Sakarā ar Igaunijas un Latvijas jūras robežu

Ārlietu ministrijas paziņojums

Pēdējā laikā kā Latvijas, tā Igaunijas masu informācijas līdzekļos bieži tiek runāts par Igaunijas un Latvijas jūras robežu un ar to saistītajām problēmām. Lai novērstu dažas neprecizitātes, Latvijas Ārlietu ministrija uzskata par nepieciešamu paskaidrot Latvijas oficiālo nostāju.

Straptautisko tiesību prakse pazīst divus paņēmienus starpvalstu robežu noteikšanai. Vecākais no tiem ir spēka lietošana. Jaunākais un no starptautisko tiesību viedokļa vienīgais atzīstamais veids ir starpvalstu sarunas un līguma slēgšana. Igaunija un Latvija, slēdzot līgumu par valsts robežas atjaunošanu (līgums parakstīts 1992. gada 20. martā un ratificēts abu valstu parlamentos), tā 13. pantā vienojās jūras robežu noteikt ar atsevišķu līgumu.

Stāvoklis sarežģījās 1993.gada martā, kad Igaunija pieņēma "Jūras akvatorija robežu likumu" ("Merealapiiride seadus"), ar ko vienpusēji noteica robežu arī Rīgas jūras līcī, kas ir pretrunā ar starptautisko tiesību normām. Latvija šādai vienpusējai rīcībai nav piekritusi un pret to ir atkārtoti protestējusi.

Latvijas Republikas 1994.gadā pieņemtais Valsts robežas likums Latvijas un Igaunijas jūras robežas noteikšanu Rīgas jūras līcī un Irbes šaurumā atstāj starpvalstu līguma kompetencē.

Latvijas un Igaunijas darba grupu tikšanās reizē Tallinā 1995.gada 27.martā Latvijas puse iesniedza detalizēti izstrādātu priekšlikumu robežu jautājuma atrisināšanai Rīgas jūras līcī, ņemot vērā ANO 1982.gada Jūras tiesību konvenciju. Saskaņā ar šo priekšlikumu abas puses vienojās pasludināt Rīgas jūras līci un Irbes šaurumu par kopīgu vēsturisko līci. Katrai no pusēm Rīgas jūras līcī tiek piešķirta teritoriālā jūra, kuras platums tiek noteikts, pusēm vienojoties (Latvijas priekšlikums — 4 jūras jūdzes, kā tas bija starpkaru periodā). Arī ap Roņu salu tiek noteikta teritoriālā jūra, tajā pašā laikā Latvija saglabā zvejas tiesības Roņu salas tuvumā, ņemot vērā vēsturiskās zvejas tradīcijas šajā reģionā. Pārējie Irbes šauruma un Rīgas jūras līča ūdeņi tiek atzīti par abu valstu kopīgiem iekšējiem ūdeņiem, ko abas puses kopīgi apsaimnieko. Šīs teritorijas apsaimniekošanas, kā arī dabas aizsardzības pasākumu un zinātnisko pētījumu koordinācijai var tikt izveidota starpvalstu organizācija, kā tas paredzēts minētās ANO konvencijas 123.pantā.

1995.gada 11.aprīļa sarunu laikā Rīgā delegācijas analizēja priekšlikuma būtību un sagatavoja vienošanās protokolu. Diemžēl šā protokola parakstīšana un galīgā viedokļa saskaņošana nenotika, jo pēc tālāku norādījumu saņemšanas no Tallinas Igaunijas delegācija atgriezās pie savas 1995.gada janvāra nostājas. Sarunas pārtraucot īsi pirms pusnakts, Latvijas puse aicināja Igaunijas pusi līdz vienošanās panākšanai atturēties no rīcības, kas varētu novest pie jaunu incidentu rašanās.

Šajā sakarā Latvijas Ārlietu ministrija ar dziļu izbrīnu un nožēlu ir spiesta konstatēt, ka Igaunijas varas iestāžu rīcība liecina par pretējo. Kā izriet no Igaunijas Robežapsardzības departamenta jūras daļas priekšnieka Jāna Kapa sniegtā paziņojuma, kuru 12.aprīlī izplatījusi aģentūra BNS, Igaunija gatavojas uz strīdus teritoriju Rīgas jūras līcī nosūtīt ar 23 mm lielgabaliem bruņotu robežapsardzes kuģi, lai novērstu Latvijas zvejnieku "teroristiskos aktus", kuri it kā esot notikuši nesenā pagātnē.

Pēc informācijas Igaunijas masu saziņas līdzekļos rodas iespaids, ka Latvijas zvejnieki ir izķēruši zivis Latvijas ūdeņos un nu dodas zvejot uz Igauniju. Tā tas, protams, nav, jo Latvijas zvejnieki zvejo turpat, kur to darīja viņu tēvi un vectēvi. Spēka paņēmienu lietošana nekādā gadījumā nesekmēs problēmas atrisināšanu. Tieši pretēji — tas var tikai sabojāt attiecības starp zvejniekiem un arī valstīm.

Latvijas puse uzskata, ka ieilgušo robežas strīdu citādi tik draudzīgo kaimiņvalstu starpā nepieciešams atrisināt pēc iespējas ātri, jo konfliktu esamība nevar veicināt Latvijas un Igaunijas ātru integrāciju Eiropas Savienībā.

Latvija joprojām cer šo jautājumu atrisināt starpvalstu sarunās. Taču, ja tas izrādīsies neiespējami, apsver arī iespēju griezties pēc palīdzības Hāgas Starptautiskajā tiesā.

1995.gada 13.aprīlī