Pieminot Franklinu Delano Rūzveltu (1882–1945)

Šajā dienā, 12. aprīlī, pirms 50 gadiem (1945.) mūžībā aizgāja izcilais amerikāņu tautas dēls, ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts (Roosevelt). Tas bija cilvēks, kas vadīja Amerikas Savienotās Valstis gandrīz divpadsmit gadus un kuram kā pasaules varenākās valsts prezidentam bija ārkārtīgi liela loma visas cilvēces lielajos likteņgriežos Otrā pasaules kara laikā.

Nākamais prezidents piedzima 1882. gada 30. janvārī un jaunībā ieguva labu izglītību: 1904. gadā Franklins Delano beidza Hārvarda un 1907. gadā — Kolumbijas universitāti. 1910. gadā, divdesmit astoņu gadu vecumā, viņš iekļuva Ņujorkas štata senātā, bet 1913. gadā tika iecelts par ASV jūras ministra vietnieku. Šo amatu Rūzvelts pildīja līdz 1920. gadam. No 1928. līdz 1932. gadam Franklins Delano Rūzvelts bija Ņujorkas štata gubernators, bet 1933. gadā, 51 gada vecumā, viņš — Demokrātiskās partijas kandidāts — tika ievēlēts par ASV prezidentu. Zinot, ka izcilā politiķa dzīvi dramatiski apgrūtināja smaga slimība, izjūtam visdziļāko cieņu pret šo personību. Dzīves beigu cēlienā viņš arī atklātībā parādījās vienīgi invalīda ratiņos, jo nespēja staigāt. Taču ilgus gadus Franklins Delano savu slimību visai sekmīgi slēpa (un lielā mērā tas mazināja arī postošo iedarbību), apliecinot patiešām izcilu vīrišķību un gara spēku. Jāievēro, ka pašu atbildīgāko politisko amatu Franklins Delano Rūzvelts uzņēmās tūlīt pēc pasaules smagās ekonomiskās krīzes divdesmito un trīsdesmito gadu mijā, kas jo smagi skāra arī ASV.

Turpinājums no 1.lpp.

Bet Franklina Rūzvelta gubernatora darbības gadi attiecas tieši uz vissmagāko krīzes periodu. Tieši šajā laikā F.Rūzvelts ar radikāliem lēmumiem un enerģisku rīcību krīzes postošās iedarbības mazināšanai izpelnījās savu nākamo vēlētāju uzticību.

F.D.Rūzvelts bija tā sauktā "jaunā kursa" — plašas ekonomisko un sociālo reformu programmas — iniciators. Ārpolitikā F.D.Rūzvelts bija reālpolitiķis. Tieši viņa prezidentūras sākuma gadā ASV nodibināja diplomātiskas attiecības ar PSRS — valsti, kurā jau visai uzskatāmi zēla staļinisma jeb sarkanā fašisma terors un represijas. Taču Rūzvelts saprata, ka nebūtu loģiski arī turpmāk ignorēt PSRS — vienu no pasaules lielākajām valstīm. ASV bija izdevīga ekonomiskā sadarbība ar milzīgo Padomju Savienību, kas tieši trīsdesmitajos gados izvērsa līdz tam nepieredzētu rūpniecības uzņēmumu būvi un labprāt pirka amerikāņu tehnoloģiju, iekārtas, speciālistus, maksājot ar Sibīrijas plašumos iegūto, cara dārgumu glabātavās sagrābto zeltu. Kad trīsdesmito un četrdesmito gadu krustcelēs vācu un padomju fašistiskie režīmi līdz ar impērisko Japānu sāka cīņu par pasaules pārdalīšanu, Rūzvelts bija iniciators būtībā pretrunīgai savienībai — valstu antihitleriskajai koalīcijai, kurā ASV, Lielbritānijas un Francijas sabiedrotā kļuva nesenā Hitlera partnervalsts — PSRS. Par Rūzvelta dominējošo lomu šajā koalīcijā liecina arī šāda zīmīga epizode: kad Hitlers Berlīnē savā pazemes bunkurā saņēma ziņu par Rūzvelta nāvi, viņš to uztvēra kā antihitleriskās koalīcijas sabrukuma sākumu un pagriezienu kara gaitā. Taču politisko realitāšu mehānisms ritēja savu gaitu, un to nespēja būtiski grozīt pat tik spilgta politiķa "izstāšanās no spēles", kāds bija Franklins Delano Rūzvelts.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors