7. aprīļa ārkārtas sēde

Kopsavilkums

Saeimas 7. aprīļa ārkārtas sēdē deputāti izskatīja Ministru kabineta iesniegto dokumenta projektu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" (z.s. dok. nr.166, nr.166b).

Pēc debatēm ar balsu vairākumu (38 par, 9 pret, 19 atturas) tika pieņemts lēmums "Par dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam"" (z.s. dok. nr.166a — P.Elferta, A. Čepāņa, L.Kamaldiņa, A.Počas, G.Bērziņa, I.Kreituses, A.Seiksta, A.Panteļējeva, J.Bordāna, O.Grīga iesniegtais lēmumprojekts), kas paredz apstiprināt Ministru kabineta iesniegto dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam".

Ģirts Pūle, Saeimas ziņu dienests

Stenogramma

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš.

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi, pulkstenis ir 11.00, lūdzu ieņemt vietas, lai varētu uzsākt darbu sēdē! Lūdzu zvanu! Lūdzu godājamo deputātu reģistrāciju kvorumam! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 59 deputāti, Saeima ir tiesīga uzsākt darbu sēdē. Godājamie kolēģi, šodienas ārkārtas sēdē ir darba kārtība, kas jums ir izdalīta, tātad Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam un divi lēmumu projekti — lēmuma projekts, dokuments nr.166a, ko iesnieguši deputāti Elferts, Čepānis, Kamaldiņš, Poča, Bērziņš, Kreituss, Seiksts, Panteļējevs, Bordāns un Grīgs, un lēmuma projekts nr.367, ko iesnieguši deputāti Karnups, Kiršteins, Lambergs, Žīgurs, Imants Kalniņš, Seile, Stalts, Tabūns, Mārtiņš Ādams Kalniņš un Rozentāls. Tātad šī ir šodienas sēdē izskatāmā darba kārtība, kura nav papildināma. Par darba kārtību, procedūru ir jautājumi?

Godātie kolēģi, mums ir diezgan neparasta sēde, kas ir veltīta viena dokumenta apspriešanai, tādēļ piedāvātā darba kārtība ir sekojoša. Par dokumenta projektu, dokuments nr.166 un 166b — Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam —, ziņo Latvijas Republikas ārlietu ministrs Birkava kungs. Ziņojums, kā jūs zināt, ir vienu stundu, un pēc tam ar līdzziņojumu ir pieteikusies uzstāties komisija tās pārstāvja personā. Pēc tam tiek atklātas debates. Pirms tam mums ir jāizlemj viens jautājums. Es atvainojos Birkava kungam, procedūras jautājums. Tātad Saeimas frakcijas "Latvijas ceļš" deputāti lūdz turpināt 1995.gada 7.aprīļa sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai. Tas ir domāts, cik es saprotu, neierobežoti ilgi laikā. Par šādu ierosinājumu mums ir jābalso. Lūdzu balsošanas režīmu, un balsojam par "Latvijas ceļa" 10 deputātu ierosinājumu turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma izskatīšanai! Lūdzu rezultātu! Par - 45, pret - 2, atturas - 10. Paldies! Lēmums ir pieņemts. Lūdzu, vārds Latvijas Republikas ārlietu ministram Valdim Birkavam!

V.Birkavs (ārlietu ministrs). Godātais Prezidij! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi! Katram, kurš jūtas atbildīgs par valsts nākotni, jābūt modram, jo mūsu neatkarība vēl ir trausla. Katram, kurš tic savas valsts nākotnei, jāatceras, ka tikai vēl pirms 40 mēnešiem sabruka PSRS un tās drupas vēl nav aizvāktas nedz no mūsu dzīves, nedz arī no mūsu apziņas. Šīs drupas ir kā akmens pie kājām peldētājam, kurš cenšas pārpeldēt strauju, atvarainu upi, peldētājam, kuru reizēm nes sāņus un velk dziļumā. Un tomēr mēs skaidri redzam krastu, kaut tālu, bet redzam, un mums pietiks spēka to sasniegt, jo tajā krastā ir Eiropas Savienības plašā, pagaidām 15 stāvu ēka un NATO stiprā pils. Mēs gribam un mums ir dota unikāla iespēja, unikāla vēsturiska iespēja attīstīt Latviju par mūsdienīgu, drošu, ekonomiski spēcīgu Eiropas valsti. Tās nav tikai mūsu intereses. Latvijas drošība visas Eiropas kontekstā ir vērtība par sevi. Vēl neviens īsti nezina, kaut sāk nojaust, kāda Eiropa izskatīsies pēc dažiem gadiem. Vēl nav arī vienotības jautājumā, kādai jābūt apvienotai Eiropai. Mēs vēlamies redzēt Latviju tādā Eiropā, kas saudzē un kopj dažādību, nevis nivelē vai iznīdē to. Mēs varētu būt gandarīti, ja realizētos prezidenta Miterāna nodoms, Francijai sākot Eiropas Savienības prezidentūru, viņa vārdi: "Mēs pierādīsim, ka Eiropas celšana nevis izdzēš nāciju kultūras identitāti, bet gan to pilnveido." Pasaule ir krāšņa savā dažādībā, mēs vēlamies saglabāt savu patību, savu nacionālo identitāti ne tikai savās, bet arī Eiropas un visas pasaules interesēs. Kas mūs tuvina šim mērķim, kas attālina no tā? Stipra nācija stiprā valstī ir reizē mērķis un līdzeklis. Stipruma pamats ir drošība, bet drošības pamats ir pareiza, mūsdienu realitātēm atbilstoša valsts ārējā un iekšējā politika.

Veiksmīga ārpolitika ir viena no visefektīvākajām Latvijas drošības garantijām, un es nekautrēšos teikt, ka tā kopumā ir bijusi sekmīga, neraugoties uz izmisīgiem un nekorektiem mēģinājumiem to noliegt vai noniecināt. Mums nepieciešama nacionālā vienprātība, vai, Valsts prezidenta vārdiem runājot, nacionālais kompromiss, un tieši ārpolitikā. Tādai un tikai tādai jābūt mūsu valsts visaugstāko institūciju — Saeimas, Ministru kabineta un Valsts prezidenta rīcībai. Ārpolitikā vienotai jābūt arī ierēdņu korpusa un dažāda ranga amatpersonu rīcībai. Latvija nedrīkst atļauties vairākas ārpolitikas, jo tas vieš neizpratni mūsu draugos un atbalstītājos, un mēs zaudējam ne tikai laiku, labojot kļūdas, skaidrojot pārpratumus, bet zaudējam arī starptautisko prestižu. Vairākumam pieņemamas koncepcijas izstrādāšana liecina par noteiktu stabilizāciju mūsu valstī. Mēs esam sakārtojuši sevi tik tālu, lai varētu pieņemt lēmumus arī pasaules attīstības kontekstā, lai paustu savu viedokli vairs ne vien par sevi, bet arī par pasauli. Mēs esam valsts, mēs gribam, lai ar mūsu valsti rēķinātos, un tas jau notiek. Kāpēc jāapspriež ārpolitikas pamatvirzieni un koncepcija? Atcerēsimies Māstrihtas līgumu un Dānijas problēmas šajā sakarā. Dānijas likumi bija vistuvāk Eiropas kopienas likumiem. Taču, neraugoties uz acīm redzamiem labumiem, ko dod pievienošanās līgumam, Dānijas pilsoņi nobalsoja referendumā sākumā pret Māstrihtas līgumu. Nākamgad Eiropas politiķi spriedīs par jauno Eiropas veidolu, par Māstrihtas līguma piemērotību paplašinātas Eiropas Savienības vajadzībām. Politiķiem atkal būs jāprasa savu valstu pilsoņiem šo lēmumu apstiprinājumus. Tā ir demokrātijas aksioma. Arī mēs gribam maksimāli iesaistīt Latvijas ļaudis ārpolitikas procesa apspriešanā un izšķirošu lēmumu pieņemšanā. Tāpēc valdības un deputātu pienākums ir parādīt, kādas izredzes Latviju sagaida viena vai otra lēmuma gadījumā. Tāpēc politiķiem un Latvijai jau šodien jāsāk gatavoties tautas balsojumam par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Tuvojas vēlēšanas, ir īpaši svarīgi nezaudēt Latvijas kursu. Ir svarīgi, lai vēlēšanu rezultāti Latvijā nekļūtu par robežšķirtni, kad mainās Latvijas politika no Eiropai un pasaulei atvērtas valsts uz izolacionismu vai orientāciju uz Neatkarīgo Valstu Savienību. Tik tikko Somijā parlaments, aizejošais parlaments, nobalsoja par aizejošas valdības politiku Eiropas Savienības sakarā, un neviens nešaubās, ka jaunais parlaments un jaunā valdība to konsekventi realizēs, jo Somijas politiskā kultūra akceptē kontinuitāti valstī visnozīmīgākajos jautājumos. No tā mums jāmācās. Latvijas vēstures pieredze, ģeopolitiskā situācija nepieļauj neitralitātes vai izolacionisma politikas iedzīvināšanu. Orientācija uz Neatkarīgo Valstu Savienību ir Latvijai nepieņemama. Ir jānovērš maldinošu signālu sūtīšana Eiropas un Krievijas virzienā, jo ikviens neprecīzs solis attālina mūs no mērķa, tiek tulkots kā mērķa maiņa vai negatavība mērķim. Visi šie apsvērumi liecina par nepieciešamību vairot izpratni par Latvijas ārpolitiku. Mums ir jāizdara viss nepieciešamais un iespējamais, lai katrs Latvijas pilsonis, lai katrs Latvijas iedzīvotājs izprastu vai vismaz sajustu reizē ar Latviju pasauli. Mēs vairs neesam aiz dzelzs aizkara, mēs neesam pasaules uzmanības centrā, bet mēs pulsējam kopā ar to un pasaules problēmas atspoguļojas mūsu dzīvē, un mūsu problēmas proporcionāli reflektē pasaulē. Krīze pasaules sviesta tirgū ir smagi situsi pa mūsu valsts iedzīvotāju kabatām. Un nesakārtotās robežas ir daudzu pasaules uzņēmīgo cilvēku, tūrisma firmu, kravas pārvadātāju melnajos sarakstos. Katrs šodien par ārpolitiku šeit teiktais vārds sasniegs speciālistu ausis, tiks svērts un vērtēts. Publicējot un apspriežot mūsu valsts ārpolitikas pamatvirzienus un koncepciju, mēs ne tikai gribam radīt priekšstatu par Latvijas ilgtermiņa mērķiem, bet arī dot drošības sajūtu tiem, kuri vēl šaubās, un aicināt būt modriem tos, kuri vairs nešaubās. Ar jūsu piekrišanu es šodien analizēšu tikai četrus nozīmīgus šī uzdevuma aspektus.

Baltijas valstis un Baltijas jūras reģions, Eiropas Savienība, Krievija, NATO. Šie četri Latvijas ārpolitikas virzieni ir īpaši nozīmīgi Latvijas nākotnei. Ne mazāk svarīgas ir divpusējās attiecības ar mums draudzīgām valstīm, īpaši, es saukšu tās alfabētiskā kārtībā, ar ASV, Franciju, Lielbritāniju, Vāciju un, protams, visām piecām Ziemeļeiropas valstīm. Mēs augstu novērtējam šo un arī daudzu citu valstu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā un nostiprināšanā, mēs turpināsim aktīvi strādāt šo attiecību tālākai attīstīšanai un padziļināšanai.

Ārlietu ministrija pēc debatēm, pēc diskusijām par koncepciju precizēs divpusējo attiecību struktūru un formulējumus. Jāsaka atklāti - pasaulē parasti ārlietu koncepcijas tur aiz septiņām atslēgām. Mēs to publicējām un saņemam pārmetumus. Un tomēr mēs vēlamies, lai ārpolitikas apspriešanā būtu tik daudz atklātības, cik nekaitē valsts drošības interesēm. Mēs piedāvājam apspriešanai divus projektus, kuriem nevajadzētu kļūt par sastingušiem dokumentiem. Tie ir vairāk domāti kā viela apspriešanai, nevis kā norādījumu vai instrukciju apkopojums. Mainīgajā pasaulē neviena ārpolitikas koncepcija nevienā no pasaules valstīm nevar kļūt par dogmu, par kaut ko sastingušu. Dokumenta sadaļas ir papildināmas, bet... un tas ir svarīgs "bet", nemainot konceptuālās nostādnes, nemainot attīstības virzienus, pasakot pasaulei skaidri un gaiši, ko mēs gribam, uz kurieni mēs tiecamies. Mums ir jāiedrošina ne vien ārzemju ieguldītāji, bet arī pašiem sevi, un modrība ir vajadzīga ne vien, lai nosargātu to, kas jau iegūts, bet arī, lai iegūtu to, kas nav nosargāts.

Stiprināt valsts un tās iedzīvotāju drošību, vairot viņu labklājību var dažādos veidos. Visdrošāk jūtas tie, kam ir droši kaimiņi. Taču tieši starp kaimiņiem bieži vien ir arī lielākie strīdi. Tāpēc koncepcija sākas ar uzdevumiem robežvalstu virzienā. Vispirms - uz ziemeļiem un dienvidiem, tad - uz austrumiem un rietumiem.

Igaunija un Lietuva ir valstis, ar kurām Latvijai ir kopīga divdesmitā gadsimta vēstures pieredze. Turklāt mūs vieno kopīgas drošības, saimnieciskās un politiskās attīstības intereses. Tāpēc Baltijas valstu plaša sadarbība, ievērojot arī to atšķirības, ir viens no Latvijas ārpolitikas stūrakmeņiem. Liktenis mūs ir nolicis viducī. Tas mums uzliek pienākumus, tas liek mums būt elastīgākiem, dažkārt arī piekāpīgākiem. Mēs esam ielikuši pamatus Baltijas valstu sadarbības nostiprināšanai, nodibināta Baltijas Ministru padome, strādā Baltijas Asambleja, regulāri tiekas trīs Baltijas valstu prezidenti, gandrīz diendienā pēc izvērsta, trīs Ministru prezidentu apstiprināta plāna strādā 19 vecāko amatpersonu komitejas, trīs sudraba naglas iedzītas Baltijas bataljona daudzkrāsainā, karoga kātā, Baltijas valstīs darbojas, tiesa, ierobežotā apjomā, brīvās tirdzniecības līgums. It kā viss būtu labi. Tomēr problēmu ir vairāk nekā risinājumu.

Mums, un ar to es domāju arī mūsu kaimiņus, Baltijas valstu sadarbība nav pašmērķis, bet nepieciešamība. Tā vajadzīga mūsu drošībai. Princips "divide et impera" joprojām ir dzīvs un diemžēl strādā. Sadarbība ir vajadzīga, lai veicinātu Baltijas valstu iekļaušanos Eiropas Savienībā. Eiropas Savienība Baltijas gadījumā vismaz pagaidām nevadās no latviešu parunas "Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ". Nevar Latvija un Igaunija pasteigties noslēgt bezvīzu režīmu ar Vāciju, par kuru mums tikko bija saruna ar Kinkela kungu, ir jābūt klāt Lietuvai, un tā ir Eiropas valstu prasība, Eiropas Savienības valstu prasība.

Baltijas valstis ir vienots, bet ne noslēgts reģions. Te var izveidot sava veida Eiropas Savienības vai Ziemeļu Padomes minimodeli. Vērienīgai ekonomikai tas nav pietiekami liels tirgus, tāpēc Latvija meklē iespējas attīstīt attiecības arvien lielākos lokos - ar ziemeļvalstīm, ar Baltijas jūras valstīm, ar Eiropas Savienību. Sadarbība caur šiem nosacītajiem lokiem, kas dažviet arī pārklājas, ir veids, kā vissekmīgāk sagatavot Latviju nākotnei, kurā galvenā sacensība būs ne tik daudz starp valstīm, cik starp reģioniem. Šī sadarbība vēl ir tikai pašā sākuma posmā, tomēr kultūru tradicionālā orientācija, pamatvērtību kopība, arī līdzšinējā pieredze rada pārliecību, ka pieci plus trīs foruma mērķtiecīga izveide ir Eiropas stabilitāti un integrāciju sekmējošs faktors. Nesenā Dānijas premjerministra vizīte nostiprināja manu pārliecību par to.

Ziemeļvalstis ir paudušas apņēmību stiprināt savu līdzdalību arī dažādās Baltijas jūras valstu sadarbības jomās. Baltijas jūras valstu sadarbība ir viens no veidiem, kā sakārtot attiecības ar Krieviju, lai vienlaicīgi stiprinātu kontinenta drošību. Līdzīgu lomu spēlē arī tikko Parīzē noslēgtais stabilitātes pakts. Šādas orientācijas nozīmīgumu pastiprina fakts, ka Baltijas jūras reģiona attīstīšanā ir ieinteresētas ne tikai Baltijas valstis vai ziemeļvalstis, bet arī Vācija un Polija. Šīs divas valstis daudzos aspektos iespaidos Eiropas attīstību nākamajos gados, turklāt Eiropas Savienības komisija uzskata, ka Baltijas jūras reģions potenciāli var kļūt par vienu no Eiropas Savienības ekonomikas centriem. Tas ir perspektīvs darbības virziens, jo Latvijas attīstībai ir stratēģiski svarīgi, lai šis reģions kļūtu par Eiropas kopējās infrastruktūras, tajā skaitā komunikāciju tīkla, sastāvdaļu.

Tieši tāpēc Latvija ir piekritusi nākamajā gadā uzņemties Baltijas jūras valstu padomē prezidējošās valsts lomu. Starptautiskajās un reģionālajās organizācijās Baltijas valstis kopā ar ziemeļvalstīm tiecas formulēt vienotu nostāju attiecībā uz daudziem aktuāliem pasaules norišu aspektiem, taču tas prasa nelielajam un vēl ne visai pieredzējušajam diplomātu korpusam pamatīgu piepūli. Mūsu diplomāti aug mācoties, tajā skaitā arī no savām kļūdām, bet viņu profesionālismu sāk atzīt arī citas valstis. Latvijas pārstāvji Eiropas drošības un sadarbības organizācijas konferencē Budapeštā panāca gandrīz neiespējamo - Baltijas valstu jautājums beidzot, pateicoties tieši Latvijas diplomātu pozīcijai, kaut arī tā principā atšķīrās no Igaunijas un Lietuvas pozīcijas un bija pretrunā ar daudzu citu valstu pozīciju, tika atdalīts no tā saucamajiem reģionālajiem karstajiem jautājumiem - Gruzijas, Karabahas un Piedņestras Moldovā. Tas tika izvirzīts kā atsevišķs jautājums, un tādu jūs to varat ieraudzīt dokumentos.

Bieži dzird runājam, ka Latvija atgriežas vai jau atgriezusies Eiropā. Nule Latvija tika svinīgi uzņemta Eiropas Padomē, tāpēc vairs nav pamata apspriest, vai esam Eiropā, vai vēl tikai grasāmies tur iekļūt. Ģeogrāfiski un politiski, bet ne ekonomiski un militāri piederam Eiropai, tai Eiropai, par kuru sapņojām nebrīves gados. Sapnis kļuvis par realitāti, un šī realitāte arvien nepiekāpīgāk ienāk Latvijā, nesot līdzi savas problēmas, kurām mēs ne vienmēr esam gatavi. Pietiek pieminēt tikai kurdu problēmu, lai būtu skaidrs, par ko iet runa.

Eiropas Savienības sakarā mēs parasti vairāk uzsveram ekonomiskos aspektus. Tomēr ne mazāk nozīmīgs ir arī drošības aspekts, jo militāri konflikti starp Eiropas Savienības valstīm praktiski ir neiespējami. Rietumeiropā ilgstoši veidojusies vienota vērtību sistēma. Tās veidošanās kontinenta austrumu daļā 50 gadus tika kavēta. Nokavētais jāatgūst. Eiropas Savienība ir stabilākā Eiropas drošības zona. To paplašinot, tiek samazinātas bruņotu konfliktu izraisīšanās iespējas. Jācer, ka arī Baltijas telpā nenotiks konflikti, kas vērojami Eiropas dienvidaustrumos. Baltijas valstis pasaulei ir interesantas tieši ar to, ka šeit ir salīdzinoši maz iekšējo pretrunu un ka mēs visātrāk varam sasniegt šobrīd tikai Rietumeiropai raksturīgo organizētības pakāpi.

Svarīgs Latvijas ārpolitikas uzdevums ir iespēju robežās mazināt atsķirības starp Latviju un Eiropas Savienības valstīm, vienlaikus saglabājot un attīstot savu nacionālo patību. Tas ir ļoti komplicēts uzdevums, bet tā izpilde veicinās Latvijas iekšējo sakārtošanu un savietojamību ar Eiropas Savienību. Šim nolūkam Ārlietu ministrijā ir radīts un uzsācis, es pasvītroju, uzsācis darbu Eiropas integrācijas birojs. Mēs apzināmies integrācijas procesa sarežģītību un apzināmies, ka esam tikai sagatavošanās darbu pašā sākumā. Es gribētu mūsu valsts iestāžu situāciju šajā sakarā salīdzināt ar tāda cilvēka situāciju, kurš, apstākļu mudināts, sācis rakstīt ar kreiso roku, kaut gan pirms tam 50 gadus rakstījis ar labo, — ķeburains vēl ir mūsu valsts iestāžu rokraksts, bet burtus arī citi var izlasīt un teikumu jēgu saprast.

Drīz tiks noslēgts Eiropas līgums, sāks darboties tā sauktais strukturētais dialogs ar Eiropas Savienību. Tas dos mums iespējas piedalīties daudzās Eiropas Savienības aktivitātēs. Vienlaikus mēs jau esam uzsākuši izmantot jauno Eiropas Savienības dalībvalstu pieredzi, proti, Zviedrijas, Somijas un Austrijas pieredzi, savas valsts sagatavošanā Eiropas Savienības prasībām, darbam Eiropas Savienībā. Mēs saskaņosim Latvijas attīstības stratēģiju ar Eiropas Savienības jauno valstu pirmsuzņemšanas stratēģiju.

Esenē pirms četriem mēnešiem tika pieņemti vismaz trīs Latvijai ļoti svarīgi lēmumi. Pirmais - asociētās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis var kļūt par Eiropas Savienības dalībvalstīm, ja tās to vēlas, tiklīdz tās ir spējīgas izpildīt priekšnoteikumus. Eiropas Savienības komisijai un padomei ir jādara viss, lai Francijas prezidentūras laikā, tātad šī gada pirmajā pusgadā, tiktu noslēgti Eiropas līgumi ar Baltijas valstīm un Slovēniju. Noslēgtie līgumi šīs valstis iekļaus pirmsuzņemšanas stratēģijas programmā. Sarunas par jauno dalībvalstu uzņemšanu, un tas ir trešais punkts, Eiropas Savienība varēs uzsākt tikai pēc 1996. gada starpvaldību konferences. Tāpēc visu 1995. gadu smagi jāstrādā, lai valstu atbildīgās institūcijas, koordinējot savu darbību, sasniegtu kopīgu izpratni un saskaņotu savu rīcību atbilstoši Eiropas Savienības pirmsuzņemšanas stratēģijai. Eiropas Savienība, paplašinoties ziemeļu virzienā, jau robežojas ar Baltijas valstīm un arī ar Krieviju. Tādējādi Baltijas valstu ekonomiskā attīstība un stabilitāte kļūst par nozīmīgu faktoru Eiropas Savienības un Krievijas ekonomiskajā un politiskajā sadarbībā. Eiropas Savienības paplašināšanās nedrīkst notikt uz citu valstu drošības, stabilitātes un labklājības rēķina. Tam ir jābūt savstarpēji izdevīgam procesam. Sevišķi nozīmīga ir Baltijas valstu un Eiropas Savienības sadarbība ekonomikā, kuras viens no starpposmiem līdz pilnīgai integrācijai būtu Eiropas brīvās tirdzniecības zonas izveide. Sekmīga un abpusēji izdevīga iekļaušanās Eiropas kopējās infrastruktūras, tajā skaitā, komunikāciju tīklā, ir Latvijas saimnieciskā uzplaukuma un stabilizācijas priekšnoteikums.

Eiropas Savienības uzmanības centrā šobrīd ir gatavošanās starpvaldību konferencei. Tā meklē jaunas darba organizācijas formas, jo no 12 valstu savienības Eiropas Savienība var kļūt pat par 25 valstu savienību. Tāpēc Eiroskepticisms par jaunu biedru uzņemšanas lietderību ir pārvarams tikai ar mērķtiecīgu darbu, apliecinot, ka Latvija iespējami īsā laikā ir spējīga kļūt par Eiropas Savienības līdzvērtīgu partneri.

Pakāpeniski kļūst redzamas Eiropas drošības politikas jaunās tendeces, to vidū cīņa ar noziedzību. Tuvāko piecu gadu laikā Eiropai arī ārpolitikā nāksies koncentrēt savas pūles koordinētai cīņai vispirms jau pret organizēto noziedzību, narkotiku, kriminālās naudas, ieroču un kodolieroču vai to ražošanai nepieciešamo komponentu nelikumīgu tranzītu. Šajos jautājumos sakrīt Latvijas un Eiropas Savienības intereses. Kopīgu programmu un vienotu rīcības plānu izstrāde būs viens no Eiropas kopdarbiem, kurā Latvija grib un noteikti spēj piedalīties.

Krievija. Vēl viens sarežģīts jautājums, kurā Latvijas pieredze var būt noderīga Eiropas Savienībai. Tas ir jautājums, kā veidot Eiropas attiecības ar Krieviju. Problēma lielā mērā ir Krievijā, kurai neizdodas kļūt par vērtīgu Eiropas valsti. Nav šaubu, ka Krievijas valdība ir sastapusies ar grūtībām, kādu nav nevienai no Eiropas valdībām. Tomēr, apzinoties visu Krievijas problēmu sarežģītību, Rietumi kļūdītos, ja skaidri nepateiktu Krievijas valdībai, ka ir principi, kurus nedrīkst ignorēt, kuri Rietumu demokrātijām ir svēti. Runa ir gan par noteiktiem cilvēktiesību standartiem, gan par to, ka bruņotajiem spēkiem jāatrodas civilajā kontrolē, gan citiem principiem. Taču Rietumi kļūdītos arī tad, ja pārtrauktu dialogu ar Krieviju un palīdzību tai, jo tad mūsu cerības redzēt blakus Latvijai demokrātisku un ekonomiski attīstītu Krieviju kļūtu minimālas.

Vēl ir daudz neskaidra, kā veidosies Krievijas attiecības ar jaunajām neatkarīgajām valstīm. Tas apgrūtina arī Latvijas attiecību veidošanu ar tām. Ir dažas tendences, kas liek ļoti nopietni izvērtēt situācijas veidošanos austrumos no Latvijas robežas. Proti, Krievija tiecas izveidot kopīgu robežapsardzību ar Baltkrieviju, kas varētu nozīmēt, ka Latvijas un Krievijas robeža pagarināsies uz Baltkrievijas robežas rēķina. Jāatgādina, ka Krievijas prezidents pērn, uzrunājot Krievijas robežsardzes vadību, uzsvēra, ka ir nepieciešams nostiprināt NVS ārējo robežu, cita starpā pieminot, ka Krievija būtu gatava sargāt arī Mongolijas robežu. Šīs tendences vedina domāt, ka Krievija, rūpējoties par savas valsts drošību, tiecas izveidot sava veida sanitāro koridoru. Atcerēsimies, ka Krievijai līgumos ir fiksēta tikai piektā daļa tās robežu. Kopš Ivana Kaļitas laikiem dažiem krievu politiķiem vēsturiski vienmēr ir bijušas grūtības saprast, kur ir Krievijas valstiskās robežas. Tā jaunās neatkarīgās valstis, kas robežojas ar Krieviju, var gribot negribot nonākt stiprā Krievijas ietekmē. Tiecoties normalizēt attiecības ar Krieviju laikā, kad Krievijas politikā pastiprinās Neatkarīgo Valstu Savienības integrācijas tendences, mēs esam nonākuši principiāli jaunā situācijā, kurā mūsu tieksmi normalizēt attiecības sāk tulkot kā tieksmi integrēties NVS. Tas prasa īpaši precīzu visu Ministru kabineta,ministriju, pašvaldību un citu iestāžu darbību, kuras laiku pa laikam atgriežas vecajās sadarbības formās, tādās, kas ignorē Ārlietu ministrijas protokolu par neatkarīgas valsts statusu. Tas kategoriski jāizbeidz!

Runājot par Krieviju, nav iespējams izvairīties no Čečenijas jautājuma. Latvija vairākkārt ir izteikusi savu viedokli par situācijas attīstību. Es gribu konkretizēt tikai dažus aspektus. Latvijai nav pieņemamas metodes, ar kādām tiek risināts Čečenijas konflikts. Politiskā dialoga vietā mēs vērojam konvenciālo ieroču masveidīgu lietojumu. Krievijas rīcība Čečenijā ne tikai padziļina krīzi, bet arī faktiski nosvītro tās pūles un centienus, par kuriem Eiropas valstis pērn decembrī vienojās Eiropas drošības identitātes meklējumu kontekstā. Militārās operācijas Čečenijā ir prasījušas lielu skaitu upuru civiliedzīvotāju vidū. Čečenijā Krievija pārkāpj savas valsts pilsoņu cilvēktiesības, un Krievijas valdība ir spiesta piekrist šim faktam. Groznijas bombardēšana nav attaisnojama no valsts uzvedības kodeksa viedokļa. Atgādināsim, ka šo kodeksu ir apstiprinājušas visas Eiropas drošības un sadarbības organizācijas valstis, arī Krievija. Pārkāpjot principus, uz kuriem Eiropa balsta savu attīstību, Krievija pati norobežo sevi no Eiropas demokrātiskajām valstīm. Eiropas valstīm kopīgi jālemj, vai ir iespējams un kā palīdzēt Krievijai. Latvija ir gatava piedalīties šāda veida iniciatīvā, ja tā sekmē demokrātijas attīstību un Eiropas drošību. Latvija ir ieinteresēta redzēt sev kaimiņos miermīlīgu, ekonomiski attīstītu un demokrātisku Krieviju. Ir zināma Krievijas negatīvā nostāja NATO paplašināšanas jautājumā, kas acīmredzot balstās uz tradicionālajiem "aukstā kara" priekšstatiem. Jārēķinās ar to, ka priekšstati mainās lēnāk nekā īstenība. Latvijai ir pārāk smaga vēsturiskā pieredze, lai mēs necenstos iegūt visas iespējamās drošības garantijas. NATO šobrīd ir vienīgā drošības alianse, kas garantē savu valstu drošību. Baltijas valstīm eventuāli kļūstot par NATO dalībvalstīm, stabilas drošības zona Eiropā krietni paplašinātos, iegūstot arī jaunu kvalitāti, jo saskartos NATO valstu un Krievijas robežas. Vienlaikus tas ir arī NATO paplašināšanas "klupšanas akmens". Latvija ir par nesasteigtu NATO paplašināšanu, kurai jānotiek visas Eiropas drošības institūciju attīstības kontekstā. Varbūtība, ka NATO paplašināsies ar dažām Centrāleiropas valstīm, kaut vai tikai iespējamā uzņemšanas laika vai šo valstu nosaukšanas sakarā, varētu radīt pārējo Centrāleiropas valstu drošības mazināšanos. NATO paplašināšana ir stabilitātes zonas paplašināšana. Tāpēc ir svarīgi, lai šajā zonā ietilpstošās valstis spētu izpildīt kritērijus, kuri apliecina spēju veicināt vienotā mērķa sasniegšanu. NATO paplašināšanās atbilst drošības interesēm, Eiropas drošības interesēm. Tāpēc, domājot par to, NATO būtu lietderīgi paredzēt vienas integrācijas formas tām valstīm, kuras ir izteikušas vēlēšanos kļūt par dalībvalstīm, un citas sadarbības formas ar tām, kuras nevēlas iesaistīties aliansē, kaut gan piedalās "Partnerattiecības mieram" programmā.

Eiropā ir vienprātība par to, ka nepieciešama vienota Eiropas drošības sistēma. Gandrīz visi piekrīt, ka tajā nepieciešams iesaistīt Krieviju. Tikai nevienam īsti tas neizdodas, neviens īsti nezina, kā to izdarīt. Krievijai ir daudz izdevīgāk, jābūt izdevīgāk, ja tā robežojas ar kooperatīvu Eiropu. Sadarbība ir abpusējs process. Lielākai un drošākai Eiropai būs vieglāk iesaistīt Krieviju draudzīgās attiecībās. Vienlaikus, Eiropai paplašinoties, jāpiedāvā Krievijai sadarbības formas — Krievijas un NATO līgums, stabilas konsultācijas EDSO forumā, Kaļiņingradas reģiona iesaistīšana Eiropas transporta sistēmā caur brīvo tirdzniecības zonu. Ir daudzas lietas, kuras, protams, ir diskutējamas. Tā kā NATO ir aizsardzības alianse, kas apvieno demokrātiskas valstis, kuras neapdraud alianses valstis un robežvalstis, iespējams, NATO, Centrāleiropai, Krievijai ir jāslēdz sadarbības līgums, kas dotu Krievijai nosacītas drošības garantijas. Taču ņemsim vērā, ka aizvien biežāk izskan arī doma, ka varētu tikt noslēgts līgums, kurā NATO un Krievija apņemtos kopīgi garantēt drošību "pelēkās zonas" valstīm. Tas ir visai diskutabls jautājums. NATO tika radīta konkrētam mērķim, lai pasargātos no padomju impērijas potenciālajiem draudiem. Tā apvienoja valstis, kas bija gatavas dot savus bruņotos spēkus, lai aizstāvētu alianses valstis. Tā ir aizsardzības organizācija. Krievijas interesēs būtu paplašināt alianses loku un padarīt aliansi par sabiedroto. Tādējādi mazinātos agresijas iespējas pret kādu no alianses valstīm un Krieviju no ārpuses. Latvijai kopā ar citām Centrāleiropas valstīm ir jāstrādā, lai NATO paplašināšanas procesā netiktu novilktas tādas robežas, kas atkal sadalītu Eiropu pretstāvošās nometnēs. Tomēr, ja šis scenārijs ir neizbēgams, Latvijai jāizdara viss, lai pievienotos tai valstu kopienai, kurai mentāli un kultūras ziņā mēs piederam. Mēs strādāsim kopā ar citām Centrāleiropas valstīm, lai novērstu iespēju vai kārdinājumus lielvalstīm vai valstu grupām vienoties par šā reģiona likteni aizmuguriski. Mēs negribam nedraudzīgas attiecības ar Krieviju un darīsim visu, lai izvairītos no šādu attiecību veidošanās.

Vienlaikus tas nozīmē, ka Latvija nepakļausies nekāda veida diktātam. Taču ņemsim vērā to, ka, tāpat kā starp cilvēkiem, tāpat kā ģimenē, arī valstu attiecībās savstarpējie pārmetumi nekad neved pie attiecību uzlabošanās.

Latvijā augsti novērtē Rietumeiropas Savienības iniciatīvu saskaņā ar kuru Latvija kopā ar citām Centrāleiropas valstīm ir ieguvusi asociētas partnervalsts statusu šajā organizācijā. Mēs uzskatām to par uzticības simbolu mūsu pūlēm integrēties Eiropas drošības struktūrās un Eiropas Savienībā. Mūsu nākotne un Rietumeiropas nākotne ir cieši saistīta ar Eiropas Savienības nākotni. Latvijas līdzdalība asociētas valsts statusā Rietumeiropas Savienībā, kas ir ļoti svarīga, ļauj jau tagad piedalīties Eiropas Savienības drošības politikas veidošanā, paužot un skaidrojot Latvijas viedokli par drošības situācijas veidošanos Eiropā. Tas veicina savstarpējo uzticību. Latvija gatavo savus priekšlikumus Rietumeiropas Savienības Baltajai grāmatai, kurā tiks izklāstīta Eiropas drošības situācija un ieteikts mehānisms, kā veidot Eiropas drošības identitāti. Eiropas miers ir jābūvē uz militāras sadarbības un pakāpeniskas integrācijas pamatiem. Nav pieļaujama Eiropas drošības būvēšana uz varas un spēka līdzsvara principiem, kas ir "aukstā kara" tradīcija. Baltijai jābūt daļai no topošās Eiropas drošības arhitektūras. Varas un spēka līdzsvara aktualizēšana var novest pie sacensības par ietekmes sfērām, pastiprinātas ieroču tirdzniecības un ražošanas, savstarpējas uzticības trūkuma un nedrošības.

Programma "Partnerattiecības mieram" ir vērtējama kā pirmais praktiski nepieciešamais solis ceļā uz pilnu dalībvalstu statusu un ģeogrāfiskas paplašināšanas vietā uzskatāma par NATO juridisku paplašināšanos, pakāpenisku līdzdalības iespējas palielināšanu. "Partnerattiecības mieram" ir vērtējamas kā pamats jaunai, plašākai drošības arhitektūrai Eiropā. "Partnerattiecības mieram" ir skolas laiks. Skolas laiks ne tikai programmas "Partnerattiecības mieram" jaunajām dalībvalstīm, bet arī šās programmas iniciatoriem, pašām NATO dalībvalstīm. Tas jau ir īstenojies praksē kopīgajās aizsardzības spēku mācībās 1994.gada rudenī, veicinot savstarpēju uzticību starp mācību dalībvalstīm un pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara ļaujot pārbaudīt militāro vienību jaunās sadarbības iespējas. Un ir kļūda, ka mēs nespējam līdz šim piedalīties pietiekami aktīvi šajā programmā. Latvija izmantos visas iespējas programmas "Partnerattiecības mieram" ietvaros, lai sagatavotos pilntiesīgai dalībai NATO, un ir sperti vairāki nozīmīgi soļi, tai skaitā piedalīšanās plānošanas procesos.

Eiropa pārdzīvo dinamisku pārmaiņu laiku. Jādomā, ka šīs izmaiņas turpināsies vismaz līdz gadsimta beigām. 21.gadsimtam tuvojoties, Latvijas mērķis ir Eiropas integrācija, kas ietver sevī dinamisku Ziemeļu un Baltijas dimensiju, vienlaikus saglabājot un attīstot divpusējās attiecības ar valstīm, kuras ir ieintersētas reģiona drošībā un sekmīgā attīstībā. Tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt mūsu neatkarību.

"Līdz šim," es citēju, "mēs katrs esam redzējuši pasauli no tās vietas, kur mēs atradāmies, un parasti šis redzes punkts bija maldīgs. Šos aizspriedumus vajag uzveikt. Tas, ko es šeit jums lūdzu, ir gandrīz neiespējami, jo vajag uzveikt mūsu vēsturi. Un, ja mēs to neizdarām, tad mums, dāmas un kungi, jābūt gataviem uz notikumu, ar ko mums būs jāsaskaras. Nacionālisms, es piebilstu, agresīvs nacionālisms, tas ir karš. Karš nav tikai pagātne, tas tikpat labi var kļūt par mūsu nākotni. Un kopš šī brīža jūs, dāmas un kungi, deputāti, esat mūsu miera, drošības un nākotnes sargi!"

Ar šiem Fransuā Miterāna vārdiem, nesen teiktajiem Eiropas parlamentā, es beidzu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Tātad mums ir divi lēmumu projekti par minēto dokumentu, un varam uzsākt debates. Pirms debatēm, kā mēs vienojāmies, vārds Saeimas Ārlietu komisijai.

Lūdzu, Kiršteina kungs! Un pēc tam uzsāksim debates. Pārējiem runātājiem, izņemot Birkava kungu, kas ir ziņotājs, ir 15 minūtes. Tā, kā ir noteikts Kārtības rullī.

A.Kiršteins (Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, LNNK). Godājamais Prezidij! Godājamie deputāti! Mums tika Ārlietu komisijā tieši izskatīts jautājums, kādā veidā var apspriest lēmuma projektu par dokumentu, kurš saucas "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam", un kas notiek, ja, piemēram, Saeima neatbalsta šādu dokumentu. Šajā gadījumā, protams, notiktu tīri procesuāla situācija, ka tiek izteikta varbūt neuzticība valdībai. Tāpēc es šajā gadījumā negribu aģitēt tik daudz par Saeimas Kārtības rulli, bet atgādināt, ka mums ir pašreiz divi dokumenti iesniegti. Viens izsaka atbalstu un otrs, kuru ir iesniegusi Latvijas Nacionālā neatkarības kustība, pieņem zināšanai. Es tikai paskaidrošu. Pieņem zināšanai tāpēc, ka pēc mūsu uzskata, frakcijas uzskata, savukārt te ir apmēram tikai kāda puse no tā, ko varētu šajā ārpolitiskajā koncepcijā ielikt, un to arī pateiks deputāti.

Tagad par pašu ārpolitisko koncepciju. Vispirms, kas tad ir šī koncepcija? Tā ir attiecīgu signālu sūtīšana, kā pareizi teica ārlietu ministrs, gan mūsu draugiem, gan tiem, kas mūs apdraud. Mēs varam, kā jau es teicu, gan atbalstīt šo koncepciju, gan neatbalstīt, gan pieņemt zināšanai, gan debatēt par uzticības izteikšanu valdībai, tomēr svarīgas ir diskusijas presē, televīzijā, radio. Es gribu izteikt pateicību visiem tiem, kas pēdējo mēnešu laikā ir piedalījušies tajās, ļoti daudz izteikdami savus uzskatus. Šie uzskati tiks apkopoti, un ne jau vienā reizē mēs nolemsim, kāda tad būs tieši šī galīgā un negrozāmā koncepcija. Mēs pieņemsim un izrunāsim šos galvenos virzienus.

Tagad par atsevišķiem punktiem. Ārlietu ministrs Birkava kungs jau daudz ko pateica. Un šeit es nerunāju vairs Ārlietu komisijas vārdā, bet izteikšu tikai dažus savus viedokļus. Es domāju, ka Ārlietu komisijas dalībnieki šeit papildinās.

Un pirmais - attiecības ar Krieviju…

Turpinājums nākamajos numuros

Pirmkārt es gribētu atzīmēt, ka ir notikusi ļoti būtiska Krievijas politikas maiņa attiecībā uz Baltijas valstīm. Kā jūs esat ievērojuši, vairs nenotiek apvainojumi krievvalodīgo apspiešanā, nenotiek klaji uzbrukumi Latvijas, kā arī citu Baltijas valstu neatkarībai, nenotiek vairs uzbrukumi antisemītismā, bet parādās aicinājumi un draudzīgi padomi veidot kolektīvas aizsardzības sistēmas vai ievērot, teiksim, kādu īpatnēju trešo ceļu, tā saucamo neitralitāti. Un galvenā cīņa pašreiz ir par to, lai nenotiek NATO paplašināšana austrumu virzienā. Latvijā parādās politiskas organizācijas, kuras aicina pieņemt šo trešo ceļu, aicina pieņemt šo neitralitāti, ko varētu salīdzināt ar karūsiņas neitralitāti plēsonīgu līdaku dīķī. Man tika izteikti personīgi pārmetumi, it kā es esot teicis kaut kādā mērā vai aicinājis ierakstīt, ka Krievija ir galvenais Latvijas ārpolitiskais ienaidnieks. Es gribēju teikt, ka tās ir, protams, vistīrākās muļķības. Mēs neesam Krievijas un Krievija nav Latvijas ienaidnieks, jo Krievija vienmēr ir bijusi Latvijas dabīgais partneris, tirdzniecības partneris, no kā lielā mērā ir atkarīga Latvijas ekonomiskā situācija. Bet mēs aicinām būt modriem pret atsevišķiem Krievijas politiķu izteicieniem. Es atļaušos jums nolasīt dažus citātus, lai man nevarētu pārmest, ka es esmu kaut ko izdomājis. Tātad pirmais. Jau 1992.gadā Krievijas ārlietu ministra Andreja Kozireva vadībā notika zinātniski praktisks seminārs par Krievijas ārpolitikas stratēģijas jautājumiem. Šie materiāli publicēti žurnālā "Diplomatičeskij vestņik" 1992.gada 21. un 22. numurā. Atļaujiet jums nolasīt tikai dažus citātus. Tātad: "Dažas NVS valstis, dzīvotspējīgākās, aprīs citas NVS valstis", "Krievijai sava politika jāveido, izejot no pieņēmuma, ka bijušās PSRS telpā ilgstoši pastāvēs lielāki vai mazāki starpvalstu konflikti." Daudz precīzāk izsakās prezidenta ārpolitiskais padomnieks Karaganovs. Viņš uzskata, ka Krievijai visos konfliktos ir jāspēlē aktīva loma. Un viņš iesaka arī jaunu terminu — "krieviski orientētie iedzīvotāji" krievvalodīgo vietā. Ļoti interesanta ir doma, ka Krievijai jāatgriežas pie savām tradicionālajām vēsturiskajām tradīcijām, pie savas tradicionālās lomas uzpirkt, citēju: "vietējos kņazus, pēc tam sūtīt karaspēku kādu glābt". Ļoti aktīvi tiek propagandēta tautas vēlētu prezidentu ideja, un, kā redzat, NVS valstīs šie vietējie kņazi to vien dara, kā lūdz, lai Krievijas karaspēks nāk un glābj viņus no dažādiem nemieriem, kas pēc tam izceļas. Tiek izcelta ģenerāļa Jermolova misija un tā tālāk. Vēl es gribētu citēt Karaganova kunga teikto: "Krievvalodīgie iedzīvotāji nav tikai mūsu pasīvs. Tie ir ievērojams aktīvs. Mums jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos viņu pastāvīgajā dzīves reģionā. Ne tikai tādēļ, ka nevaram atļauties jaunu bēgļu masu uzņemšanu, bet arī tādēļ, ka mums jāpatur savās rokās viņi kā ilgstošas iedarbības lomas pildītāji tālā perspektīvā. Ļoti svarīga ir krievu virsnieku saglabāšana šo valstu armijās, to apmācība mūsu militārajās akadēmijās. Jāizmanto politiskas sviras, kā tas tiek darīts Latvijā un Igaunijā. Aizstāvēt vajag, bet aizstāvība jāveic, lietojot cilvēktiesību un mazākumtautību aizstāvības lozungu."

Turpinājums nākamajos numuros

1993.gada janvārī Krievijas Ārlietu ministrijā atkal notika ārpolitiskās koncepcijas apspriešana. Arī šoreiz tā noritēja ārlietu ministru vadībā, arī tajā piedalījās prezidenta padomnieks. Uzstājoties sanāksmē, viņš teica: "Jāsaprot, ka mēs uz laiku esam atgriezušies vēstures periodā 17.gadsimtā, kur bruņotajiem spēkiem nāksies ārpolitikas risinājumos zemākajā līmenī spēlēt ievērojamu lomu." Tātad uzsvars tiek likts uz militāro spēku, atklāti tiek teikts, ka lielās valstis aprīs mazās valstis. Un vēl lielisks citāts: "Spēks neatrisina visu, bet atsevišķos gadījumos ar spēka pielietojumu var panākt ļoti daudz." Protams, mēs varam noalgot kādu aktieri, kas televīzijas raidījumā pasaka, ka ir izvests viss karaspēks. Es domāju, ka labāk būtu šim aktierim nedaudz piemaksāt, lai viņš godīgi pasaka, ka ir izvests gandrīz viss karaspēks no gandrīz visas Latvijas teritorijas. Vēl pareizāk būtu teikt, ka ievērojamas karaspēka daļas atrodas ne tikai Latvijā un ne tikai visapkārt Baltijas valstīm, bet pat regulāri pārlido to gaisa telpu un izmanto tranzīta koridorus. Ja Latvijai blakus ir valsts, kuras prezidents apšauj parlamentu, parlamenta deputāti ar automātiem apšauj sev nevēlamos uzņēmējus un uzņēmēju pārstāvji nogalina žurnālistus, tad mūsu pienākums ir būt modriem un izskaidrot varbūt mūsu draugiem un arī nedraugiem bīstamo situāciju, kāda var rasties no atsevišķu politiķu puses. Ne tikai Žirinovskis Krievijas domē, bet arī tādi deputāti kā Baburins un Ņevzorovs vispār neatzīst Baltijas valstu pastāvēšanas iespējas. Es gribētu atgādināt, ka tikko Ruckojs Baltijas valstis ir nosaucis par jaunizceptiem veidojumiem. Es nezinu nevienu valsti blakus Latvijai — ne Zviedriju, ne Vāciju, ne Poliju, kuras deputāti būtu paziņojuši, ka agri vai vēlu Latvijai būtu jākļūst par šo valstu sastāvdaļu. Es nezinu nevienu valsti Eiropā, kuras valdības vai parlamenta locekļi atļautos tādus neētiskus paziņojumus. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka mums ir jābūt modriem par atsevišķu Krievijas politiķu izteikumiem. Galvenās briesmas draud tieši no šo politiķu puses. Mums jābūt modriem arī pret varbūtējām Krievijas ārpolitikas maiņām, un konkrēti es varētu šeit pieminēt zināmo koķetēšanu ar islama fundamentālistu valstīm un kodolreaktoru piegādi viņām, kas var izraisīt kodolterorisma briesmas.

Otrs, ko es gribētu teikt,- Latvijai ir jārūpējas un jāmācās no dažām mazām valstīm, kā veidot sev draudzīgu valstu loku. Ja mēs nevaram vienlaicīgi garantēt, ka Krievija ir ļoti draudzīga Latvijai, tad mums ir jāgarantē atsevišķu Krievijas politiķu draudzīgums. Ja mēs nevaram panākt šos mērķus, tad mums ir jāgarantē atsevišķu reģionu laba sadarbība. Gan Sanktpēterburga, gan Pleskavas apgabals, gan Novgorodas apgabals, gan saimnieciskās apvienības var veidot ļoti labus kontaktus ar Latviju. Tāpat šis draudzīgo valstu loks, kurā varētu būt gan Ukraina, gan Baltkrievija, gan, protams, kas ir pilnīgi dabīgi,