Savienības "Latvijas ceļš" 2. kongresā

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

Es sveicu jūs šajā dienā jūsu kongresā. Liekas, šī diena iezīmēs vēl vienu robežu tam posmam, ko sauc par pirmsvēlēšanu periodu. Šobrīd ikviena partija, ikviens politiskais spēks konsolidējas, uzkrāj rezerves, veido savu programmu. Arī "Latvijas ceļš".

Šodien jūsu partija un daudzas citas aktīvi piedalās jaunā vēlēšanu likuma veidošanā. "Latvijas ceļa" situācija Latvijas politiskajā panorāmā ir savdabīga jau no pašas vēlēšanu apvienības dibināšanas. "Latvijas ceļš" izvirzīja ļoti konkrētus, pragmatiskus mērķus. Tas ļāva, manuprāt, gūt panākumus vēlēšanās un vadīt valsts dzīvi. Protams, tikai galvenajās līnijās, jo Latvijā nav un droši vien tuvākajā nākotnē nebūs iespējams realizēt vienas partijas politiku. Tāda ir Latvijas vēsturiskā pieredze un politiskā tradīcija. Tajā pašā laikā tas, ka mazajām partijām un grupām šobrīd nākas apvienoties vai meklēt sev sabiedrotos, manuprāt, ir visnotaļ pozitīvi vērtējams. "Latvijas ceļš" uzkrājis vērtīgu pieredzi, kuru ņem un ņems vērā gan politiskie oponenti, gan vēl šobrīd topošās partijas un koalīcijas. Risinātas vai ievirzītas daudzas būtiski svarīgas Latvijas problēmas: Krievijas karaspēka izvešana, Baltijas padomes iedibināšana, pilsonības likuma pieņemšana, valūtas stabilitāte, centieni sakārtot tiesu un kārtības sargāšanas darbu un vēl, un vēl.

Taču, manuprāt, iekšpolitiskajās jomās vairāk ir iestrādes nekā jau sasniegti taustāmi rezultāti. Ja atļauts šajā dienā teikt arī kādus kritiskus vārdus, tad, manuprāt, joprojām gausi un neefektīvi risinās privatizācijas process, sociālā likumdošana, joprojām nav pienācīgas juridiskas bāzes ārvalstu investīcijām. Drošības koncepcijai vēl trūkst pienācīgas realitātes izjūtas. Kopumā ņemot, Latvijas perspektīvas, manuprāt, vēl neiezīmējas pietiekami skaidri. Bet tāpēc jau jūs esat šodien sapulcējušies. Savā ziņā šie pēdējie divi gadi ir bijis sakārtošanas un sakārtošanās laiks. Ne bez LC pūliņiem ir panākta stabilitāte šai Saeimas laika posmā.

Šķiet, ka mūsu vienīgā nopietnā valdības krīze arī atrisinājās samērā veiksmīgi. Te gan gribu piebilst, ka parlamentārās demokrātijas apstākļos valdības krīze nebūt nenozīmē nacionālu traģēdiju. Sakārtotai valstij citas partijas uzvara tikai pārbīdītu to vai citu politisku akcentu, taču tautas dzīve attīstītos tai tradicionālā gultnē. Bet vai šodien esam tādi?

Saeima devusi priekšroku proporcionālajam vēlēšanu principam. Tas ikvienai partijai vai apvienībai uzstāda jaunas, augstākas prasības. Liela daļa vēlētāju šodien nav gatavi balsot par partiju programmām, bet vēl joprojām cer uz sev simpātiskām personām. Īpaši sarežģīta situācija ir valdošai partijai, jo tā pastāvīgi tiek pakļauta kritikai — gan taisnīgai, gan arī netaisnīgai. Bet tāds pats liktenis gaida jebkuru partiju, kura no opozīcijas pāriet pozīcijā. Vienīgi noteikta un tālredzīga rīcība var daudzus mīnusus pārvērst plusos un pierādīt tautai parlamenta un valdības dzīvotspēju, pierādīt lielāko politisko grupējumu priekšrocības.

Tas, ka sīkās partijas un grupas aktīvi konsolidējas, liecina par kvalitātes pieaugumu mūsu sabiedriskajā dzīvē, par demokrātijas principu attīstību un pilnveidošanos. No otras puses, tas nozīmē asāku un nopietnāku vēlēšanu cīņu. Vēlēšanu platformas kļūst konkrētākas, tuvākas cilvēku dzīvei un interesēm. Domāju, ka ar mērķtiecīgu darbu varētu pārvarēt to vēsturisko negatīvismu, kas daļā cilvēku ir iesakņojies pret parlamentāru iekārtu vispār, un diktatoriskas un totalitāras tendences neņems virsroku nākotnē.

Es vēlu jums panākumus tāpat kā ikvienam jūsu konkurentam, kurš Latvijas politikā spēlē godīgu spēli. Godīgu spēli ar pilnu atbildību Latvijas un tautas priekšā. Bet, ja nu svaru kausi nosvērsies uz citu pusi, ne uz "Latvijas ceļa" pusi, tad esiet partija, kura nenodarbojas tikai ar abstrakcijām, bet kopīgu interešu vārdā lietišķi pierāda savu taisnību, izvirza sev cēlus mērķus.

Tauta ir suverēna, un gala vārds vienmēr piederēs tai. No vienām vēlēšanām uz nākamajām tauta šo savu suverenitāti sāk apzināties arvien skaidrāk. Aug prasības pret politiķiem. Dzīve kļūst atbildīgāka un interesantāka. Es gribētu šodien novēlēt, lai vēl ciešāk nekā līdz šim tautas un Latvijas liktenis kļūst arī par mūsu pašu likteni. Tas ir spēka un drošības avots. Tā ir vislielākā mūsu neatkarības garantija. To vēlu jums realizēt savā ikdienas darbā un rītdienas programmā.

Valsts prezidenta Kanceleja

Saeimas priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vēstule

Godātie kolēģi ceļinieki!

Kau arī pamazām atveseļojos, tomēr neesmu vēl tik varošs, lai piedalītos un strādātu kongresā. Apliecinot cieņu jums, godātie kolēģi, un it sevišķi cerot uzmundrināt pats sevi, gribu uzrunāt jūs ar šīs vēstules starpniecību.

Tā nu ir iznācis, ka liktenis mums ir lēmis atjaunotajā Latvijas Republikā būt pirmajai no partijām, kura iziet pilnu valdošās parlamentārās partijas ciklu.

Protams, ikdienā ne vienmēr varam likt vienlīdzības zīmi starp "Latvijas ceļa" partiju un pašreizējo Ministru kabinetu. Taču tieši ar piedalīšanos valdībā mums ir bijusi iespēja īstenot "Latvijas ceļa" programmu. Tāpēc, visnotaļ atzīstot, ka partijas programmas apspriešana ir neatliekams un svarīgs uzdevums, es tam līdzās saskatu vēl vienu tikpat neatliekamu un svarīgu lietu.

Programma ir pat ļoti vajadzīga, bet šoreiz nevis vēlētājiem, bet vairāk gan mums pašiem. Jo atšķirībā no citām partijām, kas startēs vēlēšanās, "Latvijas ceļu", manuprāt, vismazāk vērtēs pēc programmas, bet gan pēc padarītā. Atlikušajā laika sprīdī mums vēl jāapliecina iepriekšējās — reformu programmas — pareizība. Bet tās derīguma mērs būs reformu rezultāti. Un, kaut gan laika nav atlicis daudz, es gribētu aicināt arī jūs, kolēģi, izvērtēt, kuri ir paši nepieciešamākie un būtiskākie no darāmajiem darbiem, kas paveicami vēl līdz vēlēšanām — vai tie būtu programmā formulēti vai pašas dzīves diktēti — lai programma nākamajam periodam tiešām ievadītu jaunu ciklu valsts tālākajā sakārtošanā.

Dzīves realitāte ir tāda, ka šā gada pirmajos trijos mēnešos vien esmu saņēmis vairāk nekā 350 vēstuļu. Par ko? Par pensijām, par algām, par dzīvokļu privatizāciju, par zemes īpašumu atjaunošanu, par PSRS bezprocenta aizdevuma obligāciju atmaksu, par noguldījumu indeksāciju, par sertifikātiem, par vēlēšanu likumu, par pilsonību. Protams, ne viss tajās rakstītais tūlīt likumā ietverams vai vienā mirklī paveicams, bet zināmas sabiedrības daļas noskaņojumu tas ataino. Tā nebūt nav čīkstēšana vai vispārēja kritizēšana, visbiežāk tie ir izmisuma pilni palīgā saucieni.

Baidos, ka tieši šie būs tie jautājumi, uz kuriem nāksies atbildēt, stājoties vēlētāju priekšā. Mēs esam tā partija, kura nostāsies vēlētāju priekšā ar savu tagadni, nevis ar skaisto nākotni. Ne no viena cita jau nevarēs prasīt to, ko no "Latvijas ceļa".

Aiz muguras mums ir pieredze. Gan svētīga, gan rūgta.

Mums bija pietiekami liels intelektuālais potenciāls, lai izstrādātu reformu projektus, bet šobrīd mums ne vienmēr pietiek potenciāla, lai šīs reformas realizētu. Acīmredzot vieni un tie paši cilvēki nevar vienlīdz labi veikt reformu un tām vajadzīgo likumu izstrādi un tikpat veiksmīgi darboties reformu organizatoriski praktiskajā īstenošanā.

Tā savādi iznāk — mēs ieguldījām lielu darbu reformu izstrādē, un tas bija mūsu kopdarbs ar kolēģiem no Rietumiem, bet atzinības un pietiekama atbalsta sabiedrībā nebija. Acīmredzot nepratām pienācīgi izskaidrot grūtību neizbēgamību.

Bet tiklīdz jaunajā valdībā atsevišķi ministri kopā ar Ministru prezidentu mērķtiecīgāk ķērās pie organizatoriskām lietām, pat sperot radikālus soļus un pieņemot vairākus nesaudzīgus lēmumus, atzinība ir pavisam cita.

Arī jaunie koalīcijas partneri ir ienesuši nevis spriedzi, bet drīzāk gan paļāvību.

Kādu es personiski iedomājos atlikušo laiku līdz vēlēšanām? Programmas ziņā tā ir lieliska iespēja ne tikai koriģēt, bet — pats galvenais — panākt rezultātu, šīs korekcijas īstenojot.

Protams, ir iespējams arī vieglāks ceļš — censties izpatikt vēlētājiem, bet īstenībā nedarīt nekā konkrēta, lai cilvēki sāktu dzīvot pārticīgāk. Tad jau drīzāk esmu gatavs uzklausīt kritiku, pat apvainojumus par nepopulāriem lēmumiem, ja vien ir pārliecība, ka tas, ko darām šodien, nesīs labumu rīt.

Var, piemēram, populistiski aicināt samazināt nodokļus un pasludināt to par ražošanas atjaunošanas politiku. Bet, manuprāt, mēs esam darījuši pareizi, cenšoties nodokļus sakārtot tā , lai tie ražotāju nevis pārmērīgi spiestu pie zemes, bet gan stimulētu. Tas, bez šaubām, ir grūts ceļš, taču sola stabilitāti nākotnē, un uz to arī jāorientējas.

Var, protams, katras vietējās intereses pasludināt par galvenajām un atbilstošām "Latvijas ceļa" vēlētāju interesēm, šā paša iemesla dēļ var attaisnot jebkuru pašvaldības rīcību, aizbildinoties, ka tiek aizstāvēta vietējā iniciatīva, taču daudz grūtāk ir veidot likumdošanu, kura harmonizē visas sabiedrības, valsts, vietējās un indivīda intereses. To arī esam centušies darīt, un rezultāti ir. Tieši tāda "Latvijas ceļa" politika dod gandarījumu.

Ko no mums gaida? Es nedomāju, ka brīnumu un tūlītēju uzplaukumu.

Reformu kursa nepieciešamību un pareizību nenoliedz pat neviens no opozīcijas. Taču domāju, ka no mums gaida vairāk pašaizliedzīga darba, godprātīguma un taupīguma. Ja tas ir patiesi saskatāms valdības, Saeimas vai atsevišķu amatperosnu darbībā, cilvēki tūlīt reaģē, un viņu attieksme ir fantastiski iejūtīga un labestīga.

Par taupīgumu. Taisnības labad jāatzīst, ka "Latvijas ceļa" frakcija Saeimā vienmēr ir balsojusi par komisiju izveidi, lai pārbaudītu līdzekļu izmantošanas lietderību. Arī valdība pēdējā laikā diezgan asi reaģē uz Valsts kontroles iesniegumiem. Nevarētu teikt, ka nauda būtu sevišķi šķiesta, bet nevar arī teikt, ka Saeima un valdība būtu īpaši piedomājusi par taupīšanu. Vai tiešām nelaimīgā kārtā atliktais Austrālijas brauciens paliks kā vienīgais publiski zināmais 10 000 latu ietaupījums?

Varējām, protams, nepalielināt algas ierēdņiem un arī sev, kamēr nav palielinātas pensijas, kamēr skolotājiem, ārstiem un medicīnas darbiniekiem algas vēl ir nepietiekamas. Mēs esam uzņēmušies milzīgu morālu slodzi. Bet, ja nu tā ir iznācis, tad katram ir morālas tiesības prasīt, un cilvēki to arī dara, — alga jums ir, kā ir ar rezultātiem? Bet varbūt nav nemaz tik slikti, ka ir no kā prasīt pilnu atdevi. Tas nenozīmē, ka pret ierēdņiem būtu jāizvērš kampaņveidīgs terors, bet gan jāprasa un vēlreiz jāprasa pozitīvs rezultāts. Turklāt apstākļos, kad viss darba tirgus ir pakļauts konkurences cīņai, tādai pašai konkurencei jāvalda ierēdniecībā.

Godātie kolēģi! Teikšu jums atklāti — katra mana tikšanās ar vēlētājiem nav viegla. Cita starpā atskan arī aicinājumi norobežoties no partijas vai atsevišķiem tās biedriem vai arī viņu kļūmīgiem soļiem. Kā zināt, politikā esmu jau ilgi un ceru, ka tieši šī ilgā pieredze pasargās mani no populistiskiem kārdinājumiem un nepārdomātas rīcības. Tāpēc vēlētājiem es varu teikt tieši: jūs varat uz mani paļauties tiktāl, ciktāl jūs esat gatavi paļauties uz "Latvijas ceļu", savukārt "Latvijas ceļš" var solīt tikai tik, cik kopīgā darbā varam celt un nest.

Vēlu jums veiksmi!

A.Gorbunovs,

"Latvijas ceļa" biedrs

Jūrmalā 1995. gada 7. aprīlī

Aizvadīto sestdien, 8. aprīlī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika valdošās partijas – Savienības "Latvijas ceļš" 2. kongress. Pēc pašas partijas informācijas, tās rindās Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jēkabpils, Alūksnes, Jelgavas, Preiļu nodaļās un citur Latvijā un diasporā patlaban ir 456 cilvēki — 267 biedri un 189 kandidāti.

Ministru prezidenta Māra Gaiļa runa

Godājamie ceļabiedri!

Dāmas un kungi!

Mūsu partijas II kongress ir īpaša ceļazīme mūsu partijas neilgajā vēsturē. Vēlētāju uzdevumā mūsu partija divus gadus noteicošās pozīcijās veidoja valsti. Ar šo kongresu tagad tiek ievadīts posms, kurā mēs dodam vēlētājam atskaiti par savu līdzšinējo darbību, par saviem panākumiem un neveiksmēm. Tas ir laiks, kad mēs lūdzam vēlētājiem no jauna dot mums savu uzticību. Dot mums savu uzticību, lai mēs varētu turpināt konsekventi un neatlaidīgi veidot Latviju tā, ka kļūtu par modernu, attīstītu Eiropas valsti. Jo es esmu pārliecināts, ka tas ir labākais ceļš, lai sasniegtu mūsu tautas uzplaukumu. Tas ir Latvijas ceļš.

I

Ja vēsturnieki vēlāk pētīs laika posmu, ko Latvijas politiskajā vēsturē iezīmē "Latvijas ceļš" kā 5.Saeimas dominējošais spēks, tad, pēc manas pārliecības, tie konstatēs sekojošus četrus raksturlielumus:

Pirmkārt, šajā laika posmā tika pilnīgi likvidētas visas padomju valstiskās, sabiedriskās un saimnieciskās struktūras. Tiesa, šīs struktūras tika sašķobītas jau Godmaņa valdības laikā. Taču tikai mūsu pirmā reformu valdība, ko vadīja Valdis Birkavs, spēja nesaudzīgi pārcirst Gordija mezglu, kas mūs sasaistīja kā garīgi, tā fiziski.

Otrkārt, paralēli padomju struktūru likvidācijai tika izveidotas neatkarīgai, demokrātiskai, tiesiskai valstij atbilstošas valstiskās, sabiedriskās un saimnieciskās struktūras. Tās balstās uz Satversmi kā mūsu tautas politiskās gribas un orientācijas pamatdokumentu. Tās pašos pamatos balstās uz cilvēka un pilsoņa tiesību ideju, kuras apzināšanās plašākā sabiedrībā tikai nesen ir sākusies.

Tiesa, jauno struktūru darbība bieži vien ir gājusi "kā pa celmiem". Ir pietrūcis gan laika, gan zināšanas un dažkārt diemžēl arī politiskās gribas. Bija jāapgūst jauno struktūru, it sevišķi jauno demokrātisko valsts institūciju, savstarpēja sazobe.

Ja runājam visaugstāko valsts institūciju līmenī, tad, manuprāt, iepriekšējās valdības demisija un pašreizējās valdības sastādīšanas process daudziem bija uzskatāms praktisks piemērs tam, kā augstākās valsts institūcijas — Saeima, valdība un prezidents — savstarpēji sadarbojas mūsu Satversmes noteiktajos parlamentārās demokrātijas ietvaros. Tas bija piemērs tam, kāda ir politisko partiju, frakciju un parlamentārā vairākuma loma mūsu politiskajā sistēmā, kā praksē darbojas politiskās atbildības princips.

Lielas pūles bija jāpieliek, lai panāktu valsts pārvaldes dažādo institūciju savstarpējo sasaisti, lai visas institūcijas atbilstoši Satversmes 58.pantam darbotos saskaņoti Ministru kabineta pārraudzībā un pakļautībā. Tikai tādā veidā ir iespējams realizēt kopēju valdības definētu valsts politiku un nevis tikai šauras resoriskās intereses.

Pirmās "Latvijas ceļa" vadītās valdības, kuru priekšgalā atradās Valdis Birkavs, galvenais uzdevums bija lauzt vecās, padomiskās struktūras un iedibināt jaunās, demokrātiskās valsts struktūras. Bet otrās "Latvijas ceļa" vadītās valdības, kuras vadība ir uzticēta man, galvenais uzdevums valstiskās uzbūves jomā tagad ir izskaust vēl visai stiprās un iesīkstējušās sovjetiskās valstiskās un juridiskās domāšanas kategorijas un pastāvīgi veicināt valsts struktūru darbības uzlabošanu.

Es domāju, ka tagad neviens vairs nenoliegs, ka mūsu valsts visās jomās sāk funkcionēt arvien labāk. Tā arvien ātrāk "uzņem apgiezienus", arvien kvalificētāk un precīzāk darbojoties jaunajos, demokrātiskai valstij atbilstošajos ietvaros.

Treškārt, Latvija šajā laikā ir atdalījusies no Padomju Savienības un Krievijas ekonomiskās zonas un kā patstāvīga ekonomiska telpa ir pārgājusi uz tirgus saimniecību. Mūsu cenas un mūsu algas tagad lielā mērā nosaka tirgus principi. Par mūsu ekonomikas motoru šajos divos gados ir kļuvusi privātā sfēra, bet valsts darbojas kā regulējošs un sociāli izlīdzinošs mehānisms. Jau jūtamas pirmās ekonomiskā uzplaukuma vēsmas. To tik īsā laikā ir izdevies panākt, tikai pateicoties valdības skaidrajai ekonomiskajai politikai un tās veidotāju mērķtiecīgumam.

Mēs labi apzināmies, ka šī pāreja no vienas ekonomiskas sistēmas otrā daudziem cilvēkiem ir bijusi grūta. Par to mēs saņēmām daudz kritikas. Mēs pieņemam šo kritiku kā pelnītu. Un, patiešām, varbūt mums bija iespēja par diviem vai trim gadiem paildzināt mirstošās padomju plānsaimniecības agoniju. Taču jāapzinās, ka palikšana šīs sistēmas ietvaros nebija iespējama. Latvijas plānsaimniecība bija visas Padomju plānsaimniecības tikai neliela, ļoti specializēta sastāvdaļa, kura atsevišķi nebija dzīvotspējīga. Tādēļ izšķiršanās par strauju ekonomikas transformāciju vienlaicīgi bija arī izšķiršanās par mūsu valstiskās neatkarības nostiprināšanu.

Un tomēr esmu pārliecināts, ka mūsu tautas lielais vairums, arī tie, kuriem personīgi šī pāreja ir bijusi ļoti sāpīga, to uzskata par pareizu un neatgriezenisku mūsu valsts un mūsu nākotnes dēļ.

Un, visbeidzot, ceturtkārt. Mēs esam apzinājuši to vietu, ko mēs gribam pasaulē ieņemt. Latvija ir kļuvusi par aprēķināmu faktoru starptautiskajās attiecībās, uz ko mūsu partneri un draugi var paļauties. Mēs esam panākuši Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Mēs viennozīmīgi esam nosprauduši mērķi, kas nosaka mūsu ārpolitisko orientāciju. Šis mērķis ir integrācija Eiropā. Mēs uzskatām, ka tikai integrējoties Eiropas politiskajās, saimnieciskajās un drošības struktūrās, mēs varēsim nosargāt Latvijas valsti un kļūt par modernu, attīstītu sabiedrību.

II

"Latvijas ceļš" radās brīdī, kad pēc faktiskās neatkarības atgūšanas arvien vairāk iezīmējās attīstība, kas liecināja par to, ka tobrīd jau neatkarīgajā Latvijā daudzas lietas strukturāli, tiesiski un idejiski turpina balstīties uz padomju sistēmas pamatiem.

Sākotnēji samērā neliela cilvēku grupa no Tautas frontes un "Satversmes" frakcijām un no rietumu latviešu vidus sanāca kopā, lai radītu politisku spēku, kurš Latviju mērķtiecīgi varētu virzīt nacionālā, demokrātiskā un progresīvā virzienā.

5.Saeimas vēlēšanās mēs saņēmām vēlētāja uzdevumu — atbilstoši mūsu programmai veikt radikālus pārkārtojumus mūsu valstī un sabiedrībā. Šo uzdevumu mēs pildījām pēc labākās sirdsapziņas.

Es uzdrošināšos apgalvot, ka, tikai pateicoties "Latvijas ceļa" mērķtiecīgajai politikai, mūsu valsts visu Austrumeiropas valstu vidū pēc savu reformu rezultātiem atrodas avangarda grupā. Es uzdrošinos arī apgalvot, ka bez "Latvijas ceļa" mēs būtu daudz tuvāk mūsu krietni iepakaļ palikušajām bijušajām tā saucamajām "brālīgajām republikām", kuras nav atradušas sevī iekšēju spēku radikālām reformām un tādēļ šodien atrodas visai neapskaužamā stāvoklī.

"Latvijas ceļa" politisko identitāti šodien nosaka trīs faktori: pirmkārt, mūsu partijas praktiskā politika, otrkārt, mūsu idejiskās nostādnes, un treškārt, personālijas. Ar prieku es varu konstatēt, ka smaguma punkts mūsu partijas politiskās identitātes veidošanā ir pārgājis no personālijām uz praktisko politisko darbību.

Taču es gribētu atgādināt, ka mums jāpievērš lielāka uzmanība idejiskajam faktoram. Mūsu idejiskās nostādnes ir mūsu praktiskās politiskās darbības orientieris. Šīs nostādnes ir gan formāli fiksētas partijas programmā, kuras jaunais, aktualizētais variants mums šodien jāapspriež. Tās atspoguļotas valdības deklarācijā, tās arī saistās ar atsevišķu mūsu partijas biedru izvērstiem politiskiem traktējumiem.

Tagad, kad partijas biedru skaits divos gados ir pieaudzis vairākas reizes, mums vēl jo vairāk jāapzinās, ka mēs pārstāvam nevis kādu amorfu politisku veidojumu, kādu Latvijā diemžēl netrūkst, bet gan idejiski skaidri noteiktu politisku partiju, kura savā rīcībā vadās pēc skaidri un nepārptotami formulētām nostādnēm.

Šīs nostādnes ir principiālas atbildes uz arvien jaunām, konkrētām problēmām strauji mainīgajā vidē. Tādēļ par tām ir pastāvīgi jādomā, tās ir pastāvīgi jāattīsta tālāk.

Tas nozīmē, ka "Latvijas ceļa" biedram, ir jābūt domājošam cilvēkam. Nacionāli domājošam, liberāli domājošam, progresīvi domājošam. Es ceru, ka pēdējā laikā konstatējamā straujā biedru aktivizēšanās partijas konferencēs un citos pasākumos, kaujinieciskais diskusiju gars, kas mūsu vieno un veido, nenoplaks pēc vēlēšanām, bet patiesi kļūs par mūsu dzīves sastāvdaļu.

Tādēļ es esmu pateicīgs tiem mūsu partijas ideju nesējiem, kuri rūpīgi seko politiskajai attīstībai valstī un valdības rīcībai. Kuri raugās, lai mēs, ikdienas politikas mutulī atrodoties, nepazaudētu mūsu radikāli — progresīvo virzību. Esmu pateicīgs par konstruktīvu valdības kritiku no mūsu partijas biedru puses, jo tā palīdz "Latvijas ceļa" parlamenta frakcijai un valdībā strādājošiem partijas biedriem noturēt pastāvīgu, partijas nostādnēm atbilstošu kursu.

Es tomēr negribētu likt vienlīdzības zīmi starp mūsu partiju un valdību. Valdībā partijas biedri gan ir vairākumā, taču valdība savā politikā ir saistīta ar koalīcijas līgumu, kurš atspoguļo ne tikai mūsu, bet arī mūsu koalīcijas partneru nostādnes.

Visumā es uzskatu sadarbību valdības koalīcijā par labu un korektu. Taču es domāju, ka mums turpmāk valdībā vairāk kā līdz šim ir jāizceļ "Latvijas ceļa" atšķirīgais politiskais profils un idejiskais virziens. Es atzīstu, mēs to līdz šim esam par maz skaidrojuši. Tādēļ dažkārt varēja rasties nepietiekoši precīzs priekšstats par to, kas ir tieši mūsu partijas politika un nostādnes, un kur tās atšķiras no valdībā panāktā kompromisa. Tas it sevišķi attiecas uz ekonomikas sfēru, kas valdībā atrodas koalīcijas partnera rokās.

Es apsolu, ka mūsu sadarbība ar Tautsaimieku politisko apvienību atbilstoši koalīcijas līgumam arī turpmāk būs korekta. Taču mums ir skaidri jāpasaka, kas ir mūsu politika un kur mēs esam spiesti slēgt kompromisu ar koalīcijas partneri.

III

Kādēļ es tik lielu uzsvaru lieku uz mūsu partijas idejisko identitāti? Uz to, lai mūsu biedri, it sevišķi jaunie biedri, izprot un apgūst "Latvijas ceļa" idejiskās nostādnes?

Paskatīsimies uz Austrumeiropas un Neatkarīgo valstu savienības politisko karti! Un mēs redzam, ka rēgs klīst pa šīm zemēm. Postkomunisma rēgs.

Gandrīz visās šajās valstīs pie varas ir postkomunistiskās partijas. Partijas, kuras, neraugoties uz dažādām politiskām mutācijām, ir tiešas kādreiz diktatoriski valdošo komunistisko partiju pēcteces. Tiesa, šīs partijas nevar un lielākoties arī negrib pagriezt vēstures ratu atpakaļ un atjaunot bijušo totalitāro režīmu. Taču tās, balstoties uz vecajām korporatīvajām saitēm, var bremzēt sabiedrības attīstību un tādējādi paildzināt sāpīgo transformācijas periodu.

Latvija ir viena no nedaudzajām zemēm, kurai šis rēgs, par laimi, vismaz tieši nedraud. Nedraud vismaz šajās vēlēšanās. Varam droši teikt, ka tas lielā mērā ir tieši "Latvijas ceļa" nopelns.

Taču vai mēs tiešām varam teikt, ka ar mūsu sabiedrības demokrātisko politisko apziņu viss kārtībā, ka mēs esam imūni pret atkrišanu postkomunistiskās domāšanas kategorijās?

Vai mēs varam uzskatīt, ka mūsu sabiedrības demokrātiskā apziņa un Eiropeiskā orientācija ir stingra un nelokāma? Manuprāt, vēl nē. Diemžēl arī solīdās politiskās aprindās tiek piedāvāta nevis Latvijas integrācija Eiropas struktūrās, bet gan ārpolitiskā neitralitāte. Pēc manas pārliecības, tas neizbēgami novedīs pie Latvijas atpakaļnonākšanas mūsu austrumu kaimiņa ietekmes sfērā.

Diemžēl parādās nenovīdīgs noskaņojums pret ārzemju latviešiem, kuri ar savu rietumniecisko politisko sasaisti ir devuši nopietnu ieguldījumu mūsu valsts attīstībā.

Vērojami nopietni mēģinājumi mūsu Satversmes noteikto parlamentāro demokrātiju nomainīt ar prezidiālsistēmu, tādā veidā stiprinot autoritāras tendences valstī.

Jājautā, vai mēs varam uzskatīt, ka mūsu sabiedrības politiskās morāles kritēriji jau ir tiktāl izkristalizējušies, ka, uz tiem balstoties, mēs varētu atklāti diskutēt un novērtēt mūsu rīcību padomju režīma laikā?

Vai mēs varam uzskatīt, ka mūsu sabiedrības pašapziņa ir jau tik tālu attīstījusies, ka politiski domu gājieni uz izteicieni ar šovinistisku, antisemītisku un rasistisku piegaršu gandrīz vairs nav iespējami?

Vai mēs varam apgalvot, ka mūsu sabiedrības ētisko normu spēks ir jau tik stiprs, ka mēs varētu teikt, ka korupcija mūsu valstī vairs ir tikai izņēmuma parādība un ka biznesmeņi savos darījumos gandrīz vienmēr korekti ievēro visas juridiskās un ētiskās normas?

Vai mēs varam uzskatīt, ka mūsu sabiedrības demokrātiskā apziņa ir jau nobriedusi, ja tautā samērā populāru politiķu vidū ir arī 1991.gada komunistiskā puča atbalstītājs, kurš atklāti apbrīno Hitlera vadītāja spējas?

Vai izbijis čekists, kurš ar ultranacionālistisku patosu un pseidozinātnisku argumentāciju cenšas diskreditēt Latviju ārzemju investoru priekšā? Vai kāds mums draudzīgā ārvalstī par nacionālā naida kurināšanu notiesāts labējais ekstrēmists, kurš latviešu balsis pērk ar banāniem?

Es domāju, ka mūsu kā pilsoņu un "Latvijas ceļa" biedru uzdevums ir apzināties mūsu demokrātiskās apziņas vājos punktus — sevī pašā, mūsu partijā un visā sabiedrībā. Es domāju, ka mums visiem — katram savā vietā un visiem kopā, tieši ikdienas jautājumus un konfliktus risinot, ir aktīvi un redzami jāiestājas par tām idejiskām nostādnēm un pamatvērtībām, kas raksturo mūsu partiju un par ko mēs runāsim, apspriežot jaunās programmas preambulu. Ja mēs šīs Latvijā vēl pagaidām, trauslās vērtības neaizstāvēsim, kurš gan cits to darīs mūsu vietā?

It sevišķi es gribētu visiem atgādināt, ka mūsu izpratne par demokrātiju balstās uz Satversmi. Tā nosaka Latviju kā parlamentārās demokrātijas valsti. Tieši parlamentārā demokrātija vislabāk atbilst mūsu nācijas tradicionālajiem priekšstatiem par tautas un valsts attiecībām. Tādēļ es domāju, ka mums visiem kopā aktīvi ir jāaizstāv Satversme, lai neviens nevarētu atkal sākt šķobīt mūsu tik tikko no jauna ieliktos demokrātijas pamatus.

Es esmu priecīgs, ka šodien "Latvijas ceļa" partijas kongresā piedalās arī mūsu Valsts prezidents. Valsts prezidents, kuru saskaņā ar Satversmi ir ievēlējusi Saeima un kurš izšķiroši ir ievēlēts tieši ar "Latvijas ceļa" balsīm. No savas puses varu teikt, ka sadarbība starp valdību un Valsts prezidentu mums vienmēr bijusi laba un korekta. Es augsti vērtēju apstākli, ka Valsts prezidents nav ļāvis sevi iesaistīt šajā pret Satversmi vērstajā diskusijā. Tādēļ es varu uzskatīt, ka Valsts prezidents, tāpat kā "Latvijas ceļš", bez ierunām atbalsta mūsu Satversmē noteikto parlamentārās demokrātijas iekārtu. Valsts prezidents, turoties pie Satversmes, ir pildījis savas Satversmē paredzētās funkcijas un tādā veidā devis savu ieguldījumu mūsu atjaunotās parlamentārās demokrātijas principu nostiprināšanā. Es esmu pārliecināts, ka valdības un valsts prezidenta attiecības arī turpmāk attīstīsies pozitīvi.

IV

Dāmas un kungi!

Mēs šajos divos gados esam iznesuši gandrīz visu politiskās atbildības smagumu valstī. Tauta mūs pazīst. Zin, ko no mums var un ko nevar sagaidīt. Bet pirmsvēlēšanu laikā parasti pieaug politiskā oportūnisma līmenis. Augstu vilni sit arī populistiska demagoģija.

Tomēr mēs nedrīkstam pakļauties oportūnisma loģikai un pirmām kārtām domāt, kā mūsu rīcību uztvers vēlētājs. Mūsu rīcībā mums arī šajā vēlēšanu finiša taisnē joprojām jāvadās tikai no tā, par cik šī rīcība nāk par labu valstij, tautai un nācijai. Tā mēs esam rīkojušies līdz šim, un tā mēs rīkosimies arī turpmāk. Bet oportūnismu un populistisku demagoģiju mēs mierīgi atstāsim tiem, kuri paši sevi nevērtē tik augsti, lai spētu vēlētāju pārliecināt ar saviem darbiem un savām domām.

Es aicinu mūsu solīdos un nopietnos politiskos konkurentus, pirmām kārtām Latvijas Zemnieku savienību un Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, šajā priekšvēlēšanu kampaņā sekot mūsu piemēram: parādīt savus darbus, paskaidrot savus mērķus, bet nenomelnot konkurentus. Jo arī LZS un LNNK tautā ir pazīstamas, un tās jau varēs vērtēt arī pēc darbiem.

LZS vienu gadu spēja izturēt atbildības slogu valdības līmenī. Bet arī šodien tā joprojām ir atbildību nesošais spēks daudzās pašvaldībās. Es vēlu LZS atrast lielāku skaitu piemērotu politisku personību, kuras atbilstu tam lielajam vēsturiskajam nosaukumam, kuru nes šī partija.

Arī LNNK tautā jau varēs vērtēt pēc darbiem. Tā nes visu atbildības smagumu Rīgā un veselā rindā citās pašvaldībās. Tātad it sevišķi rīdzinieki, kuri personīgi varēs novērtēt stāvokli mūsu galvaspilsētā, varēs visai precīzi atbildēt uz jautājumu, ko LNNK spēj paveikt un ko tā nespēj.

Dāmas un kungi!

Es gribētu teikt, ka "Latvijas ceļš" ir valstiski atbildīga partija. Valstiski atbildīga partija — tas nozīmē partija, kura rīkojas atbildīgi pret valsti, tautu un nāciju. Tā ir partija, kuru tauta pazīst, kura sevi ir pierādījusi darbos. Tā ir partija, kura atzīst savas kļūdas un labo tās. Tā ir partija, kura garantē stabilitāti. Bet tā ir arī partija, kura nodrošina attīstību. Tā ir partija, kas pelna uzticību. Tas ir "Latvijas ceļš".

Es esmu pārliecināts, ka ļoti liela daļa Latvijas vēlētāju, kuri rūpīgi iepazīsies ar politisko stāvokli valstī un patstāvīgi izvērtēs visas partijas un kandidātus, šim vērtējumam pievienosies.

Valdības preses dienests