7. aprīļa ārkārtas sēde

Stenogramma

Nobeigums. Sākums "LV" nr.58.

Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš.

A.Kiršteins. Un pirmais - attiecības ar Krieviju. Pirmkārt es gribētu atzīmēt, ka ir notikusi ļoti būtiska Krievijas politikas maiņa attiecībā uz Baltijas valstīm. Kā jūs esat ievērojuši, vairs nenotiek apvainojumi krievvalodīgo apspiešanā, nenotiek klaji uzbrukumi Latvijas, kā arī citu Baltijas valstu neatkarībai, nenotiek vairs uzbrukumi antisemītismā, bet parādās aicinājumi un draudzīgi padomi veidot kolektīvas aizsardzības sistēmas vai ievērot, teiksim, kādu īpatnēju trešo ceļu, tā saucamo neitralitāti. Un galvenā cīņa pašreiz ir par to, lai nenotiek NATO paplašināšana austrumu virzienā. Latvijā parādās politiskas organizācijas, kuras aicina pieņemt šo trešo ceļu, aicina pieņemt šo neitralitāti, ko varētu salīdzināt ar karūsiņas neitralitāti plēsonīgu līdaku dīķī. Man tika izteikti personīgi pārmetumi, it kā es esot teicis kaut kādā mērā vai aicinājis ierakstīt, ka Krievija ir galvenais Latvijas ārpolitiskais ienaidnieks. Es gribēju teikt, ka tās ir, protams, vistīrākās muļķības. Mēs neesam Krievijas un Krievija nav Latvijas ienaidnieks, jo Krievija vienmēr ir bijusi Latvijas dabīgais partneris, tirdzniecības partneris, no kā lielā mērā ir atkarīga Latvijas ekonomiskā situācija. Bet mēs aicinām būt modriem pret atsevišķiem Krievijas politiķu izteicieniem. Es atļaušos jums nolasīt dažus citātus, lai man nevarētu pārmest, ka es esmu kaut ko izdomājis. Tātad pirmais. Jau 1992.gadā Krievijas ārlietu ministra Andreja Kozireva vadībā notika zinātniski praktisks seminārs par Krievijas ārpolitikas stratēģijas jautājumiem. Šie materiāli publicēti žurnālā "Diplomatičeskij vestņik" 1992.gada 21. un 22. numurā. Atļaujiet jums nolasīt tikai dažus citātus. Tātad: "Dažas NVS valstis, dzīvotspējīgākās, aprīs citas NVS valstis", "Krievijai sava politika jāveido, izejot no pieņēmuma, ka bijušās PSRS telpā ilgstoši pastāvēs lielāki vai mazāki starpvalstu konflikti." Daudz precīzāk izsakās prezidenta ārpolitiskais padomnieks Karaganovs. Viņš uzskata, ka Krievijai visos konfliktos ir jāspēlē aktīva loma. Un viņš iesaka arī jaunu terminu — "krieviski orientētie iedzīvotāji" krievvalodīgo vietā. Ļoti interesanta ir doma, ka Krievijai jāatgriežas pie savām tradicionālajām vēsturiskajām tradīcijām, pie savas tradicionālās lomas uzpirkt, citēju: "vietējos kņazus, pēc tam sūtīt karaspēku kādu glābt". Ļoti aktīvi tiek propagandēta tautas vēlētu prezidentu ideja, un, kā redzat, NVS valstīs šie vietējie kņazi to vien dara, kā lūdz, lai Krievijas karaspēks nāk un glābj viņus no dažādiem nemieriem, kas pēc tam izceļas. Tiek izcelta ģenerāļa Jermolova misija un tā tālāk. Vēl es gribētu citēt Karaganova kunga teikto: "Krievvalodīgie iedzīvotāji nav tikai mūsu pasīvs. Tie ir ievērojams aktīvs. Mums jādara viss iespējamais, lai atstātu krievvalodīgos viņu pastāvīgajā dzīves reģionā. Ne tikai tādēļ, ka nevaram atļauties jaunu bēgļu masu uzņemšanu, bet arī tādēļ, ka mums jāpatur savās rokās viņi kā ilgstošas iedarbības lomas pildītāji tālā perspektīvā. Ļoti svarīga ir krievu virsnieku saglabāšana šo valstu armijās, to apmācība mūsu militārajās akadēmijās. Jāizmanto politiskas sviras, kā tas tiek darīts Latvijā un Igaunijā. Aizstāvēt vajag, bet aizstāvība jāveic, lietojot cilvēktiesību un mazākumtautību aizstāvības lozungu."

1993.gada janvārī Krievijas Ārlietu ministrijā atkal notika ārpolitiskās koncepcijas apspriešana. Arī šoreiz tā noritēja ārlietu ministru vadībā, arī tajā piedalījās prezidenta padomnieks. Uzstājoties sanāksmē, viņš teica: "Jāsaprot, ka mēs uz laiku esam atgriezušies vēstures periodā 17.gadsimtā, kur bruņotajiem spēkiem nāksies ārpolitikas risinājumos zemākajā līmenī spēlēt ievērojamu lomu." Tātad uzsvars tiek likts uz militāro spēku, atklāti tiek teikts, ka lielās valstis aprīs mazās valstis. Un vēl lielisks citāts: "Spēks neatrisina visu, bet atsevišķos gadījumos ar spēka pielietojumu var panākt ļoti daudz." Protams, mēs varam noalgot kādu aktieri, kas televīzijas raidījumā pasaka, ka ir izvests viss karaspēks. Es domāju, ka labāk būtu šim aktierim nedaudz piemaksāt, lai viņš godīgi pasaka, ka ir izvests gandrīz viss karaspēks no gandrīz visas Latvijas teritorijas. Vēl pareizāk būtu teikt, ka ievērojamas karaspēka daļas atrodas ne tikai Latvijā un ne tikai visapkārt Baltijas valstīm, bet pat regulāri pārlido to gaisa telpu un izmanto tranzīta koridorus. Ja Latvijai blakus ir valsts, kuras prezidents apšauj parlamentu, parlamenta deputāti ar automātiem apšauj sev nevēlamos uzņēmējus un uzņēmēju pārstāvji nogalina žurnālistus, tad mūsu pienākums ir būt modriem un izskaidrot varbūt mūsu draugiem un arī nedraugiem bīstamo situāciju, kāda var rasties no atsevišķu politiķu puses. Ne tikai Žirinovskis Krievijas domē, bet arī tādi deputāti kā Baburins un Ņevzorovs vispār neatzīst Baltijas valstu pastāvēšanas iespējas. Es gribētu atgādināt, ka tikko Ruckojs Baltijas valstis ir nosaucis par jaunizceptiem veidojumiem. Es nezinu nevienu valsti blakus Latvijai — ne Zviedriju, ne Vāciju, ne Poliju, kuras deputāti būtu paziņojuši, ka agri vai vēlu Latvijai būtu jākļūst par šo valstu sastāvdaļu. Es nezinu nevienu valsti Eiropā, kuras valdības vai parlamenta locekļi atļautos tādus neētiskus paziņojumus. Tāpēc es vēlreiz uzsveru, ka mums ir jābūt modriem par atsevišķu Krievijas politiķu izteikumiem. Galvenās briesmas draud tieši no šo politiķu puses. Mums jābūt modriem arī pret varbūtējām Krievijas ārpolitikas maiņām, un konkrēti es varētu šeit pieminēt zināmo koķetēšanu ar islama fundamentālistu valstīm un kodolreaktoru piegādi viņām, kas var izraisīt kodolterorisma briesmas.

Otrs, ko es gribētu teikt,- Latvijai ir jārūpējas un jāmācās no dažām mazām valstīm, kā veidot sev draudzīgu valstu loku. Ja mēs nevaram vienlaicīgi garantēt, ka Krievija ir ļoti draudzīga Latvijai, tad mums ir jāgarantē atsevišķu Krievijas politiķu draudzīgums. Ja mēs nevaram panākt šos mērķus, tad mums ir jāgarantē atsevišķu reģionu laba sadarbība. Gan Sanktpēterburga, gan Pleskavas apgabals, gan Novgorodas apgabals, gan saimnieciskās apvienības var veidot ļoti labus kontaktus ar Latviju. Tāpat šis draudzīgo valstu loks, kurā varētu būt gan Ukraina, gan Baltkrievija, gan, protams, kas ir pilnīgi dabīgi, Skandināvijas un Baltijas valstis, un Polija, ir tas, kas garantē šo tuvāko Latvijas kaimiņu drošību, stabilitāti un labas mūsu attiecības. Un arī šeit mēs varam jautāt valdībai, kā saprast tos signālus, ko sūta "Latvijas ceļa" sabiedrotie, Tautsaimnieku politiskās apvienības ekonomikas ministrs, vienpusīgi paaugstinot tranzīta dzelzceļa kravu tarifus, kas izraisa neizpratni tieši labvēlīgi noskaņoto uzņēmēju aprindu pārstāvju vidū. Vai tā ir kļūda vai nav?

Trešais svarīgais jautājums, kas ir politisks jautājums, ir neatkarīgu enerģijas avotu nodrošināšana. Baltijas valstu tirgus kā tāds nav tik liels, bet dabīgās gāzes krātuves Latvijai ļauj nodrošināt ar gāzi ne tikai šo reģionu ar 8 miljoniem, bet arī sūtīt šo gāzi gan uz Baltkrieviju, gan uz citiem reģioniem. Un es gribētu atgādināt, ka tikai dažu simtu kilometru attālumā beidzas gāzes vadu tīkls no Norvēģijas, no Ziemeļjūras. Un jūs zināt, ka Norvēģijas gāzes atradnes var garantēt Latvijas un Baltijas valstu nodrošināšanu ar gāzi vairāku gadsimtu laika posmā. Bet tas ir politisks jautājums, un loģiski, ka ļoti daudzas aprindas nav ieinteresētas, lai šeit tiktu sagrauts dabīgais monopols gāzes apgādē un notiktu, teiksim, brīvas konkurences cīņa starp diviem gāzes enerģijas apgādes avotiem. Vai ne tāpēc Oslo nav Latvijas vēstniecības?

Runājot par vēstniecībām, es laika trūkuma dēļ negribu šeit aplūkot jautājumu, kāpēc vēstniecības vispirms netiek atvērtas visās "septiņnieka" valstīs, kāpēc vēstniecības nav tādā ekonomiskā gigantā kā Japāna, teiksim, Tokijā, un, kā jau es teicu, NATO valstī Norvēģijā — Oslo vai Itālijā — Romā. Kāpēc tas netika izdarīts šajos piecos gados? Par to ir vērts padomāt.

Trešais ļoti būtisks jautājums ir ārvalstu kapitāla ieguldījumi. Ļoti vienkārši var pateikt, ka Groznija tika nobombardēta tāpēc, ka tur nebija IBM, teiksim, "City Corp" vai citu korporāciju debesskrāpji. Ja tādi tur būtu, tad acīmredzot Krievijas valdība ilgi domātu, pirms noslaucītu no zemes virsas šo galvaspilsētu. Mēs varam teikt arī otrādi, ka Kuveita savu neatkarību atguva, pateicoties tam, ka tur bija ievērojami ārzemju kapitāla ieguldījumi.

Es gribētu pateikt arī, ka Latvijas ekonomiskā situācija un šie signāli, ko mēs raidām uz ārpusi, ir jūtami pasliktinājušies pēc Gaiļa kunga vadītās valdības izveidošanas. Kā jau es šeit minēju, 26 valstu vidū, postkomunistisko valstu vidū, Latvijas privatizācija tika novērtēta neapmierinoši. Ka tas ir nopietni, par to liecina arī Vācijas ārlietu ministra Kinkela kunga teiktais, ka, ja nebūs šīs privatizācijas, Latvijas integrēšanās Eiropas Savienībā būs apgrūtināta. Mums privatizācijā, liela mēroga privatizācijā ir divnieks. Šeit, protams, var runāt arī, kam ir izdevīgi cīnīties pret telekomunikāciju sistēmu. Tas ir saistīts ar ārzemju investīciju piesaisti. Kas cīnās pret to, lai Latvijā nebūtu pēc septiņiem, astoņiem gadiem Eiropā modernākā telekomunikāciju sistāma, kura būs labāka nekā Vācijā un Krievijā un garantēs informācijas drošību, jo šīs sistēmas nevar noklausīties? Kas ir tie, kuri aicina lietot Valsts drošības komitejas kabeļus, kas būšot lēti vēl dažus gadus? Kas ir tie, kuri nespēj nodrošināt normālu muitas un tarifu sistēmu? Šeit varētu runāt arī par cīņu pret noziedzību. Ir tā saucamā organizētā noziedzība, kurā ļoti lielu lomu spēlē bijušie PSRS armijas virsnieki, un, protams, ir arī neorganizētā noziedzība. Jautājums ir — kāda ir sasaiste ar attiecīgajām kaimiņvalstu izlūkdienestu struktūrām? Kas koriģē šo noziedzību un zināmos variantos, teiksim, bēgļu transportā, narkotiku un ieroču transportā, pat vada? Jā, Latvijas Ārlietu ministrijā nav izveidota spēcīga informācijas analīzes un apstrādes daļa, un budžets mums pašreiz to neatļauj. Es saprotu, pašreiz šis process ir iesācies. Tad kāda vajadzība mums ir dibināt SAB. Ko tad šis SAB analizēs, ja nepienāks šī informācija no mūsu vēstniecībām?

Nākošais. Vēlreiz es gribētu atgādināt par šiem maldīgajiem signāliem, un es domāju, ka ļoti liels mīnuss Latvijas starptautiskajam prestižam ir aizsardzības ministra Trapāna kunga noņemšana. Un šeit konkrēti es gribētu jums atgādināt par to, cik lielā mērā valsts drošība un aizsardzība uztrauc gan Saeimas, parlamenta, deputātus, gan mūsu valdību. Es vienkārši nocitēšu jums. Avīzē "Ņezavisimaja gazeta" 7.martā ir teikts: "Krievijai, lai atkal atgūtu lielvalsts statusu, ir jāveido sabiedroto valstu bloks, kas aptvertu ne tikai NVS valstis, bet arī citas Krievijas kaimiņvalstis." Šī ideja tiek realizēta arī praksē, un 24.februārī Krievijas vēstnieks Raņņihs sarunā ar Trapāna kungu piedāvāja Latvijai pirkt ieročus Krievijā, vienlaicīgi uzaicinot aizsardzības ministru doties vizītē uz Maskavu, kas neapšaubāmi būs klajš Latvijas draudzības apliecinājums Krievijai un noskanēs visā Eiropā. Protams, kamēr šajā amatā bija Trapāna kungs, tādus "draudzības apliecinājums" no Latvijas puses nevarēja gaidīt. (Signāls.) Vienu minūti, lūdzu!

Sēdes vadītājs. Nav iebildumu Saeimai — vienu minūti? (Starpsauciens no zāles: "Nav!") Nav. Paldies!

A.Kiršteins. Šajā pašā paziņojumā pieminēta arī Krievijas aizsardzības ministra pirmā vietnieka Okošina intervija laikrakstam "Moskovskije novosti", kurā viņš aicina izveidot kolektīvās drošības sistēmu bijušās PSRS ietvaros. Skaidrs, ka Trapāna kungs ir grūti pārvarams šķērslis šo un līdzīgu plānu īstenošanā. Tātad skaidrs, ka tagad ir dots signāls, ka mēs acīmredzot varam mainīt savu ārpolitiku. Pat, ja tas tā nav domāts, tas tā tiek saprasts. Par to liecina arī daudzie pieprasījumi. Un es jums gribētu, godājamie deputāti, pateikt, ka Latvijas vēstniecībās ārzemēs pašreiz ir vairāk neizpratnes pilnu jautājumu, sakarā ar Trapāna kunga noņemšanu, nekā bija tad, kad Latvijā tika mainīta valdība. Praktiski tiks apturētas pašreiz visas sarunas, jo visi šaubās, kāds tad ir Latvijas kurss. Vai tiešām mēs gribam iet uz NATO pašreiz? Jo, ja mums bija aizsardzības ministrs, kas redzēja, kādai jābūt Latvijai pēc trim vai pieciem, vai desmit gadiem, tad ir muļķīgi pārmest viņam, teiksim, deviņas noslīkušas ievārījuma burkas, ar ko nodarbojas armijas virsnieki un nacionālo bruņoto spēku virspavēlniecība.

Un pēdējais. Ir vajadzīga arī vīzija, jo, ja 10 pasaules ievērojamāko un bagātāko valstu vidū ir trīs mazas valstis pēc šajās valstīs reģistrēto korporāciju skaita un nodokļu maksājumiem, un es jums viņas nosaukšu — tās ir Šveice, Nīderlande un Honkonga, kāpēc šo 10 valstu vidū nevarētu būt arī Latvija, ja tai ir gan izdevīga ģeogrāfiskā situācija, gan tās cilvēkiem un pilsoņiem ir labāka izglītība. Un lai tā būtu, tas ir atkarīgs tikai no mums šeit. Paldies par uzmanību!

Vienīgi es vēl aizmirsu pateikt, ka es esmu izņēmis sadaļu par nacionālajām interesēm, jo pēc vakardienas es esmu sapratis, ka daudziem mums ir dziļa psiholoģiska trauma pēc PSRS sabrukšanas. Tāpēc es domāju, ka šo sadaļu mēs iekļausim daudz nopietnāk varbūt pēc kāda pusgada Latvijas ārpolitiskajā koncepcijā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Turpinām jautājuma apspriešanu. Vārds debatēs Ilgai Kreitusei, Demokrātiskās partijas frakcija! Un gatavojas deputāts Sinka, "Tēvzemei un brīvībai".

I.Kreituse (DP). Cienījamie kolēģi! Es nelūdzu vārdu kā Demokrātiskās partijas frakcijas pārstāve, es lūdzu vārdu kā Ārlietu komisijas priekšsēdētāja biedre, pārstāve, jo šo Ārlietu komisijas sēdi, kurā apsprieda Ministru kabineta priekšā stādīto ārlietu koncepciju, vadīju es, un Kiršteina kungs diemžēl tur savas uzturēšanās dēļ Anglijā un valodas apgūšanas dēļ nevarēja piedalīties. Un es gribēju informēt tos, kas varbūt to palaiduši garām, ka šajā sēdē, tā bija atklātā sēde, piedalījās visu frakciju vadītāji vai arī cilvēki, kurus frakciju vadītāji bija deleģējuši šī jautājuma apspriešanai un frakciju viedokļu izteikšanai. Un Latvijas Nacionālo neatkarības kustību pārstāvēja Velta Puriņa, kura arī nevarēja teikt, ka viņa ne īsti pārstāv, ne īsti nepārstāv, un līdz ar to arī šīs frakcijas viedoklis palika neizteikts. Sēdes rezultātā arī radās šis lēmuma projekts, ko mēs iesniedzām, tas ir, ka atbalstīt Ārlietu ministrijas iesniegto koncepciju. Jums dokuments ir uz rokas, nobalsoja visi sēdes dalībnieki, kas sēdē piedalījās, vienīgi atturoties Latvijas Zemnieku savienības frakcijai. Sēdes laikā tika panākta vienošanās, ka Latvijas Zemnieku savienības frakcija tiksies atsevišķi, individuālā sarunā ar ārlietu ministru vai Ārlietu ministrijas parlamentāro sekretāru un noskaidros tās savstarpējās pretrunas, kas ir Zemnieku savienībai ar Ārlietu ministriju, stādot priekšā šādu koncepciju. Cik zināms Ārlietu komisijai, tad šāda tikšanās nav notikusi, un es domāju, ka frakcija ar ministriju savstarpēji arī paskaidros, kāpēc tā nav notikusi un kāpēc ir ieņemts šāds vai tāds viedoklis.

Tāpēc šodien, izvēršoties šai diskusijai, es gribētu vēlreiz paskaidrot tikai to, ka atzinums par ārlietu koncepcijas atbalstīšanu ir Ārlietu komisijā nobalsots, tas ir Ārlietu komisijas viedoklis. Komisijas sēdē piedalījās arī to frakciju pārstāvji, kuras nav Ārlietu komisijā, tas ir, Tautsaimnieku politiskās apvienības frakcijas vadītājs Edvīns Kide un "Līdztiesības" frakcijas pārstāve Larisa Laviņa. Līdz ar to tas nav desmit deputātu viedoklis, bet Ārlietu komisijā nobalsots viedoklis atbalstīt vai neatbalstīt. Un tāpēc arī deputātiem, pirms pieņem vienu vai otru viedokli, šodien vajadzētu būt pilnīgā skaidrībā, ka ārlietu koncepcija, kā tas tika runāts Ārlietu komisijā, ir valdības prerogatīva, tas ir valdības darbības plāns. Un šodien mēs varam atbalstīt vai neatbalstīt šo valdības darbības plānu. Tikai, pirms mēs pieņemam šo lēmumu, ir jābūt pilnīgai skaidrībai, ka neatbalstīšanas gadījumā mēs esam izteikuši neuzticību ārlietu ministram, kas vienlaicīgi ir arī premjera vietnieks. Tad arī jādomā par visām tām sekām, kas no tā izriet. Un arī šeit, runājot un diskutējot par ārlietu koncepciju, kura, kā es jums vēlreiz gribu teikt, visu frakciju vadītāju vai frakciju nozīmēto pārstāvju klātbūtnē tika izdiskutēta Ārlietu komisijā, būtu jāņem vērā šis faktors, ka toreiz, 15.februārī, tikai vienam cilvēkam atturoties, tā tika pamatos apstiprināta, nediskutējot par atsevišķām niansēm, kas tika norādītas Birkava kungam. Šodien varētu būt runa par to, vai viņš tās ir ņēmis vērā vai nav ņēmis vērā un kādā veidā. Es ceru, ka neviena frakcija nemēģinās teikt, ka toreiz viņu nav pārstāvējis īstais pārstāvis Ārlietu komisijas sēdē, un es ceru, ka, ja kāda frakcija ir mainījusi savu viedokli atšķirībā no tā, kas tika izteikts 15.februārī, tad viņa norādīs arī, kāpēc laika posmā no februāra līdz aprīlim šis viedoklis ir mainīts. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi, pirms mēs turpinām tālāk sēdi, par cik Gravas kundze kā amatpersona deva jums tādu informāciju, es gribu paskaidrot, ka ne Latvijas Republikas Saeimas Kārtības rullī, ne likumā "Par Ministru kabineta iekārtu" nav paredzēts šāds ārlietu ministra demisijas variants, jo nav ne šāda atsevišķa priekšlikuma, nekā. Gravas kundze jūs vienkārši mazliet maldināja. (No zāles: "Meloja!") Lūdzu, turpināsim debates!

Lūdzu, debatēs deputāts Juris Sinka, "Tēvzemei un brīvībai"! Un gatavojas deputāts Mārtiņš Ādams Kalniņš no Latvijas Zemnieku savienības.

J.Sinka (TB). Paldies, priekšsēža kungs. Dāmas un kungi! Par daļai to, ko es ievadam gribēju teikt, jau tikko pateica Krastiņa kungs, proti, ka manā skatījumā Gravas kundze kā Kiršteina kunga biedre šoreiz krietni pārcentās, likdama, manuprāt, absolūti nepareizus akcentus uz dažādiem šīs mūsu apspriedes aspektiem. Mēs nekad neesam absolūti detalizēti pārrunājuši koncepciju Ārlietu komisijā, bez tam manā uzskatā šis jautājums nekādā ziņā nav uzticības jautājums vai nu ārlietu ministram, vai valdībai. Šis ir vispārējs koncepts, par kuru mēs te debatējam. Tātad bez kādām, tā sakot, latviski izsakoties, "sakām", lūdzu, Gravas kundze vai Kreituses kundze, piedodiet!

Tā. Pirms es tieši komentēju Birkava kunga runu mazliet, es gribēju nolasīt manas piezīmes par šo konceptu. Tādā mērā mēs nekad neesam to Ārlietu komisijā varējuši izskatīt. Mums vienmēr ir dažādi jautājumi, un tiešām nekādas izsmeļošas analīzes jau mums nav bijis. Bet neko pārējo nenoliedzot, ko Kreituses kundze teica, šeit ir mani vispārējie komentāri.

Pirmais. Koncepts ir dažās vietās pārāk izplūdis, dažos jautājumos pārāk skops jautājuma izklāstā un dažus jautājumus nemaz nepiemin. Piemēram, Latvijas, jā, tiešām, Kiršteina kungs, es uzdrošināšos te vēl pieminēt, Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanu. Krievijas draudošo attieksmi pret Latviju un nevēlēšanos atzīt padomju okupācijas faktu, Krievijas teritoriālās pretenzijas pret Latviju un Latvijai nodarītos zaudējumus, Baltijas Asamblejas lomu un tā tālāk.

Otrais. Pašreizējā pārspīlēti samierinošā ASV nostāja pret Krieviju palēninās ne tik vien Baltijas valstu, bet arī Polijas un citu Viduseiropas valstu iekļaušanu NATO. "Partnerība mieram" šķiet samērā sterils projekts, tāpēc arī Latvijas integrācija transatlantiskajās struktūrās, kā to ārpolitikas koncepta projekts uzsver, ir apšaubāma vismaz tuvākajā nākotnē. Aktīva līdzdalība Rietumeiropas ūnijā jeb savienībā tad jau ir reālāka. Koncepts ievaddaļā pamatprincipos gan piemin nepieciešamību tālāk veidot Baltijas valstu sadarbību, Baltijas Asambleju, Ministru padomi, taču aizmirst uzsvērt efektīvas militāras alianses izveides nepieciešamību. Tam es varbūt vēlāk vēl pieskaršos. Pašā konceptā ir aizmirsta Baltijas Asambleja. Runājot par Latvijas diasporas, to lieku pēdiņās, programmas nepieciešamību, tātad es pieņemu, ka kolēģi saprot, ko tas nozīmē — Latvijas diaspora ārzemēs — un saišu stiprināšana, aizmirsta ir nepieciešamība aicināt ārzemju latviešus atgriezties. Tāpat darīt visu iespējamo viņu iesaistīšanai arī Latvijas politiskajā dzīvē, ne tik vien ekonomiskajā. Būtu gribējies redzēt plašāku Abrenes apriņķa jautājuma analīzi, kā arī Krievijas Latvijai nodarīto materiālo zaudējumu iztirzājumu un valdības turpmāko uzdevumu izklāstu šajā jomā. Tāpat ne vārda tur neredzam par Krievijas negatīvo nostāju pret Latvijas diasporu tās teritorijā. Sadaļā par attiecībām ar Zviedriju nevajadzētu izvairīties no Zviedrijas politikas izmaiņu konstatēšanas, kopš pie varas nākuši sociāldemokrāti. Konceptā minētais attiecas uz Karla Bilta valdības pozitīvo nostāju, un tās izmaiņas šīs sociāldemokrātiskās valdības nostājā mums vēl ir jāredz. Runājot par NVS valstīm, būtu bijis vēlams konceptā lielāku vērību pievērst Ukrainai. Taču diez vai ieroču iegāde tur būtu prioritāra, kā tas ir minēts. Vispār Latvijai būtu jāvairās no pārsteidzīgu ieroču iepirkšanas darījumu slēgšanas ar Krieviju un NVS valstīm, ja vēlamies iesaistīties Rietumeiropas militārajās struktūrās un NATO. Arī militārajā sadarbībā ar Lielbritāniju, kā minēts konceptā. Būtu gribējies redzēt plašāku nodaļu par attiecībām ar Franciju, Poliju un Čehiju. Sadaļā par ASV un Kanādu, kur minēta nepieciešamība sadarboties ar Latvijas diasporu, lai panāktu labvēlīgu risinājumu Latvijas uzņemšanai NATO, ar rūgtumu jāatceras sākotnējā vēlēšanu likumprojekta ierobežojumi šiem pašiem latviešiem. Tas pats attiecas arī uz latviešiem Austrālijā. Mazliet ironiski skan konceptā sekojošs teikums, citēju: "Jācenšas izmantot latviešus kā lobijus Austrālijas valdībā." Tātad, ja mēs gribam viņus izmantot kā lobijus, tad, lūdzu, neatņemiet viņiem aktīvās un pasīvās vēlēšanu tiesības vai arī iespēju balsot ar pasta palīdzību. Jānožēlo, ka sadaļā par Ķīnas Tautas Republiku nav pieminēta Latvijas nostāja pret sarkanās Ķīnas cilvēktiesību pārkāpumiem. Tāpat Taivanai, tas ir, Ķīnas Republikai, nav veltīta atsevišķa sadaļa. Lai gan koncepta uzsvars attiecībām ar Eiropas valstīm un Ameriku ir pareizs, diez vai vajadzēja pilnībā aizmirst arābu valstis. Pieminēta tikai Latvijas diaspora Izraēlā. Uz to arī attiecas jau minētais par vēlēšanu likumprojekta sākotnējiem ierobežojumiem.

Tagad mazliet tieši par Birkava kunga runu, vispārējos vilcienos... Un, man liekas, neviens īsti neuzdrošinātos šeit piecelties, pat ne mūsu dārgie "Līdztiesības" kolēģi, un teikt, ka mums neder ieiet Rietumeiropas struktūrās, lai kā mēs mīlētu Krieviju. Un visumā mums ir tāds, ja ne tieši konsenss, tad vispārēja vēlēšanās atzīt to, ka mēs nevaram palikt tādā absolūtā izolācijā, jo izolācija mums varētu maksāt suverenitāti. Tātad Rietumeiropa, Ziemeļeiropa, Rietumeiropas Savienība (No zāles ārlietu ministrs V.Birkavs: "Eiropas Savienība!") un tā tālāk. Bet Birkava kungs teica, ka militārie konflikti Eiropā praktiski ir neiespējami. Tur nu Eiropas Savienība arī maķenīt ir iesaistījusies Bosnijā, tur ir Lielbritānijai diezgan ievērojami spēki, uz kuriem Lielbritānija ir ārkārtīgi lepna kā uz profesionāliem bruņotajiem spēkiem, kas ir padarīti stipri impotenti, nespējīgi visa tā vispārējā izkārtojuma rāmjos. Eiropa tur ir iesaistījusies, un sarunas pašlaik ir Rietumeiropas Savienībā, ka kādā jaukā dienā Eiropa tiešām varētu vairāk, lielākā mērā tikt galā ar saviem iekšējiem konfliktiem un problēmām, ne vienmēr saucot palīgā ASV un NATO ar lielo inventāru, kādu pielieto, starp citu, Krievija tagad Čečenijā. Tā ka tur ir vēl tomēr diemžēl tas jākonstatē. Vienā nesenajā Rietumeiropas Savienības politiskās komisijas sēdē Lielbritānijas pārstāvim Māršalam bija garāks referāts, kurā viņš arī diemžēl konstatēja, ka vēl joprojām pasaule, ieskaitot Eiropu, ir ārkārtīgi nemierīga un ka ir daudz mazu, vismaz mazāka apmēra konfliktu, kas rada potenciālus draudus arī pasaules mieram. Tad, ja mēs tos nesavaldīsim, tad varbūt var izraisīties arī lielāki konflikti. Par tiem mums diemžēl ir jādomā arī mūsu ceļā uz miermīlīgu saimniecisko un sociālo, un kulturālo attīstību.

Tad integrācijas procesa sarežģītība tika minēta. Ja, nu te šis jautājums, kas ir mūsu galvenais, manuprāt, demogrāfiskais jautājums, atrodoties Eiropas, Ziemeļeiropas struktūrās, būtu jārisina ar mūsu partneru palīdzību. Nevis jānoliek pie malas. Visa šī integrācija... Integrācija ir iespējama tikai līdz zināmai robežai. Ir kāda tāda robeža, kuru mēs vairs nevaram, ne tikai nedrīkstam, bet nevaram pārsniegt.

Tad ir zināma skepse mūsu nākamajiem ciešajiem partneriem Eiropas Savienībā un Rietumeiropas Savienībā, tālākajā skatījumā arī NATO, par mūsu noderību, par mūsu vēlmi darboties. Un tas mums ir jāuzsver, ka mēs ne tikai gribam ņemt, proti, drošības laukā aizsardzību vai kādus saimnieciskos labumus, bet ka mēs gribam arī dot par spīti mūsu vājajām, ierobežotajām iespējām. Tas ārlietu politikas sfērā lai ir mūsu vadmotīvs, ka mēs tur esam, lai darbotos un dotu savu devumu vispārējai Eiropas un varbūt tālākā skatījumā arī pasaules attīstībai. Visādās jomās.

Tāpat apsveicami ir vispārējie Birkava kunga izteicieni par Čečenijas stāvokli, par Krievijas neatbildību tur, bet, protams, uzsvars ir savu pilsoņu cilvēktiesību pārkāpums. Mēs par daudz ātri aizmirstam tomēr to, kas notika vai nenotika 1991. gada rudenī pēc puča. Ka Čečenija tiešām izvēlējās savu jau vēsturisko atsevišķo ceļu, neatkarīgo ceļu un nekādā ziņā nav iesaistījusies Krievijas, tagadējās Krievijas Federācijas struktūrās.

Zinu, ka man drīz te jābeidz runāt, tāpēc pārlecu vienu lietu, ko es jau minēju manās vispārējās piezīmēs. Viena lieta mums būtu jāuzsver stingri vairāk vispārējās Baltijas valstu sadarbības ietvaros. Tā ir militārā alianse. Un nekādā ziņā ne tā, lai to varētu interpretēt kā kaut kādu vēršanos pret Krieviju vai jebkuru citu valsti. Tas ir vienkārši viens aspekts no mūsu vispārējās sadarbības triju Baltijas valstu starpā. Tas ir tas, kas mums neizdevās trīsdesmitajos gados. Tātad šī sadarbība, kurai mums ir tas bataljons un tā tālāk, bet tur mēs klūpam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamais runātājs ir godājamais kolēģis Mārtiņš Ādams Kalniņš, Latvijas Zemnieku savienība. Vai jūs, lūdzu, Kalniņa kungs, runāsiet 11 minūtes? (No zāles kaut ko saka.) Mums nav pārtraukuma, mums ir starpbrīži reģistrācijai. Kalniņa kungs, jūs runāsiet? Lūdzu!

M.Ā.Kalniņš (LZS). Godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Manuprāt, Kreituses kundze, deputāte Kreituses kundze mazliet pārāk dramatiski atspoguļoja to, kas bija Ārlietu komisijā, kad tur tika pārrunāta ārlietu koncepcija. Es konstatēju, ka tur ir dažas nodaļas, kurās ir būtiski trūkumi attiecībā uz lauku sektoru, aprēķiniem, un tamdēļ es neatradu par iespējamu pilnībā balsot "par", lai gan tas kļūs skaidrs, kad jūs dzirdēsiet, kas ir sakāms visumā par koncepciju.

Latvijas Zemnieku savienība visumā atbalsta Ārlietu ministrijas dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam" un Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcijas pamatnostādnes un arī uzskata, ka ciešāka iesaistīšanās Eiropas, transatlantiskajās un citās struktūrās sekmēs Latvijas demokrātisko, ekonomisko, kultūras un zinātnes attīstību, kā arī Latvijas neatkarības saglabāšanu un valsts drošības nostiprināšanu. Aktīva līdzdalība Eiropas drošības un saimnieciskās politikas veidošanā ir nepieciešama, lai Latvijas intereses tiktu ievērotas. Īpaši svarīga ir līdzdalība Ziemeļatlantijas sadarbības padomē, Baltijas miera uzturēšanas bataljonā, "Partnerattiecības mieram" un Rietumeiropas Savienībā, lai Latvija pēc iespējas ātrāk būtu pilntiesīgas NATO dalībvalsts statusa cienīga.

Latvijas Zemnieku savienība ieteic nekavējoties risināt jautājumu par gaisa telpas kontroli un aizsardzību Baltijas valstu sadarbības vai Centrāleiropas ietvaros un rūpīgi izvērtēt lidlauku vajadzības jautājumus, tajā skaitā arī Vaiņodes lidlauka. Mēs vērtējam ārpolitikas koncepcijas saimniecisko sadaļu un tirdzniecības politiku kā svarīgas prioritāras sastāvdaļas. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas ekonomika ir attīstījusies nevienādi — banku un tranzīta pakalpojumu jomā, kā arī kokmateriālu eksportā ir gūti ievērojami rezultāti, savukārt rūpniecības un lauksaimniecības sektorā stāvoklis joprojām ir ļoti sarežģīts. Tādēļ Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka ir nepieciešams skaidri un nepārprotami noteikt saimnieciskās un tirdzniecības ārpolitikas saistību ar šiem diviem tautsaimniecības sektoriem. Vispārējos vilcienos saimnieciskā un tirdzniecības ārpolitika paredz standartizāciju, sertifikāciju, eksporta veicināšanu, kvalitātes nodrošināšanu un atbilstošu likumdošanu. Tas ir nepieciešams rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas attīstībai.

Latvijas Zemnieku savienība uzskata, ka virzība uz brīvo tirdzniecību, kaut arī vēlama, var īpaši nelabvēlīgi iespaidot Latvijas lauksaimniecības attīstību. Un runa šeit ir par Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līgumu, kurš ir spēkā kopš šī gada sākuma, par saskaņotu likumdošanu ar vispārējo vienošanos par tirdzniecību un tarifiem un pasaules tirdzniecības organizāciju. Nepaātrinot lauksaimniecības normalizēšanos, bet paturot spēkā strauju pāreju uz brīvo tirgu, mūsu lauku sektoram draud sabrukums. Un šeit ir runa par zemes reformu, par zemes reformas pabeigšanu, par vietējā tirgus aizsardzību un par pieejamu kredītu.

Kur tad īsti ir tā problēma? It kā ārpolitikas daļa būtu puslīdz kārtībā. Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līgums ir spēkā, taču iekšējā tirgus aizsardzība, kas ir ierobežota laika ziņā — četrus gadus no janvāra, tiek izšķērdēta tāpēc, ka robežas ir vaļā, plūst iekšā kontrabanda, valsts kasei iet garām lielas summas un lauksaimniekiem it kā aizsargātais tirgus faktiski nav aizsargāts. Mēs zaudējam laiku, kas būtu izmantojams, lai izveidotu modernas zemnieku saimniecības ar zemāku pašizmaksu, tātad konkurences spējīgas. Pēc dažiem gadiem vai pat ātrāk neapšaubāmi konkurence palielināsies, bet zemes reforma un lauku attīstība virzās lēni. Veidojas visai bīstama situācija mūsu lauku ļaudīm.

Kad Latvija būs tuvāk uzņemšanai Eiropas Savienībā, droši vien mainīsies arī Eiropas Savienības noteikumi attiecībā uz lauksaimniecības atbalstu. Mūsu saimnieciskā un tirdzniecības ārpolitikas daļa būtu attiecīgi jākoriģē nākotnē, varbūt pat katru gadu.

Latvijas Zemnieku savienības priekšlikums ir skaidri izteikt valsts atbalsta politiku, muitas un eksporta veicināšanas politiku un struktūrpolitiku attiecībā uz rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas sektoriem. Mēs uzskatām, ka nekavējoties ir jānosaka valsts līmenī aizsargājamās nozares, proti, lauksaimniecībā tā būtu pārtikas ražošana un būvmateriālu ražošana, kā arī ķīmiskajā rūpniecībā farmaceitiskā ražošana. Vietējā tirgus attīstība ir jāveicina ar tehnisko līdzekļu palīdzību, lauksaimniecībā atsevišķos gadījumos jāparedz mērķdotācijas un ienākumu izlīdzināšanas mehānisms. Tad vēl jāpiemin mūsu vēlmes sadarboties un attīstīt saimnieciskās un tirdzniecības attiecības austrumu virzienā.

Rūpnieciskajā ražošanā jāveicina valsts, privātā un ārvalstu kapitāla piesaistīšana eksporta spējīgas produkcijas izgatavošanai. Un mēs uzskatām, ka starptautiskās attiecības un līgumi ir jāveido tā, lai tie sekmētu aizsargājamo nozaru attīstību dažus gadus ilgā pārejas periodā. Un pārējās nozarēs straujāka attīstība uz brīvo tirgu ir vēlama.

Kā jau tas mēdz būt šādos garos dokumentos, atsevišķas daļas likās vāji definētas, pat aizmirstas. Tā, varētu arī atzīmēt, ka no Eiropas valstīm nebija vārdā minēta Turcija. To varbūt aiz pārskatīšanās ārlietu ministrs būtu izlaidis, to arī pie sirds ir ņēmis Turcijas vēstnieks Latvijā, akreditētais vēstnieks Latvijā.

Attiecībā uz sadarbību ar Kanādu un Ziemeļamerikas Savienotajām Valstīm it īpaši kultūras, izglītības, zinātnes un lauksaimniecības jomas, kā arī celtniecības joma būtu vairāk izceļamas. Varētu arī ieteikt palielināt atašeju skaitu, piemēram Kanādā un Vācijā zinātnes, kultūras un izglītības jomā un arī lauksaimniecībai radnieciskās jomās, lai veicinātu sadarbību un attīstību, kas ir nepieciešama Latvijas ekonomikas uzlabošanai.

Noslēgumā vēlos teikt, ka Latvijas Zemnieku savienība atbalsta ārpolitikas koncepciju, bet arī sagaida, ka ieteikumi tiks apsvērti un ietilpināti šajā dokumentā. Mēs nevaram pilnībā pieņemt pašreizējo tekstu, ņemot vērā grūtos apstākļus, kādos atrodas mūsu lauku ļaudis un arī tie, kuriem zudušas darba vietas rūpniecībā. Pateicos par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Godājamie kolēģi, steidzams Prezidija paziņojums. Šodien, tātad 1995. gada 7. aprīlī, tieši pirms 42 gadiem ir dzimis mūsu kolēģis Māris Graudiņš. Sveiksim viņu viņa dzimšanas dienā! (Aplausi.)

Un tagad, lūdzu, reģistrēsimies, lai varētu pateikt, kuri deputāti bija klāt šajā priecīgajā brīdī! Lūdzu Folkmanes kundzi, Saeimas sekretāra biedri, nolasīt iztrūkstošos deputātus! Un pēc tam mums ir starpbrīdis, nevis pārtraukums līdz pulksten vieniem.

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Šodien, 7. aprīlī, sēdes pirmās daļas beigās nav reģistrējušies Eduards Berklavs, Aivars Berķis, Inese Birzniece, Māris Budovskis, Ilmārs Dāliņš, Pēteris Elferts, Anatolijs Gorbunovs, Oskars Grīgs, Andris Gūtmanis, Jānis Jurkāns... Jānis Jurkāns ir zālē,

Ojārs Kehris...

Sēdes vadītājs. Ojārs Kehris ir zālē.

I.Folkmane. Odisejs Kostanda, Ludmila Kuprijanova, Gunārs Meierovics, Andrejs Panteļējevs, Oļģerts Pavlovskis, Valdis Pavlovskis, Andris Piebalgs, Aida Prēdele, Velta Puriņa, Anta Rugāte, Indra Sāmīte, Anna Seile, Andrejs Siliņš, Anita Stankeviča, Leonards Stašs.

Sēdes vadītājs. Paldies! Pulcējamies zālē pulksten 13.00.

 

Starpbrīdis

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Krastiņš.

Sēdes vadītājs. Ieņemsim, lūdzu, vietas! Pulkstenis ir viens. Pēdējais mūsu starpbrīdis. Līdz nākamajai reģistrācijai ir pusotras stundas, ja mēs nebeigsim ātrāk mūsu sēdi.

Lūdzu, nākamajam vārds debatēs par ārkārtās sēdē apspriežamo jautājumu ir Ojāram Kehrim. Viņš tikko bija zālē, bet viņš laikam... Tādā gadījumā vārds ir Jānim Ritenim - valsts ministram Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. Lūdzu!

J.Ritenis (valsts ministrs). Godājamie kolēģi! Vispirms es sākšu varbūt ar tādiem dažiem vispārējiem konstatējumiem. Proti, es gribu uzsvērt, ka politiski nobriedušām, visām politiski nobriedušām valstīm ir viena ārpolitika. Viena ārpolitika, kas parasti ir balstīta uz nacionālo konsensu. Pārējai pasaulei šo vienoto ārpolitiku pauž attiecīgās valsts vēstnieki, diplomāti, parlamentārieši un citi valsts pārstāvji. Šeit pašreiz, man šķiet, noslēdzas debates par šīs vienotās ārpolitikas veidošanu Latvijā. Man īstenībā ir jāsaka šajā brīdī, ka man ir žēl, ka šeit, šajās debatēs, nav parādījušies alternatīvi priekšlikumi par citām iespējamām pieejām. Es gan gribu reaģēt varbūt uz dažiem priekšlikumiem, kas šeit debatēs tika izvirzīti. Vispirms šajā sakarībā ir jārunā par to, ko teica deputāts Sinka, un, dažos vārdos man uz to reaģējot, jāsaka tā. Vispirms deputāts Sinka runāja par Amerikas Savienoto Valstu lomas aktivizēšanu Latvijas ārpolitikā. Jā, tiešām tā tas ir. Tas viss varbūt tik daudz vārdos nav ierakstīts mūsu koncepcijā, ko mēs pašreiz apspriežam, bet tas nenozīmē, ka Ārlietu ministrija pie tā nestrādātu un ka tas nākamajā koncepcijā, kad mēs to koncepciju drusku papildināsim, arī attiecīgi netiks atspoguļots.

Nākošais deputāta Sinkas it kā tāds kritisks piebildums bija par to, ka pārvērtēta ir doma par "Partnerattiecību mieram" veidošanu, jo šī esot sterila koncepcija. Skaidrs ir tiešām tas, ka šī ir varbūt, es neteikšu tik stipri, sterila koncepcija, bet es teikšu - pasterila koncepcija, bet šī ir koncepcija, kas mūs noved tikai starpstacijā, un šī ir doma, kura tomēr ir tālāk jāattīsta, jo, neejot vai nebraucot cauri tai starpstacijai, mēs arī īstenībā pie tā īstā risinājuma netiksim. Tāpēc šo domu par "Partnerattiecībām mieram" arī vajag redzēt tajā pareizajā kontekstā.

Tālāk Sinkas kungs teica, ka nav it kā pietiekami uzsvērta ārzemju latviešu loma jeb iespējamā loma Latvijas ārpolitikas veidošanā. Tā katrā ziņā pieminēta ir, un es domāju, ka tur visas tās iespējamības ir arī vērā ņemtas, kā šo situāciju varētu attīstīt. Katrā ziņā man šķiet, ka, kas attiecas uz Sinkas kunga priekšlikumiem, tad varbūt tā lielākā substance bija tieši tad, kad deputāts Sinka runāja par Zviedrijas politikas pēdējā laika izmaiņām. Šeit man jāsaka, ka tās izmaiņas ir tiešām Ārlietu ministrijā attiecīgi piereģistrētas. Par tām mēs esam pietiekami daudz domājuši. Diemžēl līdz šim mums viņas, saprotams, novērst nav izdevies, bet es nedomāju, ka tam vajadzētu mainīt mūsu nostāju attiecībā uz mūsu politiskajām pamatnostādnēm jau tūlīt.

Ja tālāk mēs runājam par priekšlikumiem un kritiku, kas par šodien apskatāmo koncepciju tika izteikta šeit, šajā namā, šajās debatēs, tad, saprotams, ir jāpiemin Kalniņa kunga teiktais. Kalniņa kungs, runājot Zemnieku savienības vārdā, es domāju, pareizi uzsvēra, ka koncepcijā it kā nav pietiekami atrunāta, nav pietiekami izanalizēta lauku sektora situācija, kas varētu rasties sakarā ar mūsu ieiešanu Eiropā. Tāds tas stāvoklis tiešām ir, jo mēs esam tomēr zināmā mērā joprojām lauksaimniecības valsts un lauksaimniecības valstīm ieiešana Eiropā tieši šā lauku sektora dēļ vienmēr ir bijusi liela problēma. Mums atliek paskatīties tikai uz to, kas šajā ziņā notika kaut vai Somijas gadījumā. Bet tomēr man ir jāapliecina Kalniņa kungam, ka šis sektors noteikti nav aizmirsts, nav aizmirsts Ārlietu ministrijas pārdomās par attiecīgo konceptu veidošanu. Un tieši tāpēc ir apsveicams tas, ko Kalniņa kungs šeit teica. Tieši tāpēc apsveicama ir Zemnieku savienības kontribūcija, jo Zemnieku savienība droši vien ir tas iestādījums, kam ir jānorāda uz šīm varbūtējām problēmām, kuras šajā sektorā var rasties. Tādu ir potenciāli daudz, un, ja uz tām mums kāds norādītu, tad mēs, attiecīgi reaģējot Ārlietu ministrijā, varētu arī padziļināt pašu šo konceptu, un uz to — es esmu gatavs teikt - Ārlietu ministrijas konceptu veidotāji ir tiešām gatavi. Mēs esam gatavi runāt par to, ka šeit ir jābūt kaut kādam aizsargātam lauksaimniecības produktu tirgum. Mēs esam gatavi domāt par to, ka priekš šī tirgus radīšanas ir jārada mehānismi. Bet tajā pašā laikā mēs esam gatavi jeb spējīgi teikt, ka viss tas ir noticis jau atkal tajā pieminētajā Somijas gadījumā, un līdz ar to atrisinājumi ir iespējami. Mums tikai ir jāspēj skaidri definēt, kādas tad īsti ir mūsu vajadzības šajā sektorā.

Katrā ziņā man ir tāda sajūta, cienījamie kolēģi, skatoties un klausoties šajās debatēs, ka šajā jautājumā īstenībā veidojas jau konsenss. Tāpēc mēs esam šeit, lai šo konsensu veidotu. Un neredzot vai nedzirdot šajā namā ļoti krasu opozīciju, noteikti varētu pieņemt, ka mēs esam arī šajā ziņā uz pareizā ceļa. Saprotams, konstatējis tikai to, kas notiek šajā namā, es nedrīkstu aizmirst to, kas notiek ārpus šā nama. Jo beigu beigās mēs runājam par nacionālo konsensu. Tātad nevis par parlamentāro konsensu, bet par nacionālo konsensu. Kas šajā ziņā notiek, to droši vien atspoguļo prese. Ja mēs skatāmies uz presē dzirdēto un redzēto kritiku, tad man diemžēl ir jāsaka, ka tā nav bijusi konstruktīva un līdz ar to neveicina šo procesu virzīšanu uz priekšu. Kas ir piedāvāts, tas viss ir samērā pavāji, un tāpēc, lai norādītu uz to, ka tā tas tiešām ir, es dažas minūtes paanalizēšu, kas tad ir īsti teikts šajos preses ziņojumos.

Vispirms tika uzsvērts, ka pati koncepcija kā tāda, tās radīšana it kā sarežģī mūsu valstiskās attiecības ar vienu otru citu valsti. Tas tika teikts, izejot no domas, ka mēs visām citām valstīm mūsu ārpolitikas veidošanā neesam ieradījuši vienu un to pašu nonivelēto lomu. Es domāju, ka īstenība ir tāda, ka mūsu koncepcija izraisa prasību pēc to valstu veikuma augstāka vērtējuma, kas līdz šim tādu nav ieguvis. Tas, saprotams, ir šo valstu ziņā. Līdz ar to var noteikti teikt tā. Mēs, mūsu Latvijas ārpolitiku aktīvi veidojot, esam nonākuši pie zināmām prasībām ar zināmu spiedienu tajā virzienā, un tas, saprotams, mums kā profesionāliem ārpolitikas veidotājiem liekas ļoti dabīgs un normāls risinājums. Tālāk tiek jautāts, un es tagad citēju: "Kāpēc Latvijas ārpolitikas pamatā nevar būt vispārpieņemtie, universālie mierīgas līdzāspastāvēšanas, savstarpējas suverenitātes ievērošanas, neuzbrukšanas, vienlīdzības, starptautisko tiesību virsvaldības un abpusēja izdevīguma principi?" Es citātu beidzu.

Atbilde uz šo šajā citātā izteikto domu ir ļoti vienkārša. Godājamie kolēģi! Šī pasaule diemžēl joprojām nav kļuvusi par paradīzi zemes virsū, un tāpēc šos principus nopietni ārpolitikas veidotāji tiešām nevar pielietot. Nevar pielietot šos principus, neatsakoties no savas valsts patieso un ikreizējo interešu aizstāvēšanas. Un tās intereses pie tam — tāpēc es saku "ikreizējo" — tās intereses ir vienmēr mainīgas, jo situācija ir dinamiska. Mūsu valsts patiesajām interesēm kalpojot, mums ir jāvar atšķirt arī patiesos draugus no mērenajiem un vienaldzīgajiem. Un tā, manuprāt, ir diezgan svarīga un akcentējama doma. Mums vienmēr jāpastāv uz to, ka ir atšķirības šo dažādo grupējumu starpā. Vienkāršāk runājot, es varētu varbūt teikt, ka mūsu tuvībai ar tādām valstīm kā, teiksim, Dānija un Vācija, kas sevišķi izcēlās, jau punktu pieliekot tajā laikā mūsu neatkarības atjaunošanas mēģinājumiem, kad mēs tos izdarījām, kas izcēlušās un turpina izcelties arī tagad tālāk mums atbalsta došanā, līdzinādamas mūsu ceļu uz Eiropu, ceļu uz Eiropu un drošību vairāk nekā citas valstis, tad, saprotams, mums ir jābūt arī tiesībām un apzinīgi mūsu politiku veidojot, mums ir jāvar arī atšķirt šīs valstis un citas valstis un to grupējumus, jo pretējā gadījumā mēs neiesaistamies racionālā politikas veidošanas procesā. Ir ticis teikts, ka to tomēr nevajadzētu pasaulei paziņot. Es no savas puses šajā ziņā gribu nākt ar piebildi, ka visa pasaule zināja vismaz 50 gadus, ka, kaut gan pie NATO apvienības jeb savienības piederēja daudzas valstis, tomēr šīs savienības ietvaros speciālas attiecības pastāvēja Amerikas Savienoto Valstu un Anglijas starpā. Tāpat visai pasaulei ir zināms, ka šīs speciālās attiecības pašreiz pārvietojas, ja mēs runājam par Savienotām Valstīm, pārvietojas no Anglijas uz Vāciju. Visas šīs lietas cilvēkiem, kas nodarbojas ar diplomātiju, nav nekāds noslēpums, un es nedomāju, ka mums arī vajadzētu turēt noslēpumā savus proponētos... Vai es drīkstu vēl divas vai trīs minūtes turpināt?

Sēdes vadītājs. Mums ir jāvaicā godājamai Saeimai. Vai mēs ļausim divas vai trīs minūtes turpināt Riteņa kungam? Diemžēl Saeima šādu atbalstu nedod. Godājamie kolēģi, balsosim! Lūdzu zvanu! Lūdzu sagatavoties balsošanai, un balsosim par to, lai atvēlētu Riteņa kungam runāt vēl trīs minūtes! Lūdzu rezultātu! Ar vienas balss pārsvaru, Riteņa kungs, jums tiek liegtas šīs trīs minūtes, bet taisnības vārdā jums vēl ir palikušas 40 sekundes, ko aizņēma balsošana. Lūdzu!

J.Ritenis. Jā. Nu, tālāk vēl par kriticismiem runājot, es pieminēšu to, ka daži autori nevarot tikt skaidrībā par Ārlietu ministrijas prioritātēm. Nu, šeit man ir jāsaka tā, un tas ir svarīgs teiciens, ka te tiek runāts par to, ka mēs neesam skaidrībā, kas ir svarīgāks — integrācija Eiropas Savienībā, Baltijas valstu vienotība vai normālu attiecību radīšana ar Krieviju. Nu, atbilde, saprotams, ir skaidra, ka visas šīs lietas ir svarīgas, bet ka tomēr notikties varētu tā, ka, ja mēs vispirms panāktu integrāciju Eiropā, tad būtu arī Baltijas valstis visas pēdīgi kopā un vienotas, un visi kopā, vienoti mēs varētu arī nokārtot savas attiecības ar Krieviju. Šeit ir jādomā arī par alternatīvām. Un, par alternatīvām domājot, es gribu tikai kolēģu uzmanību vērst uz to, ko mums, paldies Dievam, ir radušies ļoti labi analītiķi, kas tiešām prot analizēt mūsu situāciju. Tāds ir Stranga, un arī viņš norāda uz to, ka, ja mēs salīdzinām mūsu situāciju ar Polijas situāciju, tad tās tiešām abas divas ir līdzīgas. Tad tādā gadījumā ir skaidrs, ka mums nav citas alternatīvas, tādēļ es lūdzu Saeimu atbalstīt piedāvāto koncepciju. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, deputāts Ojārs Kehris, "Latvijas ceļš"! Un gatavojas Viesturs Pauls Karnups, LNNK.

O.Kehris (LC). Godātais sēdes vadītāj! Godātie kolēģi deputāti! Es gribu teikt, ka, protams, ir ļoti labi, ka mēs šajā augstajā namā izskatām mūsu valsts ārpolitikas pamatus līdz 2005.gadam un ka mēs esam atraduši laiku šim svarīgajam jautājumam un ne tikai varbūtībām par "Burana" iespējamo nosēšanos Vaiņodē. Skumji, manuprāt, ir drusciņ kas cits. Kad es pārdomāju šīs savas runas tekstu, es domāju, ka varēšu iesākt ar vārdiem: "Godātais Valsts prezidenta kungs, godātais Ministru prezidenta kungs!" Bet diemžēl tas nav iespējams. Arī nav iespējams diemžēl laikam tas, lai būtu klāt ministri, kuri ir atbildīgi par ārējo tirdzniecību, kas, manuprāt, ir neatņemama šīs koncepcijas sastāvdaļa. Viņi gan ķīvējas ļoti aktīvi par to, kas mūsu valstī nodarbosies ar ārējo tirdzniecību, un ir vismaz trīs ministriju pārziņā šīs funkcijas, bet es neredzu viņu ieguldījumu šajā koncepcijā, pirmām kārtām Ekonomikas ministrijas ieguldījumu, ka tas šeit atspoguļotos.

Sagatavotie divi lēmumu projekti man liekas abi, es jums teikšu godīgi, pilnīgi nesvarīgi, jo, vai mēs to pieņemam zināšanai vai mēs to atbalstām, taisnība ir Birkava kungam — ārlietu ministram, kad viņš teica, ka svarīgs ir šis process un arī šī mūsu ārpolitikas koncepcija būs attīstībā. Un ir ļoti svarīgas pašas debates par ārpolitikas koncepciju, pirmkārt, parlamentā, un, ja politiķi tai pievērsīs nopietnu uzmanību, un starptautiskā situācija to noteikti prasa, tādā gadījumā arī žurnālisti nevis tikai ķers tās domas starp deputātiem, mūsu līderiem un politiķiem, kuri ir iesaistīti starppartiju ķīviņos pašlaik, bet gan apspriedīs mūsu ārpolitiku un mūsu drošības politiku. Es gribētu atzīmēt... Jā, protams, pasakot to, ka, manuprāt, viņa ir labi izstrādāta un viņa, šī koncepcija, protams, no otras puses, vienmēr būs procesā pati par sevi. Bet svarīgākais laikam ir arī pateikt, kas, manuprāt, viņā nav vēl pilnīgs. Un šeit es atzīmētu divus trūkumus.

Pirmais ir ārpolitikas saimnieciskās dimensijas neizstrādātība. Un otrais, kas varbūt gan zināmā mērā nav pašas koncepcijas nelaime, ir tas, ka drošības politikai un ārpolitikai, manuprāt, nav pietiekoša vieta mūsu prioritāšu sistēmā. Jo situācija mūsu valstī un tieši ārpolitikas jomā ir pilnīgi jauna pēc Krievijas armijas izvešanas no mūsu valsts. Pirms tam mums un Rietumiem bija skaidrs un precīzs mērķis — jādabū ārā no šejienes Krievijas armija. Pašlaik tas ir izdarīts, un mēs esam nonākuši kaut kādā veidā pie situācijas "ko tad nu?" Un pašlaik mūs vēro un skatās, cik mēs paši pašlaik esam gatavi un kādus signālus mēs sūtām uz ārpusi, lai mēs sasniegtu tos mērķus, kas, protams, ir pilnībā jāatbalsta un kas ir izklāstīti ārpolitikas koncepcijā. Līdz ar to es gribu teikt, ka tas ļoti lielā mērā un pirmām kārtām ir atkarīgs no mums pašiem, kā mēs sevi pasniedzam un arī kā mēs realizējam reformas, pirmām kārtām saimnieciskās reformas, jo nabagi un apgādājamie tai sabiedrībā nav vajadzīgi. Tur pilnīgi pietiek pašiem savu problēmu.

Par signāliem, kādus mēs sūtām. Ir jādomā par to, kā iekšpolitika atspoguļojās ārpusē. Man pirms divām nedēļām bija jāsniedz priekšlasījums Anglijas politiķiem ekonomistiem par mūsu valsts ekonomiski politisko situāciju. Un es, protams, stāstīju par mūsu makroekonomisko stabilizāciju, par to, ka Latvijas Banka ir izsludinājusi pagājušo gadu par komercbanku uzraudzības gadu, par to, ka mēs ejam uz Eiropu, un par visiem mūsu pārējiem sasniegumiem un daudzām citām labām lietām. Bet es saņēmu četrus galvenos jautājumus, un tie bija sekojoši. Tur bija cilvēki, kas ir diezgan labi informēti par situāciju Latvijā, un jautājumi bija sekojoši. Vai tas ir taisnība, ka bijušais PSRS Iekšlietu ministrijas virsnieks, kas strādā jūsu Iekšlietu ministrijā, ar teroristu vienību ir arestējis kādas bankas darbiniekus? Vai ir taisnība, ka Aizsardzības ministrijā disciplināru trūkumu dēļ ministrs, kurš sekmīgi uzsācis darbu integrācijai NATO struktūrās un izveidojis Baltijas bataljonu, vairs nav savā postenī? Vai ir taisnība, ka uzņēmumā, kurā strādā vairāki tūkstoši strādājošo un kurš skar enerģētikas jomu, valdība, nekonsultējoties ar uzņēmuma padomi, ir atcēlusi tā vadītāju? Un ceturtais, galvenais jautājums — vai ir kāds progress, lai jūsu uzņēmējiem (par lielajiem uzņēmējiem mums nav problēmu, viņī teica, tās ir citas jomas, bet par vidējā slāņa attīstību), vai ir kādas sekmes tam vai cerības, kad nebūtu jāmaksā nodevas reketam? Es, protams, skaidroju, un tur es skaidroju daudz, ļoti lielā mērā aizstāvot visu mūsu rīcību šajos jautājumos, bet pašiem iekšienē mums būtu jāapzinās un jārunā par tiem mūsu iekšpolitiskās darbības signāliem, kādus tā sūta uz ārpusi. Jā, protams, es saprotu to, ka ļoti daudziem cilvēkiem, vai tie būtu Rojas vai Ipiķu iedzivotāji vai citi maznodrošinātie cilvēki, ir ļoti grūti. Tie vispirms varēja vai nu nodzert vai citādi notērēt kolhozu pajas, pēc tam — sertifikātus, pēc tam varbūt vēl kaut ko viņiem iedeva klāt. Jā, viņiem tiešām varbūt ir diezgan patīkami, ka notiek valstī vēršanās pret bagātākiem cilvēkiem. Un es domāju, ka šeit noteikti ir jāatbalsta tas, ka cīņai pret blēžiem un pret līdzīgiem ir jābūt, un jābūt ļoti stingrai un ļoti precīzai.

Bet mūsu līderiem, tai brīdī, kad viņi runā par to, būtu tikpat svarīgi uzsvērt, ka finansu joma un tranzīta joma ir un saglabājās, un paliek ļoti nopietna mūsu prioritāte. To var izskaidrot cilvēkiem, un arī es pats personīgi to varu izdarīt tur, kur es tiekos ar cilvēkiem. Jo diemžēl ir jāatzīst tas, ka Žirinovskim un Alksnim ir taisnība tajā ziņā, ka mūsu valsts lielākie ienākumi nāk no tranzīta un no finansu sfēras un tieši šīs sfēras panākumi ir pamatā tam, ka Latvijā vidējā alga ir visaugstākā bijušajā PSRS teritorijā. Un tāpēc, ja mēs runājam par mūsu prioritātēm, pareizi ir tas, ka mums ir lauksaimniecība kā prioritāte, un tas ir ļoti svarīgi. Bet ir jāsaprot, ka tā ir prioritāte mūsu līdzekļu tērēšanai. Un tā arī tas visur ir jāpasniedz, jo tā prasa līdzekļus, bet, lai būtu kur ņemt šos līdzekļus, ir nepieciešami ieņēmumi, un šos ieņēmumus, ja mēs analizējam budžetu — gan tekošo, gan nākamo, — pirmām kārtām dod šis finansu sektors, Krievijas un citu NVS valstu produktu tranzīts un mūsu ostu, dzelzceļa un citas infrastruktūras pakalpojumi Rietumiem.

Man bija iespēja un laiks, pateicoties Virša kungam, iepazīties ar Krievijā izstrādātajām drošības politikas koncepcijām. Tur, to jau minēja gan Birkava kungs, gan arī Kiršteina kungs, jau ir parādījusies jauna terminoloģija, proti, valstis bijušās PSRS perimetrā. Un pret šīm valstīm ir arī sava ļoti īpaša politika, par kuru jau iepriekšējie runātāji izteicās. Un man bija arī iespēja būtībā finansu ministra uzdevumā piedalīties Londonā Krievijas naftas eksportētāju konferencē. Šajā konferencē, kur piedalījās lielāko ieinteresēto Eiropas valstu valdību pārstāvji, diemžēl Latvija kā tāda neeksistēja, jo šie tranzīta vadi — naftas, gāzes un līdzīgie — tiek plānoti, apejot Latviju, caur konkrētām Dienvidsomijas ostām, caur Poliju, kas ekonomiski ir diezgan neizdevīgi. Un šeit, protams, daži var teikt — par to būtu nepieciešamas debates — jā, ka varbūt tas ir labi. Varbūt ir labi, varbūt tas, nu, nodrošinās to, ka mūsu atkarība no Krievijas būs mazāka. Man šķiet, ka tā būtu tomēr kļūdaina pieeja, jo, mainoties situācijai Krievijā, agri vai vēlu tur cilvēki paskatīsies uz skaitļiem un pajautās — sakiet, kāpēc tiek maksāts tik neracionāli un tiek izveidotas tik neracionāli šīs tranzīta plūsmas, nevis izmantojot jau esošās jaudas, proti, esošās jaudas Rīgas ostā, Ventspils ostā. Kāpēc netiek izmantotas tādas dabīgās bagātības, kādas mums ir Latvijā, mūsu pazemes gāzes krātuves, kas ekonomiski ir daudz labāk un daudz izdevīgāk. Tādēļ, manuprāt, mūsu ārpolitikas uzdevums būtu izskatīt un piedāvāt starptautiski Krievijai un citām NVS valstīm šo visizdevīgāko tranzīta ceļu no Austrumiem uz Rietumiem, izmantojot šīs mūsu dabīgās priekšrocības, kas ir mūsu valstij. Un mūsu mērķis, kas, protams, ir ļoti grūti sasniedzams un kas prasa ļoti ieinteresētu darbu no visām mūsu institūcijām, ir Eiropas valsts ar visām tām lietām, kas ir rakstītas koncepcijā, bet Eiropas valsts ar labām ekonomiskajām attiecībām ar Krieviju, kas kā mērķis mums būtu no drošības politikas viedokļa daudz vērtīgāks. Un tāpēc es tiešām ceru, ka iekšpolitiskā cīņa par varu mums neļaus aizmirst to, ka, cīnoties par varu, mēs nedrīkstam pazaudēt mūsu valsti, jo tieši mūsu paaudze, mūsu politiķu paaudze ir atbildīga par to, vai Latvijas valsts pastāvēs ilgāk, nekā līdz šim kādreiz viņa ir pastāvējusi, proti, 20 gadus. Viņas okupācijas un aneksijas iespējas ir tās pašas, un latviešu loma tajā ir parādīta tajā pašā grāmatā, kuras autoru kolektīvā ir arī mūsu deputāte Ilga Grava. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, deputāts Viesturs Pauls Karnups, LNNK! Un gatavojas deputāts Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība.

V.P.Karnups (LNNK). Cienījamie kolēģi! Apsveicu par ierašanos kārtējā "Latvijas ceļa" pilnsapulcē, kur mēs atkal pārskatām "Latvijas ceļa" ārpolitikas koncepcijas dokumentu priekšvēlēšanu kampaņas ietvaros. Es vairāk par šo tēmu neteikšu, jo, kad es izteicos par šo lietu pēdējā kopsapulcē, tad laikrakstos tika atspoguļots, ka es biju pret pensiju reformu kā tādu, pret pensionāriem, pret maznodrošinātiem un tā tālāk, un tā joprojām. Es negribu atstāt mūsu dārgajiem žurnālistiem atkal tādu iespaidu, ka es esmu pret ārpolitiku kā tādu, un ka mums vajadzēja nodarboties tikai ar iekšpolitiku. Es tikai taisu to piezīmi tāpēc, ka es nedomāju, ka "Latvijas ceļa" konceptuālo dokumentu apskatīšanai tiešām ir vērts sasaukt ārkārtas plenārsēdi un tērēt deputātu laiku. Atkal jautājums ir — kur ir attiecīgie līgumi, attiecīgie likumdošanas akti, par ko mēs varam debatēt, ko mēs varam ratificēt, ko mēs varam darīt? Respektīvi darbs un ne teorija.

Izlasot šo ārpolitikas koncepciju, man ir tikai dažas piezīmes. Tā kā es darbojos vienā no, gribētos tā teikt, Baltijas valstu vienotības grupējumiem — Baltijas Asamblejā, kas vismaz pēdējos četrus gadus ir bijusi galvenā Baltijas vienotības virzītāja, man ar nožēlu vajag konstatēt, ka "Latvijas ceļa" koncepcijā Baltijas Asambleja kā Baltijas vienotības grupējums, nav paredzēta un nav minēta, toties daži no tās izvērstajiem jeb ieviestajiem terminiem, virzieniem ir tiešām minēti. Vissvarīgākais, protams, bija tas, ko Baltijas Asambleja ir pēdējos 18 mēnešus runājusi. Koncepts "5 + 3", respektīvi, piecas Skandināvijas valstis plus trīs Baltijas valstis, to sadarbošanās starptautiskos forumos un savstarpēji. Un tas vismaz ir atradis mazu vietiņu šajā koncepcijas dokumentā. Man ir žēl, ka šis dokuments ir acīmredzot sagatavots tikai Ārlietu ministrijas ietvaros, respektīvi, šaurā ierēdņu grupā. Es negodinātu viņus ar tik augstu titulu kā Riteņa kungs minēja, teikdams, ka kopā ar Riteņa kungu visi ir augsti profesionāļi, jo to var redzēt tiešām no šī dokumenta. Es piekrītu Kehra kungam, ka tur trūkst tiešām ārlietu ekonomiskas dimensijas, kas ir viena no vissvarīgākajām, un ka to varbūt varēja vairāk izvērst, ne tikai vairāk izvērst, bet faktiski ielikt iekšā, lai šeit būtu kaut kāda prioritāte ekonomiskajā virzienā. Bet tas nozīmētu, protams, ka Ārlietu ministrijas ierēdņiem vajadzētu sarunāties ar Ekonomikas ministriju, ar Finansu ministriju, un Ārlietu ministrijas ierēdņi acīmredzot to negribēja.

Ir interesanti, ka šeit ir runa par sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, īpaši Eiropā, bet nav minēta "Beniluksa" parlamentārā asambleja, ar kuru Baltijas Asambleja ir noslēgusi sadarbības līgumu, kurš ir ļoti iespaidīgs nogrupējums tieši Eiropas Savienības iekšienē un no kura mēs kā Baltijas vienotības virzītāji varētu daudz ko mācīties, kā mēģināt virzīt un nostiprināt mūsu savstarpējo sadarbību šeit pat, Baltijā.

Es piekrītu dažu iepriekšējo runātāju konstatējumam, ka šajā dokumentā nav noteiktas prioritātes. Ja pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi virzieni visi ir prioritāri, tas nozīmē, ka principā tādi nav neviens. Un, ja visi virzieni ārpolitikā ir vienlīdzīgi, tad tas nozīmē, ka neviens netiks pienācīgi apkalpots. Man ir žēl, ka šeit nav vairāk pateikts tieši par Baltijas sadarbību, ko jau es minēju agrāk. Tiek uzskatīts, ka Baltijas sadarbība notiek tikai Baltijas Ministru padomes ietvaros, bet, protams, kā es jau esmu teicis, Baltijas Asambleja ir faktiski tā galvenā forma, kur notiek sadarbība. Un es domāju, ka ir panākta vienošanās starp valdībām un ka ir tāda institūcija, kas saucās Baltijas padome, kas šeit vispār netiek minēta, bet faktiski ir Baltijas Ministru padomes un Baltijas Asamblejas kopējās sadarbības institūcijas, un tas vienkārši liek man domāt, cik nopietni šī valdība un "Latvijas ceļš" vērtē Baltijas sadarbību, Baltijas valsts sadarbību un kur viņi liek savus akcentus un prioritātes. Manas domas ir tādas, ka prioritāšu noteikšana ir nepieciešama jebkurā ārpolitikas koncepcijā, un es domāju, ka 6.Saeimā, kad Nacionālais bloks veidos valdību, tad tiešām mūsu ārpolitikas koncepcijā būs šī prioritāte. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, deputāts Kide, Tautsaimnieku politiskā apvienība! Gatavojas deputāts Pēteris Tabūns, LNNK.

E.Kide (TPA). Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Birkava kungs savu uzrunu un ziņojumu mums uzsāka ar teicienu, ka Latvijai ir dota unikāla iespēja realizēt atgūto valsts neatkarību tā, lai Latvija kļūtu par valsti, kas iederētos Eiropas nacionālo valstu saimē. Es teiktu, jā, patiešām, iespēju, bet ne garantijas. Garantijas, lai mēs iekļūtu šajā saimē cienīgi, var dot tikai pragmatiska politika un mūsu darbs, kas uz to būtu virzīts. Lūk, un pragmatiska politika ir arī ārpolitika. Tā ir kā instruments, kas realizē mūsu ekonomiskos un politiskos mērķus. Ja šis instruments, tajā skaitā arī šī koncepcija, ir labs un perfekts, tad arī galarezultāts, kas ar viņu izstrādāts, var būt pozitīvs. Birkava kungs teica tā, ka visa Eiropa domā, kāda viņa izskatīsies pēc pieciem, desmit gadiem. Man šķiet, ka mums jādomā, kādi mēs izskatīsimies pēc pieciem, desmit gadiem un vai mēs iederēsimies tajā nacionālo valstu politikas un ekonomikas buķetē. Tas ir mūsu uzdevums.

Ārpolitikai ir plaši mērķi, dažādi mērķi. Par to te tika runāts. Es gribētu pieskarties tikai vienam no šiem mērķiem, bet, šķiet, vienam no galvenajiem mērķiem — nācijas ekonomiskajām interesēm. Par to šeit runāja arī Kehra kungs. Tādēļ arī dažas domas par apspriežamo ārpolitisko koncepciju tieši ekonomiskajā kontekstā. Jo tieši ekonomika attiecas gan uz visas valsts interesēm kopumā, gan īpaši uz katru iedzīvotāju. Vai mūsu ārpolitika ir pakārtota ekonomiskajām interesēm? Šeit no runātāju teiktā, arī no Kehra kunga teiktā un Karnupa kunga teiktā, var spriest, ka šī politika pakārtota ekonomiskajām interesēm stipri vien tā pavāji, vairāk prevalē vispārējās, globālās politiskās intereses.

Par to, ka mūsu parlamentā un dažkārt arī valdībā prevalē šīs politiskās intereses, liecināja mūsu vakardienas debates, kuras bija daudz spraigākas par tādiem vispār idejiskiem jautājumiem, vai nacisms ir bijis, staļinisms ir bijis vai tikai lielvalstu imperiālisma savstarpējā cīņa. Tur mēs visi bijām aktīvi un emocionāli. Šodien tā aktivitāte ir stipri tāda pieplakusi.

Tagad par Latvijas ārpolitikas maģistrālo ceļu. Tomēr tas ir uz Eiropas Savienību. Jo pareizi Birkava kungs teica, ka Eiropas mentalitāte mums ir tuvāka un arī drošības nosacījumi to prasa. Gribam vai negribam, mums ir jātuvojas Eiropai. Tomēr šis process nav tikai formāls, mūsu griba un virzīšanās uz turieni. Procesam jābūt ar ekonomiskajiem priekšnoteikumiem. Ja mēs iegājām, iekļāvāmies Eiropas Padomē, tad tur bija tikai politiskie priekšnoteikumi. Ieiešanai Eiropas Savienībā ir ekonomiskie priekšnoteikumi. Šis process virzās no brīvās tirdzniecības līguma uz asociēto locekli un tālāk jau uz pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli. Šeit mēs nevaram tikai gaidīt laiku, kad tas pienāks, mums ar savu darbu, ar savu ekonomisko politiku ir jāizlīdzina un jāpaceļ mūsu valsts ekonomiskais potenciāls līdz tiem standartiem, ko prasa Eiropas Savienība. Man nācās būt Anglijā, Viltona parka politiķu konferencē, un tad, kad Igaunija pateica, ka tā jau vakar bijusi gatava ieiet Eiropas Savienībā, tas politiķu aprindās izsauca smaidu. Šeit, lai ieietu Eiropas Savienībā, nepieciešama ekonomiskā potenciāla pacelšana un izlīdzināšana.

Un otrs, kā Birkava kungs pareizi teica, — jābūt ir tautas morālai sagatavošanai un izglītotības sagatavošanai šajā jomā. Mums tādas nav. Mēs par Eiropas Savienību un par politiku ne visi esam dziļi kompetenti, nerunājot nemaz par mūsu tautu, kad tai būs jābalso, kā par to šodien teica Birkava kungs. Šeit, manuprāt, vajadzētu vairāk izmantot mūsu ārzemju fondus, kas varētu mūs šajā jomā izglītot un izdot arī populāru un fundamentālāku literatūru, lai varētu visās peripetijās iedziļināties.

Latvijas ekonomikā, ja mēs runājam par Latvijas ekonomisko politiku, šajos pagājušajos piecos gados vairāk ir it kā grauts un it kā novākti padomju ekonomikas pārpalikumi, kaut arī tas vēl nav izdarīts, un mazāk ir celts. Mūs var satraukt viens cipars, kas rāda, ka, salīdzinot ar Austrumeiropas valstīm, mūsu ekonomiskais kritums ir vislielākais un sastāda 50 procentus no vājā padomju ekonomiskā valsts kopprodukta. 50 procentus. Lai paceltos jau tikai iepriekšējā līmenī un tad sasniegtu Eiropas standartu, jūs paši saprotat, cik daudz ir jādara un kādas tas no mums prasīs pūles.

Gribu teikt, ka, lai mēs to varētu sasniegt, mums būtu vajadzīga visas kopējās tautsaimniecības koncepcija. Pašlaik mums top koncepcija rūpniecībai un top koncepcija lauksaimniecībai. Mums vajag integrētu tautsaimniecības koncepciju, kas nosaka visas tautsaimniecības savstarpējās proporcijas un tās atbilstību ieiešanai tālāk visās tajās Eiropas Savienības struktūrās. Lai viss atbilstu Eiropas standartiem un Eiropas likumdošanai.

Mūsuprāt, līdz 6.Saeimai būtu jāizstrāda arī jauns Latvijas tautsaimniecības pārvaldīšanas struktūras modelis. Pareizi Karnupa kungs te teica, ka visa ekonomiskā pārvaldīšana ir sadalīta pa vairākām ministrijām. Un kā viņš teica, nu, laikam jau tie ministri no vienas ministrijas uz otru ministriju neiet un negrib sarunāties. Lūk, tā tiek risināti mūsu tautsaimnieciskie jautājumi. Vai ir normāli, ka Rietumu tirdzniecības un ekonomisko sakaru jautājumus risina Ārlietu ministrija, bet visu to, kas attiecas uz Austrumiem, risina Ekonomikas ministrija? Es domāju, ka tas ir galīgi nenormāli. Mums vajadzētu varbūt līdz 6.Saeimai izveidot modeli Tautsaimniecības ministrijai mūsu Ekonomisko reformu ministrijas vietā, kur patiešām būtu pārstāvētas gan Austrumu puses institūcijas, gan Rietumu puses institūcijas un kas varētu tautsaimniecību koordinēt, virzot to uz Eiropas savienības standartiem kopumā kā tādu. Pašlaik šo modeli var līdz 6.Saeimai, manuprāt, tikai izstrādāt.

Domāju, ka mums vajadzētu sākt mūsu ekonomisko ārpolitiku ar tuvākajiem apļiem, kā to teica Birkava kungs, ar šīm trim Baltijas valstīm, un pēc tam ar piecinieku, tas ir, ar Skandināvijas valstīm. Pareizi atzīmēja ārlietu ministrs, ka instrumentārijs ir sagatavots ne slikts. Baltijas Asambleja, kas jau ir iestrādājusies, un tikko kā tapusī, bet ar daudzām komitejām nostiprinātā mūsu Baltijas valstu Ministru padome. Lūk, šim mehānismam jādod barība, un viņam ir jāstrādā. Mums ir nenormāli apstākļi ar mūsu muitas sistēmas nesaskaņotību. Nevar izbraukt cauri mūsu Baltijas valstīm. Tā ir kā tāds trombs. Te nav ko cerēt, ka tranzīts veidosies vai "Via Baltica" veidosies caur mūsu trim Baltijas valstīm, it kā vienotu ekonomisko telpu, ja pie katras mazās valsts robežas jāstāv diennaktīm. Tāpēc arī pašlaik mēs, Baltijas Asamblejas ekonomiskā komisija, atkal iesniedzām kārtējo rezolūciju Baltijas Ministru padomei, lai šo jautājumu risinātu. Un, cienītais Birkava kungs, man šķiet, ka mums jāatrisina viens pamatjautājums. Tā ir iekšējā tirgus aizsardzības noteikumu harmonizēšana starp valstīm. Ja vienā valstiņā — Igaunijā ir nulles tarifi, mums ir kaut kādi vidējie un Lietuvā — citi, mēs neizbēgsim no kontrabandas, un tā kontrabandas nosargāšana mums izmaksās ļoti dārgi. Mums vajadzēja atvērt mūsu Baltijas ekonomisko telpu, veidojot kooperāciju un specializāciju arī atsevišķās nozarēs vismaz starp valsts uzņēmumiem un privātām asociācijām. Tas varētu notikt lauksaimniecības mašīnu būvē, medicīnas aparātu būvē un daudzās citās jomās un atvieglotu noteikumus, kā tirgoties ar šo preci, kas piemērota mūsu reģionam un būtu lētāka mūsu reģionā.

Lūk, šis aplis mums ir jāapgūst. Dārgi mums visas muitas kontroles izmaksā, un tas ir jānovērš.

Par ieiešanu Eiropas Padomē. Tikai divus vārdus. Manuprāt, tas ir liels sasniegums, ka mēs esam iegājuši Eiropas Padomē, un tas ir arī liels darbs, ko veikusi Ārlietu ministrija. Mums pašiem, politiķiem, šeit jādomā, lai mūsu politiskās nostādnes un mūsu rīcība gan pilsonības, gan bezvalstnieku jautājumos atbilstu un būtu adekvāta šīm prasībām.

Tagad pats pēdējais — par Krieviju. Par attiecībām ar Krieviju. Mūsu Tautsaimnieku politiskās apvienības princips attiecībā pret Krieviju un NVS valstīm vienmēr ir bijis šāds: maksimāli izmantot tirdznieciskās un ekonomiskās attiecības un ekonomiskos sakarus, bet pilnīgi izslēgt politisko atkarību no šīm valstim. Tātad ekonomiskās attiecības bez politiskas atkarības. Politiskā ziņā mums jāiet vairāk uz Rietumiem. Tas ir pirmais.

Birkava kungs teica tādus vārdus, ka mēs varam būt lieli palīgi Rietumiem, palīdzēt sarunāties ar Krieviju. Man te mazliet ir tādas šaubas, Birkava kungs, jo man šķiet, ka mēs paši neesam iemācījušies dialogu vest ar Austrumiem, kur nu mēs iemācīsim vēl Rietumus. Rietumi ved dialogu ar Austrumiem, bet daudz intensīvāk, un ne tik politiski uzslāņotu dialogu, kādu vedam mēs. Es gribu teikt, ka mums daudz kas nav norunāts ar Krieviju. Es nezinu, kāpēc mēs nevaram nekādus sakarus nodibināt. Černomirdins tāpat nav braucis pie mums, kaut solīja pēc līguma parakstīšanas braukt. Parādi, kas palikuši Krievijai par mūsu teritoriju izmantošanu ar savu armiju, es saprotu, nav nokārtoti, ja? Nomas maksas par armiju nav nokārtotas. Nav notikušas sarunas par Abreni, kaut ekonomiskajos jautājumos, par īpašuma jautājumiem. Mums ir ieroči. Mēs atteicāmies no ieročiem, kuros bija arī ekonomiskais ieguldījums no Latvijas, mums nav bijušas sarunas, lai kaut kādā veidā Krievija to kompensētu. Ir daudzas sarunas arī par muitas tarifiem, par izdevīgiem tirdzniecības noteikumiem, kas būtu jāved ar Krieviju, un dialogs ir jāpastiprina.

Kopumā par koncepciju ko es gribu teikt? Manuprāt, tā ir kā tāds liels, liels rāmis, kurā var visu ko ielikt, ko tik vien grib. Tas rāmis ir tik plašs. Protams, ko Ārlietu ministrija, citas ministrijas un parlaments ieliks šajā rāmī, ar to tas rāmis arī aizpildīsies. Te ir ļoti plašas iespējas.

Mēs, Tautsaimnieku politiskā apvienība, uzskatām, ka šis rāmis jāpilda pozitīvi, it īpaši ekonomiskajā kontekstā, un tādas iespējas mums ir. Un uzskatām, ka tādā gadījumā šo koncepciju ar tādu radošu aizpildījumu var pieņemt. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, deputāts Pēteris Tabūns, LNNK! Un gatavojas deputāts Andris Saulītis.

P.Tabūns (LNNK). Cienījamie kolēģi! Es nebiju gatavojies par šo jautājumu runāt debatēs, bet es nāku, jo mani pārsteidza tā vienaldzība, kādā mēs apspriežam šo ļoti svarīgo tēmu. Ja, apspriežot šo ārpolitikas koncepciju, Birkava kungs kā ārlietu ministrs nesēdētu dziļā vientulībā — viņam gan pašlaik vienkārši pārsēdušies divi vīri blakus — ja būtu viņam blakus Ministru prezidents, un Kehra kungs jau nosauca arī vēl citus, tad es varbūt nebūtu runājis par šo tēmu.

Varbūt tāpēc mēs esam tik neaktīvi, ka vakar izšāvām visu pulveri? Es nedomāju gan. Tā būtu pusbēda. Ārpolitika Latvijai nav tik mazsvarīga, lai mēs šādā vienaldzībā par to runātu. Un, Kreituses kundze, man ir absolūti vienalga, ko jūs runājāt komisijas sēdē, kā jūs spriedāt un cik tur no kurām frakcijām piedalījās. Es esmu deputāts, kurš grib izteikt savu viedokli, savu redzējumu šajā sakarībā. Un mani šī koncepcija absolūti neapmierina. Absolūti neapmierina. Var jau, protams, skaisti un tēlaini runāt par ārpolitiku, un to ļoti labi darīja Birkava kungs. Te var brīvi fantazēt, jo ārpolitika, neatkarīgas, nesen atjaunotas valsts ārpolitika, sper pirmos soļus pasaulē, pie tam šie pirmie soļi ir bijuši kļūdaini. Atcerēsimies to, kā sāka Jurkāna kungs šo ārpolitiku, baidīdamies pieminēt, ka Latvija ir okupēta valsts. Un tā arī galu galā neesam tikuši līdz šī fakta atzīšanai paši savās parlamenta sienās, to nespēja Augstākā padome, nespēj arī Saeima. Es vakar atgādināju par to, tas ir viens no mūsu pirmajiem uzdevumiem. Diemžēl tas nav izdarīts. Mēs esam pieklusuši pēdējā laikā, it kā Latvija nebūtu okupēta, it kā 50 gadus mēs nebūtu bijuši okupēti, kolonizēti un tā tālāk, un tā joprojām. Un arī tas ne ar vienu vārdu nav pieminēts šajā koncepcijā.

Ja mēs to visu noklusējam, tad nav brīnums, ka pašlaik Apvienoto Nāciju Organizācija jau izdara spiedienu uz Latviju, lai viņa pieņem pašlaik šos 104 kurdu bēgļus. Drīz būs vēl simti un tūkstoši, tā tas būs droši vien. Tā drīz var notikt, ka pasaule mums ieteiks vai varbūt pat uzspiedīs ar attiecīgajām svirām, lai mēs pieņemtu arī visus šos krievu militāristus, kuri šeit ir palikuši un negrasās posties mājup. Mēs, godīgi sakot, viņus jau tagad pēc visa statusa, pēc kurdu bēgļu statusa un tā tālāk, faktiski varētu atzīt par bēgļiem. Viņi ir bēgļi, viņi bēg no savas dzimtenes, viņi negrib tur doties projām un paslēpjas šeit, Latvijā. Tātad viņiem arī mums būs jādod pajumte, pilsonība un viss cits. Lūk, par ko mums būtu šodien jārunā un jādomā.

Es ļoti cītīgi izlasīju šo koncepciju un uzskatu, ka tas ir vienkārši tāds pirmais uzmetums, daži teikumi, ko ieskicē nopietns politiķis vai varbūt universitātes 1. kursa students, es atvainojos, un es neredzu galvenos akcentus. Kur ir galvenais akcents, kurš bija jāattēlo šeit un jāparāda, attiecības ar Krieviju? Šeit pat apjoma ziņā Krievijai ir ierādīta tikpat liela vieta, cik Austrijai un Šveicei. Paskatieties! Tā tas ir, bet mūsu attiecības, ņemot vērā visu šo 50 gadu okupācijas laiku un tā tālāk, ir stipri sarežģītas, lai mēs nerunātu par to.

Es parunāšu tagad precīzāk no šīs pašas koncepcijas. Te ir rakstīts: jāpanāk, lai Krievija izpildītu noslēgtos starpvalstu līgumus par militārajiem pensionāriem un Skrundas radiolokācijas stacijas pagaidu funkcionēšanu un demontāžu. Un viss. Jāpanāk tātad līdz 2005. gadam. Kas panākts? Kā panākts? Tas, ka visi pensionāri... Viņi nav pensionāri, viņi ir krievu militārpersonas, kas palikušas šeit Latvijā un neaizbrauc. Neko nevar izdarīt valdība . Un mēs esam iemiguši. Šodien mēs nerunājam, it kā līgums ar Krieviju mūs briesmīgi apmierinātu. Un paskatieties šīs politiskās reklāmas "Dienā"!. Te jau tas ir rādīts un tiks rādīts laikam līdz priekšvēlēšanu kampaņai kā milzīgs pasākums... kā milzīgs panākums, ka 5. Saeimas laikā panākta Krievijas armijas izvešana. Kāda ir izvešana panākta? Mēs ļoti labi zinām, ka viņi ir šeit, tikai tanki aizvesti. Pārējais viss ir šeit. Un stabilitātes un attīstības nav. Un "Latvijas ceļš" apakšā parakstās ar visu savu emblēmu.

Lūk, nākamais. Lai panāktu Latvijas austrumu robežas nostiprināšanu, jānokārto Abrenes jautājums saskaņā ar starptautiski atzītajām juridiskajām normām. Ko tas nozīmē, tādā gadījumā atšifrējot šīs starptautiski atzītās juridiskās normas? Vai tas nenozīmē, ka pēc kara novilktās robežas ir neaizskaramas? Vai to tas nozīmē? Vairāk tur nekas nav teikts. Tātad mēs esam samierinājušies uz mūžīgiem laikiem ar šīm robežām, kuras Krievija patvarīgi ir iezīmējusi. Vai tā to saprast? Lūk, tās ir lietas, par kurām atkal un atkal ir jārunā, kuras nav parādītas šeit, koncepcijā. Jā, mēs runājām tik skaļi kādreiz arī par šo tiltu starp Rietumiem un Austrumiem, kas varētu nest, iespējams, valstij lielu ekonomisko efektu, par ko runāja Kehra kungs arī. Arī nav iezīmēts. Kāpēc? Kāpēc Latvijai ar Krieviju faktiski nav robežas? Ar Krieviju faktiski nav robežas. Visi, kam tīk, brauc uz turieni un atpakaļ un dara, kas viņiem ienāk prātā. Vai par to koncepcijā nav jārunā un tas nav jāparedz? Es saprotu, Birkava kungs teiks, ka visi mūsu pūliņi vērsti uz Rietumiem. Labi! Bet laikam ne tā, lai Rietumi īsti saprastu, kas tad notiek Latvijā, šeit iekšienē, ar šo milzīgo masu sveštautiešu, ar šo piekto kolonu, ar desmitiem tūkstošu Latvijai naidīgu cilvēku. Tā ir politika, kurai ne tikai jāmeklē vienkārši ceļš uz Rietumiem, bet arī jāskaidro tas, jārunā par to. Vai koncepcijā nevajadzēja kaut iezīmēt to, ka Krievija šodien diemžēl tīko pēc Baltijas un pēc Latvijas? Tīko. To nevar izslēgt. Es ticu, ka jūs ļoti labi zināt šos plānus, kuri ir sastādīti Maskavā un kuros ir skaidri un gaiši tīkojumi pēc Baltijas un Latvijas. Ekonomiski pakļaut, finansiāli pakļaut un pēc tam droši vien arī pamazām pievienot sev. Mēs zinām, kādas ir Maskavas noskaņas, Ruckoja, Dzjuganova, Žirinovska arī un tas nav mazums. Tie nav niecīgi spēki. Tā nav niecīga opozīcija. Un viņiem ir sauklis — jāatdzimst Lielkrievijai! Bet šie vārdi nozīmē tīkojumus arī pēc Latvijas un Baltijas. Vai plašākā kontekstā nav jāskatās šīs ārpolitikas lietas? Es neesmu speciālists ārpolitikā, bet es skaidri un gaiši saredzu milzīgus trūkumus šajā koncepcijā. Lūk, to es gribēju pateikt jums. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies! Debates noslēdz deputāts Andris Saulītis, pie frakcijām nepiederošs deputāts. Lūdzu!

A.Saulītis (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Godājamais Prezidij, godājamie kolēģi! Klausoties Birkava kunga referātu, es tik tiešām esmu pārliecināts, ka mūsu valdība jau ir Eiropā. Birkava kungs īpaši. Tik tiešām — eiropisks skatiens, eiropiskas problēmas un arī Eiropas skatiens uz Latviju, neredzot tās it kā sīkās mūsu pārējās lietas, tās mūsu savstarpējās lietas.

Bet es gribēju runāt par vienu konkrētu novirzienu šajā debatē, kā Sinkas kungs to mēdz teikt. Es gribētu jums atgādināt, ka sakne, kas radījusi ļaunumu, ir dzīva. Es gribu atsaukt atmiņā arī Reigana doktrīnu par Krieviju kā melu un ļaunuma impēriju par Krievijas impērijas kā melu un ļaunuma impērijas identifikāciju. Es domāju, ka šodien ir laiks, kad mēs atkal varam atgriezties pie šīs doktrīnas, un es domāju, ka no tās nav jākautrējās, ja no tās nav kautrējusies arī lielā amerikāņu nācija. Un tieši šī doktrīna, šī nostāja pret jautājumiem arī ievadīja tā saucamo "perestroiku", kas vēlāk arī nesa gan mums, gan visai Austrumeiropai brīvību.

Es gribēju teikt, ka šodien ir tas brīdis, kad Krievijas imperiālisma atspere ir sasniegusi to kritisko punktu, kad viņa sāk izplesties atpakaļvirzienā. Un es domāju, ka to nav grūti pierādīt un katrs to var reāli redzēt. Tā ir Čečenija. Desmitiem tūkstošu mērķtiecīgi nogalinātu cilvēku — bērni, sievietes, bez uzraudzības atstāti pansionāti. Asinis, asinis un vēlreiz asinis. Un šis ir tas fonds, ar kuru sākas Krievijas transformācija par to, kas viņa bija.

Nākošais spilgtais pierādījums tam, ka Krievija transformējas un pie tam ļoti ātri tranformējas ļaunuma impērijā, ka šis šovinisma gars Krievijas sabiedrībā, Krievijas politiskajā elitē. Mēs nevaram uz to aizvērt acis. Mēs to pilnīgi redzam un jūtam. Katrā televīzijas pārraidē kaut cik skaidri domājošs cilvēks var to saredzēt. Mēs redzējām, kaut vai vakar ziņu raidījumā ar kādu patosu diktors stāstīja, kā tika ieņemts Kenigsbergas cietoksnis. Nevis kā nacisma sagrāve, bet kā Vācijas sagrāve, kā vācu, prūšu militārisma sagrāve, kā Krievijas ieroču uzvaras spēku glorificējums. Te ir jāatsauc atmiņā vēsture. Ēģiptē arī pēc Saules dieva kulta nāca akla uzvaras glorifikācija. Un tad mēs zinām, ka impērija atkal un atkal sāk darboties savās vecajās tradīcijās. Un es domāju, ka šie ir tikai tādi pirmie, varbūt tādi nelieli piemēri, kas parāda, ka Krievija ir slima. Viņa ir slima ar šo vardarbības bacili. Un mums nevajag aizmiegt acis uz to, ka 70 gadus Krievijā valdīja viena vardarbība. Ka 70 gadus Krievijā rupji izsmēja tādus jēdzienus kā demokrātija, humānisms, normālas tirgus un ekonomikas attiecības, ņirgājās par tiem. Tā ir patiesība. Mēs arī esam cietuši 50 gadus. Mēs arī esam izņirgāti kā tauta, kā personas, kā indivīdi. Un nemānīsim sevi, ka pēc 70 gadiem ar šādiem notikumiem var uzreiz Krievijā tagad ne no kā uzplaukt humānisms, demokrātija, ekonomikas brīnums. Noplicinātā augsnē veltīgi ir gaidīt augļus. Jebkurš kaut cik saprātīgs politiķis šodien var skaidri pateikt — ja Krievijā pie varas nāks Žirinovskis, viņš būs arī Latvijā, Baltijā. Es domāju, ka vēl vairāk to pastiprinās tas, ja arī Latvijā pie varas būs līdzīgi politiķi kā Žirinovskis. Kā novērst šīs sekas? Kā strādāt? Es domāju, ka pats pirmais, ko vajadzētu darīt, lai to novērstu, ir saprast šo procesu, saprast šo vēstures attīstības gaitu. Jo tikai caur saprašanu var novērst bailes. Nemotivētas, emocionālas bailes, ko es šodien saredzu mūsu valdībā, mūsu ārpolitikas koncepcijā attiecībās ar Krieviju. Tās ir nemotivētas bailes, kas balstās uz emocijām, kas balstās uz šo okupācijas laikā iegūto pieredzi. Es gribēju teikt, protams... Kādi tad ir konkrētie pasākumi? Protams, ka ārpolitika ir galvenais. Un tie varētu būt politiskajā jomā. Politiskajā jomā, bez šaubām, ļoti svarīgi ir izvērst attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ļoti svarīgi ir aktualizēt savu ārpolitiku ar Izraēlu un Vatikānu, tādējādi radot valstij kaut cik pieņemamu prestižu sabiedriskajā arēnā. Bez šaubām, cik vien ir iespējams, jāizvērš tirdzniecības un ekonomiskās saites ar Krieviju. Un ļoti liela nozīme ekonomikā un sevišķi sociālo jautājumu risināšanā, bez šaubām, ir Vācijai. Un es domāju, ka tam arī vēl nav dota pienācīga loma Eiropas sirds, kā mēs sakām, Eiropas motors šodien vēl īsti nestrādā sazobē ar Latvijas valsti. Es negribētu teikt — valstiņu vai mazo valsti, es gribētu teikt — ar Latvijas valsti.

Un vēl par šo naivo uzticēšanos Rietumu palīdzībai, Eiropas struktūrām, NATO mūsu drošības jautājumos. Nemānīsim sevi, mīļie kungi! Neviens Rietumeiropas karavīrs nekritīs par Latvijas brīvību Latvijas teritorijā. Mums ir ļoti rūgta pieredze Otrajā pasaules karā, kad tika slēgts Molotova-Rībentropa pakts. Ne Anglija, ne Francija, ne Amerikas Savienotās Valstis nespēj mums palīdzēt, vienkārši nespēj. Mums ir vēl rūgtāka pieredze. Mums ir pieredze ar Zviedriju, kad tika izdoti šie bēgļi. Tātad Rietumu valstis savu politisko apsvērumu, savu valstisko apsvērumu, interešu vārdā neziedos savu līdzpilsoņu dzīvības par Latvijas neatkarību. Neviens mums nepalīdzēs, ja mēs paši sev nepalīdzēsim, ja mēs neizvērsīsim pašpalīdzības kampaņu. Šodien ir jāsaka, ka mēs esam kā tāda atvērta zeme, tas ir viens brīnums, ka mēs esam. Es vienmēr pateicos Dievam un uzskatu, ka tas ir Dieva brīnums, ka Latvijas valsts ir brīva. Jo reāli ne politiski, ne militāri, ne morāli mēs nevaram aizstāvēt savu valsti šodien. Mūsu armijas spēks ir vājš, morālā degradācija ir visiem zināma, un par tālāko notikumu eskalāciju es nemaz negribu spriest. Galvenais, es uzskatu, kas ir jāveic, ir šī Baltijas valstu sadarbība. Tieši šī Baltijas valstu sadarbība militārā jomā. Un šis ir ļoti labs laiks, kad to varētu izvērst, — tieši šodien, kad ir Čečenijas notikumi. Čečenijas notikumu gaismā mums neviens nevarētu pārmest to, ka mēs izvēršam savu ekonomisko un vēl jo vairāk militāro sadarbību.

Es gribētu arī šeit akcentēt to tēmu, ka ir ļoti svarīgi sakārtot tautsaimniecību. Bez šaubām! Ir vajadzīgas investīcijas. Un es gribu teikt, ka visi zina to piemēru par Kuveitu un Čečeniju, ka Kuveitā bija šīs investīcijas un Rietumi aizstāvēja Kuveitu, bet Čečenijā viņu nebija. Un Čečenijā šodien rit karš. Vēl ir ļoti svarīgi teikt, ka šīm investīcijām jābūt sagatavotām. Šeit, bez šaubām, vajadzīgas zemas nodokļu likmes un brīva zemes tirgus ieviešana, novēršot spekulāciju. Tātad investīcijas veicinošs brīvs tirgus, zemes pārdošanas un pirkšanas tirgus. Kas ir ļoti svarīgi? Ļoti svarīgi ir arī līdzsvarotas iekšpolitikas realizēšana. Šeit ir ļoti svarīga toleranta nacionālā politika. Mēs nevaram šodien izvērst, teiksim, kā vakar, spriežot par 9. vai 8.maija svinībām, tik lielas emocionālas debates, kas rada spriedzi sabiedrībā. Mums ir jāpārdomā par šo toleranci starp tautām un nācijām, kas dzīvo mūsu valstī. Mums ir ļoti svarīga arī sociālā politika, sociālās politikas nozīme. Jo ir grūti runāt par kādas valsts aizsardzību vai drošību, ja 80 procenti šīs valsts cilvēku ir sociāli atkarīgi, dzīvo uz sociālās izdzīvošanas līmeņa. Ja cilvēki neuzticas Saeimai, ja ir sociāla spriedze valstī, ir ļoti grūti runāt par kaut kādu mieru mūsu valstī un mūsu valsts drošību.

Un, protams, pats svarīgākais, ko es gribēju šodien arī pateikt Birkava kungam,— ir jāmēģina vēl un vēl akcentēt pēc manām domām šo bīstamo Krievijas transformāciju, kas notiek un ko var ļoti skaidri pierādīt Čečenijas notikumu gaitā. Tā vēl un vēlreiz jāatkārto. Tā jāpasvītro un tieši jāsaka, ka nedrīkst nepamanīt Čečenijas notikumus, nepamanīt šo glorifikāciju, šo uzvaras 50 gadu glorifikāciju Maskavā. Tas ir noziegums pret desmitiem tūkstošu cilvēku, kas jau ir aizsaulē, un pret simtiem tūkstošu cilvēku, kas cieš. Es domāju, ka tas ir skaidri jāpasaka, nebaidoties jāpasaka un jārīkojas. Latvijai neatkarības laiks, ja mēs nerīkosimies, ir ierobežots.

Sēdes vadītājs. Vārds Mārtiņam Virsim, "Latvijas ceļš"!

M.Virsis (LC). Cienījamais ...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos Virša kungam! Mums ir jāizlemj. Pēc piecām minūtēm būtu vajadzīgs starpbrīdis. Bet vairāk neviens nav debatēs pieteicies, vismaz uz šo brīdi. Tātad ierosinājums ir slēgt debatētāju sarakstu. Ir kādi iebildumi? (No zāles: "Nav!") Nav. Debatētāju saraksts slēgts, un lūdzu, Virša kungs, jums vārds — 15 minūtes!

M.Virsis (LC). Cienījamais sēdes vadītāj! Godātais Prezidij! Godātie klātesošie! Es centīšos runāt maksimāli īsi, lai neaizkavētu mums šīs dienas, es saprotu šīs dienas notikumus, kas ir aktuāli daudziem citās vietās. Bet, klausoties mūsu cienījamās opozīcijas pārdomas par apspriežamo dokumentu, es varētu teikt tā — par daļu cilvēku, kas uzstājās sākumā, es varētu teikt, ka lielā mērā piekrītu viņu pārspriedumiem un viņu domām. Taču, klausoties tālāk, kā attīstās šī diskusija, es jau sāku baidīties, ka ārpolitika atkal kļūst par mūsu iekšpolitikas ķīlnieci. Un es, protams, šeit varētu runāt par daudz ko, bet es gribētu aicināt arī visus kaismīgos runātājus vienu brīdi nostāties tajā situācijā, kad jūs paši vadīsit Latvijas valsts stūri, tajā skaitā ārpolitiku, un kad "Latvijas ceļa" mazskaitlīgā frakcija vai daudzskaitlīgā frakcija atkārtos pēc stenogrammas vārds vārdā to, ko jūs teicāt šodien. Un prasīs un runās, un griezīsies pie tautas, un referendēs, un tā tālāk, un tā tālāk. Es gribētu aicināt padomāt vienkārši par šo lietu un padomāt par atbildību, kāda ir, kad runā par ārpolitiku. Labi, es piekrītu, ka mēs, Latvijas valsts, vēl neesam varbūt attīstījušies savā demokrātijas un politiskās kultūras izpratnē tādā veidā, kā tas ir citās mazās valstīs. Un tomēr visi mūsu deputāti, kā mēs varējām pārliecināties, ir daudz kur braukājuši, un, ja viņi ir tomēr arī runājušies ar saviem kolēģiem, tad viņi varēja aprunāties arī to, kādā veidā šajos parlamentos diskutē ārpolitiskajās debatēs. Un cik lielā mērā tas vai cits jautājums tiek izskatīts tik emocionālā gaisotnē. Klausoties Tabūna kungu, arī Karnupa kungu, es sapratu tikai vienu — ka ārlietu ministram ir jāmetas ārā pa logu ar bļāvienu: "Krievi nāk!". (No zāles: "Ir atnākuši!") No otras puses es labi saprotu, ka ir problēmas, kas ir ar mūsu lielo kaimiņvalsti, bet Tabūna kungs, acīmredzot zinādams daudzas lietas. (No zāles deputāts P.Tabūns: "Zinādams, ka viņi ir atnākuši!") Zinādams, ka viņi ir atnākuši, acīmredzot šajā laikā...

Sēdes vadītājs. Es atvainojos! Debates ir aizliegtas starp runātāju un zālē sēdošo.

M.Virsis. Tieši šo piecu gadu laikā attiecīgi viņš tomēr kaut kā ir aizmirsis arī to, ka Latvija ir kaimiņvalsts Krievijai. Un viena konstante ir mums — mūsu ģeogrāfija. Un no ģeogrāfijas nekur nevar aizbēgt. Un, ja to aizmirst, tad tā ir vienkārši maigākajā gadījumā bezatbildīga kaislību kurināšana.

Tagad nedaudz par šo dokumentu, ko mēs apspriežam. Es domāju, ka dokuments, ko mēs apspriežam, ir vienkārši koordinātu sistēma mūsu ārpolitikai. Labāk vai sliktāk izkārtota dzīve, arī nākotnē varbūt izdarīs zināmas izmaiņas, bet es domāju, ka šajās koordinātēs virzieni ir pareizi. Un tā ir Eiropas Savienība, tā ir Rietumeiropas Savienība un tā ir NATO. Gribam vai negribam, tas cits jautājums.

Šeit es arī gribētu vēlreiz atgriezties varbūt pie tā jautājuma, kas jau bija sarunu laikā ar Krieviju, par ko es arī reizi pa reizei esmu šeit runājis. Un šeit es varbūt grieztos pie cienījamā koalīcijas partnera Kides kunga jautājumā par to, kas tad ir šī mūsu valsts bāze, ka mēs runājam par to, kad mums ir jārunā par ieročiem no Krievijas un tā tālāk, kur ir Latvijas ieguldījums. Pie šādiem formulējumiem tad mūsu bāze ir tā, ka Latvija ir Padomju Savienības turpinātājvalsts. Tad ir pavisam cita situācija, tad mums ir jārunā arī par mūsu spēju vai nespēju apkalpot bijušās PSRS ārējo parādu, par ko runā Parīzes un Londonas klubs. Ja mūsu bāze, tomēr jau starptautiski tiesiskā bāze, ir 1918.gada 18.novembra Latvija, tad ir jāpiecieš, protams, arī zināms varbūt materiāls zaudējums attiecīgi, bet tajā pašā laikā tad šī starptautiski tiesiskā bāze ir pietiekoši stingra. Un es domāju, tur ir jābūt skaidrībai vienkārši par šīm lietām.

Un visbeidzot par šiem diviem iesniegtajiem projektiem. Man nav īsti skaidrs, varbūt kāds paskaidros, ko nozīmē formulējums — pieņemt zināšanai. Ja šis formulējums — pieņemt zināšanai — nozīmē to, ka Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni ir faktiski noraidīti, tad vēlreiz es atgrieztos pie jautājuma par šiem signāliem. Un šeit es griežos pie cienījamā Nacionālā bloka opozīcijas. Ja mēs uzskatām, ka pieņemt zināšanai nozīmē to pašu, ko izteikt klusuciešanu un atbalstu, tad tā ir pavisam cita situācija. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Vārds ārlietu ministram Valdim Birkavam kā referentam pēc debašu noslēguma! Debates pabeigtas. (Starpsauciens no zāles: "Paldies Dievam.")

V.Birkavs (ārlietu ministrs). Paldies, godātie kolēģi! Jūsu runas tiks Latvijas un, jādomā, ne tikai Latvijas Ārlietu ministrijā rūpīgi izanalizētas, tikai starpība būs tā, ka mēs tās izmantosim koncepcijas pilnveidošanai, acīmredzot precizējot tās lietas, kuras patiešām tika pamatoti un argumentēti kritizētas. Es nevarētu piekrist Karnupa kunga apgalvojumam un reizē es piekrītu tam, ka viņš paziņoja, ka to ir izgatavojusi šaura ierēdņu grupa. Jā, tā patiešām ir, tie ir profesionāli ārpolitikas darbinieki, cik nu mums viņi profesionāli ir, un šī ir vienīgā ārlietu koncepcija, kuru es esmu redzējis publicētu laikrakstos. Esmu aicinājis visus piedalīties apspriešanā, aicinājis iesniegt priekšlikumus visplašāko auditoriju, kāda Latvijā vien ir iespējama. Šīs publikācijas apspriešanas gaitā mēs arī virkni priekšlikumu vērā ņēmām, tādēļ, manuprāt, sociālā bāze ārpolitikas koncepcijas apspriešanai ir bijusi pietiekami plaša. Un tādēļ es gribētu pateikt paldies, tiem, kas ir strādājuši pie šīs koncepcijas, kas ir izteikuši piezīmes, tajā skaitā ļoti kritiskas.

Viena papildu atziņa par ārējās tirdzniecības koncepciju. Jā, šeit diezgan daudz tika pieminēts, ka par maz ir skarta saimnieciskā dimensija. Es pilnībā pievienojos šiem apsvērumiem, acīmredzot es nepietiekami savā ievadrunā to uzsvēru, patiesību sakot, es to nepateicu, es to teicu citā reizē. Te ir ārējās tirdzniecības koncepcija, kura saskaņā ar kabineta lēmumu tiek gatavota, un es tikai nosaukšu šīs koncepcijas galvenās sastāvdaļas, kas pilnībā atbild uz tiem jautājumiem, kurus šeit pamatoti ierosināja gan Kides kungs, gan Kehra kungs, gan virkne citu kungu. Tātad šeit ir izanalizēta politisko faktoru ietekme uz valsts ārējo tirdzniecību, svarīgākie ekonomiskie nosacījumi, kam jāīstenojas, realizējot integrācijas un savstarpējas tirgus atvēršanas politiku, šeit ir divpusējās attiecības un tirdzniecības režīmi, iztirzājot vislielākās labvēlības režīmu un izņēmumus no vislielākās labvēlības režīma, šeit ir daudzpusējās attiecības, kas saistītas ar vispārējo vienošanos par tarifiem un tirdzniecību, ar pasaules tirdzniecības organizāciju, un daudzpusējās attiecības ar visām starptautiskajām tirdzniecības un finansu organizācijām, ir reģionālā integrācijas politika, brīvās tirdzniecības zonas, muitas ūnijas vienotais tirgus, ir ārējās tirdzniecības struktūrpolitika, tirgus atvēršana, protekcionisms, tirgus aizsardzības mehānisms, tarifu politika, ārpustarifu politika, eksporta veicināšanas politika. Tātad visi tie jautājumi, kurus jūs šeit ierosinājāt, ir ārējās tirdzniecības koncepcijā. Ja Saeima uzskatīs to par nepieciešamu, mēs varam arī šo koncepciju apspriest, tikai šī koncepcija atšķirībā no tās, ko šodien es jums cēlu priekšā, var pārvērsties likumos, var pārvērsties dažādās praktiskās darbībās. Šodien apspriežamajā koncepcijā par savu galveno uzdevumu es uzskatīju aplūkot Latvijas drošības politiku, jo, atkārtoju vēlreiz, mūsu neatkarība ir trausla, un tiem brīdinājumiem, kas šeit skanēja no tribīnes,— būt modriem — ir Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums sekot. Un, kā es vienā rakstā minēju, tad Ārlietu ministrijas darbiniekiem pirmajiem uzmetas zosāda no nepareiziem signāliem vai no signāliem, kas ir vērsti uz mūsu neatkarības sašūpošanu. Tas ir mūsu uzdevums, un mēs to darīsim atbilstoši koncepcijai, kuru, es ceru, tā vismaz es jutu, parlaments kopumā atbalsta. Paldies!

Sēdes vadītājs. Godājamie kolēģi! Jautājuma pabeigšanai mums ir iesniegti divi lēmumu projekti, kuri mums ir jānobalso to ienākšanas secībā. Pirmais lēmuma projekts ir iesniegts 20.februārī, un tas ir lēmuma projekts, ar kuru Latvijas Republikas Saeima apstiprina Ministru kabineta iesniegto dokumentu. Parakstījuši ir deputāti Elferts, Čepānis, Kamaldiņš, Poča un tā tālāk. Un tas ir dokuments nr.166a. Otrs dokuments ir dokuments nr.367, iesniegts 29.martā, un ar šo dokumentu Saeima nolemj pieņemt zināšanai iesniegto dokumentu. Parakstījuši deputāti Karnups, Kiršteins, Lambergs un citi. Vai godājamie kolēģi ir gatavi balsošanai? Paldies! Lūdzu zvanu! Paldies! Lūdzu balsošanas režīmu! Un balsojam par Saeimas lēmumu apstiprināt Ministru kabineta iesniegto dokumentu "Latvijas Republikas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005.gadam"! Lūdzu rezultātu! Par — 38, pret — 9, atturas — 19. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Lūdzu uzmanību reģistrācijai mūsu ārkārtas sēdes beigās! Lūdzu reģistrāciju! Atgādinu, ka nākamā sēde ir 12.aprīlī, trešdienā, pulksten 9.00 no rīta. Lūdzu Folkmanes kundzi, Saeimas sekretāra biedri, nolasīt trūkstošos deputātus.

I.Folkmane (Saeimas sekretāra biedre). Cienījamie kolēģi! Šodien, 7.aprīlī, ārkārtas sēdes noslēguma daļā nav reģistrējušies šādi deputāti: Eduards Berklavs, Aivars Berķis, Inese Birzniece, Māris Budovskis, Ilmārs Dāliņš, Anatolijs Gorbunovs, Māris Graudiņš, Oskars Grīgs, Andris Gūtmanis, Raimonds Jonītis, Jānis Jurkāns, Aleksandrs Kiršteins, Odisejs Kostanda, Vilis Krištopans, Ludmila Kuprijanova, Gunārs Meierovics, Uldis Osis, Andrejs Panteļējevs, Oļģerts Pavlovskis, Valdis Pavlovskis, Andris Piebalgs, Aida Prēdele, Jānis Ritenis...

Sēdes vadītājs Jānis Ritenis ir zālē.

I.Folkmane. Anta Rugāte, Indra Sāmīte, Andrejs Siliņš, Anita Stankēviča, Leonards Stašs, Zigurds Tomiņš...

Sēdes vadītājs. Zigurds Tomiņš ir zālē.

I.Folkmane. Jānis Ārvaldis Tupesis. Paldies!

Sēdes vadītājs. Sēde slēgta.