• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Maza tauta - lielas jūtas". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.04.1995., Nr. 57 https://www.vestnesis.lv/ta/id/34652

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Maza tauta - lielas jūtas" (turpinājums)

Vēl šajā numurā

12.04.1995., Nr. 57

RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).

"Maza tauta — lielas jūtas"

Par Latvijas Nacionālās operas gaitām Somijā

"Plaša krāsu

un dramatisma izjūta"

Latvija ir maza valsts un tauta, bet viņas jūtas ir jo lielākas. Šķiet, ka valsts vēsture un pašreizējās grūtības atraisījušas latviešos dramatisma izjūtu, kuras elektrizējošo spēku juta arī Nacionālās operas koncertā.

Ikviens no Latvijas Nacionālās operas solistiem trāpīja precīzi pa dramatisma nervu. Jūtas nebija tēlotas, bet gan patiesi un dziļi izdzīvotas.

Opera atveda pārsteidzoši spēcīgu un spožu solistu grupu. Tika izmantoti ļoti dažādi balsu tipi, kuriem netrūka arī mūsdienās reti sastopamā dramatisma.

Visi solisti ir pietiekami drosmīgi. Neviens nebaidījās augstos fortes, bet gan ieslīga tajos droši un aizrautīgi. Tas liecina par labu arī Somijas Nacionālās operas zāles akustikai, kas deva latviešu dziedātājiem spārnojošu atbalstu.

Orķestrī, ko diriģē Aleksandrs Viļumanis, ir tikai 70 spēlētāju, tomēr jāsaka, ka orķestra dramatiskās nojautas un stila izjūta ir ļoti attīstīta. Pārejot no vienas ārijas uz otru, Viļumanis prasmīgi mainīja sava orķestra līniju, krāsas un intensitāti. Ikviens atsevišķs solo numurs pievērsa uzmanību ar savu jūtīgumu.

 

"Koncertuzvedums

gandrīz kā teātris"

Riharda Vāgnera "Tanheizera" trešais cēliens neapšaubāmi būtu prasījis lielāku orķestri, tomēr dziļuma un plašuma trūkumu Viļumanis un viņa muzikanti aizstāja ar spožumu un krāsainību.

Dīvaini, bet "Tanheizera" beidzamā cēliena koncertizpildījums atstāja gandrīz vai šīs operas modernas režijas versijas iespaidu. Vāgnera kristīgā grēku izpirkšanas drāma latviešu māksliniekiem pavisam noteikti bija vispatiesākā realitāte. Te vis necīnījās un necieta fonā mirdzošo spoži zilo debesu dēļ, bet gan par kaut ko daudz konkrētāku: tautas izdzīvošanu un patiesību.

"Tanheizera" galvenais varonis pārsteidza ar dramatisko precizitāti un ciešanu mirdzumu. Sešdesmit divus gadus vecais Kārlis Zariņš ir labs paraugs jaunajiem. Zariņa sirmais tēls patiesībā piestāv ļoti labi bruņiniekam Tanheizeram, kurš pēdējā cēlienā noguris atgriežas no ceļojuma uz Romu. Kaut arī Zariņa balsī jūt dažas gadu zīmes, viņam ir daudz spēka un viņa tehnika ir suverēna.

Samsons Izjumovs skaisti plūstošā balsī dziedāja Volframa āriju. Gan Elizabetei — Solveigai Rajai, gan Venērai — Fredai Kalējai ir spēcīgas dramatiski dobjas balsis, kādas nepieciešamas "Tanheizerā".

 

"Mirdzošs soprāns,

spožs augsts tenors"

Koncerta spožākā zvaigzne bija Inese Galante, liriski dramatiskais soprāns, kura šobrīd strādā Frankfurtes operā. Heitora Villa–Lobosa "Bachias Brasileiras nr.5" skanēja dziļi un skaisti. Pučīni "Bohēmas" duetā Inese Galante bija apburoša Mimi, spontāna un aizkustinoša. Viņas balss uzplauka niansēm bagātīgā siltumā un mirdzošā varavīksnē. Rudolfo dziedāja Ingus Pētersons, romantisks un dzīvespriecīgs tenors, kura spožo augsto balsi būtu patīkami dzirdēt kādā Somijas Nacionālās operas uzvedumā.

Pie vakara iekarotājiem pieskaitāms arī Nikolajs Goršeņins, kas dziedāja Arigo Boito Mefistofeļa svilpojošo āriju, pilns dramatisku dusmu. Netrūka arī dēmoniska humora.

Viktors Svetovidovs drošā tehnikā labi izpildīja Pučīni "Turandotas" Kalafa āriju. Sergejam Martinovam ir gaišs basa baritons, kas Džuzepes Verdi Dona Karlosa Filipa monologam piešķīra īpatnēju aizturētu niansi. Olga Bolotova un Kristīne Zadovska ir raksturīgi koši melnzemes tipa mecosoprāni.

Latvijas Nacionālajai operai ir arī pašai savs īsts augsts koloratūrsoprāns — Sonora Kalniņa. Leo Deliba Lakmē ārijā viņa parādīja, ka nav vis vārga vidžinātāja, bet gan, ja vajadzīgs, — dramatiski spēcīgs, bezbailīgs talants.

Latvijas operas vīriešus papildināja koris "Gaudeamus". Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds vīru koris uzstātos ar tādu spēku. Tenoru balsīs skan cauri tāds tērauds, ka neticu, ka kaut kur tādu vēl varētu atrast.

Hannu–Ilari Lampila

 

P.s. Pateicos visiem un apsveicu. Šādas recenzijas Somijas lielākā laikraksta kultūras nodaļas slejās neparādās ne katru dienu, ne katru mēnesi, pat ne katru gadu. Arī mutiskas atsauksmes liecina, ka Latvijas Nacionālā opera ir apbūrusi somus.

Vēlreiz gribu citēt prezidenta Marti Ahtisāri vārdus pēc koncerta: "Tauta, kurai ir tāds garīgais spēks, noteikti izdzīvos."

Atvainojos par neprecizitātēm mūzikas terminoloģijā, arī par steigas izraisīto nevērīgo stilu.

Ar cieņu — Anna Žīgure,

Latvijas vēstniece Somijā

(Tulkots no Somijas lielākā laikraksta "Helsingin Sanomat")

 

Turpinājums 5.lpp.

Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!