pieredzi, zināšanas un uzņēmību var tiešām apbrīnot.

Esmu pārliecināts, ka jūs neviena jautājuma risināšanā nepaliksit malā. To, ko jūs šodien sacījāt, ko kritizējāt, es uztveru kā kritiku, kas adresēta arī man, jo kam tad vairāk kā Valsts prezidentam jāatbild un jārūpējas par to, kas notiek tajā valstī, kurā viņš ievēlēts par prezidentu! Vienalga, kā jūs nosauktu tos vārdus un uzvārdus, pie kā jūs vēršaties ar kritiku, es to vienmēr uztveru pirmām kārtām kā valsts galvas kritiku, jo viņam taču jāatbild par šīm lietām. Kaut arī Satversmē ir rakstīts, ka Valsts prezidents nav politiski atbildīgs, un tādējādi es varētu daudz ko nedarīt, par daudz ko neinteresēties, es tomēr nevarētu būt šai amatā, ja nejustu morālu atbildību par to, kas ar mums visiem notiek.

Ir viena lieta, ko es šodien gribētu pieminēt. Tās ir ārpusreglamenta attiecības. Tikai pateicoties trim mātēm, kuras visas jau ir pensijas gados, es tiku iespiests stūrī, un viņas pateica: Vai tu vari to lietu sakārtot, vai tu to spēj? Un es sapratu, ka tas, ko man ir stāstījuši armijas virsnieki, ko bieži vien stāsta priekšniecība dažādās karaspēka daļās, ir māns. Situācija ir daudz sarežģītāka, daudz smagāka, daudz problemātiskāka. Taču šodien varu jums droši solīt: mēs izveidosim tādas spēku struktūras un tādu aizsardzības armiju, kurā būs Latvijai raksturīgā disciplīna un Latvijai raksturīgā kārtība. Nesolu, ka tas būs rīt, ka tas būs tuvākajā laikā, jo šī sabiedrība ir slima, un mums tā jāveido visiem kopā. Es paanalizēju situāciju, kāda ir armijā. Iesauktie jaunieši, nākdami no skolām, no ģimenēm, no sabiedrības, ir ļoti dažādi, cits par maigu un mīkstu, cits grib kauties, cits — iedzert, cits grib nolīst malā un nedarīt nekā. Bija patīkami klausīties, kad mātes teica: mēs neprasām, lai mūsu dēliem dod kādas izņēmuma priekšrocības, lai sagādā siltumnīcas apstākļus, armija nav bērnudārzs. Mēs prasām, lai armijā būtu elementāra kārtība ar augstu morāli. Esmu pārliecināts, ka kopējiem spēkiem mēs to panāksim.

Šodien, klausoties jūsu uzstāšanos, atcerējos, kas lasīts grāmatās par dažiem valstu vadītājiem. Savā laikā tikušies Tečere un Gorbačovs. Gorbačovs slavēja sociālismu: elektrība, apkure, dzīvoklis, viss, viss — cilvēki dzīvo kā paradīzē. Tečere klausījusies, klausījusies, tad sacījusi: Gorbačova kungs, man ir kāds cits piemērs: putnam var sagādāt skaistu krātiņu, var dot vislabāko barību, siltumu, gaišumu, radīt vislabākos apstākļus. Bet var arī palaist putnu brīvībā, kur tam pašam jāmeklē ēdamais, dzeramais, materiāls ligzdas vīšanai, vieta, kur pārlaist ziemu. Gorbačova kungs, kuru variantu jūs izvēlētos?

Gribu teikt, ka es domāju: jums vajag šodien, jums vairs nav laika vīt ligzdu, pašiem meklēt labvēlīgus apstākļus. Ir jāatrod izeja no nelabvēlīgās situācijas, lai mēs spētu apmierināt jūsu vajadzības jau tūlīt.

Šodien mēs šeit runājām par Ministru kabinetu, par Saeimu, par prezidentu. Lūdzu, kritizējiet mūs, jo mēs esam jūsu iecelti, tieši vai netieši, un mēs atbildam jūsu priekšā. Un ja mēs kā amatpersonas nespēsim tikt galā, nāks citi.

Varbūt nevajadzētu saistīt — kā jūs teicāt — vienā ķēdē Godmani, Birkavu, Gaili. Katrs no viņiem ir kaut ko darījis mūsu Latvijas labā. Jā, ir kļūdas, ir nepilnības, runāsim atklāti, dažkārt ir pietrūcis godīguma. Bet meklēsim un vēlēsim ar katru reizi stiprākus, godīgākus, gaišākus — tādus, kas to spēj. Nepalīdzēs mums ar cilvēkiem ne Apvienotās Nācijas, ne kāds cits. Bet, es domāju, ir vēl kāds ceļš, kā būvēt valsti. Būvēt no apakšas, ar savu labu vārdu, ar apņemšanos, ar centību strādāt un veidot katram ar savu darbu savu valsti. Ja mēs spēsim augšas sakārtot un no apakšas ar prātu rīkoties, tad spēsim izveidot tādu valsti, tādus dzīves apstākļus, pēc kādiem mēs tiecamies.

Man ir gandarījums, ka jūs — Pensionāru federācija — ejat uz sadarbību ar arodbiedrībām.

Ceru un ticu, ka agri vai vēlu arodbiedrības varēs kļūt par sociālo apstākļu kārtotājām, par tautas vēlmju paudējām. Es nemēģinu noskaidrot, vai jūs dalāties politiskās partijās, bet tie cilvēki, kas ir jūsu federācijas rindās, ja jums būtu lielāka apņēmība, ja jūs radikālāk izvirzītu savus jautājumus Saeimai, valdībai un man, mēs būsim spiesti par tiem domāt, tos atrisināt. Bet jūsu prasībām jābūt tādām, kas Latviju ceļ, nevis grauj. Esmu pārliecināts, ka jums ir šāda nostāja.

Kad stādām ābeli, mēs taču domājam, ka augļus bez mums plūks arī cits, mūsu bērni, mūsu mazbērni. Es kā prezidents varu apsolīt: cik būs manos spēkos, cik sapratīšu, tik darīšu savas zemes un savas tautas labā.

Par LPF kongresu

— skat. arī 1.lpp.

Par turpmāko darbu

Kopš LPF pirmā kongresa turpinājusies Latvijas pensionāru sociālā stāvokļa krasa pasliktināšanās. Tā ir notikusi, inflācijai krasi apsteidzot pensiju indeksāciju, katastrofāli samazinoties pensionāru agrāko uzkrājumu reālajai vērtībai un pārtraucot 1990. gadā pieņemtā pensiju likuma darbību.

Līdz ar to LPF otrais kongress uzskata, ka pensionāru ļoti smagā sociālā stāvokļa uzlabošanai Latvijas Saeimai un valdībai nekavējoties jāveic šādi četri galvenie uzdevumi:

1. Nekavējoties jāsakārto pensiju likumdošana;

2. Diferencēti jāindeksē pensionāru agrākie noguldījumi krājkasēs;

3. Ar likumu jāpaplašina pensionāru iespējas privatizācijas sertifikātu izmantošanā;

4. Ar likumu jānosaka būtiski nodokļu atvieglojumi pašu pensionāru veiktajai saimnieciskajai darbībai.

Šajā sakarībā kongress uzskata, ka medicīniskās aprūpes, apkures, transporta un citu pensionāriem būtiski svarīgu jautājumu risināšanas pamatu pamats ir pietiekami liela pensija. Tāpēc, sakārtojot pensiju likumdošanu, ir jānodrošina šādi nosacījumi: minimālā pensija nedrīkst būt mazāka par iztikas minimumu; pensijas jāindeksē katru ceturksni atbilstoši inflācijas tempam attiecīgajā periodā; pensionēšanās vecuma palielināšana jāveic pakāpeniski, saglabājot tā diferenci starp sievietēm un vīriešiem, kā arī veselībai kaitīgos darbos nodarbinātajiem cilvēkiem, pārejas posmā dodot iespēju aiziet pensijā, sasniedzot līdzšinējo pensionēšanās vecumu un nosakot, ka tādiem pašreizējo pensijas vecumu sasniegušajiem, kuri izvēlējušies tā pakāpeniskas pagarināšanas variantu, vienlaikus tūlīt jāsāk izmaksāt arī izpelnītā pensija.

Ar likumu jānosaka, ka no ikviena valstij vai pašvaldībām piederošā privatizējamā objekta izsoles vērtības pensionāriem ir tiesības par sertifikātiem iegūt savā īpašumā ne mazāk kā vienu desmito daļu.

Ar likumu jāatļauj vietējām pašvaldībām atbrīvot no nodokļiem vai tos būtiski samazināt par tādu pensionāru veiktu darbību, kura notiek viņu pašu sociālo interešu labākai apmierināšanai.

Apspriežot piedalīšanos 6. Saeimas vēlēšanās, LPF kongress atzina, ka jaunajā Saeimas vēlēšanu likumā ir jāietver iespēja vēlētājiem izraudzīties deputātu kandidātus no visu partiju sarakstiem, kā to, piemēram, varēja darīt Rīgas Domes pēdējās vēlēšanās.

LPF kā nepolitiska sabiedriska organizācija neiesaistās politisku partiju vai apvienību Saeimas pirmsvēlēšanu koalīcijās, bet aicinās pensionārus atbalstīt tās partijas un apvienības, kuras savās programmās ietvers visplašākos pasākumus veco ļaužu sociālā stāvokļa būtiskai uzlabošanai.

Katrs atsevišķs pensionārs var kandidēt jebkuras Latvijas neatkarībai lojālas partijas sarakstā.

LPF valdes locekļi Saeimas vēlēšanās var kandidēt tikai kā bezpartejiski kandidāti.

LPF kongress aicina Saeimu, valdību, kā arī vietējās pašvaldības un privātos uzņēmējus īstenot tādu likumdošanas, privatizācijas, investīciju, nodokļu, kā arī resursu taupīgas izmantošanas politiku, lai tās rezultātā pieaugtu iedzīvotāju nodarbinātība, valsts un sociālā budžeta ieņēmumi un, uz to balstoties, arī būtiski uzlabotos Latvijas veco ļaužu stāvoklis.